Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan mēģinu draudzeni no šim domām novirzīt, man tas neizdodas, un šāda gaušanās turpinās jau gadiem ilgi. Kāpēc mana draudzene, kas patiesībā ir forša sieviete labākajos gados ar it kā labu darbu, ģimeni, iekritusi šādā domāšanā un jūtas kā upuris?
Atbild: Dr. med. Artūrs Utināns
- Ārsts psihoterapeits.
- Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents.
- Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas un Latvijas Psihiatru asociācijas biedrs.
- Vairāku grāmatu autors.
Tā nav diagnoze
Lai gan mēdz sacīt, ka cilvēkam ar šādu dzīves nostādni ir upura sindroms, tā tomēr nav medicīniska diagnoze. Patiesībā reizēm iekrist upura lomā gadās teju katram, taču ir arī hronisks stāvoklis, kad visu laiku cilvēks nonāk situācijās, kurās jūtas kā upuris. Šādos gadījumos lieto terminu upura identitāte, kad cilvēks sev ir pieņēmis pasaules uzskatu, ka ir cietējs, ka viņam drīkst darīt pāri, ka ciešanas ir dzīves sastāvdaļa. Viņš nespēj noteikt robežas, pastāvēt par savu gribu, un viņam ir jāpakļaujas citiem – tas ir konstants domāšanas veids. Cilvēks ar upura identitāti nespēj būt citās lomās, piemēram, vadītājs vai vienlīdzīgs grupas loceklis, viņš spēj būt tikai lomā, kas pakļauta citiem.
Citi lasa
Vēl šiem cilvēkiem raksturīga citu vainošana – vīrs dara pāri, priekšnieks pazemo, bērni speciāli kaitina, visi citi un pat apstākļi ir pret mani.
Viena no upura noteicošajām pazīmēm: viņš neredz savu ietekmi uz situāciju – es neko nevaru izdarīt!
Līdz ar to sanāk, ka visi dara pāri, es dzīvoju ciešanās un neesmu laimīgs. Tātad cēlonis, kāpēc tik slikti dzīvoju, slēpjas citos. Šāds cilvēks neredz, ka viņa uzvedība, dzīves filozofija bieži vien, teiksim tā, to izprovocē – lai gan arī šis nav īsti precīzs apzīmējums, jo atkal novirza atbildību uz citiem. Ar laiku šāda upura dzīves filozofija sāk kaitināt apkārtējos, un viņi patiešām sāk negantāk izturēties pret upuri. Ja upuris sūdzas regulāri un otrs viņam nekādi nevar palīdzēt, klausītājs sajūtas tikpat bezspēcīgs kā upuris. Tas kaitina. Tad upura traģēdija padziļinās: neviens mani nesaprot, neviens negrib uzklausīt, neviens negrib ar mani būt kopā. Izspēlējas lomu spēle: esmu nevarīgs, dariet man pāri, bet jūs esat tie sliktie!
Var dominēt arī kauns paust savas dusmas, neapmierinātība un bieži arī vainas apziņa. Ja ir vainas apziņa, upuris visā vaino sevi – es esmu vainīga, ka sakaitinu vīru, tāpēc viņš kļūst dusmīgs, baras vai pat kļūst fiziski varmācīgs.
Tu mani nesaproti!
Emocionāli un psihiski vesels cilvēks vienā situācijā var būt vadītājs un komandēt, otrā – pakļauties, citā – strādāt komandā, vēl citā, ja kaut kas nesanāk, atklāti buntoties. Cilvēka uzvedības repertuārs ir plašs. Vienā situācijā ir svarīgi kādam uzticēties, piemēram, ārstam, bet citā – neuzticēties, piemēram, krāpniekam. Tas arī nozīmē, ka mēs katrs savu reizi varam iekrist upura lomā. Iedomājies situāciju, kad priekšnieks sarāj vienu reizi, otru, trešo vēl kaut ko aizrāda, skaidrs, ka sajutīsies kā mazā nabadzīte. Tad mazliet pažēlojies draudzenēm, pasūdzies kolēģēm, bet pēc tam tava dzīve atkal atgriežas normālās sliedēs.
Taču, ja tava draudzene nemitīgi sūdzas un žēlojas te par vadību, te par kolēģiem, te par partneri, var uzskatīt, ka viņa ir iekritusi upura lomā.
Protams, precīzu kritēriju, piemēram, cik bieži ir jāžēlojas, lai teiktu, ka cilvēkam ir upura identitāte, nav, taču, jo biežāk sūdzas un gaužas, jo vairāk tā izpaužas. Tai līdzās nāk bezspēcības, bezpalīdzības izjūta, un arī tā ir tipiska upura lomai.
Tava draudzene, kas visu laiku par kādu sūdzas, kaut vai par priekšnieku, būtībā pieprasa, lai tu apliecini, ka viņa ir labs cilvēks. Tu varbūt vari viņai norādīt, ka arī viņa pati reti cilvēkiem saka labu un pārsvarā citus kritizē. Varbūt viņai arī vairāk vajag pievērst uzmanību un teikt otram labu? Taču cilvēks ar upura sindromu šādā sarunā uzreiz sadzird ko citu: «Kāpēc tu brauc man virsū? Tu man tagad iespļāvi dvēselē! Tu mani nesaproti!» Zināmā mērā nesaprotu gan, jo uz lietām un situācijām būtu jāmācās skatīties objektīvi un arī kritiku vajadzētu uztvert veselīgi: nošķirt, vai tā ir pamatota vai nav, un, ja ir pamatota, pateikt paldies, jo tas ļauj tev attīstīties. Ja nepamatota, jāmācās kritiku loģiski atspēkot ar faktiem. Bet lielā aizvainojumā to ir grūti saprast un pat apzināties.
Upuris, varmāka, glābējs
Bieži vien ir šāds patoloģiskais loks: ja ir upuris, ir arī varmāka, par kuru upuris sūdzas glābējam.
Par glābēju var uzskatīt to, pie kura upuris vēršas ar savām sūdzībām. Ja draudzene ar savām žēlabām vēršas pie tevis, var teikt, ka viņa meklē tevī glābēju. Kaut vai kādu drosmīgāku par viņu, kas, piemēram, aizies pie priekšnieka un pateiks, ka patiesībā viņa ir laba darbiniece. Vai arī upuris cer, ka glābējs paglaudīs galvu un tā paglābs no nepatīkamām emocijām, apstiprinot, cik viņš ir labs un priekšnieks – netaisnīgs. Skaidrs, ka upuris retāk sūdzēsies pašam varmākam, lai gan šādi gadījumi arī ir. Gadās, ka šajā spēlē tiek iesaistīts reāls glābējs, piemēram, cits kolēģis reāli sāk konfliktēt ar priekšnieku – kāpēc tu dari pāri mūsu kolēģei?
Vēl upuris un varmāka bieži mainās lomām: te viņš ir upuris, te jau varmāka.
Ģimenes attiecībās šī lomu maiņa var izpausties tā, ka viens otru provocē un tad viens raud, otrs kliedz, pēc tam otrs raud un pirmais kliedz. Pārsvarā tā ir kliegšana, kas nepāriet fiziskā vardarbībā. Savā psihoterapeita praksē esmu piedzīvojis situācijas, kad atnāk sieviete, kura stāsta, ka vīrs briesmīgi izturas pret viņu. Tad, ja iespējams, paaicinu arī vīru, un gaidu, ka atnāks spalvains, divmetrīgs tēviņš, kam no ilkņiem tek asinis. Taču atnāk bailīgs vīrelis brillītēs un sāk sūdzēties par sievu, kura viņu pastāvīgi zāģē tā, ka viņš pat avīzi rokās paņemt nevar. Un visu izstāsta otrādi. Tas ir viens no aizvainojuma cikliem, jo aizvainojumam ir īpatnība – cilvēks, kurš apvainojas, uztver sevi kā cietēju un otru kā slikto, bet apvainojušies ir abi, un abi to traktē tā, ka es esmu cietējs, bet mans partneris ir sliktais. Taču empātijas un izpratnes pret otru nav – nespēju iedomāties, ka partneris kliedz uz mani tāpēc, ka ir izmisis, jo aizmirsu, ko biju solījis. Esot aizvainojumā, var arī apklust un nerunāt, var iet sūdzēties citam un var ieslēgt sevī agresīvo daļu un kliegt pretī. Ja kliedzu, es kļūstu par uzbrucēju, par varmāku. Vienā brīdī jūtos kā upuris, otrā kļūstu par uzbrucēju, un šāds modelis starp partneriem var ilgt gadu desmitiem.
Kas var palīdzēt tavai draudzenei?
To, ka sieviete kļuvusi par upuri, bieži var arī nepamanīt, jo emocijas, kas aiz tā slēpjas, lielākoties ir neapzinātas. Taču sajūtu, ka bieži žēlojos un sūdzos, regulāri jūtos, it kā man visu laiku kāds darītu pāri, gan var pamanīt. Un sākt to mainīt. Par to būtu vērts aizdomāties arī tavai draudzenei!
- ceļš. Jā, objektīvi paskatīties uz sevi ir sarežģīti, tam traucē emocijas, tāpēc jāmācās sadalīt prātu vismaz divās daļās: viena ir pārdzīvojošā daļa, kas ir emocijas, otra – novērojošā daļa, ko var sevī attīstīt. Viens no ceļiem ir savas emocionālās inteliģences kāpināšana. Tā palīdzēs atpazīt un saprast, kādas emocijas man tagad ir. Vai tas ir aizvainojums, kauns vai vainas izjūta, varbūt šķiršanās trauksme vai sociālā trauksme, kas ir bailes no kritikas. Tās ir neapzinātas dusmas vai depresija, vai bezspēcības izjūta. Kad mājās vai darbā ir saspringta situācija, jāmācās atpazīt, vai šobrīd esmu apvainojusies vai man ir vainas izjūta. Varbūt tā ir trauksme – man vajadzētu iebilst, ka pret mani nelāgi izturas, taču es nespēju neko pateikt. Tas ir tāpat kā mācīties dejot – vispirms atpazīt, kurus soļus veicu nepareizi, lai pēc tam darītu pareizi jeb soļus spertu citādi.
- ceļš. Analizēt, no kurienes šīs emocijas nāk un kāpēc es tā rīkojos, nevis sevi kritizēt: ak, es, muļķe, esmu to pelnījusi! Tā arī ir viena no tipiskajām upura filozofijām – ja pret mani slikti izturas, tātad esmu to pelnījusi. No šādām domāšanas kļūdām ir jāatbrīvojas. Tāpat der ieklausīties, ko saka citi, un zināt arī baumas par sevi – varbūt draudzenes nevēlas ar tevi kontaktēties, jo tu visu laiku sūdzies par dzīvi. Ja to uzzini, būtu adekvāti nevis apvainoties, bet padomāt, ko vari mainīt un kā sākt vairāk runāt par pozitīvām lietām. Jāsāk rīkoties, un, ja to dari, savu uzvedības un domāšanas modeli vari mainīt. Kaut vai lasīt psiholoģisko literatūru, kas palīdz mainīt domāšanu. Ja pašas spēkiem neizdodas pavirzīties uz priekšu, vērts apsvērt profesionāļa konsultāciju. Citādi ir ļoti grūti dzīvot ar upura un bezpalīdzības, bezspēcības izjūtu, kas tevi visu laiku žņaudz.
- ceļš. Paeksperimentē un sarīko dienu bez sūdzībām! Šīs dienas laikā nedrīkst sūdzēties, žēloties, aprunāt un paust neapmierinātību. Iespējams, neizdosies iztikt bez žēlošanās pat pusi dienas, bet pamēģināt noteikti vajag. Jo kaut puse dienas bez žēlošanās un negatīvā var palīdzēt mainīt domāšanas veidu.
