Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas tad ir ienaidnieks?
Mēs bieži par ienaidniekiem uzskatām pat tos, kas mums pateikuši kaut ko netīkami tiešu, bet sāpīgu. Šie cilvēki pat var nebūt mums nodarījuši kaut ko ļaunu, tikai atvēruši acis uz kaut kādām iezīmēm, par kurām neesam nojautuši. Jo tuvinieki jau parasti nevēlas sāpināt, draugi – aizvainot, tāpēc dažas lietas par sevi varam nezināt gadiem. Un tad nāk šis «ienaidnieks», un vienīgais pasaka patiesību.
Nav jau nekāds atklājums, ka konstruktīva kritika uzlabo kvalitāti. Gan darbā, gan attiecībās. Bet mēs katrs sava iemesla dēļ tomēr ļoti baidāmies no kaut kādām kritiskām lietām, par kurām runā cilvēks no malas.
Tomēr, ja neviens neko sliktu no malas nepasaka, mums nav pamata domāt, ka kādam radām neērtus mirkļus, ka mums, piemēram, ir asa, indīga mēle vai skaudīgs raksturs. Patiesībā jau visas šīs īpašības ir dabiskas un cilvēcīgas, bet pašam kaut kā nemaz nešķiet, ka tās attiecas arī uz sevi. Un tad dzīvojam tādā savu iedomu un ilūziju burbulī, kurā visi tikai smaida un ir laimīgi ar mums kontaktēties. Bet, protams, it visā vajadzīgs līdzsvars.
Visu laiku sakot tikai slikto un iegrūžot zemē, var panākt pretēju efektu – cilvēka nepārliecinātību par sevi, nedrošību, bailīgumu un kompleksu jūru.
Bet, ja kaut kādā brīdī cits pēc cita no mūsu dzīves pazūd visi draugi un paziņas, tad ir vērts aizdomāties par to, ko paši sevī neredzam un kas citus no mums tik ļoti atgrūž. Bieži vien cilvēks pats to nevar saprast. Tāpēc tādos brīžos ļoti noder kāds neērtais, kas kaut ko pasaka un atver acis.
Ap tiem harismātiskajiem citi līp apkārt ne jau tikai tāpēc, ka viņi ir balti un pūkaini. Viņiem tāpat ir savas ēnas puses. Tikai viņi atšķirībā no citiem tās apzinās un māk apvaldīt. Šie cilvēki ir atvērti kritikai un gatavi dzirdēt to no citiem pieņemamā veidā.
Kaut vai līderis. Viņš, piemēram, ir veiksmīgs darbā un arī attiecībās. Bet tas savukārt nozīmē, ka viņam jāpiemīt drusku nežēlīgai agresivitātei. Tāpēc, ka brīdī, kad būs jāpieņem radikāls lēmums, piemēram, uzņēmumam ejot uz grunti, jāsamazina darbinieku skaits, viņam var nākties būt ļoti sliktam. Jo, nevienu neatlaižot, uzņēmums bankrotēs. Bet, samazinot darbiniekus divas reizes, atlaistie būs nikni.
Gadās, ka mūs atlaiž no darba ne jau tikai tāpēc, ka neesam pietiekami profesionāli. Reizēm tās var būt arī uzņēmuma iekšējās rokādes, par kurām zina tikai īpašnieks. Lai nu kā, bet cilvēks, kuru atlaiž no darba, jūtas nevērtīgs, neprofesionāls un kā piedzīvojis fiasko. Un pirmā doma, kas viņam nāk prātā, – protams, es nederu, neatbilstu, nepietiekami labi strādāju, neesmu pietiekami zinošs, ātrs, veikls un tā joprojām. Cilvēks atlaišanu uztver kā novērtējumu sev. Jājautā, kādu labumu šis cilvēks iegūst ļaunumā?
Darba zaudēšana, tieši tāpat kā šķiršanās, ir krīzes situācija, kas prasa sērot, atvadīties no kaut kā, vilties, noliegt, bet kas pamazām pārtop vēlmē cīnīties un pārvarēt krīzi.
Jā, var, protams, kādu brīdi sēdēt un gausties par to, ka visi ir slikti un nodarījuši pāri, bet pēc kāda laika ar vēsu prātu objektīvi izvērtēt – varbūt es kaut kādā mērā tomēr neatbildu prasībām un ko es turpmāk varu darīt citādi?!
Krīze ir gan zaudējums, gan iespēja. Bieži vien tieši brīžos, kad esi ieguvis noraidījumu, rodas stimuls apgūt kaut ko jaunu vai arī papildināt zināšanas. Ja ne atlaišana no darba, varbūt tu būtu dzīvojis vairākus gadus ilūzijā, ka viss ir labi, bet aizejot iegūsti jaunu darba piedāvājumu, kas dod daudz lielākas iespējas izaugsmei.
Otrs cilvēks ir kā ekrāns mūsu ēnas pusēm
Alternatīvs skatījums no malas vienmēr ir kā grūdiens, kas spiež atstāt ērtās «savas patiesības» pozīcijas. Tikpat labi kāds kolēģis garāmejot var pateikt kaut ko tik asu un tiešu, ka tas pirmajā mirklī mūs apstulbinās. Bet jebkurā gadījumā pateiktais var veicināt ieraudzīt savus trūkumus un vājās puses. Piemēram – «tu jau mums esi tāds brīvmākslinieks, kas neievēro termiņus». Ja visi ir aizņemti ar projektiem un strādā tā, ka galvas kūp, bet viens atļaujas loderēt, tad kādam tomēr der strikti pateikt, ka pārējie vairs nav gatavi pakārtoties māksliniekam.
Otrs cilvēks tomēr savā ziņā ir ekrāns, uz kura mēs uzprojicējam savu ēnas daļu. Jo pašiem mums lielākoties liekas, ka esam labi – es taču visiem palīdzu, visus atbalstu, visus saprotu, nevienu nekritizēju. Bet bieži vien to savas ēnas daļu esam tik ļoti dziļi noslēpuši, ka vienkārši to neredzam. Kad otrā to ieraugām ļoti skaidri un gaiši, mums tas nenormāli nepatīk un kaitina. Jo kuram tad par sevi patīk domāt kaut ko ne pārāk labu?
Pie otrajiem partneriem jeb jaunām attiecībām mēs parasti nonākam tad, kad jau ir izieta kaut kāda iepriekšējā mācību stunda. Un reizēm mēs varam teikt tikai paldies cilvēkiem, partneriem, kuros esam vīlušies. Piemēram, vīrietis ar vāju gribu un bez mugurkaula var veicināt sievieti iegūt izglītību, labu darbu un atalgojumu, ar kādu nodrošināt sevi pašu un bērnus. Ja ne šāds partneris, šī sieviete, iespējams, būtu kļuvusi par lellīti kāda azotē un gadiem pat nebūtu nojautusi, ka var tik daudz sasniegt dzīvē un gūt no tā gandarījumu.
Ja kaitina un krīt uz nerviem gandrīz visi, tad jājautā, ko tu – tāds balts un pūkains – dari tajā kretīnu pulciņā?
Ko es visos šajos cilvēkos tādu ieraugu, ka man tas tik ļoti nepatīk? Starp citu, var paņemt papīra lapu un sarakstīt uz tās īpašības, kas tracina citos. Un tad mēģināt saprast, cik daudzas no tām negatīvajām īpašībām vai to iezīmēm varu sevī pamanīt. Jo dažas lietas, kas ir mūsos, tiešām var nošokēt.
Cilvēki sabiedrībā uz āru var izskatīties ļoti jauki, iesaistīties dažādos sociālajos projektos un likties kā līdzjūtības iemiesojumi. Tikai parokoties dziļāk, var atklāties, ka saviem bērniem ģimenē šis ideālais tēvs vispār nav veltījis ne uzmanību, ne enerģiju. Viņš pat kurpju auklas nav palīdzējis sasiet, kad tas ir bijis vajadzīgs.
Mēģinot noliegt savu nespēju būt ar bērniem kopā, viņš to kompensē ar kaut kādiem labiem darbiem ārpusē. Un pats tiešām nesaprot, ka ar saviem paša bērniem kontakts ir nulle. Tad tas ir stāsts no sērijas, kad pieaugušie bērni tēvam pārmet – kur tu biji, kad man tevi vajadzēja? Kad man neveicās futbolā, kad mani citi puikas piekāva un man vajadzēja tavu padomu attiecībās ar pirmo meiteni?
Starp citu, ļoti bieži tieši sievas saviem vīriem aizrāda vai pārmet par to, ka viņi ir slikti tēvi. Bet viņi to visbiežāk nemaz nedzird. Kāpēc? Pirmkārt, tuvu cilvēku teikto mēs kaut kā uztveram pilnīgi savādāk un bieži vien vispār laižam gar ausīm. Bet otrkārt, ieraudzīt savu ēnas pusi ir sāpīgi, tāpēc jādara viss iespējamais, lai tas nenotiktu.
Kam jānotiek, lai tomēr sadzirdētu to, ka mūsos kaut kas ir ļoti nepieņemams un nepatīkams? Ieskatīties sevī dziļāk nekā parasti var piespiest attiecību krīze. Kad pārmetumi viens otram sen vairs nestrādā, kāds var reāli sakrāmēt koferus un doties prom. Tas varētu būt iemesls gan vērsties pie terapeita, gan beidzot paanalizēt to, kāds tad tu patiesībā esi.
Bliežam pa tiešo?
Ārkārtīgi jūtīgi cilvēki – visbiežāk narcistiska tipa personas – ļoti sakāpināti reaģē uz izteikumiem savā virzienā. Tajā pašā laikā viņi pa taisno var tā pateikt otram, ka šķiet – nu gan iedūra dunci mugurā! Citus apvainojot rupjībā, viņi paši neredz, ka ļoti bieži neiecietīgi izturas pret cilvēkiem, viņus sāpina un ievaino ar vārdiem. Pēc tam paši brīnās, ka otrs ir nemierā, vīlies vai sakaitināts. Ko tad es tādu pateicu? Arī impulsīvi cilvēki šajā ziņā grēko, jo reizēm tiešums var izrādīties pārāk šokējošs. Pa taisno sagraut un uzspridzināt otra cilvēka pašapziņu – tas diez vai ir labākais variants. Tas nenozīmē, ka ir jāliekuļo attiecībās, bet tomēr ir vērts padomāt, vai vienmēr visu vajag teikt. Empātiski un toleranti cilvēki diez vai otram teiks – tu esi muļķis, kretīns!
Reizēm mēs mēdzam citus apvainot slinkumā, paši sev uzsitot uz pleca – es jau gan esmu baigi čakls, palieku darbā līdz pēdējai minūtei. Patiesībā bieži vien šie centīgie darbaholiķi tikai rada čakla darbinieka tēlu.
Visu laiku rosoties, var šķist, ka viņi tiešām kaut ko dara. Īpaši lielos uzņēmumos ar sazarotām struktūrām. Tur ļoti viegli paslēpties aiz svarīga top menedžera maskas. Ja izmērītu šo cilvēku reāli izdarīto, galu galā varētu izrādīties, ka neko dižu viņu nav padarījuši.
Patiesībā mēs bieži paši neredzam savu slinkumu, tāpēc to tik viegli pārmetam citiem. Bet tikpat labi mēs paši varam būt slinki lēmumu pieņemšanā, slinki kaut ko vispār mainīt savā dzīvē.
Citi cilvēki mūsu dzīvē parasti ienāk, lai mēs kaut ko iemācītos un notiktu izaugsme. Nu, piemēram, tu vari būt rakstnieks, mākslinieks vai fotogrāfs, kas septiņus gadus centīgi strādājis. Un tad tu parādi savu gara darbu kādam profesionālim un viņš pasaka, ka tas viss, ko tu esi radījis, ir jau kādreiz kaut kur redzēts, dzirdēts, garlaicīgs, bez svaiguma, un vispār nevajadzētu to turpināt darīt. No vienas puses, tā pateikt ir nežēlīgi. Un pirmajā mirklī šķiet – kā tad tā, mana ģimene un draugi vienmēr mani ir slavējuši, vai šim cilvēkam no malas tiešām ir taisnība?
Bet ļoti bieži tad, kad esam aizrāvušies ar kaut kādu savu ideju, pazaudējam fokusu un kopskatu. Turklāt komplimenti mūsu attīstībai diez ko daudz nedod, drīzāk ievelk kaut kādā pašapmierinātībā. Tāpēc ieklausīties, ko saka profesionālis, ir vērtīgi. Ja cilvēks ir atvērts un gatavs uzklausīt otra pamatojumu – «kāpēc tad tie darbi ir tik garlaicīgi, ko es varētu darīt savādāk», tad beigās šī komunikācija var izvērsties par veiksmīgu. Uzklausot kādu labu padomu, cilvēks var mainīties un sākotnējie skarbie vārdi var veicināt attīstību. Tāpēc ir vērts redzēt pāri saviem aizvainojumiem un ieklausīties, ko kāds saka. Arī sliktajā.
Attiecības
