Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Visam ir robežas!» mēs mēdzam teikt dusmās, un, izrādās, tieši dusmas ir pirmās emocijas, kuras izjūtam, sastopoties ar robežpārkāpējiem. Dusmas var mīties ar aizvainojumu, ja robežas tiek pārkāptas sistemātiski, un var tikt aizvietotas ar trauksmes sajūtu, ja robežu pārkāpšana pieredzēta jau bērnībā. Ja komunikācijā ar otru tev gribas kā ezim sabozties, it kā norobežoties un aizsargāties – tas ir signāls, ka kāds ne lūgts, ne aicināts ir pārkāpis neredzamo līniju, ko esam ap sevi uzvilkušas.
Tādos brīžos, aktivizējoties simpātiskajai nervu sistēmai, rodas instinktīva vēlme – vai nu cīnīties, vai bēgt, vai sastingt… Ja jūties pietiekami stipra, tad spēj aizstāvēt savas robežas, proti, cīnīties. Ja nejūti sevī resursu stāties pretī, tad izvēlies bēgt, piemēram, iziet ārā no telpas un aizcirst durvis, tādā veidā novelkot vismaz telpisku robežu. Bet, ja otra cilvēka rīcība tevi paralizē un tu īsti nesaproti, kas tikko notika, tas liecina, ka nejūties spēcīga ne cīnīties, ne bēgt. Ja novēro biežas sastinguma reakcijas, tas nozīmē, ka tev ir bijis diezgan daudz traumatiskas pieredzes, kad tev nebija ļauts aizstāvēt savas robežas.
Robežpārkāpējs – mīļotais cilvēks
Mīļotā apskāviens varētu šķist visdrošākā zona pasaulē, bet ir cilvēki, kuriem tā kļūst par vardarbīgāko pieredzi, kāda jebkad piedzīvota. Attiecībās ar otru neapšaubāma un acīm redzama robeža ir vardarbība, taču vēl pirms tam ir daudz robežšķirtņu, kad vērts padomāt.
Citi lasa
No sievietēm bieži dzirdams, ka vīrietis reaģē uz sievietes dusmām ar vārdiem: «Atkal tie tavi hormoni!» Nē, tie nav hormoni, sieviete ir dusmīga, jo otrs objektīvi ir pārkāpis robežas – saka pazemojošas frāzes, regulāri neklausās, ko viņam saka, un pieņem nevienlīdzīgu attieksmi kā normu.
Mūsdienās joprojām daudzās attiecībās valda sociālie stereotipi par sieviešu un vīriešu pienākumiem. Neskatoties uz to, ka strādā abi, vīrietis pieprasa sievietei gatavot ēst, novākt un nomazgāt traukus, iztīrīt māju, un, pat ja sieviete sākumā ir gatava to pieciest, līdz ar bērna ienākšanu ģimenē šī nevienlīdzība izgaismojas divtik. Jo, piemēram, pēkšņi izrādās, ka vienam joprojām ir viņa nepastrīdamais hobijs, bet otram nekam neatliek laika, un šis ir brīdis, kad sieviete sāk iebilst, ja nav to paspējusi izdarīt ātrāk. Lai mainītu situāciju, kas neapmierina, var pateikt, ka dusmojies. Ja nekas nemainās un otrs turpina dzīvot savā kosmosā, vēlams vēlreiz pateikt, un tikai nereaģēšanas gadījumā rīkoties.
Ir sievietes, kuras vērsušās pie terapeita ar sūdzībām par pēcdzemdību depresiju, lai gan īstais iemesls patiesībā izrādījusies emocionālā vardarbība attiecībās.
Līdzsvara atrašana ģimenēs, kurās viens jūtas pārslogots, bet otrs nesniedz atbalstu, prasa laiku un pacietību un var radīt lielu spriedzi. Jo katrs nāk no savas ģimenes ar saviem paradumiem un uzskatiem, un ir svarīgi atrast vidusceļu. Piemēram, ja viens partneris ir pieradis pie kārtības, bet otrs – pie haosa, viņiem jāmeklē veids, kā apvienot šos atšķirīgos dzīvesstilus. Tas prasa elastību un vēlmi pielāgoties. Ja partneri ir gatavi strādāt pie attiecībām, ir iespējams atrast risinājumus, kas apmierinātu abus. Ja abi nav gatavi pielāgoties vai sarunāties par savām vajadzībām un robežām, attiecības var nonākt krīzē un, ja konflikti netiek risināti, pat novest pie šķiršanās.
Ja sistemātiski ļauj sev kāpt uz galvas, ir jāatrod iemesls, kāpēc pielāgojies esošajai situācijai.
Ja tev šķiet, ka nevienam citam nebūsi vajadzīga un neviens cits negribēs ar tevi attiecības – kāpēc tu tā domā? Visticamāk, runa ir par pazeminātu pašvērtējumu. Reizēm attiecības sievieti tik ļoti lauž, ka viņa sāk zaudēt sevi, aizmirst, kas viņa vispār ir, otrs sāk pārveidot viņu par citu cilvēku. Tas ir ļoti bīstami, jo var būt augsne depresijai.
Attiecību pamatos ir jābūt vienotai izpratnei par vērtībām un dzīvesstilu. Ja viens partneris vēlas ceļot un izzināt pasauli, bet otrs dod priekšroku mierīgai dzīvei, šīs atšķirības var radīt spriedzi. Svarīgi ir runāt par šīm atšķirībām un meklēt kompromisus. Tāpat var būt atšķirīgs skatījums uz bērnu plānošanu. Ja viens partneris negrib bērnus, ir jārunā par to, lai otrs nenonāktu pie situācijas, kurā viņš vai viņa zaudē svarīgus dzīves gadus, cerot, ka partneris varbūt mainīs savus nodomus. Godīga un atklāta komunikācija ir būtiska veselīgām attiecībām.
Robežpārkāpumi itin bieži novērojami seksuālajās attiecībās – īpaši tad, ja vienam ir mazinājusies vēlme pēc tuvības. Ja sieviete negrib vairs seksuālas attiecības, iespējams, viņai ir pārāk liela trauksme darbā vai ģimenē, vai arī viņa vairs nejūt, ka patiktu otram, ka viņš iekārotu. Vai arī otrs sistemātiski pārkāpj robežas. Reizēm sieviete atzīst, ka viņai jārūpējas par vīrieti kā par bērnu, un tas mazina vēlmi pēc tuvības. Vissliktākais scenārijs ir tad, ja vīrietis vienkārši sāk pieprasīt seksu, neņemot vērā sievietes vajadzības. Jebkurā gadījumā, ja ir grūtības vienoties šajā jautājumā, tas nozīmē, ka ir nopietnas problēmas komunikācijā. Protams, mēdz būt atšķirīgi libido – viens var būt seksuāli aktīvāks, otrs mazāk aktīvs, bet jāmeklē kompromiss, abiem pasperot soli pretī.
Attiecībās milzīgu pārbaudi ar robežām jāiztur gadījumos, kad kādam ģimenē ir atkarība no alkohola. Būtībā būt līdzatkarīgai nozīmē, ka otrs sen jau pārkāpis tavām robežām, un tu zaudē savu identitāti un dzīvi, pielāgojoties otra atkarībai. Ja ir aizdomas par atkarību, ir vērts patestēt, vai cilvēks var iztikt bez alkohola divas nedēļas – ja var, tad tas ir risināms, ja ne – strauji jāmeklē speciālista palīdzība! Atkarības gadījumā der tikai ultimāts – vai nu ārstējies, vai arī šķiramies! Reizēm ģimeni izdodas saglābt.
Robežpārkāpējs – bērns
Lai mazais mīļais apaļvaidzis nepārvērstos tirānā, vecākiem jābūt konsekventiem visos jautājumos, kas attiecas uz mājas kārtošanu, ekrānā pavadīto laiku, ēdiena izvēli un miega režīmu, kā arī citiem jautājumiem, kuros vecāku robežas ar saviem bērniem bieži vien klibo. Par optimālu risinājumu uzskata, ja attiecībās ar bērniem nav rigidu jeb ļoti stingru robežu, bet nav arī haosa un visatļautības.
Svarīgi, lai ir noteikumi, kas attiecas kā uz bērniem, tā arī pieaugušajiem.
Nav pieņemams, ka vecāki aizliedz bērnam skatīties ekrānā vai ēst saldumus, bet paši tajā pašā laikā to tik vien dara kā skatās telefonā un ēd konfektes, jo tas rada bērnam netaisnības sajūtu. Te nu vietā pateikt, ka vecākiem nav jāaudzina bērni, bet gan pašiem sevi!
Interesanti, ka vecākiem robežas dažkārt mēdz būt atkarīgas no garastāvokļa. Kad esi sliktā garastāvoklī, parādās visādas prasības, sākot ar mājas sakārtošanu, beidzot ar mācību izpildi, bet, kad ir labs garastāvoklis – visi noteikumi pēkšņi tiek aizmirsti. Novērots, ka visgrūtāk novilkt robežas ir tiem vecākiem, kuri paši nevar tās noteikt sev, viņi salūst bērnu priekšā, nespējot izturēt bērna dusmas. Aptuveni trīs gadu vecumā bērns nesaprot cēloņsakarības, piemēram, to, kāpēc nedrīkst ēst konfektes. Viņa prātā viss ir vienkārši – ja ir garšīgi, vajag vairāk! Apzinīgi vecāki, protams, cenšas pasargāt bērnu no ilgtermiņa sekām, jo vecāki kalpo kā sava bērna saprāts. Ir svarīgi paskaidrot, kāpēc kaut kas netiek atļauts, un katrā vecumā atšķiras, cik vienkārši vai sarežģīti to izstāstīt. Vislabāk ir rādīt piemēru un sakārtot istabu kopā. Bērni parasti priecājas par kopīgām aktivitātēm un sāk iesaistīties.
Problēmas ar robežu novilkšanu parasti rodas vecākiem, kuriem pašiem bērnībā vecāki tās regulāri ļāva pārkāpt. Noteikumiem ģimenē vajadzētu simulēt apkārtējā pasaulē notiekošo, jo tādā veidā sagatavojam bērnu lielajai pasaulei. Jo atšķirīgāka būs mājas vide un ārpasaule, jo lielākas problēmas bērnam var būt pieaugot, tas ietekmēs gan attiecības ar draugiem, gan vēlāk romantiskās un koleģiālās attiecības darbā. Tāpēc ir svarīgi bērnu, kas trīs gadu vecumā dabiski ir ļoti pašcentrēts, ar egoistiskām un narcistiskām iezīmēm, pielāgot pasaulei ar robežu novilkšanu, tādā veidā palīdzot viņam mazināt turpmāko vilšanos saskarsmē ar citiem, jo neviens cits, izņemot mīlošos vecākus, neapkalpos bērna vajadzības. Diemžēl, ja vecāki nav noteikuši robežas, bērns izaug ar sajūtu, ka viņam viss pienākas. Šādi bērni bieži vien ir nepieklājīgi, pat traucējoši, citi ar viņiem nevēlas draudzēties. Viņiem ir grūti veidot ilgstošas attiecības arī turpmākā dzīvē, un tas var novest pie vientulības. Mūsdienās šādu narcistisku un egoistisku bērnu kļūst arvien vairāk, jo aug apstākļos, kad vecāki var nopirkt gandrīz visu, ko viņi vēlas. Bērni ir plānoti un gaidīti, reizēm pat ļoti ilgi gaidīti, tādēļ vecāki baidās pateikt nē. Var cerēt, ka korekcijas ieviesīs bērnudārzs vai skolas vide, palīdzēs bērnam apgūt labākas attiecību veidošanas prasmes, nepārkāpjot robežas.
Robežpārkāpējs – draugs
Arī draugu attiecībās ir robežas, un tās mēdz būt trauslas! Atliek otram necienīt tavu izvēli un kritizēt, radīt pazemojošas sajūtas, un smalkā līnija ir pārkāpta. Tādos brīžos ir svarīgi skaidri pateikt, ka šāda uzvedība tev nav pieņemama, jo tā rada tev nepatīkamas emocijas. Mēs izvēlamies būt ar saviem draugiem tāpēc, ka mums patīk viņu klātbūtne, un ir normāli, ka ik pa laikam viens otram sniedzam atbalstu grūtās situācijās. Taču, ja attiecības kļūst nevienlīdzīgas, un viens draugs nemitīgi izklāsta savas problēmas, otram var rasties sajūta, ka viņš tiek izmantots kā terapeits, un tas laika gaitā var novest pie resursu izsīkuma. Draugs var būt gatavs klausīties, taču, ja sarunas kļūst vienveidīgas un problēmas netiek risinātas, viņš neko negūst no šīm attiecībām.
Ir svarīgi, lai draugi spētu atklāti runāt par savām robežām. Ja nav emocionālu resursu uzklausīt otru, tā arī jāsaka, tajā pašā laikā vērts izrādīt gatavību parunāt par kaut ko citu. Ja redzi, ka otrs maļas uz riņķi, tas nozīmē, ka viņā ir liela trauksme un ir svarīgi aicināt draugu meklēt atbalstu pie speciālista – profesionāla terapeita. Tomēr ir svarīgi palikt draugam līdzās, pretējā gadījumā cilvēks var nonākt emocionālā izolētībā.
Robežpārkāpējs – vadītājs darbā
Līdz ar pandēmiju darba vide ir ielauzusies privātajā telpā, un arvien grūtāk nošķirt, kur beidzas darbs un sākas mājas dzīve. Taču arī pirms tam izdegšanu visvairāk piedzīvoja tie cilvēki, kuriem bija grūtības novilkt darba laika robežas. Darba nedēļas mēdz būt tik intensīvas, ka darbs jāturpina arī sestdienās un svētdienās, bet tas vienmēr notiek uz ģimenes un brīvā laika rēķina, turklāt bieži vien šādās situācijās darbam veltītās stundas netiek uzskaitītas kā virsstundas. Kamēr tas atgadās reti, problēmu nav, bet, ja kļūst par sistemātisku ieradumu, cilvēks sāk izdegt. Pat ja cilvēkam šķiet, ka viņš strādā labi apmaksātā darbā, tā mēdz būt ilūzija – ja aprēķinātu stundas likmi, tā ar visām papildstundām var izrādīties pat mazāka nekā palīgstrādniekam. Interesants fakts – ja darbs tiek atalgots ar lielu naudas summu, risks izdegt ir mazāks, pat ja darbā strādā papildu stundas. Ir pētījumi, kas apliecina – lai darbinieki būtu patiešām apmierināti, algu katru gadu būtu jāpaaugstina divas reizes.
Ir vērts pamēģināt uzskaitīt savu darba laiku un paanalizēt, kā jūties. Novērots, ka vislabāk cilvēki jūtas, strādājot pusslodzes darbu, jo tas nodrošina labāku balansu starp darbu un personīgo dzīvi, taču atalgojums daudziem šādās situācijās nesķiet apmierinošs.
Darbā savas robežas jānotur arī, strādājot komandā. Pārlieku koncentrējoties uz palīdzēšanu citiem, nepaspējam izdarīt savus pienākumus – darba laiks aizņemts ar konsultācijām, nevis uzdevumu izpildi. Tāpēc ir svarīgi saprast, cik tālu varam palīdzēt citiem un kad ir jāpasaka: «Klausies, šobrīd tam nav laika!» Īpaši grūti savas personiskās robežas darbā noturēt tad, ja vadītājs ir haotisks un nemitīgi maina noteikumus – tad ir vērts pašam noteikt prioritātes un saprast, kurš uzdevums ir svarīgāks. Diemžēl ir gadījumi, kad vadītāji spiež strādāt arī brīvdienās, pat slimības laikā un atvaļinājumā. Ir svarīgi to aktualizēt un runāt ar vadītāju par savām robežām, lai saglabātu savu efektivitāti un labsajūtu, bet, ja nedzird, meklēt citu darbu. Taču daudzi baidās runāt par savām vajadzībām, jo ir bail zaudēt darbu. Ja iepriekš ir bijusi pieredze, ka ilgstoši nav izdevies atrast darbu, tad var novērot lielākas bailes palikt bez darba. Šādā gadījumā ir svarīgi attīstīt savas profesionālās prasmes, lai kļūtu par pieprasītāku darbinieku darba tirgū.
Sekot bailēm vai iegūt mieru?
Nespēja novilkt robežas ģimenē, ar draugiem vai darbā vienmēr aktualizē jautājumu par to, kas notiek ar manu pašvērtējumu. Ja neaizstāvi savas intereses tāpēc, ka ir bailes saņemt citu dusmas, tas var liecināt par pārmērīgu vainas izjūtu.
Cilvēki, kuri jūtas atbildīgi par citu emocijām un dusmām, bieži ļauj pārkāpt citiem savas robežas.
Robežas palīdz mums izprast, kā izturēties pret sevi un kā vēlamies, lai citi izturas pret mums.
Ir vērts pavērot savu reakciju attiecībā uz robežpārkāpējiem un saprast, kuras ir tavas sarkanās līnijas. «Tu šajā kleitā izskaties resna!» – kāds tev saka. «Jā, es zinu!» tu pasmejies. Tas nozīmē, ka tev šie vārdi šķiet pieļaujami. Bet, ja jūti aizvainojumu, tas nozīmē, ka robeža ir pārkāpta – tev nešķiet pieņemami, ka cilvēks to saka pat tad, ja tā ir taisnība. Tad ir svarīgi pateikt: «Es zinu, bet negribu, lai tu to saki, jo man tas ir sāpīgs jautājums.»
Kāpēc vēl ir ļoti svarīgi novilkt robežas? Jo tad esam godīgas pašas pret sevi, spējam saglabāt savu pašcieņu un labsajūtu. Iegūstam mieru ikdienā, piepildām savas vajadzības un vēlmes, dzīvojam tādu dzīvi, kādu gribam, kontrolējam to. Robežu noteikšana sniedz stabilitātes un drošības sajūtu, ļaujot dzīvot dzīvi, kas ir saskaņā ar tavām vērtībām un vajadzībām. Tikai tad, ja skaidri zini, kas tev ir pieņemams un kas pavisam noteikti nav pieņemams, vari efektīvāk aizsargāt sevi no emocionālām traumām un nevēlamām situācijām. Piemēram, tu zini – ja otrs pret tevi pacels roku, tu šķirsies. Tu zini, kur ir tā robeža, kuru pārkāpt otram nekad neļausi, un pašai šī robeža jāiezīmē. Jebkurās attiecībās. Visdažādākajos jautājumos. Satiekoties ar draugu, tu saki, ka pēc divām stundām tev ir jābūt kaut kur citur, tu nospraud laika robežu. Vai arī, runājot pa telefonu, saki, ka ir laiks beigt sarunu, jo jādara citas lietas. Tikai tu pati vari novilkt ap sevi to nevienam neredzamo līniju, izlikt sarkanos karodziņus, kas signalizēs, ja kāds taisās pārkāpt robežu. Robežas atspoguļo to, cik gatava esi aizstāvēt dzīvi, kādu vēlies!
