Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Droši vien daļa no jums atceras filmu Psihoterapeits (Shrink) ar Kevinu Speisiju galvenajā, psihoanalītiķa, lomā. Filmas divdesmit trešajā minūtē pie viņa atnāk kāda paciente kopā ar savu partneri un saka: «Es domāju, ka viņam ir parādījies narcisms.» Jaunais vīrietis, atgāzies analītiķa dīvānā, pašapzinīgi smīnot, paziņo: «Es neesmu narciss! Kas tas ir – narciss?» Un vēro analītiķa reakciju. Kevina Speisija varonis, nepakustinot ne vaibstu, atbild: «Tas, kuram nospļauties uz visiem citiem, tikai ne uz sevi.»
Būtībā šī niecīgā epizode atklāj krāšņu, izteikti narcistisku uzvedību, ko demonstrē jaunais vīrietis. Gan sejas mīmika, gan ķermeņa poza, arī runa un izteiksmes veids atklāj, cik ļoti viņš cenšas demonstrēt savu pašpārliecinātību, tomēr aiz ārējās, izaicinošās maskas jūtamas bailes un pat zināms trauslums, piesardzība par to, kā reaģēs pārējie. Vienkāršoti sakot, tā tad arī ir visa narcistiskas personības iekšējā konflikta būtība – un šeit mēs rakstam varētu pielikt punktu. Ja vien viss būtu tik vienkārši.
Narcisu laikmets
Kopš 20. gadsimta vidus tiek uzskatīts, ka narcistisku traucējumu daudzums populācijā kopumā palielinās. Norādes par to var atrast daudzu psihoanalītiķu darbos – Kohuts, Kernbergs, Gabarts, Bursteins u. c. Būsim godīgi, mūsdienu straujā dzīves ritma, urbanizācijas un aizvien pieaugošās virtuālās realitātes ietekmē (lai atceramies pašfoto bumu, kas dažus pat novedis pie krimālnoziegumiem vai nāves burtiskā nozīmē!), palielinās vajadzība pēc sāncensības ar citiem – gan reālas, gan iedomātas. Patiesībā ar to narcisms tiek kultivēts un uzturēts. Visiem zināmais sauklis, ko savulaik izmantoja kāda kompānija, – Ja tevis nav šeit, tevis nav vispār! – ir tipisks mūsdienu sabiedrību ilustrējošs piemērs. Cik ļoti jāspēj būt kā citiem, līdzināties citiem ar apģērbu, mašīnu, mājokli, karjeru, izskatu utt. To arī ļoti labi veicina reklāmas industrija, lielākoties veidojot reklāmas, kas pamodinātu cilvēkā bailes neatbilst kādiem standartiem, kauna izjūtu, sāncensību, nepilnvērtības izjūtu, vēlmi līdzināties citiem, lai sajustos vērtīgs, nozīmīgs un svarīgs. Starp citu, tieši reklāmistu vide pati par sevi ir ļoti narcistiska, ko savās grāmatās krāšņi aprakstījis Frederiks Beigbeders. Starp citu, kā sevišķi krāšņu narcistiskas personības izpausmi būtu jāatzīmē viņa romāns Romantiskais egoists. Jau pats fakts vien, ka rakstnieks, kurš apsēsts ar seksu, izvēlas publicēt savu dienasgrāmatu, ir ārkārtīgi narcistiska izpausme. No otras puses, man gribētos piebilst, ka veselīgs narcisms ir būtisks priekšnosacījums jebkādiem sasniegumiem dzīvē un jaunu izaicinājumu pieņemšanai.
Citi lasa
Starp visvarenību un mazvērtību
Pirms turpinu par to, kas tad īsti ir narcisi un kā ar viņiem sadzīvot, gribu uzsvērt, ka ir ļoti būtiski nodalīt divus atšķirīgus terminus – narcistiska personība un patoloģisks narcisms. Jūtīgums pret citu cilvēku paustu novērtējumu vai vēlme kaut ko sasniegt, kļūt labākam – tas nav narcisms. Jebkas, kas ir veselīgās devās, speciālistu vidē tiek uzskatīts par normu.
Psihoanalītiskajās teorijās par narcistiskas personības iekšējas trauksmes cēloni pamatā tiek uzskatīta nemitīga svārstīšanās starp visvarenību un pašapmierinājumu no vienas puses un mazvērtību un depresiju no otras. Vienkāršoti sakot, narcistiskas personības iekšējo izjūtu un pārdzīvojumu amplitūda kā pulksteņa pendele svārstās no absolūtas pārākuma izjūtas un sevis izcelšanas uz citu fona visiem pieejamiem līdzekļiem līdz pilnīgai sevis noniecināšanai un niecības izjūtai par sevi. Psihoanalītiskajās teorijās uzskata, ka narcistiskas personības galvenais pamatuzdevums ir saglabāt neīsto ES (False Self), tādējādi neļaujot ieraudzīt savu patieso būtību jeb īsto ES (True Self). Teiksiet, kas tur tik šausmīgs varētu būt? Pamēģiniet iztēloties, ka tā daļa, kuru rādāt citiem, ir cilvēks, kurš ir veiksmīgs, pašpārliecināts, orientēts uz saviem sasniegumiem un lepns par tiem, tāpat ir pedantisks, pārlieku prasīgs pret sevi un pat lepojas ar to, bet iekšēji jūtas tukšs, nekam nederīgs, neatbilstīgs kādiem standartiem vai vispārpieņemtiem sabiedrības priekšstatiem. Viņš nemitīgi izjūt emocionālu badu, ko nespēj aizpildīt nekādi panākumi vai sasniegumi, jūtas iekšēji izolēts, nesaprasts un citu nenovērtēts, ko pats visiem spēkiem cenšas slēpt. Ar pūlēm un enerģiju, kas tiek ieguldītas, lai iekšējo trauslumu un tukšumu noslēptu no citiem un uzturētu ārējo fasādi, varētu ražot elektrību.
Kādam būt, lai citiem derētu?
Dominējošais impulss narcistiskiem cilvēkiem – vēlme izvairīties no kauna. No kauna par izgāšanos, no kauna par piedzīvoto iedomāto pazemojumu, no kauna par vilšanos utt. Tam kalpo divi galvenie aizsargmehānismi – idealizācija un devalvācija. Šādi cilvēki ir saasināti jūtīgi pret citu vērtējumu un iespējamu atraidījumu, viņi agrīni iemācās nolasīt, ko, viņuprāt, gaida citi, kādam man jābūt, lai es citiem derētu, lai citi mani gribētu. Līdz ar to veidojas iekšējais tukšums, jo pašam nav skaidrs, kāds tad līdz galam es esmu, – cilvēku apkārt tik daudz, un katram vajag mani citu… Narcistiska personība līdz izmisumam meklē atbalsi citos, jo caur citu apbrīnu saņem apliecinājumu, ka ir vērtīgi. Vai – gluži pretēji – pilnīgi nevērtīgi. Narcistiskam cilvēkam pēc būtības pietrūkst iekšējas skaidrības – kāds es esmu? Pasteidzoties nedaudz uz priekšu, var teikt, ka pacienti, kam ir narcistiski personības traucējumi, atnākot terapijā, šo bieži vien min kā vienu no galvenajiem iemesliem – visi man saka, ka esmu stiprs, veiksmīgs, laimīgs, bet neviens patiesībā nezina un pat nenojauš, kā es jūtos iekšēji un kāds esmu patiesībā; arī es jūtos vājš, nelaimīgs, tāpēc man ir sajūta, ka mani nesaprot un mani nepazīst. Uzreiz gan jāteic, ka narcistisku personību viena no raksturīgajām iezīmēm ir tā, ka, ja arī jūs mēģināsiet izrādīt līdzjūtību viņam šādā brīdī, ir liela iespējamība, ka viņš to uzskatīs par jūsu vājuma izpausmi un nekavējoties centīsies to izmantot, lai jūs emocionāli pakļautu, tādējādi gūstot apliecinājumu savai visvarenībai. Bet vairāk par to mazliet vēlāk.
Kā tas rodas?
Zināmā mērā narciss ir bērns, kuru ir izmantojuši. Izmantojuši emocionāli. Pamatā šādi cilvēki izaug ar slēptāku vai atklātāku vēstījumu no saviem vecākiem – neesi tas, kas tu esi. Esi tāds, kāds es gribu, lai tu būtu. Tas, kāds tu esi, mani apbēdina, sanikno un sāpina, apdraud mani vai pārlieku satrauc. Esi tāds, kādu es tevi gribu redzēt, un es tevi mīlēšu! Tas tad arī ir galvenais vadmotīvs jau iepriekš aprakstītajai vajadzībai uzturēt savu ārējo, neīsto būtību. Cilvēks, kurš iemācījies dzīvot, mēģinot atbilst citu priekšstatiem un noliegt savu iekšējo būtību, vienlaikus cītīgi to slēpjot no visiem, neļauj nonākt emocionālā kontaktā ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, bet rezultātā arī emocionālā kontaktā ar citiem.
Šādu prasību paušana no vecāku puses var notikt divējādi. Viens variants – bērns nebeidzami tiek kritizēts, viņa sasniegumi noniecināti, vecāki atstumj bērnu, jo nespēj emocionāli izturēt viņa pārdzīvojumus, bērna emocijas tiek noliegtas kā nesvarīgas un nevajadzīgas jeb, terminos runājot, bērns tiek emocionāli deprivēts un pārlieku frustrēts. Smagākos gadījumos bērns būs piedzīvojis arī fizisku ietekmēšanu. Vecāki, kuri paši piedzīvojuši, ka viņu vajadzības netiek apmierinātas vai tiek pārlieku ierobežotas, izjutīs skaudību pret savu bērnu un mēģinās to liegt arī savam bērnam. Jebkādas bērna individuālas izpausmes būs kā traucēklis vecākiem, kas tūlīt jāierobežo, lai panāktu paklausību. Šādu narcistisku personību būtība būs izteikts agresīvo un libido impulsu sajaukums, ar izteiktu agresijas dominēšanu.
Otrā gadījumā mēs redzēsim hiperaprūpējošus vecākus, kuri pārspīlēti sajūsminās par pilnīgi jebko, ko spēj viņu bērns. Šādiem vecākiem bērns ir ģēnijs, viņi slavēs un cildinās sava bērna sasniegumus, pat ja tam nebūs pamata. Tiek sagaidīts, ka viņš atbildīs visiem vecāku priekšstatiem par labu, gudru un skaistu bērnu, bērnam būs jākļūst par savu vecāku narcistisko pagarinājumu, kas apliecinās, cik veiksmīgs vecāks viņš ir. Tas bērnā rada izjūtu, ka viņš ir īpašs pārākajā pakāpē, pat ja neko sevišķu neizdara, un vienlaikus rada neapzinātu izjūtu, ka tas nav patiesi, kas savukārt mudina izvairīties no jebkādām grūtībām, kuras varētu apdraudēt šo iedomāto, trauslo sevišķuma izjūtu.
Īsumā atšķirība ir tāda, ka pirmajā gadījumā vecāki būs izteikti agresīvi attiecībā pret savu bērnu un visos iespējamos veidos viņu centīsies ierobežot, bet otrā variantā vairāk dominēs liekulīga sajūsma un idealizēšana. Otrajā gadījumā vecākiem ir vairāk siltu jūtu pret savu bērnu, tomēr arī līdz zināmai robežai. Tātad divi atšķirīgi scenāriji būtībā noved pie viena un tā paša rezultāta – gan ar dažām būtiskām niansēm.
Ko narcisam iesākt ar terapeitu?
Tas arī ir pamatā divu faktiski nesamierināmu teorētiķu skatījumam uz psihoterapeitisku palīdzību šādām personībām. Īsumā šīs pretrunas varētu raksturot šādi. Viens no autoriem uzskata, ka narcistiska personība ir kā augs, kas nav saņēmis pietiekami daudz saules gaismas, ūdens un barības vielu, lai izaugtu par spēcīgu un stabilu stādu, tāpēc psihoterapijā viņš ir visādos veidos jālolo, jābaro, jāveicina viņa izaugsme, proti, jākompensē viss, ko viņš nav saņēmis, tādējādi iegūstot veselāku personību. Turpretī otra uzskati balstās ilgstošā darbā ar smagāk traucētiem narcistiskiem pacientiem, kurš uzskata, ka tas ir kā augs, kurš ir pārbarots un tāpēc izaudzis tik liels un vietām pat kropļojoši milzīgs, ka nomāc visus blakus esošos, tāpēc terapijā viņš ir jāapcērpj, lai ļautu labāk sadzīvot ar blakus esošajiem augiem. Jāsaka, abiem autoriem ir sava taisnība, jo dažkārt tas, kas der vieniem, absolūti neder citiem, bet citkārt nav iespējams iztikt bez radikālākiem soļiem terapeitiskajā darbā. Profesionāļi narcisus iedala divās lielās grupās – hiperjūtīgie un agresīvie narcisi.
Cilvēki, kam lielākā vai mazākā mērā ir narcistiski traucējumi, pēc palīdzības pie psihoterapeita vērsīsies brīdī, kad būs piedzīvojuši smagu emocionālu pārdzīvojumu – narcistisku traumu. Piemēram, viņu piekrāpusi partnere vai partneris, viņš ir saņēmis atraidījumu partnerattiecībās vai izkritis darba pārrunās, vai atlaists no darba u. tml., kā rezultātā viņš izjutīs depresiju. Jāpiebilst, ka psihoterapijā šis arī ir vienīgais iespējamais brīdis, kad terapeitam ir iespēja nonākt patiesā emocionālā kontaktā ar savu pacientu un kad terapeitiskajam darbam ir vislabākie panākumi. Visos citos gadījumos narcistisks pacients savu terapeitu augstu nevērtē, izturoties pret viņu kā pret indivīdu, kurā satilpināt visu to, kas pašam sevī nepatīk, ko negribas atzīt, – augstprātību, pašpārliecinātību, vēlmi uzvarēt par katru cenu, manipulēšanu un citu apzinātāku vai mazāk apzinātu izmantošanu, kas tikai pirmajā brīdī šķiet pievilcīgi, bet sev paturēt visu to, kas ir labs un ar ko patiesi var lepoties. Bieži vien šādi pacienti terapijā saka, ka nedomā par savu terapeitu kā par cilvēku, kurš kaut ko jūt un domā, jo viņš taču tur sēž tikai tāpēc, lai uzklausītu mani un par to saņemtu naudu!
Šādi cilvēki ir iemācījušies, ka uzticēties nedrīkst – tiklīdz citiem atklāsi savu vājumu, viņi to izmantos pret tevi. Bet ko iesākt ar terapeitu? Viņš zina vairāk nekā jebkurš cits, bet nemaz necenšas izmantot vājās puses, vēl vairāk – mudina par tām runāt, nekritizē neveiksmes un pārlieku neslavē panākumus. Ko lai iesāk ar šādu cilvēku? Jāatzīst, ka narcistiski pacienti, kā jau iepriekš minēts, vienlaikus gan vēlas, lai citi ieraudzītu viņu iekšējo trauslumu un tukšumu, gan no tā neizsakāmi baidās. Viņi grib saņemt no citiem atbalstu un sapratni, bet, tiklīdz to sajūt, tā nekavējoties metas to noniecināt, uzskatot par vājuma izpausmi, – pretinieks, tā teikt, nav manis cienīgs, jo iekritis izliktajās lamatās. Dažkārt nākas dzirdēt no pacientiem, ka attiecības ar terapeitu ir ilgākās viņu mūžā! Un tas ir labs priekšnosacījums veiksmīgu partnerattiecību izveidošanai reālajā dzīvē.
Ko iesākt ar pašu narcisu?
Jāpiebilst, ka narcistiskiem cilvēkiem piemīt arī daudz laba. Viņi spēj būt labi līderi – gan formāli, gan neformāli, viņi ir gana harismātiski, viņiem piemīt augsts intelekts, viņiem ir labas darbaspējas un vēlme apliecināt sevi, kas mudina pieņemt jaunus un jaunus izaicinājumus, gūt sasniegumus. Narcisi, kuri ir emocionāli jūtīgāki, spēj patiesi daudz dot arī sabiedrības labā. Nereti viņi var būt mērķtiecīgi un ļoti aktīvi, ja izjūt šos mērķus kā personīgi nozīmīgus, tādējādi kļūtot sabiedrībai noderīgi.
Bet ko darīt ar šādiem cilvēkiem ikdienā? Kā dzīvot kopā ar šādu partneri? Kā sadzīvot ar šādu kolēģi vai priekšnieku? Kā galu galā neizaudzināt narcisu?
Saprotams, ka divu cilvēku partnerattiecības vai darba vide nav psihoterapijas kabinets un nevienam nav jānodarbojas ar otra iekšēju problēmu risināšanu. Un attiecības vienmēr ir divvirzienu ceļš, un, lai tās būtu veiksmīgas, vienam jāuzņemas pieaugušā loma, tas ir, jāzina, kā izbraukt līkumus, apbraukt bedres, vai vismaz jāzina, kā rīkoties, ja no tā tomēr nav izdevies izvairīties. Ikdienas saskarsmē narcistiskas personības mēdz būt ļoti nejaukas, jo, sajutušas kaunu, var mēģināt atbrīvoties no atbildības, meklējot, kuru vainot savās neveiksmēs.
Partnerattiecībās narcistiskas personības vissāpīgāk un smagāk ievaino otru ar emocionālu vēsumu, distancētību, niknumu vai apzinātu norobežošanos, paužot ārēju vienaldzību. Dažkārt šī neapmierinātība un vilšanās var izpausties arī kā pašdestruktīva rīcība, kas neapšaubāmi sāpina otru, piemēram, atkarību izraisošu vielu lietošana, ēšanas traucējumi, kur dziļākajā būtībā tomēr arī var saskatīt narcistisku norūpēšanos par savu izskatu.
Tādas narcistiskas personības, kas pēc savas būtības ir agresīvākas, savstarpējās attiecībās bieži vien būs manipulējošas. Viņiem bieži būs raksturīgi robežu pārkāpumi, izturēšanās būs pieprasoša un uzstājīga, vienlaikus paši nespēj to novērot un analizēt; tomēr sev svarīgās situācijās spēs palikt apburoši valdzinoši un pat zināmā mērā flirtējoši. Šis kokteilis nodrošina to, ka partneris vai līdzcilvēks viegli pakļaujas un jūtas izdarījis pat to, ko īsti nemaz nav gribējis. Kontaktā ar šo tipu bieži vien var izjust bailes, jo šādu cilvēku agresijai patiešām ir liels spēks, vēlmi mesties cīņā un pierādīt, kuram te taisnība, vai dusmas, kuras vienkārši izreaģējot garantēts atklāts konflikts. Jāsaka gan, ka ar šiem konflikts savā ziņā ir neizbēgams, jo brīdī, kad norādīsiet uz viņu manipulācijām un robežu pārkāpumiem, viņi saniknosies ne pa jokam un mēģinās jūs pakļaut ar varu. Šai gadījumā vienīgā izeja ir, saglabājot mieru, konsekventi palikt pie savas pozīcijas un neļaut narcistiskam cilvēkam uzspiest savu manipulatīvo rīcību. Protams, pastāv risks, ka attiecības ar šo cilvēku jums vienkārši var beigties. Zināmā mērā tas atkarīgs no tā, vai būs izdevies izturēt narcistiskā cilvēka agresiju, bet ticamāks ir cits variants – ja viņam no jums neko nevajag, ja jūs neesat, piemēram, priekšnieks vai padotais (vai varbūt klients), viņš jūs vienkārši izsvītros no savas dzīves, lai pēc iespējas ātrāk aizmirstu šo sakāvi. Cerēt, ka šāds cilvēks, tā teikt, ielūkosies sevī, lai saprastu savas rīcības cēloņus un ieraudzītu tās sekas – citu cilvēku pretreakciju –, faktiski ir bezjēdzīgi. Šādiem cilvēkiem agresija pārklāj visu kā vāks un neļauj piekļūt vainas izjūtai, kas noglabāta dziļi, dziļi. Šādi cilvēki jutīs aizvainojumu, nevis vainas izjūtu, kas pazemina viņu pašvērtējumu, tāpēc neveiksmīgā situācija jāizmirst pēc iespējas ātrāk.
Narcisi, kas pavērsti pret citiem
Otram, jūtīgajam tipam daudz vairāk būs raksturīga egocentriska izturēšanās, ar izteiktu norūpēšanos, ko par to teiks citi. Raksturīga tendence sevi noniecināt un nokritizēt, bet nereti arī centieni glābt savu ādu ar sūdzībām par citiem. Kontaktā ar šādiem cilvēkiem būs ļoti grūti pierādīt taisnību, vēl vairāk – tā būs lieka laika tērēšana. Viņi saasināti reaģē uz citu jūtām un domām, cenšas uztvert vissīkākās nianses. Šādiem cilvēkiem daudz vairāk nekā pirmajiem emocionālais radars ir pavērsts pret apkārtējiem. Jāsaka gan, ka bieži vien šī zināšana, ko tad patiešām jūt un domā citi, ir visai tāla no patiesības un vairāk sakņojas narcistiskas personības priekšstatos, ko tad citi par viņu domā, nevis atbilst realitātei. Tieši šiem būs ļoti izteikts jūtīgums uz citu vērtējumu par viņiem. Un tas ir kā apburtais loks. Jūs varat mēģināt šim cilvēkam teikt, cik ļoti viņu cienāt, cik labs viņš ir kā speciālists, bet viņš atradīs kādu teikumu jūsu teiktajā, lai atkal sāktu apšaubīt, ka varbūt jūs tomēr tā nedomājat vai arī slavējat viņu tikai tāpēc, ka patiesību teikt neērti. Visgrūtākais ir iziet no šā apburtā loka – šādi cilvēki neapzināti cenšas citus tajā ievilkt, jo tieši no apkārtējo atbildes reakcijām veidojas viņu iekšējais pašvērtējums, bet, tiklīdz neviens nedod vērtējumu, viņi jūtas apjukuši. Vienīgais veids, kā rīkoties šādās attiecībās, – tieši un atklāti uzrunāt to, ko redzat aiz kadra, turklāt paužot atbalstu cilvēka jūtīgumam, mēģināt ar viņu runāt kā ar pieaugušo. Narcistiska personība novērtēs, ka nenoniecināt viņā šo trauslumu, neizmantojat šo viņa atklātību, padarot par vājumu, nesākat to izmantot pret viņu.
Divi narcisi
Kas notiek, kad satiekas divi narcistiski cilvēki? Šādām attiecībām var būt vairāki scenāriji. Viņi var izjust viens otru kā dvēseles radinieku un just absolūtu saskaņu, viens otru atbalstīt un stimulēt – un laikam jāatzīst, ka šis ārēji būs viens no zināmā mērā veiksmīgākajiem partnerattiecību modeļiem. Citā gadījumā šādi cilvēki var vēlēties ļoti izteikti konkurēt viens ar otru, kas novedīs pie otra atklātas un slēptas noniecināšanas. Šis būs tas gadījums, kas bieži vien tiek klišejiski deldēts dažādās anekdotēs un populārzinātniskos spriedelējumos – ka mūs visvairāk otrā kaitina tas, kas nepatīk pašam sevī. Šādas attiecības būs piesātinātas ar konfliktiem, cīņām un būs nogurdinošas abām pusēm.
Nobeigumā jāsaka – kopumā narcistiskām personībām vispār ir apgrūtinoši citus emocionāli uztvert kā autonomus no sevis. Bieži vien citiem tiek piedēvētas neesošas jūtas vai domas, kas tiek apgalvots ar absolūtu pārliecību. Pārspīlēts prasīgums un kategoriskums pret citiem iekrāso attiecības ar citiem abu tipu narcistiskām personībām, vienlaikus saglabājas sakāpinātas prasības arī pret sevi apvienojumā ar izteiktu jūtīgumu pret citu reakcijām un pausto novērtējumu, kas vitāli nepieciešams sava pašvērtējuma uzturēšanai.
