Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Par pusfabrikātiem
Sarunāsim uzreiz, ka greizsirdību vari just ne tikai uz citām sievietēm vai vīriešiem, bet arī partnera draugiem, darbu, hobijiem, aizrautību ar datoru un telefonu – būtībā jebko, kas aizņem viņa laiku.
Gatis Bušs spriež, ka greizsirdība sākas tad, kad abi viens otram kaut ko neiedod vai iedod par maz. Tā ir cīņa par resursiem, kur viens no otra kaut ko nesaņem un kur kādam kaut kā trūkst.
Nevar būt arī tā, ka viens tagad ir greizsirdīgs – tātad nenormāls, bet otrs – tikai balts un pūkains, jo greizsirdība vienmēr notiek kopējā attiecību kontekstā.
Citi lasa
«Kāpēc vispār veidojas pāri? Jo pārī notiek apmaiņa. Ne tikai greizsirdība, bet arī pārējās jūtas aktīvāk veidojas tad, kad liekas – tev pienākas, un tu nedabū. Tas būtībā nav nekas ekskluzīvs, tomēr dzīvei būtisks, emocionāls labums, ko tu no partnera nesaņem: viņa piesaisti, pieķeršanos, ieinteresētību, tuvumu, intimitāti, uzmanību sev.
Un, ja vēl viņš tev sāk skaidrot: «Mīļā, tu taču zini, ka nevaru būt ātrāk mājās, ja tik ilgi nestrādāšu, man nebūs prēmijas, nebūs papildu brīvdienas…», tu tiec pieēdināta ar fast food ēdienu, kuru kādu laiku gremo, gremo, tava uzmanība ir novērsta, taču pēc laika tu vienalga atgriezies pie jautājuma, kāpēc pat nevari pretendēt uz to, ka tev pienākas? Galu galā, pāri saiet kopā, jo domā, ka viens no otra saņems un arī dos – tāda ir vienošanās,» spriež Ilona Buša.
Gatis Bušs atzīst, ka trakākais šajā situācijā ir tas, ka viens pusfabrikātus dod, bet otrs – tos ņem pretī: «Ja tu pieņem partnera fast food, bet nesaņem to, ko tev patiesībā vajag, tu ēd sēnalas, esi ar tām paēdusi, taču neko daudz nevari vairs dot arī otram. Tevī ir sēnalas, kurām klāt vēl iesējas šaubu sēkla, un tu sāc neticēt sev.
Tu sāc neticēt, ka tas, ko domā un vēlies, ir normāli, un centies uzburt rozā sapni vienatnē tur, kur tā nav. Agri vai vēlu burbulis plīst. Tā kā iestājies sēnalu periods, pāris vairs nerunā par sevi, bet kaut ko apkārt: tad mums būs mašīna, varēsim samaksāt kredītu… tad es tev to… Attiecību burvība pamazām izbeidzas, un paliek tikai sadzīve.»
Par pirmo vietu
Kāpēc pāri mūsdienās vispār dzīvo kopā un precas? Tāpēc, ka apliecina: «Tu man esi pirmais/pirmā!» Viens otram esam pirmajā vietā, un tāpēc mums ir labi. Diemžēl pirmā vieta reizēm nobrūk, un nobrūk abpusēji, un pēkšņi darbs izrādās vērtīgāks par otru. Kāpēc tā notiek, var būt daudz iemeslu, taču izvērtēt savu mīlestību pārī vispār ir ļoti grūti un arī satraucoši. Vai var izmērīt, cik daudz es mīlu tevi? Cik daudz tu mani? Un vai tā vispār ir mīlestība?
Ilona Buša stāsta par kādu teoriju, kas saka: lai būtu mīlestība, vajadzīgas trīs sastāvdaļas – kaislība (kas parasti beidzas apmēram pēc pusotra gada un ko mēdz uzprišināt ar greizsirdību), tuvums (fizisks un emocionāls) un intimitāte.
Šie trīs komponenti paši par sevi no nekā nerodas, katram kaut kas to radīšanā un uzturēšanā jāiegulda. Lai būtu tuvs – tev jāinteresējas par partneri, jāzina par viņu kaut kas vairāk, lai būtu intīms – vajadzīga vēl dziļāka un tuvāka interese, enerģijas apmaiņa, būšana divatā, bet kaislība vispār ir smalka padarīšana, ko nevar pakļaut un pieradināt. Ja kāda no sastāvdaļām iztrūkst, ticamākais, tā vairs nav mīlestība, bet kaut kas cits, tikai kas? Greizsirdība tad ir viena no mīlestības subproduktiem, blakus parādībām un veidiem, kā mīlestību pavilkt garāku.
Par bailēm
Ja reiz pāris viens otram ir pirmajā vietā, tātad viņi viens otru uzskata par kaut ko svarīgu, vērtīgu, nozīmīgu, un arī greizsirdības vērtu.
Turpretī, ja mīlestības nav, nevari būt greizsirdīga, jo tad lielākoties ir vienalga, ko un kā dara otrs.
Gatis Bušs: «Greizsirdība sākas tad, kad ir bailes pazaudēt. Mīlestība īsti gan nav noķerama – te tā ir, te nav. Pieļauju, ka biežāk pazūd kaisle, bet tas uzreiz nenozīmē, ka zudusi arī mīlestība. Iespējams, noticis kaut kas cits, tikai pāri diemžēl bieži apstājas pie fiziskā līmeņa – ja nav kaisles, tātad nemīl un cauri. Taču, ja tu vai otrs vispār nav nemaz greizsirdīgs, jādomā, kas tajās attiecībās vispār ir? Jo pārī jautājums par greizsirdību vairāk vai mazāk ir aktuāls vienmēr, un jo otrs svarīgāks, jo lielākas bailes viņu pazaudēt.»
Ilona Buša atzīst, ka greizsirdība ir sarežģītas jūtas, reizēm tā ir kā ilgi noturēts vīns, un daudzi diemžēl šajās emocijās iestrēgst: «Nereti pie psihoterapeita atved kādu greizsirdīgu vīru vai sievu, un interesantākais ir tas, ka otrs greizsirdīgo pataisa par slimo. Re, viņa ir tik greizsirdīga, bet es – tik normāls/normāla, balts/balta… Bet tā nav patiesība!
Greizsirdība nav viena īpašums, tā ir kopprodukts, kas radies divu cilvēku attiecībās. Ja pieņem, ka greizsirdība ir bailes pazaudēt, tad sanāk, ka tas, kurš nav greizsirdīgs, nebaidās otru pazaudēt.
Un nez kāpēc tad pievērš uzmanību greizsirdības pārņemtajam, nevis tam, kurš īstenībā slimo. Kā tas var būt, ka esot kopā, viņš vai viņa tev vairs nav svarīga? Par to būtu jādomā, nevis jāmeklē problēmas otrā. Angliski ir labs teiciens: full out of love jeb atmīlināties, izkrist no mīlestības. Tas ir sērošanai līdzīgs process, kurā jāiziet cauri visām fāzēm, un šajā gadījumā sanāk – ja otrs nav svarīgs, nevaru viņu pazaudēt, un man nav jāsēro.»
Bieži vien dzīvē gan tas izskatās pilnīgi citādāk. Piemēram, var gadīties, ka tavs partneris ballītē flirtē ar vienu, otru, trešo, radot tevī veselu emociju gūzmu, un vedinot nodomāt, ka neesi viņam svarīga. Vai viņam tiešām nav bailes tevi pazaudēt? Varbūt viņš nesaprot, ka var pazaudēt? Taču varbūt vīrietis, kuram bez tevis ir vēl četras vai piecas citas draudzenes, tādā veidā izbēg no savām bailēm tevi pazaudēt. Jo viņš taču varētu aiziet projām, izšķirties, bet viņš to nedara!
«Ja ne pie viena nepiesaistos, neko nevaru pazaudēt. Tad esmu zirgā, jo man nekā nav! Atmīlēt kādu var, redzot otra sliktās lietas, kuras var apzināti vai neapzināti izprovocēt vēl vairāk. Skat, tu esi tik slimīgi greizsirdīga, ka man tevi tādu nevajag. Un tas nekas, ka viņš pats izprovocēja šo situāciju. Vai arī otrs variants – ja viņš neredz, cik ļoti tu viņu gribi, cik ļoti viņš tev patīk, viņam vajag tevi kaut kā izprovocēt, un viņš to arī izdara, bet tu pievienojies nelaimīgo, pievilto un piesmieto sieviešu grupai. Taču tas ir saistīts arī ar tevi, tāpēc nevar tikai domāt, ka otrs ir nelietis un bezgodis, un tevi nemīl. Būtu jauki saprast, ka tas ir stāsts arī par tevi, un abiem kopumā,» uzsver Gatis Bušs.
Par āra pakalpojumiem
Attiecībās, kurās ir mīlestība, greizsirdība ir vērtīga prece, tikai jautājums, ko abi ar to dara. Ilona Buša uzskata, ka visi trešie, sākot ar citām sievietēm, vīriešiem, sievas un vīramātēm, draugiem, darbiem un datoriem, ir āra pakalpojumi: «Āra pakalpojumus parasti iepērk tad, kad iekšā kaut kā pietrūkst. Taču tie visi ir tikai uz laiku, lai pēc tam iekšā, ģimenē atkal būtu miers un mīlestība. Tiesa, ilgāku laiku mierīgi dzīvojot, kādam atkal sakārojas kādu satricinājumu, kas uzjundītu kaisli. Piemēram, abi aiziet uz draudzenes 50 gadu jubilejas svinībām, kur uzstājas jauni, skaisti striptīzdejotāji, un sieva skatās, salīdzina, iekāro, kamēr vīrs sāk uzvilkties, kāpēc tu tā?
Taču, ja cilvēks ir paēdis, viņam var piedāvāt vienalga ko, viņš teiks nē, jo viņam vairāk nevajag! Ja nav īsti paēdis, tad vajag.
Reizēm mēs pat nesaprotam, ka esam badā, un tad šādi notikumi ir vau! Un tie ir minētie āra pakalpojumi, kas uzjunda kaisli un pēc kuriem ģimenē vajadzētu iestāties mieram un mīlestībai.»
Tas gan var notikt ar nosacījumu, ja abi par to var runāt, ja vari partnerim pateikt: «Zini, mani tie čaļi tiešām uzvilka», un ja otrs tāpēc nekļūst dusmīgs un apmāts ar greizsirdību. Taču, ja abi nerunājat, otrs pēc šāda čipendeilu šova jūtas aizskarts, aizvainots, greizsirdīgs. Sanāk, ka divi cilvēki ilgi dzīvojuši kopā, bet vīrs pat nav nojautis, ka tev čipendeili var būt kaut kas tāds!
Par robežām
Kā jau visam, arī starp normālu un jau slimīgu greizsirdību, ir savas robežas. Ja ar greizsirdības mokām esi aizņemta 24 stundas dienā, ja kontrolē katru viņa soli un īsziņu telefonā, tas nav labs signāls ne par tevi, ne par pāra attiecībām. Diemžēl daļa pie tā arī paliek – otram neko nesaka, tikai kontrolē un mokās, piecus gadus skatoties otra pakausī.
Ilona Buša: «Greizsirdība jebkurā gadījumā ir apspiestas jūtas, kad par to nerunā. Bet kā var nerunāt, ja tās ir tādas mokas, iekšējas sāpes par to, ka neesi otram svarīga? Ja vari par to nerunāt, jautājums, kā tu vispār ar to tiec galā? Tas ir pretēji mūsu dabai, jo sāp, ļoti sāp. Diemžēl cilvēki joprojām nav iemācījušies, pieraduši dalīties, bet tiem, kas nedalās, ir sarežģīti būt arī tuviem.
Grūti būt intīmai, ja nezini, ka vari runāt un ka no tā būs jēga. Bieži vien pāri pārmet viens otram par to, ko tu dari, nevis stāsta par to, kas ar mani notiek.
Manuprāt, greizsirdībai un vispār visādiem afektiem vairāk pakļauti cilvēki, kuriem ir grūtības dalīties. Sarežģīti dzīvot kopā, ja otrs nesaņem informāciju, ko tu gribi, un viņam tavas vēlmes tikai jātulko. Tāpēc esmu pārliecināta, ka runātājus greizsirdība skar retāk un mazākā mērā, nekā tos, kas tikai dara, bet nerunā.»
Par sarunām
Tiesa gan, ka bieži vien arī tiem pāriem, kas runā, ar runāšanu iet kā pa celmiem. Vari jau otram teikt: «Tu tik ilgi strādā, laikam mani nemīli…,» bet tas Gatim Bušam vairāk atgādina vieglu flirtu vai vieglu agresiju. Taču patiesībā stāsts ir par sāpēm, jo ja tevi nemīl, tas sāp.
«Jo vairāk par savām emocijām un greizsirdību nestāsta, jo tā kļūst arvien hroniskāka un beidzas slikti. Nerunājot, lielu daļu svarīgas informācijas par sevi otram nenodod. Vīrietis šādā situācijā, šādā teikuma formā redz tikai spēcīgu agresiju, vienu harpiju, kura grib no manis kaut ko izspiest, grib tikai manu naudu… Jā, tu it kā kaut ko pasaki, bet bez jēgas. Ēters ir pilns, bet nekas netiek pateikts. Protams, ka sarunāties nav viegli, tikpat sarežģīti var būt arī saredzēt to, ko patiešām gribi pateikt, bet tāpēc vienmēr pastāv iespēja iet atpakaļ un teikt: «Zini, toreiz nepateicu to un to…»
Tev nav dota tikai viena iespēja un tu drīksti nebūt kaķis, kuram uzreiz jānokrīt uz kājām. Tu drīksti paņemt sev laiku un padomāt, kā runāt par savām jūtām.
Tas varētu būt ļoti atvieglojoši, ja abi saprotat – šis nav vienīgais brīdis, kad par to runāt un tāpēc nav jāšķiras un nav jāiet projām,» uzsver psihoterapeits.
Tāpēc, lai cik viegli vai grūti tas nenāktu, ja reiz attiecībās ieviešas greizsirdība, abiem jāsanāk uz apspriedi. Sarunas joprojām ir un paliek vienīgais veids, kā par sevi pastāstīt un cerēt, ka otrs sapratīs. Abi eksperti gan ir vienisprātis – tā kā greizsirdība ir abu kopīgs projekts, nekāda sevis analīze un problēmu meklēšana savā bērnībā nav vajadzīga! Ja sāk ar sevi, sevis analizēšanu, parasti nonāk līdz sevis vainošanai un problēmu meklēšanai sevī, bet vairs neredz attiecību kontekstu, kas šajā brīdī ir noteicošais.
Tāpēc nevajag meklēt vainīgo un slikto – greizsirdība ir kopdarbs, kurā abiem jāuzņemas daļa atbildības, un kurā katram atkal un atkal no jauna jāiemet pa pagalei, lai attiecību ugunskurs atkal krāšņi degtu.
Raksts publicēts žurnālā «Annas psiholoģija» 2017. gada 5. numurā.
