Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Marija Ābeltiņa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite; Katrīna Ošleja, vadības koučs.
Atziņa, ka darbs, ko dari, ir netīkams, ne vienmēr atnāk uzreiz. Piemēram, darbs sākumā patika, bet nu esi to darījusi tik ilgus gadus, ka vairs nevēlies turpināt. Var gadīties, ka, laikam ritot, vienkārši mainās intereses. Vēl biežāk notiek tā, ka esi izvēlējusies studijas kādā jomā, bet, kad tās pabeigtas, atklāj – šī joma tevi nemaz neinteresē un nesaista, bet darbs pieņemts, jo… vienkārši to piedāvāja. Vai iespējams strādāt darbu, kas nepatīk un nesaista? «Šis ir jautājums, kas vienmēr bijis svarīgs un kura aktualitāte nemazinās. Formāli strādāt darbu, kas īsti nepatīk, mēs, protams, varam, bet vienmēr ir jautājums par to, cik kvalitatīva būs mūsu dzīve un mūsu labbūtība,» saka psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
Jāpaskaidro, ka labbūtība ir jauns psiholoģijas jēdziens, kas radies no angļu valodas vārda wellbeing, un mūsdienu pasaulē tas ir ļoti svarīgi. Jo dzīvot slikti vairs negribam un īsti arī vairs nespējam.
Kas īsti mūs motivē?
Vai šo labbūtību var nodrošināt ne pārāk patīkams darbs, bet pietiekami liels skaitlis algas kontā? «Skaidrs, ka ienākumu līmenim jābūt atbilstošam mūsu vajadzībām – tam vismaz jāapmierina mūsu pamatvajadzības.
Taču psihologi noskaidrojuši, ka mūsu galvenā motivācija tomēr ir nemateriālās lietas.
Proti, kādu laiku jau varam strādāt lielas algas dēļ, tomēr tas, kas mums ļauj strādāt kvalitatīvi, produktīvi un justies dzīviem, ir kaut pavisam cits. Izrādās, mūs galvenokārt motivē trīs lietas – darāmā darba jēga, meistarība un autonomija,» uzsver klīniskā psiholoģe.
- Darāmā darba jēga. Vai varam strādāt darbu, ja jūtam, ka darām kaut ko bezjēdzīgu, bet mums par to labi maksā? Īstermiņā – jā, bet agri vai vēlu tas radīs neapmierinātību un ļoti lielu stresu, jo regulāri būs jāpiespiež sevi darīt to, kas nepatīk. Savukārt stress ilgtermiņā var izraisīt profesionālu izdegšanu, dažādas neirozes, depresiju, arī fiziskās veselības problēmas.
- Meistarība. Protams, mums visiem patīk piedzīvot sajūtu, ka sanāk, izdodas. Nereti tieši šī sajūta rada vislielāko prieku un motivāciju darbam, lai sasniegtu vēl vairāk. Bet meistarību var izkopt, visu laiku pieņemot arvien jaunus izaicinājumus, arvien kaut ko jaunu iemācoties. Izjūtu par meistarību dod apziņa – vakar es varēju šo, bet šodien jau varu kaut mazliet vairāk un labāk, māku arī vēl kaut ko citu. Turpretī, ja visu laiku dara vienu un to pašu, cilvēks pārvēršas par tādu kā robotu, kas automātiski izpilda ierastas darbības. Meistarība arī iet roku rokā ar atzinību. Proti, ja darbinieks jūt, ka var un viņam sanāk, ļoti svarīgi saņemt atzinīgus vārdus, uzslavas. Pārsteidzoši, bet bieži vien labi (protams, arī patiesi!) vārdi, vadības atzinība un cieņa darbinieku motivē daudz vairāk nekā nauda. Proti, vienu reizi saņemot algas pielikumu, tas šķitīs kaut kas īpašs un nozīmīgs. Bet pēc laika, kad pie jaunās algas vai regulārām prēmijām pierasts, tieši vārdiem ir vislielākā nozīme. «Pat cilvēkiem, kuri strādā ļoti lielos uzņēmumos, ir svarīgi, lai viņi tiktu atpazīti un uzslavēti. Arī par mazu darbiņu lielā lietā svarīgi pateikt paldies, novērtēt to,» uzsver klīniskā psiholoģe.
- Autonomija. Izrādās, lai savā darbā uzplauktu par visiem simts procentiem, darbiniekam svarīgi just arī autonomiju – pilnīgu uzticēšanos tam, ko viņš dara un kā dara. Svarīgi, lai darbinieki netiktu nemitīgi pārbaudīti un kontrolēti: cikos tu atnāci, cikos aizgāji, cik ilgi pusdienoji, vai kādu brīdi darba laikā nekārtoji privātas lietas. Tāpat svarīgi, lai darba devējs visu laiku nepārvaicātu: vai ar to un to sazvanījies; vai šo dokumentu izlasīji; vai to darbu izdarīji? «Bieži esmu dzirdējusi no darbiniekiem, ka viņi jūtas ļoti noguruši, ja darba devējs nodarbojas ar mikromenedžmentu – pārbauda katru sīkumiņu, liek atskaitīties par katru mazāko lietiņu. Darbinieku ļoti nogurdina un nomāc tas, ja darba lietās nav uzticēšanās sadarbības procesā un sajūtas – uz mani paļaujas, esmu pastāvīgs, uzticams darbinieks, kuram kopīgais mērķis ir tikpat svarīgs kā darba devējam,» skaidro Marija Ābeltiņa.
Ja pietrūkst kaislības un adrenalīna
Vai darbs noteikti jādara ar īpašu degsmi? «Tas saistīts ar cilvēka vērtībām un saturu, ko viņš ieliek darbā. Nav tā, ka mūsu visu acīm jādeg vienādi. Nav obligāti, ka uz darbu būtu jāiet ar milzu sajūsmu un darbs jādara ekstātiski. Labsajūta var būt arī mierīga – es jūtos labi, mierīgi, es redzu šim darbam jēgu. Galvenais jautājums – vai darbs nes mums gandarījumu un motivē labai dzīvei?» uzskata klīniskā psiholoģe. Šeit svarīga nozīme ir arī tam, kāds cilvēkam temperaments.
Ja cilvēks pēc rakstura ir mierīgs un savaldīgs, viņam nebūs svarīgi darbu darīt kaislīgi.
Savukārt, ja cilvēks ir dedzīgs, aizrautīgs, mazliet atkarīgs no adrenalīna, viņam būs grūtāk strādāt darbu, kur nav nepieciešama degsme un sajūsma. Tiesa, kaislīgie un aizrautīgie spēj vieglāk iedegties, darot jebkādu darbu.
Bet, iespējams, savu aizrautību un kaislību iespējams apmierināt ārpus darba, pievēršoties vaļaspriekam, kurā var ielikt sirdi un dvēseli. Arī dažādos dzīves un vecuma posmos priekšplānā var izvirzīties dažādas lietas. Kādā brīdī tas ir darbs, karjera, citā – ģimene un bērni, vēl citā – vaļasprieks.
«Būtība izvēle ir starp dažādām vērtībām,» uzsver vadības koučs Katrīna Ošleja. «Cilvēks izvēlas, kas viņam svarīgāks, – kalpot citiem, misijas apziņa, pašrealizācija vai drošība, stabilitāte, statuss un finansiālā stabilitāte. Nav arī izslēgta iespēja apvienot gan pašrealizāciju, gan finansiālu stabilitāti. Un nereti tieši tie, kuri izvēlas savu sirds aicinājumu, arī kāpj pa karjeras kāpnēm un gūst finansiālu stabilitāti.
Cilvēks, kurš ir patiesi ieinteresēts, aizrautīgs, radošs un ar iniciatīvu, galu galā arī gūst panākumus.
Vienlaikus gribu uzsvērt: tas nav nekas slikts – izvēlēties darbu tikai tāpēc, ka tur ir finansiāla stabilitāte, jo ar šo it kā merkantilo mērķi bieži vien saistītas citas vērtības, piemēram, ģimene. Kā gan iespējams parūpēties par saviem tuvākajiem, par bērniem, ja nav finansiālās stabilitātes?» Cits jautājums – vai tas ir risinājums uz ilgu laiku?
«Zinu gadījumus, kad cilvēks nolēmis – norukāšu šajā darbā piecus, septiņus gadus, sapelnīšu naudu, un pēc tam sāksies īstā dzīve. Bet tas parasti ir īstermiņa pasākums,» stāsta Katrīna Ošleja. «Pie manis pēc palīdzības vēršas lielākoties cilvēki, kuri tomēr darbā meklē jēgu – kādus gadus nostrādājuši jomā, kur bijusi liela nauda un labklājība, bet nu jūtas neapmierināti un grib ko mainīt. Galu galā darbā pavadām daudz laika, gribas taču to pavadīt jēdzīgi, saskaņā ar savām vērtībām.»
Arī Marija Ābeltiņa uzsver – darba dzīvei ir milzīga nozīme: «Daži pētījumi vēsta, ka darbā pavadām pat pusi savas dzīves, tātad daudz vairāk laika nekā ģimenē vai pievēršoties vaļaspriekiem. Tāpēc īsti nav pamata domāt: ai, es te pastrādāšu, un pēc darba dzīvošu savu īsto dzīvi…»
Iemīlēties darbā. Kāpēc gan ne?
Varbūt ir iespējams iemīlināt sevi darbā? «Ja rodas šāds jautājums, tad vispirms sev vajadzētu pajautāt – kāda iemesla dēļ es vispār izvēlējos šo darbu? Uzskatot, ka tas ir derīgs un gribu to darīt? Bet varbūt to izvēlējos, izvairoties no darba, kas man patiktu, bet no kura ir bail?» retoriski vaicā Marija Ābeltiņa. Nu, piemēram, tev ļoti patīk kosmetoloģija, nagu dizaina veidošana vai floristika, bet tas taču nav pietiekami prestiži, tāpēc tu strādā bankā.
«Ja izvairāmies no lietām, kas mums šķiet vērtīgas, jo mums nav kompetenču, it kā neatbilst vecums vai ir vēl kāds aizbildinājums, tas nozīmē sapņu nepiepildīšanu, kas ilgtermiņā nereti var novest pie dažādām emocionālām vai veselības problēmām,» saka klīniskā psiholoģe.
Vēl var būt arī tā, ka kopumā darbs patīk, bet pēkšņi izrādās – nepatīk kādas atsevišķas tā sadaļas (un tādas ir ikvienā darbā!)? Vai varbūt, gadiem ejot, mainījušās dzīves prioritātes un iepriekšējā darba jēga vairs nešķiet aktuāla? «Jautājums ir par to, vai varu atrast jēgu tām darba daļām, kas man ne sevišķi patīk. Tam, kas izraisa nepatiku un stresu,» uzsver Marija Ābeltiņa. Viņa piebilst – ir pētījumi, kas parāda: ja piešķiram jēgu lietām, kas mūsos izraisa pretestību vai spriedzi, tas mazina stresu un mēs iegūstam labu izaicinājumu, kas no negatīvas pieredzes pārvēršas pozitīvā.
- Izmēģini! Vingrinājums jēgas piešķiršanai
Marija Ābeltiņa iesaka vingrinājumu, kas varbūt palīdzēs atrast jēgu darbam, uz kuru vairs neej ar prieku. Uz lapas saraksti dažādas vērtības – pacietība, attīstība, izcilība, attiecības utt. Kad tas izdarīts, padomā par darba daļu, kas tev izraisa vislielāko stresu un nepatiku. Piemēram, daudziem īpašu stresu un nepatiku sagādā saruna ar emocionāli uzvilktiem klientiem. Kad tas izdarīts, padomā un pieraksti, kuras no minētajām pozitīvajām, labām īpašībām tu attīsti, kad sarunājies ar dusmīgiem klientiem, kad kārto dokumentus mapītēs, sēdi garumgarās sapulcēs vai dari ko citu tev nepatīkamu.
Veicot šo vingrinājumu, pamanīsi – šādā veidā iespējams piešķirt jēgu un vērtību arī nepatīkamajam.
Piemēram, izrādās – runājot ar emocionāli uzvilktiem cilvēkiem, es trenēju izpalīdzību, iemācos būt empātiska, attīstīt prasmi ieklausīties. Vai trenēt komunikācijas spējas, saprašanos ar ikvienu cilvēku. Liekot dokumentus mapītēs, mācos pacietību utt.
Nepatīk, bet cita darba nav…
Patiesībā jau runas par sapņu darbu, par iespēju strādāt darbu ar kaislību nereti ir tāda pārtikušas sabiedrības spriedelēšana. Ir viegli runāt, ja nav lielu problēmu ar jauna darba atrašanu. Tie, kam darbs ir iztikas, eksistences jautājums, gan domā un cer, ka reiz varētu darīt savu sapņu darbu, tomēr par to klusē, jo baidās pazaudēt to, kas ir. Jāstrādā, jo gluži vienkārši jānopelna nauda, lai nomaksātu dzīvokli un nopirktu pārtiku. Īpaši jau ārpus Rīgas darba iespējas ir daudz mazākas nekā lielpilsētā.
Vadības koučs Katrīna Ošleja ir pārliecināta – arī šādā gadījumā darbam tomēr iespējams atrast jēgu.
«Piemēram, ja paskatāmies uz kasiera amatu, kas skaitās maz atalgots un ne pārāk iekārojams. Ir kasieri, kas strādā gadiem, un ir tādi, kas regulāri maina darbavietas, jo nav apmierināti. Būtu interesanti parunāties ar kasieriem, kas tur strādā ilgstoši. Visticamāk, kā motivāciju šie cilvēki minētu naudu. Bet, ja vajadzētu pateikt, kam nepieciešama nauda, mēs noteikti dzirdētu – lai izaudzinātu, izskolotu bērnus. Lai viņiem savukārt būtu interesantāks darbs un labklājīgāka ikdiena. Sanāk, ka šis cilvēks patiesībā gadus pavada darbā nevis naudas dēļ, bet savu bērnu nākotnes dēļ,» saka Katrīna Ošleja.
Tomēr vienlaikus tie paši kasieri, kas strādā gadiem, sev parasti atrod arī vēl citu motivāciju – interesanta komunikācija ar pircējiem, socializēšanās, citi radoši elementi, lai dzīve nebūtu tik pelēka. Un atkal – tiklīdz ir atrasta kāda jēga, radusies aizrautība, šis cilvēks piedzīvo kaut nelielu, tomēr izaugsmi. Piemēram, kļūst par vecāko kasieri vai pārdevēju.
Un tomēr… Ko tad, ja darbs īsti nepatīk un jēgu tajā saskatīt nevaru, un nav arī cerības atrast citu? «Vienīgais, ko ar savu pieredzi personāla atlases jomā varu ieteikt, – darbu meklēt nevis caur sludinājumiem, bet caur paziņām. Aktivizēt savu paziņu loku. Jo darba devējs, meklējot jaunus darbiniekus, bieži vien vispirms aptaujā savus darbiniekus, saka Katrīna Ošleja.
Protams, ja darba meklējumi tomēr nevainagojas panākumiem, ikvienam krītas pašapziņa, šķiet – es neko nevaru, man nekas nesanāk. «Šādā gadījumā varu ieteikt vismaz dažas stundas nedēļā pastrādāt, piemēram, labdarībā, tādējādi darot ko saturīgu un jēdzīgu līdz brīdim, kamēr atradīsies piemērota darbavieta. Varbūt iespējams vakaros mācīties un apgūt prasmes, kas noderēs jaunas darbavietas iegūšanai. Bet varbūt var lūgt priekšniekam, lai pārceļ uz citu amatu. Būtībā gan ikvienā darbā ir kas radošs, daudz kas atkarīgs no mūsu attieksmes. Atrodot kaut vai vienu lietu, kas patīk attiecīgajā darbā, iespējams to padarīt interesantāku, patīkamāku,» uzsver vadības koučs.
Ko darīt, ja nepatīk, grūti sastrādāties ar priekšnieku?
Katrīna Ošleja: «Astoņdesmit procentos gadījumu cilvēki neaiziet prom no darbavietas vai darba, bet gan no konkrētā priekšnieka. Priekšnieku nomainīt parasti nav iespējams, un, ja tomēr darbu mainīt negribas, atliek divi varianti. Pirmais – jāstrādā ar sevi un jāmēģina saprast, kādas emocionālās reakcijas priekšnieks vai viņa darbība manī izraisa. Otrais – mēģināt ar priekšnieku izrunāties, un pateikt, kas īsti nepatīk, varbūt iespējams ko mainīt. Tomēr pieredze liecina, ka cilvēki spriedzi attiecībās ar priekšnieku biežāk neiztur un no darba tomēr aiziet.
Dažkārt gan pietiek ar to, ka darbinieks aiziet uz kādām darba intervijām un saprot – nemaz tik slikts darbinieks viņš nav. Viņa pašvērtējums pieaug, un viņš kļūst pietiekami pašapzinīgs, lai sastrādātos ar esošo priekšnieku.»
