Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
26
-
0
-
0
-
13
-
0
-
2
-
0
-
Viss notika tik negaidīti
Kad piedzima Kristiāns, Sanitai bija tikai 18 gadu. Dzīve viņai lika strauji kļūt pieaugušai un patstāvīgai, un viņa bija tam gatava. Sanita bija domājusi, ka vēlas vēl bērnus, bet – līdz 30 gadu vecumam, lai pēc tam varētu veltīt laiku sev un vīram, bērnu izglītošanai. Dzīvē bieži vien notiek citādi – cilvēks domā, Dievs dara. Dvīnīši bija ilgi gaidīts un lolots pārsteigums. «Grūtniecības laikā visu darīju pēc vislabākās sirdsapziņas – veselīgi ēdu, dzīvoju, sekoju līdzi visiem rādītājiem, izvēlējos vislabāko ārstu, gāju uz aerobiku, laikus aizgāju no darba. Visu grūtniecības laiku man bija laba pašsajūta un analīzes,» atceras Sanita.
33. grūtniecības nedēļā Sanita ar vīru bija atbraukusi uz Rīgu pie sava ārsta. Izrādījās, viņai ir noslīdējis vēders un dzemdes kakls jau sācis vērties vaļā. Ārsts teica, ka obligāti jādodas uz dzemdību nodaļu. «Biju nolēmusi dzemdēt Ventspils slimnīcā, kas ir tuvāk mūsu mājām Talsos. Devāmies uz Ventspili, taču mūs sūtīja atpakaļ uz Rīgu, jo Ventspilī nav nepieciešamā aprīkojuma priekšlaikus dzimušiem bērniem, atkal braucām uz Rīgu. Vakarā pēc šī garā un nogurdinošā ceļojuma iestājos Stradiņu slimnīcā. Bija milzīga neziņa un stress, jo biju gatavojusies, ka mazie piedzims laikā. Bēbīši manā puncī jutās labi, sirdsdarbība un visi rādītāji bija normas robežās. Vīrs kopā ar mani nevarēja palikt, jo nonācu nodaļā, kur mammas guļ uz saglabāšanu. Vīrs aizbrauca uz Talsiem, es paliku viena, biju satraukusies, medicīnas personāla attieksme arī nebija iejūtīga un pretimnākoša. Ar manu ginekologu bijām runājuši, ka mazie dzims ar ķeizargrieziena palīdzību, jo esmu smalkas miesasbūves un bērni ir divi. Psiholoģiski visu laiku biju gatavojusies ķeizaram.»
«Spied tik, mammīt!»
Naktī Sanitai sākās dzemdības. «Nevienam neko nevarēju pajautāt, pārējās meitenes gulēja, viss tumšs, man bija kauns citus traucēt,» Sanita atceras. «Gribējās raudāt, bija liela neziņa, apjukums. Sākās arī dzemdību sāpes. Gāju pa tumsu meklēt māsiņu. Ārsts pārbaudīja bērnu sirdsdarbību, tā bija kļuvusi straujāka, arī dzemdes kakla atvērums bija lielāks.
Citi lasa
Ap trijiem naktī man teica, ka jādodas uz dzemdību zāli. Viss notika ļoti lēni, ar lielām sāpēm, dzemdību zālē pavadīju 16 stundu. Diemžēl nesajutu atbalstu no vecmātes puses, nespēju justies brīvi, emocionāli tas mani ļoti nomāca.
Kad biju uz dzemdību galda, man teica: «Kāds vēl ķeizars?! Spied tik, mammīt!»
Psiholoģiski nebiju tam gatava, un man ļoti, ļoti sāpēja, nebija spēka. Pirmais piedzima Valters, pēc piecām minūtēm bija klāt arī Artūriņš, taču tik viegli viņš nenāca – mazais ar rociņu bija ieķēries man ribā, bet viss beidzās labi. Īsu mirkli redzēju abus dēliņus, un tad viņus aiznesa uz intensīvās terapijas nodaļu.»
Abi puikas piedzima veseli un dūšīgi. Valters svēra 2200 gramu, Artūrs – 2300. Brālīši gulēja viens otram blakus gultiņā, abi bija smaidīgi, žiperīgi. «Ar vīru bijām laimīgi, ka bērniem viss ir kārtībā. Man pastāstīja, kas un kā jādara, ka būs jānes savs pieniņš, ko dot mazajiem. Bet man nebija piena! Spaidīju un masēju krūtis, cik vien spēka, taču iztecēja vien pāris pilītes. Sākās stress – viņi taču ir dzimuši priekšlaikus, mammas piens viņiem ir ļoti svarīgs, bet man tā nav! Domāju, ka palīdzēs piena pumpītis, taču piena trūkumam bija psiholoģiski iemesli. Ārsts teica, ka svarīga ir arī tā viena pilīte, ko katram ar pipetīti iepilināju mutē. Labi, ka vīrs katru dienu bija man blakus, nāca pie mazajiem un rūpējās par viņiem (pa nakti gan viņš slimnīcā nevarēja palikt).»
Dzīve sagriežas kājām gaisā
Kad dvīņiem bija piecas dienas, Artūram pēkšņi kļuva ļoti slikti, viņš vairs nespēja pats paelpot un tika pieslēgts dzīvību uzturošiem aparātiem. «Sešos no rīta nesu mazajiem atslaukto pieniņu un ieraudzīju, ka viņi vairs neguļ kopā. Artūrs bija pieslēgts pie skābekļa aparāta, redzēju tikai caurulītes. Dežurējošā māsiņa teica, ka jāgaida ārsts. Sēdēju un klusītēm raudāju. Pēc tam pie Artūriņa bija sapulcējušies daudzi ārsti, vēl saslēgti aparāti, arī Valteram tika ņemtas analīzes. Neviens man neko neteica, biju ļoti satraukta. Atceros, kā pudelīte ar atslaukto pienu vienkārši izkrita man no rokām, gar acīm viss melns.
Artūram konstatēja strutaino meningoencefalītu (smadzeņu iekaisumu). Tā arī neviens neatbildēja, kā tas varēja notikt.
Mani pamatīgi apstrādāja, iegalvojot, ka šī infekcija nāk no manis, no vīrusa, kas bijis grūtniecības laikā. Ļoti vainoju sevi, nespēju savākties, emocionāli bija ļoti, ļoti grūti. Pat nezinu, kur radu spēku, lai vispār spētu pakustēties. Paldies Dievam, Valteram ar veselību viss bija kārtībā.»
Kur ir mani bērni?
Bija pienākusi diena, kad bērnus varēja pārvest uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Sanitai paziņoja, ka mašīnā pietiek vietas tikai bērniem un viņai uz slimnīcu jādodas pašai. Labi, ka palīdzēja draugi, kas Sanitu aizveda uz slimnīcu. Viņa nokārtoja visas formalitātes un sāka gaidīt, kad atvedīs bērnus. Gaidīja vienu stundu, divas, līdz pienāca vakars. «Sāku ļoti satraukties, kur ir palikuši mani bērni. Tad intensīvās nodaļas dežūrārste paziņoja, ka speciālais transports tomēr nebija pieejams un manus bērnus šovakar uz slimnīcu neatvedīs. Sāku raudāt. Daktere centās mani nomierināt. Tā bija pirmā nakts, kad varēju kaut nedaudz atpūsties.»
Kad mazos atveda uz slimnīcu, Artūru uzreiz ievietoja intensīvās terapijas nodaļā, bet Valters varēja būt kopā ar mammu. «Sēdēju un vienkārši skatījos uz Valteru, tā bija pirmā reize, kad šādi varēju būt kopā ar viņu. Atnāca ārsts, apskatīja dēliņu un teica, ka viss ir labi, ka varu mēģināt viņu barot ar krūti. Kad pabaroju Valteru, viņš mierīgi gulēja, un tad varēju iet pie Artūriņa.
Viņa veselības stāvoklis bija ļoti smags, infekcija progresēja. Artūram izveidojās ūdensgalva, ūdens spieda uz smadzeņu apvalku.
Katru dienu mazajam veica vismaz sešas punkcijas caur avotiņu galvā, bērns kliedza no sāpēm, viņam sāpēja ikviens pieskāriens. Emocionāli bija ļoti, ļoti smagi, atkal sāku vainot sevi. Esot pie Artūra, es raudāju, bet, kad aizgāju uz palātu pie Valtera, man bija jāsaņemas. Visu laiku bija tāda spēlēšanās ar emocijām,» stāsta Sanita.
Bērnu slimnīcā Sanita beidzot sajuta cilvēcīgu attieksmi, ārsti viņai izskaidroja visu, kas notiek, palīgā nāca arī psihologs. Lai gan Sanita atzīst, ka brīžiem jutusies kā autopilotā, vienkārši gājusi un darījusi to, kas ir jādara. Kad Artūra veselības stāvoklis bija stabilizējies, viņu pārveda uz palātu, arī tētim Jānim ļāva palikt ar ģimeni. «Dēlu mēneša jubileju jau svinējām kopā palātā. Artūrs bija ļoti nomocīts, nokrities svarā, tik trausls, bet tik mīļš un jauks puisītis. Visa istaba bija pilna ar aparātiem, viss pīkstēja, gaismiņas mirgoja, taču jau biju pie tā pieradusi. Vakaros ar citām mammām slimnīcas virtuvē dzērām tēju un runājāmies, ļoti centāmies cita citu uzlādēt ar pozitīvām emocijām, pat smējāmies, kaut gan nezinu, kur radām spēku, lai smietos. Tuvojās Ziemassvētki, bija adventes laiks, man bija skumīgi par šo situāciju, par Artūra veselību, par lielo dēlu, ko nebiju tik ilgi satikusi. Labi, ka vīrs bija man blakus un mani ļoti atbalstīja, teica, ka tas viss vienkārši ir jāpārdzīvo.»
Diagnoze uz mūžu
Kādu dienu ārste Sanitai pastāstīja, ka Artūrs nekad nestaigās, nerunās, būs bērns ar īpašām vajadzībām, jo viņam ir ļoti smags smadzeņu bojājums. «Viss notika ļoti strauji, nebija laika attapties. Smadzeņu bojājumu dēļ dēls zaudēja arī redzi.
Ārste nevarēja pateikt, kā tas viss var izvērsties nākotnē, bet jebkurā gadījumā Artūrs vairs nekad nebūs normāls, vesels bērniņš.
Kad tu ko tādu dzirdi, šķiet, ka tas nenotiek ar tevi. Gribas sevi mānīt, nevēloties ticēt tam, ko saka ārsts. Domāju, ka viss būs labi, viņš vēl ir maziņš, izaugs, un tad viss būs kārtībā.»
Liels atbalsts Sanitai bija Artūra ārstes Amanda Smildzere un Aleksandra Juraša. Viņas redzēja, ka Sanita ir uz spēka izsīkuma robežas, dzīvojot pastāvīgā stresā četrās sienās, un ieteica viņai aizbraukt uz mājām, lai mazliet atpūstos. «Valteram jau no pirmās dienas viss bija kārtībā ar veselību. Dakteres man ieteica aizbraukt uz mājām un Artūru atstāt slimnīcā. Ilgi tam nespēju piekrist, daudz par to runāju ar vīru. Beigās nolēmu, ka aizbraukšu uz vienu, divām nedēļām, bet vīrs regulāri brauks pie Artūra uz slimnīcu, un pēc tam mēs atkal visi būsim kopā. Aizbraucām uz veikalu sapirkt jaunas, smukas drēbītes, visu nepieciešamo Artūriņam. Bija tāds adventes laika noskaņojums, abus puisīšus bildēju jaunajās drēbītēs, un pēkšņi sāka pīkstēt Artūra aparāti. Domājām, kaut kas ar tehniku nav kārtībā, jo tā bija gadījies arī iepriekš. Tad redzēju, kā manam bērnam mainās ādas krāsa – Artūrs kļuva zilgans, viņam bija apstājusies sirdsdarbība. Daktere teica, ka mums jābūt gataviem uz visu, un jautāja, vai reanimējam. Esmu stipra, bet šajā brīdī salūzu, vīrs nesalūza un teica, ka noteikti reanimējam. Mediķiem izdevās dēlu atdzīvināt.»
Visi kopā mājās
Drīz vien Sanita pieņēma ļoti nopietnu lēmumu – vest Artūru uz mājām un jebkurā mirklī cīnīties par dēla dzīvību, apzinoties, ka visa atbildība tagad ir uz viņas pleciem. «Artūram bija divi mēneši, kad pārvedām viņu mājās. Mūsu mazā guļamistaba pārvērtās par slimnīcas palātu ar visu nepieciešamo aparatūru, ko paši iznomājām un pat saslēdzām. Biju daudz ko apguvusi, izglītojusies, daudz lasīju grāmatas, arī par bērniem ar īpašām vajadzībām. Ļoti palīdzēja arī mūsu ģimenes ārste Anna Čudare un Bērnu slimnīcas kapelāne Inta.
Pirmais gads bija ļoti grūts – Artūrs vairākas reizes tika reanimēts, bet ar laiku jau biju uzaudzējusi bruņas.
Sākumā nevarēju pat pastāstīt, kas mazajam par vainu, visu laiku tikai raudāju, man bija jādzer nomierinoši līdzekļi, citādi nespēju savākties. Tad es iemācījos runāt par to mierīgi, jo, visu laiku sevi mokot, nebūs labi ne man, ne Artūram. Tas ir milzīgs darbs ar sevi.»
Ir bijis daudz pārdzīvojumu un daudzas krīzes. Artūrs dūšīgi aug, protams, viņš ir guļošs, nerāpo, neveļas, nerunā. Mazajam ir bijušas divas operācijas – viena vēderā (ievietoja speciālu aparātu, caur kuru puiku var pabarot) un galvā (ievietoja šuntu, lai novadītu lieko šķidrumu). Sanita stāsta: «Pēc galvas operācijas Artūrs vairs neizdvesa nevienu skaņu.
Pēdējo reizi dēliņu dzirdēju raudam divu mēnešu vecumā. Bet pēc klusuma perioda kādu dienu izdzirdēju skaņu, sākumā nevarēju saprast, kas tas ir. Izrādījās, tie ir smiekli.
Tā man ir svētku reize, kad dzirdu Artūru smejamies. Ar dēlu ļoti daudz runāju, stāstu par to, kā jūtos. Esmu nedaudz apguvusi arī emociju terapiju, kad pēc sejas mīmikas nosaka bērna pašsajūtu. Reizēm es runāju, Artūrs uz mani skatās, un viņam vienkārši birst asaras. Tā ir mūsu komunikācija. Starp mums ir ļoti īpaša saikne. Es esmu viņa rokas, kājas, acis, esmu viņam viss. Mana balss viņam ir kā terapija. Ārsti brīnās, ka Artūrs ir šāds, jo, ņemot vērā daudzās diagnozes, viņam jau sen vajadzētu būt citā pasaulē. Artūrā ir tāds iekšējs spēks, kas dod spēku arī man. Viņš ir mans dzīves skolotājs, vienalga, cik ilgs laiks viņam būs dots šajā pasaulē.»
Artūra brālis Valters ir ļoti aktīvs un dzīvespriecīgs puika, viņš neļauj Sanitai atslābt, sabrukt un dzīvot tikai asarās. Valters izdzīvo arī brāļa dzīvi, iet, skrien, darbojas, viņā ir milzu enerģija. Viņš grib spēlēties ar brāli, liek viņam rokā bumbiņu (jo brālis nevar to noķert), rāda mantas, braukā pa viņa vēderu ar rotaļu mašīnām, grib glaudīt un bučot. «Valters iet uz dārziņu, bet es dzīvojos ar Artūru pa mājām. Pagājušajā vasarā pirmo reizi atstāju Artūru savai mammai. Bija vajadzīgs laiks, lai mana mamma pierastu un samierinātos. Esmu laimīga, ka mamma var man palīdzēt un es varu izrauties no ikdienas rutīnas. Arī lielajam dēlam sākumā bija ļoti grūti pieņemt Artūru, tas man bija ļoti sāpīgi. Bet viss notika pamazām – sākumā viņš tikai pieskārās Artūram, pēc tam jau iedeva bučiņu. Sapratu, ka nevaru neko uzspiest, visam jānotiek pamazām. Trīs gadu laikā Kristiāns ir ļoti mainījies, kļuvis daudz iejūtīgāks, saprotošāks. Man kā mammai tas ir liels iekšējs gandarījums.»
Palīdzēt citiem
Sanita atzīst, ka dzīves grūtības viņai ir devušas daudz lielāku iekšējo spēku, vēlmi darboties un palīdzēt citiem. «Tagad, kad ir daudz grūtāk, es daru to, par ko esmu sapņojusi, un katru dienu jūtu, ka mani sapņi realizējas caur Artūru. Kad mazajiem bija astoņi mēneši, sāku studēt uzņēmējdarbību. Kas man liedza darīt to pirms tam?» 2016. gada 17. novembrī, kad bija Priekšlaikus dzimušo bērnu dienas tikšanās, Sanitu uzrunāja daktere Amanda Smildzere, rosinot, ka varētu izveidot vecāku atbalsta biedrību. Kopā ar Laini, kuru Sanita iepazina slimnīcā, viņas pavasarī izveidoja biedrību Esmu klāt, kas oficiāli tika atklāta 2017. gada novembrī. «Vēlāk devos uz konferenci Vācijā, kur satikās visu Eiropas valstu pārstāvji un runāja par atbalstu priekšlaikus dzimušiem bērniem. Tas man deva ļoti lielu iekšēju dzinuli darboties. Vecākiem emocionālais atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Ir mammas, kas, nonākušas mājās pēc slimnīcas, ieraujas sevī, dzīvo savā pasaulītē, nekur neiet, jo viņām šķiet, ka bērniņš ir tik mazs un trausls, viņš ir jāpasargā. Šādas mammas gribas iedrošināt, sniegt viņām nepieciešamo emocionālo atbalstu.»
Komunikācija starp mammām ir ļoti svarīga, jo cilvēks no malas nekad līdz galam nesapratīs, kā jūtas mamma, kam ir priekšlaikus dzimis bērniņš.
Sanitai ir arī sapnis izdot grāmatu, kurā būtu aprakstīts viss šajā laikā piedzīvotais, viņas izjūtas. Viņa atzīst, ka ir mainījusies kā personība, ir augusi, nevis salūzusi un izolējusies no visa. «Spēju saskatīt, cik daudz pozitīva ir tajā, ko varu darīt, kā varu palīdzēt citiem. Zinu, ka pēc manis paliks kaut kas labs, un tas ir, tikai pateicoties maniem bērniem. Kad biju slimnīcā, radio bieži skanēja Putnu balles dziesma Divi eņģeļi. Arī man ir divi eņģelīši – mani bērni –, kas atnākuši mainīt manu un līdzcilvēku dzīvi. Man ir pārliecība, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien, un vēlos caur savām sāpēm, kam esmu izgājusi cauri, apgaismot pārējos.»
