Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
1
-
1
-
102
-
3
-
5
-
1
-
Paša bērnības pieredze
Ļoti daudz nosaka mūsu pašu bērnības pieredze, cik vecāki kopā ar mums spēlējās, cik agri prasīja būt pieaugušiem un rotaļāšanos sāka saukt par muļķībām. Pozitīvo, ko esam piedzīvojuši bērnībā, gribam nodot tālāk.
Ja mums nav pieredzes, ka ar mums kopā spēlējas, ja neesam piedzīvojuši šādu dalītu prieku, kas kļūst par dubultprieku, to grūti dot saviem bērniem. Iespējams, tāpēc spēlēšanos kopā ar saviem bērniem uztveram kā mokas, kā apgrūtinošu pienākumu. Ja rotaļāšanās nāk ar lielu pretestību, nav jēgas sevi mocīt, bērns to jūt un tas viņu tikai apbēdinās. Drīzāk jādomā, kas mani tik ļoti atgrūž tajā. Ir svarīgi spēlēšanās procesā atrast to, kas patīk mums abiem – lielajam un mazajam.
Rotaļājoties kopā ar bērnu, liekam pamatus, lai viņš mums uzticētos arī pusaudža gados.
Atvēlēt laiku paspēlēties ar bērnu
Bieži vien vecāki saka, ka viņus rotaļāšanās garlaiko. Piemēram, mamma ar lelli rokās, pati nemanot, sāka paralēli kaut ko tīrīt, piekārtot. Varbūt tas ir jautājums par laiku? Ka tas ir pārāk ilgi un mammu sāk satraukt neizdarītie darbi? Tad var norunāt: tagad 15 minūtes mēs spēlēsimies un pēc tam es tīrīšu māju, jo arī tas ir jāizdara. Bet tad svarīgi norunātās minūtes patiešām veltīt bērnam.
Atceries sevi bērnībā! Ja tagad šķiet garlaicīgi spēlēties kopā ar savu bērnu, padomā: kā tev bija bērnībā? Vai mamma un tētis rotaļājās kopā ar tevi? Ko tev būtu paticis darīt viņu sabiedrībā? Kā tev pietrūka? Varbūt tu vari to sniegt savam bērnam?
Protams, ja vecāki strādā, nereti vakarā ir maz laika, daudz kas jāpaspēj, šķiet, ka spēlēšanās nav svarīgākais. Tad ir vērts padomāt par prioritātēm un vai mēs redzam jēgu, ka spēlējamies kopā ar bērniem.
Kad mazais sāk iet dārziņā, cik laika mēs pavadām kopā? No rīta vienu steidzīgu stundu un divas trīs stundas vakarā?
Atļauj bērnam vadīt spēlēšanos
Bērnam arī droši vien ir garlaicīgi, kad mēs prasām viņam izdarīt to un šo. Spēlēšanās ir laiks, kad varam būt līdzvērtīgā pozīcijā vai pat atdot vadības grožus bērnam, sekot viņa vēlmēm.
Ļoti būtiski ir nejaukt rotaļāšanos ar krāsu, burtiņu, skaitīšanas vai kā cita mācīšanu. Mācoties vecāki diktē noteikumus, bet, kad spēlējamies, bērns nosaka, ko un kā vēlas. Ja vecāki paklausa bērna noteikumiem rotaļājoties, pēc tam ir daudz vieglāk ar mazo sarunāt, piemēram, iet tīrīt zobus.
Arī mēs taču neklausām cilvēkus, ar kuriem mums nav labs kontakts, kuri mūs nav uzklausījuši un respektējuši. Kāpēc lai bērnam būtu citādi?
Rotaļāšanās ir veids, kā izveidot līdzvērtīgākas attiecības. Protams, bērns ir laikus jābrīdina, ka drīz beigsim spēlēties, lai nav tā, ka strauji nogriež: «Viss, ej uz vannasistabu!» Ja raksti e-pastu un tev teiks: «Celies tagad un ej!» – tu taču atbildēsi, ka pabeigsi vēstuli vai vismaz teikumu. Tāpat bērnam ir jāpabeidz savas lietas.
Turklāt reizēm bērnam pietiek, ka mamma sēž blakus un skatās, kā mašīna brauc vai lelle iet. Arī tā viņam skaitīsies kopīga rotaļāšanās. Ja mazais grib, lai arī mammai ir kāda mantiņa rokās, taču viņai nav ideju, ko darīt, var arī prasīt: ko tagad lelle darīs? Kur mašīna brauks?
Spēlēties nenozīmē obligāti izdomāt rotaļas sižetu. Svarīga ir klātbūtne – ka vecāks bērnu redz, novēro.
Līdz ar to bērns dabū lielu pieņemšanu un akceptu, ko viņš nekādi nedabū, kad mēs sakām: saģērbies, paēd brokastis, iztīri zobus! Kopīgās rotaļās bērns redz, ka vecākam ir laiks būt ar mani, tādā ritmā, tempā, kādā man vajag. Ja ir spēles, kas vecākiem tiešām nepatīk, to arī var teikt: «Mani šis garlaiko, nav interesanti. Varbūt varam paspēlēt kaut ko citu?» Ar to mācām, ka var kaut kas patikt, var nepatikt, varbūt nav īstais garastāvoklis. «Šodien šo vairs negribu, jo mēs jau trīs vakarus to spēlējām.» Tā bērns mācās risināt grūtības, atrast kompromisus.
Spēlēšanās kopā rada uzticēšanos
Dažreiz vecāki domā, ka es taču bērnam lasu grāmatas, aprunājos ar viņu, nu kam man vēl spēlēties? Taču ir vecums, kad tas nemaz nav iespējams. Divus trīs gadus vecam bērnam var skaidrot kaut ko un viņš to sapratīs, bet īsta saruna vēl nesanāks. Savukārt spēlēšanās ir valoda, ko viņš prot.
Nebūs tā, ka mazs vari viens spēlēties, man nav laika, bet tagad, kad esi izaudzis, nu gan mēs forši parunāsimies. No spēlēšanās izaug atklāta sarunāšanās. Jo bērns zina, ka no vecākiem var dabūt nedalītu uzmanību un laiku, kad netiek vērtēts, bakstīts, pamācīts.
Piedalies par 100%!
Kopīga rotaļāšanās ir arī jautājums par kontaktu. Tāpēc nepietiek, ka vecāks ir blakus un, piemēram, mazgājot traukus, izsaka paviršus komentārus par rotaļāšanos, kamēr bērns blakus izspēlē sižetus ar lellēm vai mašīnām. Uz zīdainīti mēs skatāmies, smaidām, ucināmies. Ja bērns ir tikai savā gultiņā, pie viņa pienāk vien pabarot un nomainīt autiņus, viņa attīstība kavējas.
Bērnunamos augušie bērniņi, kas nav saņēmuši tik daudz uzmanības un kontakta, emocionālajā un intelektuālajā attīstībā atpaliek par aptuveni gadu.
Jo spēja komunicēt, valoda, emociju regulācija attīstās tikai attiecībās. Vienatnē bērns to nevar apgūt. Visbiežāk vecāki sūdzas par disciplīnu, par uzvedību, ka bērns neklausa. Bet parasti, jo ciešākas ir attiecības un skaidrāk noteiktas robežas, ko drīkst, ko ne, jo mazāk ir uzvedības problēmu.
Mēs nevaram prasīt no bērna paklausību, ja neesam devuši savu uzmanību, tuvību, ja viņš caur mūsu klātbūtni, nav juties kā vērtība. Un kur tad mēs citur piedzīvojam tādu kopā būšanu? Varbūt vēl kopēja pastaiga ir tuva tam. Bet cik daudzi no mums iet ikvakara pastaigā ar bērnu?
It kā jau varētu teikt, ka mēs nākam kopā no dārziņa, varam aprunāties, papētīt pasauli. Bet vai ar draudzeni, ejot kopā no punkta A uz punktu B, jūtaties, ka esat kopā pavadījušas laiku, patiešām satikušās? Varbūt labā laikā tiešām vecāki ar bērnu pēc dārziņa vēl ieiet parkā, izmet lielāku loku, bet ļoti bieži bērnu ieliek mašīnā vai ratos, paprasa, kā gāja, ko ēdi, kas patika, kas nepatika, un ar to arī saruna beidzas. Kontaktam un attiecībām ir vajadzīgs laiks.
Vecāki zina, ka reizēm, it kā neko īpašu nedarot, varbūt pat jau liekot bērnu gulēt, pasēžot mazliet blakus pie gultas, viņš pēkšņi sāk stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, kas notikuši dārziņā vai skolā.
Tas nenotiek tā, pēc pasūtījuma, kad pajautā, ka tev šodien gāja. Bet tagad, kad it kā par to nemaz neesam runājuši, kad ir miers, bērns pēkšņi izstāsta, kas viņam patiešām ir uz sirds. Turklāt mazie bērni tiešām bieži aizmirst, ko bērnudārzā darījuši. Nākot mājās, viņiem jau ir citas domas, vairs pat nevar izstāstīt, ko ēduši pusdienās, ja vien tas nav bijis kaut kas ļoti garšīgs vai negaršīgs. Jā, arī ļoti svarīgi un dziļi pārdzīvojumi maziem bērniem reizēm aizmirstas un uzpeld atmiņā tikai asociācijās, piemēram, rotaļājoties.
Tā, lai priecīgi ir abiem
Kā lai atrod kopējo spēlēšanās prieku, ja tas agrāk nav darīts? Jāmeklē kaut kas tāds, kas patīk gan pieaugušajam, gan bērnam. Varbūt tā varētu būt aktīva, jautra padauzīšanās? Tur ir gan emocionāls, gan fizisks, gan verbāls kontakts.
Paspēlēt paslēpes, pacīkstēties, padejot. Fiziska izkustēšanās ir laba, jo tā gan bērns, gan arī vecāks var izreaģēt stresu un nogurumu, kas sakrājušies pa dienu. Jo drīzāk vecāki atrod veidu, kā arī viņiem iepatīkas spēlēties, jo labāk – bērns taču ļoti jūt, kad tas notiek no sirds, bet kad ar sakostiem zobiem. Reizēm, ja vecāki sāk spēlēties kopā ar bērnu, ko agrāk nav darījuši, mazajam izzūd uzvedības grūtības, kas agrāk bijušas, jo uzlabojas kontakts ar mammu un tēti.
Padomā vēlreiz par savu bērnību! Ko ar prieku atceries? Diez vai tā ir zobu tīrīšana vai ģērbšanās uz dārziņu.
Tās ir kopīgas aktivitātes, spēlēšanās. Kā ar tēti būvēji mūri no klučiem, kā visi kopā cēlāt sniegavīru. Rotaļām nav jābūt nekam lielam un ilgam, reizēm visdārgākās atmiņas saglabājas par it kā sīkumiem. Citreiz bērnam vajag piecas minūtes kopā ar mammu padejot, un tad viņš aiziet pats savās darīšanās. Viņam ir svarīgi, ka es mammu saucu un mamma atsaucas. Šādos brīžos pieaug arī bērna pašvērtējums.
