Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jau ierasts, ka cilvēki dibina ģimeni vairākas reizes. Gadās, ka jau pirmajā reizē tas nav vienkārši, jo jārēķinās ar partnera bērniem no iepriekšējās vai iepriekšējām laulībām. Lai cik abi jaunie partneri būtu iemīlējušies, sākot kopdzīvi, kurā savu noti ievieš jau esošie bērni, daudzi neiztur spriedzi un atkal izšķiras. Pārsteidzoši līdzīgu un neciešami iepriekš paredzamu misēkļu dēļ. Tomēr pēdējos gados vērojama tendence, ka beidzot arī Latvijā saliktajās ģimenēs cilvēki kopš pirmajiem brīžiem kopā grib justies labi, apzināti nevēlas dzīvot stresā, ko rada nesakārtotas attiecības. Tāpēc cenšas tās saregulēt un meklē ģimenes terapeitu, psihoterapeitu, mediatoru vai psihologu palīdzību. Tas patiešām līdz, jo tā ir aktīva rīcība, lai kaut ko mainītu. Zināt un darīt – tas tomēr nav viens un tas pats. Daudzi iet uz lekcijām, lasa grāmatas, apgūst teoriju, bet attiecībās rīkojas pa vecam. Ja uz ģimenes terapiju atnāk visi vai gandrīz visi saliktās ģimenes locekļi, viņi nereti atzīst, ka speciālista klātbūtnē pirmo reizi tā pa īstam kopīgi izrunājušies. Lai kādas saliktajā ģimenē būtu attiecību variācijas un situāciju kombinācijas, vieglāk attiecības sakārtot, ja abiem partneriem izdodas nelolot ilūzijas un ievērot vismaz dažus svarīgākos ceļa stabus, kas palīdz nenonākt grāvī.
Partnerattiecības ir svarīgākās
Bez komentāriem. Svarīgas ir visas attiecības. Tāpēc ik pa laikam ir labi tās pavērot it kā no malas. Kā mani bērni saprotas ar viņa(-as) bērniem? Kā viņš(-a) iedraudzējies ar maniem bērniem? Kā es pats(-i) satieku ar viņa bērnu vecvecākiem? Utt. Un – kā mums abiem pašlaik klājas partnerattiecībās?
Pacietība
Ja partneri domā, ka jaunajā saliktajā ģimenē viss sastāsies pa vietām dažu mēnešu, pusgada vai gada laikā, nereti tieši tik ātri attiecības arī saiet grīstē. Jo mainās ļoti daudz kas: lomas, robežas, kontaktu daudzums, attiecības ar saviem bērniem, iepriekšējiem partneriem, nāk klāt attiecības ar audžubērniem, rēķināšanās ar partnera bērnu mammu vai tēti, vecvecākiem. Lai jaunajā ģimenē katrs sajustu, kāda tieši ir viņa vieta, mēdz paiet pat pieci gadi. Vislabāk, ja kopš iepazīšanās brīža līdz lēmumam veidot salikto ģimeni, pagājis gads, pusotra gada, pat divi gadi. Šis laiks ir ļoti svarīgs, lai katrs sakārtotu attiecības ar iepriekšējo partneri. Veidojot jaunu ģimeni, vislabāk, ja ar bijušo vīru vai sievu jau var kontaktēties nevis kā ar bijušo partneri, bet tikai kā savu bērnu otru vecāku. Vēl šis periods līdz jaunas ģimenes veidošanai svarīgs, lai abiem ir gana daudz iespēju iepazīties un iedraudzēties ar jaunā partnera bērniem.
Ilūzijas liekam malā
Labi, ja uzreiz ir skaidrs – partnera bērnus neizdosies iemīlēt tikpat stipri kā savus bioloģiskos. Tas vienkārši nav iespējams, jo tam trūkst instinktu. Vajadzētu tiekties pēc tā, lai izdotos cienīt un respektēt partnera bērnus vai bērnu kā personību, izveidot draudzīgas attiecības. Bet tas var izdoties vien, spējot pieņemt, ka viņš var izrādīties atšķirīgs no tā, kādu sanācis šo bērnu iztēloties. Pieņemt arī to, ka viņa iepriekšējā ģimenē ir bijuši citādi rituāli, komunikācija un tradīcijas, nekā ierasts kopā ar saviem bērniem. Ja viens no partneriem jūt, ka otrs sagaida, lai tu iemīli viņa bērnus kā mamma vai tētis, labāk uzreiz par to izrunāties: «Kādu mīlestības formu pret saviem bērniem tu no manis sagaidi? Ja sagaidi, ka pieņemšu viņus tādus, kādi viņi ir, interesēšos par viņiem, respektēšu viņu vajadzības, tad to es patiešām varu. Bet es nevaru iemīlēt viņus kā savējos, jo tie tomēr nav mani bērni. Tomēr, ja ir kas tāds, ko tu jūti, ka es nedodu viņiem, kaut varētu, lūdzu, pasaki to man. Iespējams, es to nepamanu.»
Lēmumi par ģimeni – pieaugušo ziņā
Protams, allaž jāuzklausa arī katra bērna viedoklis. Var pajautāt, kā viņš jūtas, zinot, ka mamma vai tētis izlēmis dzīvot kopā ar jauno partneri. Daži pieaugušie samulst, ja bērns protestē pret iecerēto kopdzīvi. Gan psihoterapeitu pieredze, gan pētījumi liecina, ka tik un tā noteicošais vārds jāsaka pieaugušiem. Jo, ja viens no partneriem tomēr šādā brīdī paklausa savam bērnam un neizveido jaunu ģimeni, pēc laika, kad bērns izaug un aiziet savā dzīvē, var būt liela vilšanās. Atsaucot atmiņā notikumus, bērns brīnās: «Tu otru reizi neapprecējies, jo es negribēju? Es tā nemaz nedomāju. Tev nevajadzēja mani klausīt, es taču biju mazs un toreiz tikai paspītējos.»
Ja bērns apgalvo, ka negrib, lai mamma vai tētis veido jaunu ģimeni, labāk uzreiz mēģināt saprast, kas aiz tā negribu slēpjas. Reizēm tur ir bailes, reizēm greizsirdība, reizēm kas pavisam negaidīts, piemēram, nepatika, ka saliktajā ģimenē bērns vairs nebūs jaunākais. Tāpēc, izdzirdot bērna negribu, vislabāk turpināt jautāt: «Labi, to es saprotu, ka tu negribi. Bet vai vari pastāstīt, kas tev visvairāk nepatiktu? Par ko tu visvairāk uztraucies?» Tas, kā precīzāk pajautāt, protams, atkarīgs no bērna vecuma. Bet atbilde jāsniedz par to, par ko bērns patiešām satraucies. Un atbildei jābūt maksimāli godīgai.
Pusaudžiem jādod laiks
Pusaudzim pirms saliktās ģimenes izveidošanas vajadzētu ļaut izvēlēties, ar kuru no vecākiem turpmāk dzīvot kopā. Turklāt svarīgi, lai viņam lēmums nav jāpieņem ātri. Nevienam tīnim nepatīk, ja viņam pat par sīkumiem pasaka, piemēram, šādi: «Ej un tagad iztīri savu istabu!» Labāks rezultāts un attiecības sanāk, ja viņam saka: «Šīs nedēļas laikā tev jāiztīra sava istaba.» Pusaudzim arī labāk pateikt, ka viņš drīkst mēģināt palaikam padzīvot abās mājās – pie viena vecāka un pie otra. Un tikai tad izdomāt, kur labāk jūtas. Ja tīnis uzreiz izvēlas doties pie otra vecāka, nevajadzētu šo soli uztvert kā katastrofu. Protams, sievietei, kura kopš dzimšanas bijusi kopā ar savu bērnu, tas var būt ļoti grūti – ļaut pusaudzim iet. Bet, ja attiecības bijušas labas, viņš, iespējams, gribēs atgriezties. Tomēr var arī neatgriezties, jo šajā vecumā bērnam var nebūt nekādas vēlēšanās iejusties jaunā ģimenē, pats fakts par saliktās ģimenes veidošanu viņu var bezgala kaitināt. Turklāt mammas vai tēta partneris bērnam var nepatikt, un pusaudža vecumā viņš neredz jēgu, kāpēc tas viņam būtu jāpacieš.
Tāpēc gan pusaudzim, gan vecākam, kurš veido jaunu ģimeni, situācija ir vēl sarežģītāka, ja bērnam izvēles iespējas – dzīvot pie otra vecāka – nav. Reizēm bērns pat ir gatavs padzīvot pie vecmāmiņas, lai iegūtu mazliet laika pārdzīvot pirmo šoku, padomāt. Īpaši, ja bērns nav ticis sagatavots paziņojumam par kopdzīvi, pusaudzis var sajusties tā, ka tagad mammu vai tēti zaudē. Pēc paziņojuma viņš var aizcirst durvis un aizskriet prom. To nevienam vecākam nav viegli izturēt.
Vissāpīgāk sievietei ir, ja viņas bērns vai bērni patiešām izlemj iet dzīvot pie otra vecāka, bet kopdzīve jāsāk kopā ar partnera bērniem. Tad sieviete var gan izbīties, gan būt nesapratnē, ko viņai tālāk darīt. Var būt lielas skumjas un dusmas vienlaikus. Viņa var sajusties tāpat kā viņas pusaudzis – ka ir ko svarīgu zaudējusi. Var būt ļoti liela vainas izjūta, ka pašas bērns cieš, ka viņa ir bijusi slikta mamma, bet nu vēl jāspēj būt labai audžumammai.
Runāt
Ja noticis tā, ka sievietes bērns aizgājis dzīvot pie tēva vai kur citur, atstājot viņā milzīgu vainas izjūtu un skumjas, ir saprotami, ka viņai tādā brīdī grūti pieņemt partnera bērnu vai bērnus. Partneris par to var pat neaizdomāties, bet, juzdamies atstumts, var sākt vairāk laika pavadīt kopā ar savu bērnu. Nav cita ceļa, kā censties viņam izskaidrot savas izjūtas. Svarīgi arī, lai abi var izteikt, kā tagad, pēc sievietes bērna aiziešanas, jūtas, lai viens otru uzklausa nenosodot. Sievietei jāpasaka, ka viņa pamanījusi – vīrietis tagad ļoti lielu uzmanību pievērš savam bērnam. Un jāuzsver: «Man ir svarīgi, lai mēs esam kopā biežāk. Ir labi, ja kādu laiku tu pavadi kopā tikai ar savu bērnu. Bet patlaban man ir izjūta, ka tu esi tikai ar bērnu, man tiek mazāk tavas uzmanības.» Ja tādā grūtā brīdī partneri neizrunājas, vīrietis, jūtot, ka sieviete ir aizņemta ar saviem pārdzīvojumiem un nepieņem viņa bērnu, neapzināti var izveidot pārāk ciešu koalīciju ar viņu. Līdz ar to vienā brīdī partneri zaudē ciešo saikni savā starpā. Tad sieviete var justies zaudējusi pārāk daudz, attiecības var izjukt. Lai cik svarīgi, kā saliktā ģimenē jūtas katrs bērns, centrā vienmēr jāpaliek tam, kā pieaugušie jūtas savās partnerattiecībās, jo tikai tas var saturēt kopā salikto ģimeni.
Prieks par ieguvumiem
Kaut arī, sākot dzīvot kopā, kāda sāpe katram jāizsāp, nevajadzētu uz to centrēties. Cilvēka dabā tāpat ielikts, ka viņš viegli atceras slikto. Tāpēc īpaši jācenšas uzsvērt labo. Abi partneri, piemēram, nereti var kopā priecāties, ka viņu bērni kļuvuši par labākajiem draugiem, jo tā tiešām mēdz notikt.
Kaut arī greizsirdība ir normālas jūtas, saliktās ģimenēs, kurās piedzimst partneru kopīgais bērniņš, tās ne vienmēr ir ļoti traucējošas. Reizēm mazais ir tas, kas vislabāk apvieno salikto ģimeni, jo viņš ir vienīgais, pret kuru visi citi ir vienādā pozīcijā. Turklāt tā arī nereti gadās, kad ģimenei piepulcējas kāds dzīvnieciņš. Līdz ar mazuli mājās ienāk arī tik daudz prieka un mīļuma, kas tas palīdz visus apvienot. Tad atkal ir, par ko priecāties, ir, ko uzsvērt – kā mūsu kopīgais mazulis spējis mūs visus labāk apvienot.
Protams, var būt, ka bērni no iepriekšējām laulībām labāk turas no mazuļa pa gabalu, tas tad pieaugušiem jārespektē. Un jāatrod kas cits, par ko visi kopā spēj priecāties – kāda izklaide, kāds jauns hobijs.
Robežas jāievēro visiem
Katram cilvēkam ir svarīga personīgā telpa. Veidojot salikto ģimeni, par to jādomā uzreiz. Savas istabas zaudēšana arī var būt iemesls, kādēļ bērns protestē pret jauno ģimeni. Jo patiešām bieži bērni no iepriekšējām attiecībām tiek salikti vienā istabā. Var jau gadīties, ka bērni, dzīvojot vienā istabā, satuvinās, bet var būt pilnīgi pretēji. Ja vienā istabā tiek salikti zēns un meitene, kas nav brālis un māsa, tā pilnīgi noteikti ir nevēlama situācijas seksualizēšana. Reizēm pretējā dzimuma bērni seksuāli uzvelkas arī, ja jālieto viena kopīga vannas istaba, kurā ikdienas steigā daudz ko gadās pamanīt. Ja jūtams, ka tā noticis, svarīgi, lai katrs bioloģiskais vecāks to pārrunā ar savu bērnu un stingri novelk robežas. Bērni (kamēr vēl viņi ir bērni un dzīvo kopā ar vecākiem) no partneru iepriekšējām attiecībām saliktajā ģimenē var būt tikai draugi. Ja pieaugušajiem kopā ir labi, viņi atradīs veidu, kā nopelnīt tik daudz, lai visiem pietiktu dzīves telpas, visiem būtu iespējas ievērot savas robežas dzīves vidē. Par robežām attiecībās, lai tās saglabātu cieņpilnas un draudzīgas, saliktajā ģimenē pieaugušajiem jādomā nemitīgi.
Dusmas un aizkaitinājums jāanalizē
Tā notiek bieži, ka partnera bērni tracina, sadusmo līdz baltkvēlei. Tad svarīgi nevis ārdīties, bet saprast, kas ir īstais iemesls dusmām. Nereti bērni patiešām speciāli uzvedas kaitinoši, lai izjuktu pieaugušo attiecības. Domas, ka kaut kas jādara, lai tētis atgriežas pie mammas vai mamma pie tēta, nāk prātā visiem bērniem no šķirtām ģimenēm. Citreiz pēc tādas prātošanas rīcība ir apzināta, citreiz neapzināta. Ir labi tad uztvert to tā – bērns cīnās par kaut ko sev svarīgu, tāpēc uzvedas neciešami. Tomēr tas nenozīmē, ka ar viņu nevar sadraudzēties. Var bērnam pajautāt tieši: «Ko tu gribētu, lai es daru tavā labā? Kā mēs varētu kļūt labāki draugi?»
Taču var būt arī tā, ka īstais iemesls, kādēļ partnera bērns vai bērni tik ļoti kaitina, ir tas, ka kaut kas nav labi partnerattiecībās.
Vieglāk ir sliktās izjūtas par attiecību sarežģījumiem vērst pret partnera bērniem, nevis viņu pašu. Izjūtas, ka partnera bērns tracina, var rasties arī tad, ja pašā iemājojušas šaubas, vai partneris mīl pietiekami.
Diezin vai kāds pieaugušais var droši teikt, ka nekad pēc grūtas dienas uz ģimenes locekļiem nav sabļāvis nevietā. Ja tā gadījies, jāatvainojas un uzreiz nav jāmeklē nezin kādi zemūdens akmeņi. Bet, ja situācija, ka uz partnera bērnu sanāk sakliegt regulāri, atkārtojas un atkārtojas, ir vērts nopietni apdomāt, kas patiesībā notiek attiecību jomā.
Nevienam neviens nav jāuzvar
Tipiska kļūda saliktajās ģimenēs – kāds no audžuvecākiem cenšas būt labāks tētis vai mamma nekā šā dzimuma bioloģiskais vecāks. Bet nevienam neviens nav jāuzvar. Ir labi, ja bērns saprot, ka labas attiecības var veidoties ar visiem, kas viņu audzina, tomēr ar katru tās atšķiras.
Ja bērns pats nāk klāt audžuvecākam un saka tu esi labāka nekā man īstā mamma vai labāks nekā mans īstais tētis, jāmēģina sarunu pagriezt tā: «Es dzirdu, ko tu man saki, un mani iepriecina tas, ka es tev patīku! Es patiešām cenšos, lai mēs būtu labi draugi!» Bet salīdzināšanu jācenšas pārtraukt. Vēlreiz un vēlreiz jāpiedomā, lai noturētu šo robežu – es negribu pārņemt īstās mammas vai tēva lomu! Ja partnera bērna otrs vecāks miris, arī tad bērna atmiņās mirušās mammas vai tēta tēls ir ļoti nozīmīgs. Un šo vietu nevienam nevajag censties aizņemt.
Turklāt bērni, kas idealizē audžuvecākus, nereti drīz viņus devalvē. Tāda iezīme nenobriedušām personībām ir raksturīga, un no bērniem nevar prasīt, lai viņi ir nobrieduši. To var prasīt no sevis un partnera, risinot šādas un līdzīgas kutelīgas sarunas, kuru saliktajās ģimenēs nav mazums.
Bioloģiskais vecāks paliek savā vietā
Katrs partneris saglabā galveno atbildību par savu bioloģisko bērnu audzināšanu. Tomēr nereti gadās, ka bērni iet prasīt padomu audžuvecākiem. Ja jautājums ir nozīmīgs, ir labi uzsvērt, ka tas ir tikai mans viedoklis, kā es iesaku rīkoties, bet tik un tā jums vēl jājautā mammai vai tētim.
Ja bērni savā starpā plēšanas, tad gan katram nevajadzētu konsekventi censties aizstāvēt savus bioloģiskos bērnus. Jo tieši šādi saliktajās ģimenēs veidojas koalīcijas un palielinās spriedze. Cik vien iespējams, abiem partneriem jācenšas palikt neitrāliem un ieklausīties, ieskatīties – kas tas ir par konfliktu, kā to varētu palīdzēt atrisināt. Ja saliktajā ģimenē gribas labas attiecības ar visiem, tad pieaugušajiem jābūt gataviem ielīst katra bērna ādā, ieklausīties, ko saka mani bērni, tavi bērni, mūsu bērni. Nav tik svarīgi, vai pieaugušie paši ko līdzīgu piedzīvojuši, paši auguši saliktā ģimenē. Svarīgākais, lai pieaugušie ir pieauguši. Lai cik vienkārši tas izklausās, ar pieauguša cilvēka nobriedušo attieksmi un spēju izrunāties par jebkurām jūtām, kas kādam ģimenē radušās, pamazām var atrisināt situācijas, kas sākumā šķiet tik samudžinātas, ka grūti saprast, no kura gala tām ķerties klāt.
Svarīgas atziņas, ko paturēt prātā:
- Lai izveidotu labas attiecības saliktajā ģimenē, tam jāvelta vairāki gadi.
- Nav iespējams panākt, ka saliktajā ģimenē visi cits citu iemīl, bet jāpanāk, ka cits pret citu izturas ar cieņu.
- Reizēm nākas pieņemt, ka visas problēmas saliktajās ģimenēs nav atrisināmas. To nevajag uztvert kā katastrofu.
- Attiecības saregulēt vieglāk, ja jaunajā ģimenē bērni sākumā ir tikai vienam partnerim. To rāda arī pētījumi. Piemēram, ja vienam vīrietim nav savu bērnu, viņam netraucē tipiskā vainas izjūta pret savu iepriekšējo ģimeni. Tādā situācijā iepriekšējā sieva nereti manipulē ar vīrieša vainas apziņu, nemitīgi kaut ko pieprasot, un tas ietekmē attiecības jaunajā ģimenē.
- Ir dažādas teorijas, kā iespējams regulēt attiecības saliktajā ģimenē. Tas arī mūsdienu realitātē ir visgrūtākais – izvēlēties, kuros padomos un teorijās ieklausīties. Berta Heilingera ģimenes attiecību sistēmas teorijā, piemēram, dominē uzskats, ka problēmas rodas tāpēc, ka ģimenes sistēma funkcionē nepareizi. Proti, starp tās posmiem – tuviem cilvēkiem – nepastāv mijiedarbība vai tā ir nepareiza. Tas automātiski nozīmē, ka izstrādātā teorija, kas ir diezgan populāra, dod pareizo risinājumu no malas. Citi ģimenes terapijas veidi, kas balstīti uz teorijām, ka psihoterapeitam tikai jāpalīdz atrast risinājumus, kurus spēj akceptēt paši ģimenes locekļi, akcentē, ka vienas pareizās atbildes nav. Kad vajadzīga palīdzība no malas, vislabāk paļauties uz savu intuīciju – izvērtēt, vai izvēlētais speciālists man spēj palīdzēt jautājumos, kā saregulēt attiecības ģimenē, vai arī runā ko tādu, kas galīgi nesaskan ar manu vērtību sistēmu.
