Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vīrs uz nedēļu komandējumā, ome aizbraukusi uz kapusvētkiem, opis trīs resgaļus pieskatīt nav ar mieru, par draudzenēm nemaz nerunājot (viņām bērnu nav un no manējiem mati ceļas stāvus), bet ciemos pieteikusies tante no Anglijas. Jābūt cepetim, kotletītēm un ābolu plātsmaizei, citu variantu nav! Viņa mums tāda konservatīva, vismaz ēdienu izvēlē noteikti. Ar auto braukt tā arī neesmu iemācījusies, būs jādodas uz veikalu ar sabiedrisko transportu, jo visi lielveikali nez kāpēc atrodas vismaz pāris kilometru no mūsu mājām.
Pirmā sērija. Iziešana no mājām
Bēbis, par laimi, aizmidzis, pusdienas paēdis, pampers nomainīts, ratos iekšā, un miers. Meita kategoriski atsakās vilkt kājās gumijniekus, bet ārā gāž kā ar spaiņiem jau trešo dienu. Nē, lietusjaka nav stilīga, gribu savu jauno lietussargu, ko Beāte man uzdāvināja dzimšanas dienā. Kur palicis tas sasodītais lietussargs?! Uh, aizkritis aiz kurpju plaukta koridorā. Paldies dievam, viena problēma atrisināta.
Trīsgadīgais puika kategoriski paziņo, ka ārā dosies tikai ar savu riteni! Bet ārā gāž lietus! Nē, es gribu savu riteni. Viņš vismaz ir ar mieru uzvilkt lietusbikses, lietusjaku un gumijniekus, kuros būtu gatavs staigāt visa gada garumā (arī mājās). Es ātri saģērbjos, labi, ka man ir lietusmētelis, jo stumt ratus un otrā rokā turēt lietussargu, bet atpakaļceļā vēl arī maisus ar iepirkumiem man šķiet neiespējamā misija.
Esam beidzot izgājuši no mājām. Neesam vēl tikuši līdz autobusa pieturai, kad trīsgadnieks paziņo, ka viņam vajag uz tualeti. Mīļo dēliņ, tu taču vari pačurāt arī pie koka mūsu piemājas parciņā. Nē, nevaru! Ārā taču līst lietus. Skrienam atpakaļ uz mājām. Pēc pusstundas jau esam autobusā.
Nākamā neiespējamā misija ir nobraukt ar ratiem pa stāvajām trepēm, kas ved pazemes tunelī.
Nu, brašie celtnieki, eksperimentētāji, pamēģiniet paši nobraukt pa tām mazajām metāla sliedītēm ar smagiem ratiem. Vai kāds garāmgājējs solās palīdzēt mātei ar trim bērniem? Protams, nē! Sasapņojusies esi? Nav ko dzemdēt tik daudz bērnu!
Otrā sērija. Lielveikalā
Grasāmies jau doties iepirkties, kad dēls paziņo, ka tagad viņam vajag uz tualeti pa lielajām darīšanām. Nē, kopā ar māsu neiešu, tikai ar mammu.
Nu ko, jābrauc ar liftu uz otro stāvu, uz tualeti, ar ratiem jau citādāk augšā netiksi, un vēl taču mums jāved dēla ritenis. Labi, visu izdarām, kā nākas, kad meita paziņo, ka ir nenormāli izsalkusi! Nu, lūdzu, mammu, vienu burgerīti nopērc, nu labi, var arī pankūkas ar šokolādes mērci vai kebabu… Nē, tagad mēs neēdīsim, varbūt vēlāk, mums jādodas uz veikalu! Laikam visi dievi ir manā pusē, jo mana spītīgā meita tomēr piekāpjas.
Trešā sērija. Iepirkšanās
Beidzot esam tikuši veikalā… pēc strīdiem, kurš stums iepirkšanās ratiņus. Par laimi, dēls iesēdies iepirkšanās ratos ar auto kabīni (un ir piesprādzēts, tātad nekur nevar aizmukt!), un lielā māsa ir piekritusi stumt šo neērto uzparikti. Līdz pārtikas nodaļai tik viegli netiekam, jo priekšā ir apģērbu nodaļa. Mammu, es gribu jaunu kleitu! Nē! Nu labi, vismaz jaunu krekliņu ar Elzu no Ledussirds, Madarai tāds ir. Nē! Bet zeķītes taču vari man nopirkt. Labi!
Es arī kaut ko gribu, iesaucas piesprādzētais trīsgadnieks un mēģina atbrīvoties. Tas neizdodas, bet esam nokļuvuši jau līdz rotaļlietām. Tur satrakojas abi. Mēs tikai paskatīsimies, labi, mammu! Nu labi, bet es neko nepirkšu, sapratāt? Tomēr bez mazajiem Lego komplektiem, ziepju burbuļiem un krāsainajiem krītiņiem uz priekšu netiekam.
Saprotu, ka mājās esmu aizmirsusi rūpīgi uzrakstīto iepirkšanās sarakstu. Bēbis pamodies un raud. Man jau sākas panika. Mammu, nopērc jogurtiņu un šokolādes sieriņu. Čipsus, čipsus, mēs gribam čipsus. Tikai vienu paciņu uz abiem. Uz padzerties arī kaut ko vajag. Es gribu kolu, bet es fantu! Nē, limonādes nepirkšu! Nu tad mazās suliņas ar smurfiem! Es gribu ar dinozauru, kliedz dēls!
Ātrumā metu produktus iepirkumu ratos, domājot tikai par vienu – kā tikt no šejienes prom.
Bēbis kliedz jau pa visu veikalu, viņam gribas ēst un pamperā kaka! Vēl tikai jāizstāv garā rinda pie kases, jo īpašās kases vecākiem ar maziem bērniem šajā veikalā nav. Atkal ar liftu braucam uz otro stāvu, meklējam apkopēju, kurai ir atslēga no bēbīšu pārtinamās istabas, meita atceras, ka ir nenormāli izsalkusi.
Padodos un nopērku bērniem burgerus un sev lielo saldējumu ar dubulto šokolādi. Esmu to pelnījusi. Beidzot tiekam ārā no veikala, ārā joprojām gāž kā ar spaiņiem. Tikai autobusa pieturā saprotu, ka esmu aizmirsusi nopirkt gaļu svētku cepetim. Nosolos vairs nekad, NEKAD neiet kopā ar bērniem uz lielveikalu! Labāk tad maksāju auklei, bet tāda vispirms jāatrod!
