No mājās izlolotai idejai līdz atpazīstamībai pasaulē. 3 uzņēmīgu latviešu sieviešu stāsti

Svaigs redzējums

Zīmola Livettes Wallpaper tapetes pašlaik eksportē uz pasaules lielākajām valstīm, The New York Times tās iekļāvis labāko tapešu zīmolu apskatos. Taču visa sākums bija jaunās dizaineres Līvas Miķelsones-Čudovas vēlme radīt produktu, kas patiktu pašai. Viņas izstrādātie pirmie prototipi tapa mājās – 23 kvadrātmetru istabiņā.

«Pirmos tapešu dizainus radīju vēl laikā, kad Latvijas Universitātē studēju grafisko dizainu. Tobrīd jau biju kopā ar vīru Jāni (Jānis Čudovs, zīmola līdzradītājs – aut.), kurš pēc izglītības ir jurists un sākotnēji palīdzēja ar skatu no malas.

Pirms desmit gadiem, kad tapa mūsu zīmols, tirgū pārsvarā bija tapetes ar tropiskiem motīviem, krāsām un stāstiem piesātinātas. Man savukārt tuvs bija skandināviskais virziens, un tas mūs atšķīra no pārējiem: pirmais mūsu radītais bestsellers bija absolūti askētisks – tapete ar dažām līnijām melnbaltā krāsu gammā. Redzot pieprasījumu, pēc laika līdzīgas tapešu versijas parādījās arī citu tirgotāju piedāvājumā.

Tapetes sākām tirgot Etsy, kas nav piesaistīts nevienam konkrētam tirgum. Sākotnēji piedāvājām apmēram 40 dažādus dizainus (šobrīd jau ir vairāk nekā 500). Par mums visvairāk ieinteresējās klienti Amerikā – tapetes atkal bija kļuvušas aktuālas cilvēkiem, kas meklēja ātras pārmaiņas. Turklāt mēs bijām atvērti un piedāvājām individuālus risinājumus: pārsvarā citu ražotāju produktu klāstā bija divu triju toņu tapetes, bet mēs, pēc klientu lūguma, tās izgatavojām jebkurā tonalitātē. Klienti to novērtēja. Apmēram pēc pieciem mēnešiem, kopš nodibinājām Livettes, jau varēju pati sevi nodrošināt, bet pēc trim gadiem arī Jānis aizgāja no līdzšinējā darba, lai visiem spēkiem pievienotos zīmola attīstīšanā.

Pa šiem gadiem ir audzis ne tikai zīmola piedāvājums, mainījušies arī mūsu darba apstākļi. Šobrīd strādājam 500 kvadrātmetru telpās 15 cilvēku komandā, mūsu rīcībā ir darbam nepieciešamās ražošanas iekārtas.

Bet kādreiz darbojos 23 kvadrātmetru istabā, kur atradās dators, divmetrīgs printeris un trīsmetrīgs tapešu griešanas galds.

No rīta apstrādāju pasūtījumus, tad tos drukāju un manuāli griezu, savukārt vakarus abi ar Jāni noslēdzām ar braucienu uz pastu, lai sūtījumus nogādātu klientiem. Kad jau strādājām kopā, vairākus gadus dienu sākām deviņos un beidzām desmitos vakarā, un tā septiņas dienas nedēļā. Līdztekus darbojāmies arī pie zīmola atpazīstamības veicināšanas – meklējām sadarbības partnerus, izmantojot sociālos tīklus. Šis aspekts šobrīd ir mainījies – agrāk cilvēki bija gatavi veidot skaistu saturu apmaiņā pret produktu, tagad šādai sadarbībai piekrīt retais, jo arī sociālie tīkli ir izauguši par atsevišķu uzņēmējdarbības nozari. Arī ar reklāmām sociālajos tīklos mērķauditoriju vairs nav tik viegli sasniegt kā kādreiz, taču mēs nesūdzamies, jo tas liek domāt radoši. Ir vienkārši jāpieņem: izaicinājumi mainās, bet nepazūd.

Lai klienti nezaudētu interesi par produktu, arī piedāvājumam ir jāpilnveidojas. Tapešu dizainus sākām, attīstot melnbalto tēmu, bet vēlāk, uzklausot klientu vēlmes, tajās ienāca arī tropiskie elementi, vintāžas un boho noskaņas, krāsu salikumi, par kuriem paši pat neiedomātos. Mēs arvien cenšamies raudzīties plašāk – pērn paplašinājām savu piedāvājumu klāstu ar mūsu izstrādātiem dizainiem, kas tiek printēti uz audumiem. Tos paši neražojam, bet sadarbojamies ar vietējo tekstila uzņēmumu.

Atskatoties uz noieto ceļa posmu, ir liels gandarījums. The New York Times un Southern Living Magazine mūs atzinuši par vienu no labākajiem tapešu zīmoliem pasaulē, mums ir klienti gan Amerikā, gan Eiropā un arī Āzijā. Ar to gribam iedrošināt arī citus realizēt savas idejas – to, kas pašiem šķiet vērtīgs, novērtēs arī citi.»

Radīt to, kā pašai trūkst

Kristīne Sproģe-Lizandere pandēmijas laikā izveidoja zīmolu for lovers & trees.
Dažu gadu laikā adījumi no mohēras un zīda guvuši ievērību Latvijā, bet vēl vairāk – ārpus tās robežām.

«Ar draudzeni, ar kuru izveidojām for lovers & trees (šobrīd mūsu ceļi biznesā gan ir šķīrušies) iepriekš strādājām uzņēmumā, kas bija saistīts ar apģērbu eksportu un tiešsaistes veikala darbības nodrošināšanu. Aktīvās pārdošanas sezonas laikā regulāri piedzīvojām milzu pārslodzi, kam sekoja ilgstoša slimošana. Kad tā notiek otro, trešo gadu no vietas, sāc apzināties likumsakarības. Reiz, nonākušas labdarības pārgājienā, dienu pavadot mežā, jutāmies restartējušās. Iepriekš pēc intensīvas slodzes bija nepieciešamas vairākas nedēļas, lai atgūtos, bet šoreiz pietika ar nepilnu dienu. Nolēmām turpmāk reizi mēnesī ar draudzenēm organizēt pārgājienus dabā. Šis ieradums kļuva par pozitīvu atkarību un veidu, kā mēs parūpējāmies par savu mentālo un fizisko veselību. Kādā brīvdienā, kad pēc pārgājiena pusdienojām Siguldas kafejnīcā, mūs neatpazinis, garām pagāja viens no uzņēmuma partneriem, kurā strādājām. Neatpazina, jo izskatījāmies krasi atšķirīgi, nekā esot darba vidē. Izteikti sportiskajā apģērbā arī pašas nejutāmies labi, un tieši tad mums ienāca prātā doma, ka gribētos, lai būtu pieejami skaisti, bet silti adījumi, kuros komfortabli justies dabā un labi izskatīties arī darba vidē un pat restorānā. Tā dzima ideja par savu zīmolu, kuru radījām pandēmijas laikā. Tapa džemperi un komplekti – bikses un T krekls no merīnvilnas, ar kuru var izkāpt no guļammaisa, uzvilkt pa virsu žaketi un doties uz tikšanos. Absolūti universāls apģērbs.

Uzņēmuma darbību sākām, ieguldot desmit tūkstošus eiro, kas ir neliela summa. Līdzšinējo darbu bijām pametušas, pelnīt bija jāsāk tūlīt: laba motivācija aktīvi rīkoties, uzrunājot potenciālos klientus. Ilūzija ir iedomāties, ka nodibināsi uzņēmumu, izveidosi internetveikalu un viss maģiski notiks pats no sevis. Potenciālās klientes uzrunāju savu bērnu skolā un bērnudārzā – palūdzu izteikt viedokli, modeli uzlaikot. Esmu gājusi sievietēm klāt arī pārtikas lielveikalos, ja man šķitis, ka viņas atbilst zīmola auditorijai, – neviena nav atteikusi, jo, kad cilvēkiem lūdz palīdzību, viņi ir atsaucīgi. Arī vēlāk kā labāko esmu paņēmusi biznesa kouča ieteikumu apzvanīt visus klientus, kas iegādājušies kādu produktu, lai dzirdētu atgriezenisko saiti.

Jā, dažkārt vārdi sāpina, negribas uzzināt detaļas, kāpēc produkts nav gana labs, bet šajā godīgumā slēpjas uzņēmuma lielākā izaugsme.

Domāju, ka zīmols vairs nepastāvētu, ja mēs būtu tirgojušas modeļus, kuri patika pašām, bet kurus klientes nepirka. Patiesībā katrs apģērba modelis ir klientu veidots, jo tapis, to pielaikojot vismaz 50 reižu. Ja klientes saka: «Man patīk, bet nav domāts man,» – vērtējam, vai ir atlasīta nepareizā auditorija vai tomēr produkts jāmaina. Nereti sieviete atzīst: konkrētais modelis nekombinēsies ar pārējo apģērbu, tas ir par īsu vai garu. Visus komentārus uzklausām, ņemam vērā un radām jaunu produktu. Interneta veikalā nonāk tikai tie, ko iepriekš mūsu klientes pēc laikošanām jau ir nopirkušas. Un tikai tos modeļus, ko novērtējušas sievietes Latvijā, mēs eksportējam, jo ir svarīgi, ka citviet tiek saņemtas lietas, kas der perfekti.

Tā kā produktus pašas savām rokām neadām, savulaik meklējām lielās ražotnes. Par laimi, mums pietika gudrības vienoties, ka maksāsim nevis par konkrētu modeļu izstrādi, bet ražošanā patērēto laiku. Tas palīdzēja izvairīties no liekiem ieguldījumiem, jo, kā jau teicu, bija apģērbi, kurus pārtraucām ražot, ja nebija pieprasījuma. Šobrīd izmantojam trīs ražotnes, visas atrodas Latvijā, un ir milzīgs gandarījums, ka radām godīgu produktu. Par to izstrādi visiem ir samaksāts, tas nav tapis uz kāda cilvēka veselības vai pat dzīvības rēķina, kā tas notiek trešajās pasaules valstīs. Un skaisti, ka mūsu adījumus izvēlas gan klienti Latvijā, gan tie ir pieprasīti Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Šveicē un Amerikā.»

Sekot savai aizrautībai

Zinātniece Agnese Stunda-Zujeva pirms dažiem gadiem spirulīnu sāka audzēt mazā kolbā uz palodzes, bet tagad produktam jau ir sava ražotne. Biotehnoloģiju uzņēmums SpirulinaNord īsā laikā iekaroja Latvijas tirgu un nu raugās pāri tā robežām.

«Pie spirulīnas nonācu, strādājot Rīgas Tehniskās universitātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūtā. Tobrīd raudzījos pēc jauna pētniecības virziena, un mana kolēģe un tagadējā uzņēmuma līdzdibinātāja Kristīne Veģere ieteica padomāt par aļģēm. Starp visām tieši spirulīna izceļas ar vērtīgo sastāvu, spēju mazināt iekaisumus un insulīna rezistenci, normalizēt augstu asinsspiedienu. Tas uzrunāja, jo man nekad nav gribējies strādāt farmācijas industrijā – zinu, cik tās blakusprodukti grūti noārdās dabā.

Sākumā tā nebija biznesa ideja, bet pētījuma pieteikums. Tomēr vēlējos, lai tas ir maksimāli pietuvināts industrijai, tāpēc iestājos RTU Idea LAB – tas bija dažu nedēļu mācību cikls. Tobrīd biju otrā bērna kopšanas atvaļinājumā un brīžos, kad mazulis gulēja, pētīju, kāda šajā jomā ir situācija pasaulē. Izrādījās, ka 99 procentus spirulīnas izaudzē Ķīnā un citviet Āzijā tropu joslā, turklāt tas notiek seklos dīķos, tātad tuvākajā reģionā nevienam nenoderēs mana pētījuma ideja. Līdzko semināru cikls beidzās, atradām Climate Kic akseleratoru, kurā varēja iegūt grantu 15 000 eiro apmērā, ja attīsta biznesa ideju. Pieteikums un atskaites bija viegli izpildāmi, ja salīdzina ar pētniecības projektiem, tāpēc šis likās vilinošs piedāvājums. Grantā apsolījām radīt pirmo 200 litru viedo akvāriju – to pašu, ko gribēju paveikt pētījuma ietvaros. Viss salikās tā, ka pētījums tika apstiprināts vēlu – kad mēs jau pirms trim mēnešiem bijām pabeiguši radīt solīto akvāriju, piereģistrējušies PVD un sākuši pārdot svaigo spirulīnu.

Mūsu biznesa projekts sākās ar ko ļoti mazu – litriņš spirulīnas kolbā uz palodzes.

Sekoja pirmais 200 litru bioreaktors, kas arī pašiem likās gandrīz brīnums: uz papīra izdomātais tiešām strādā, un aļģes labi aug! Pēc laika radījām vēl trīs citus un pārliecinājāmies, ka visos aļģes aug vienādi.

Šobrīd mums jau ir 50 bioreaktori. Kā inženieriem – ļoti interesanti! Man nepatīk teiciens, ka visa pamatā ir smags darbs. Es teiktu – daudz darba, bet tas nav smags, ja ir aizraujošs.

Līdzīgi notika ar telpām – sākām nomāt 20 m², bet pērn jau trešo reizi pārvācāmies uz arvien lielāku platību.

Ļoti maz resursu veltījām mārketingam – noliktava vienmēr bija tukša. Jo izrādījās, ka, pastāstot par veselības ieguvumiem un pārliecinoties, ka mūsu produkts ir garšīgs, daudzi kļuva par regulāriem pircējiem. Nereti klientiem uz produktu bija jāgaida mēnesis. Lai nodrošinātu pieprasījumu, katru pusgadu dubultojām ražošanas apjomus. Sākotnēji visu izpirka vietējie patērētāji, pērn intensīvi sākām strādāt ar Lietuvas tirgu.

Protams, ne vienmēr iet gludi. Grūtākie ir brīži, kad aļģes niķojas. Nav daudz literatūras par to, kas viņām patīk, tāpēc pašiem jāeksperimentē. Piemēram, pamainām maisīšanas ātrumu un skatāmies, vai tuvāko dienu un nedēļu laikā aļģes nesāk augt lēnāk vai nekļūst īsākas. Tā kā spirulīnas audzētāju ir maz, mums nav pieredzes apmaiņas klubu vai universitāšu, kur mācīties par labākajiem audzēšanas risinājumiem.

Šogad brāķa daudzums palielinājās – aptuveni pēc mēneša daļa produktu sarūga. Par to pārdzīvojam visa komanda.

Esam pateicīgi, ka klienti ziņo mums, nevis aprunā aiz muguras. Mums ir svarīgi uzzināt, ja kaut kas nav labi, tikai tā varam meklēt cēloņus un domāt, kā turpmāk darīt labāk. Mūs arī visvairāk motivē klientu atsauksmes, ka spirulīna spējusi būtiski uzlabot veselību artrīta slimniekiem, cilvēkiem, kas ilgstoši mokās ar gremošanas traucējumiem un dzelzs trūkumu. Mūsu komandā visi lieto spirulīnu, un katram ir kāds ģimenes loceklis vai paziņa, kam tā jau ir uztura neatņemama sastāvdaļa – ja ne ikdienā, tad brīžos, kad veselība pieklibo. Saviem bērniem spirulīnu ar kādu no ogu sīrupiem pieleju klāt gāzētam ūdenim: lūdzu, limonāde, ko drīkst dzert katru dienu! Nereti mans mazulis speciāli klepo pie ledusskapja, lai dabūtu papildporciju, jo, kad velk uz slimošanu, spirulīna ir mans pirmās palīdzības rīks.

Ir liels gandarījums, ka mums izdevies tik labs produkts. Ticam, ka reiz spirulīna būs tikpat populāra kā kafija. Tad, kā jaunuzņēmumu vidē saka, mēs būsim gamechanger – tie, kas ir mainījuši spēles virzienu.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.