«Lēmumu par to, ka tas būšu es, kurš mūsu ģimenē noformēs oficiālo bērna kopšanas atvaļinājumu, noteica vairāku apstākļu kopums. Pirmkārt, ilgus gadus biju strādājis vienā kompānijā un amatā un man gribējās dzīvē kaut ko mainīt. Otrkārt, jau kādu laiku galvā bija biznesa ideja, ko vēlējos īstenot, bet kam pamatdarba dēļ neatlika laika.
Kad pieteicās meita, sapratu, ka šī ir lieliska iespēja atvilkt elpu un īstenot savu ideju. Likās forši, ka varēšu to paveikt, vairāk esot kopā ar meitu. Līdz ar to nebiju tikai mājās ar bērnu uz pilnu slodzi. Mēs ar sievu to dalījām. Arī viņai ir savs biznesiņš, ko viņa varēja apvienot ar meitas auklēšanu. Un patiesībā vairāk laika ar meitu pavadīja tieši viņa,» stāsta Raivis.
«Kā biju plānojis, visu pusotru gadu, kad biju atvaļinājumā, veltīju biznesa attīstīšanai. Biju izvirzījis mērķi īstenot projektu ārzemēs, jo uzreiz bija skaidrs, ka Latvija tam ir par šauru. Kad pēc pusotra gada sapratu, ka ārzemēs bizness nesanāks, pārdevu to un atsāku meklēt darbu nozarē, kurā biju strādājis līdz šim.
Teikšu godīgi, neiesaku mēģināt apvienot bērna kopšanas atvaļinājumu ar biznesa veidošanu, arī pats otrreiz to vairs nedarītu.
Sajūta tāda, ka esi starp diviem maziem bērniem, kuri katrs dzīvo citā pilsētā, un tu gribi vienlaikus būt gan tur, gan tur. Tas ir grūti. Un nevari pilnvērtīgi izdarīt ne vienu, ne otru.
Skaidrs arī, ka tad, ja nestrādā algotu darbu, no vienas puses, tu esi brīvāks savos lēmumos un laika plānošanā, bet, jāsaka, tā ir iluzora brīvība, jo vismaz biznesa sākumā tu strādā 24 stundas diennaktī. No otras puses, pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka tad, ja šo atvaļinājumu nebūtu paņēmis, būtu bijis daudz mazāk laika, ko pavadīt ar ģimeni. Šis laiks bija ļoti foršs.
Ja vīrietim ir iespēja to izmantot, noteikti iesaku to darīt. Tā bija laba atelpa pēc ļoti intensīva darba. Strādājot reklāmas aģentūrā, mana dzīve pagāja lielā virpulī. Aizejot atvaļinājumā, protams, tai bija pilnīgi cits ritms. Dzīvojam Jūrmalā, un pēkšņi uz Rīgu vajadzēja braukt tikai pāris reižu nedēļā. Man tas bija vajadzīgs – bija sakrājies nogurums. Arī bērns, protams, deva dzīvei pavisam citu perspektīvu.
Tagad, atgriežoties darbā, nevarētu teikt, ka jutu kādas grūtības, no jauna pielāgojoties standarta darba režīmam. Sāku strādāt, un viss. Momentāni pārslēdzos.
Arī ikdienā varu tā pa īstam pieslēgties tikai vienai lietai – ja spēlējos ar bērnu, tad spēlējos ar bērnu. Nevaru vēl paralēli izņemt traukus no trauku mašīnas, skatīties basketbolu un sarakstīties telefonā.
Un darbā tieši tāpat. Ja esmu tur, tad koncentrējos tikai darbam. Protams, tagad ir mazāk laika dzīvoties ar meitu, taču pēdējā laikā manī bija sākusi augt vēlme sevi profesionāli realizēt. Jo uzskatu, ka vīrietis tomēr bērnu izjūt citādi nekā sieviete. Nu, nav mums mātes instinkta.
Ļoti izbaudu laiku, ko esmu kopā ar meitu, bet pēc divām trim stundām jau kļūst grūti. Tiešām domāju, ka sievietēm būt kopā ar bērniem ir vieglāk. Patīk arī doma, ko reiz izteica kāds mans draugs – mācītājs: tas, ka vīrietis dodas uz darbu, arī ir tas, kā viņš rūpējas par savu ģimeni. Protams, viņš var censties iesaistīties arī citādi, bet darbs ir viņa primārās rūpes. Tieši tāpēc man jau pašā sākumā nebija plāna būt tikai par pilnas slodzes tēti, jo pašrealizācijas vēlme ir pārāk liela, no tās nekur nevar aizbēgt.»