Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nav šaubu, ka viņas laulība ir laimīga, ka viņa patiesi mīl savu vīru un negrasās šo savienību šķirt. Un tomēr mīļākais ir viņas dzīves sastāvdaļa jau vairākus gadus, arī šīs attiecības ir laimīgas savā īpašajā veidā. Lai gan arī mīļākais ir laulībā gandrīz tikpat ilgi. Neviļus rodas jautājumi – kāpēc tā notiek? Vai tā ir jaunā monogāmija?
Ir pamatotas aizdomas, ka šis nav tas gadījums, kuru ataino anekdotes par mīļāko skapī vai par vīra makšķerēšanas vai pirts pasākumiem ar draugiem. Vēl vairāk – šis nav ne tuvu vienīgais zināmais tāda tipa stāsts, nemaz jau nerunājot par publiski lasāmajām iepazīšanās lietotņu pieredzēm. Nu tām, kurās kā viena, tā otra puse apliecina lielo precēto un aizņemto īpatsvaru starp iepazīties tīkojošajām kandidatūrām.
Jautājumi, kas mani nodarbināja, bija tik visaptveroši, ka lika aizdomāties ne tikai par cilvēka psihes dzīlēm un nostūriem, bet arī par civilizācijas vēsturi.
Vai ir kaut kāda nozīme tam, ka deviņpadsmitajā gadsimtā sieva bija iespēja turpināt dzimtu, radīt pēcnācējus un saglabāt statusu, kamēr par zemākajām un necienīgajām uzskatītās seksuālās dziņas bija pieņemts piepildīt prieka namos?
Vai notiekošais ir kaut kas iepriekš nepieredzēts, vai tas nozīmē monogāmu attiecību modeļa degradēšanos vai attīstību? Kas vispār ir monogāmija? Vai tā ir tikai vēlmju domāšanas produkts? Starpposms ceļā uz poligāmiju? Un, ja gribam būt precīzi, tas pats attiecas arī uz mono- un poliandriju. Bet jēdzieni šajā reizē ir otršķirīgi. Daudz svarīgāk šķiet atbildēt uz būtisko: kādēļ divi cilvēki, kas viens otru ir atraduši, iemīlējuši, pat radījuši pēcnācējus, izlemj savā dzīvē meklēt un ielaist vēl kādu bez sava izredzētā?
Lai kā arī to reizēm negribētos atzīt, katra cilvēka personība ir tik ļoti daudzšķautņaina īpašību un vajadzību ziņā, ka tikai lielas veiksmes vai ļoti liela, pašdisciplinējoša un pašaizliedzīga darba veidā mēs spējam nodrošināt visu, kas nepieciešams mūsu otrai pusītei.
Liela daļa neizdevušos attiecību ir saistīta ar to, ka vienam vai abiem iesaistītajiem ir sajūta, ka tas nav tas, ko ir vēlējušies, bet nav arī skaidrības, kas tieši ir vajadzīgs. Pirmais solis harmoniskām attiecībām ir spēt apzināt savas vajadzības un vēlmes, vēl nākamais – spēt to atklāt otram cilvēkam. Tikai no personības kvalitātes un attiecību dziļuma ir atkarīgs, vai atklātība tiks pieņemta ar izpratni un labvēlību vai arī tiks padarīta par galējo robežu, kas pārkāpta sagrauj laulību, attiecības.
Ja nav drosmes, iemaņu atklātai sarunai, krāpšana ir pagaidu, īstermiņa risinājums – ilūzija par līdzsvara atgūšanu, nepiepildīto vajadzību īstenošanu, nesagraujot izveidotās pamatattiecības.
Jebkuru ilgtermiņa attiecību pamatā ir abpusēji apliecināts monopols uz otra seksualitāti. Tas nav vienkāršs uzdevums. Tas pieprasa bezkompromisu abpusēju atklātību. Atklātību attiecībā uz savām vēlmēm, atklātību par attieksmi pret otra definētajām vajadzībām.
Mulsina bioloģija. Ir nenoliedzami, ka no viena vīrieša vienlaikus piepildītas/grūtas var būt vairākas sievietes. Iespējams, daudzu vīriešu zemapziņā pulsē doma par šo iespēju. Vai sievietei, izvēloties alfa tēviņu, vispār ir kāds pamats iedomāties, ka šo tieksmi drīkst ierobežot? Ierobežot, netraumējot to kodolu un pamatu, kura dēļ viņa šo vīrieti ir izvēlējusies?
Bet kāpēc paralēlas attiecības vēlas sievietes? Vai nav tā, ka monogāmija apspiež sievietes tiesības meklēt un atrast alfa tēviņu? Tiesības jebkurā brīdī pārliecināties par to, ka viņas pašreizējā izvēle joprojām ir labākais pieejamais variants. Sievietei ir intriģējoši sajusties novērtētai un iekārotai, tajā pašā laikā saglabājot pārliecību par nodrošināto rītdienu.
Sekss ir dzīvības un mūžības enerģijas spēcīgākā izpausme. Caur to mēs varam apliecināt arī savu esību, tikai caur to varam nodrošināt savu nemirstību pēcnācējos!
Ja seksualitāte pieprasa plašāku realizēšanos, vai nav tā, ka, to ierobežojot, tiek zaudēta daļa no personības izpausmes?
Monogāmas attiecības ir kā ideāls, kā bāka, pēc kuras gaismas vadīties. Un ir patīkama apziņa, ka uz pasaules ir pāri, kuri kopš pirmā sastapšanās brīža spēj viens otru spoguļot pilnībā, līdz pašām dzīves beigām. Tomēr visos tajos gadījumos, kad saraustītā dzīve un pasaule ir ieviesusi savus nosacījumus, ir tikai divas iespējas; nespēt savstarpējā saziņā būt pieņemošiem, atklātiem un šķirties vai arī akceptēt īpašus attiecību papildinājumus. Akceptēšana var izpausties kā klusējoša pieņemšana. To sastopam kā kopdzīves turpināšanu pēc bērnu pilngadības, kad vienam vai abiem veidojas sava privātā dzīve, par kuru cieņas, ieraduma un mīļā miera labad runāts netiek.
Daudz lielāku abpusēju personības briedumu prasa aktīvā akceptēšana. Tā pieprasa spēju gan niansēti, atklāti un iejūtīgi definēt un izklāstīt savas vajadzības, gan tieši tikpat adekvāti tās uzklausīt un pieņemt. Kādēļ lai vispār virzītos uz šādu aktīvu akceptu? Jo runa ir par godīgumu, un tas ir daudz tuvāk monogāmai uzticībai nekā klusēšana vai šķiršanās, kas mēdz rezultēties daudzās secīgās laulībās – seriālā monogāmijā, kas patiesībā ir vien uz laika ass izstiepta poligāmija. Otrkārt, tādā veidā tiek saglabātas esošās attiecības, kopīgās rūpes un atbildība.
Vai tas, kas ir abiem zināms, izrunāts un pieņemts, vairs nav sānsolis, bet gan nesamākslota reālo attiecību apzināšanās? Droši vien. Protams, ja vien akcepts ir patiess, nevis apstākļu uzspiests, un cilvēks, kas tiek iekļauts attiecībās, tiek uzlūkots par gana cienījamu, lai ar viņu vēlētos rēķināties abi. Šeit nevilšus nākas domāt par to, ka daļā pasaules valstu poligāmija ir ierasta ikdiena un daudz kur vecākā sieva līdzdarbojas lēmuma pieņemšanā, ja vīram rodas nodoms apņemt vēl vienu sievu. Tiek apsvērta gan jautājuma finansiālā puse, gan personības iezīmes un reputācija. Tas ir pašsaprotami, jo likumi prasa nodrošināt pilnīgu veltītā laika un naudas vienlīdzību starp visām sievām.
Ir Āfrikas valstis, kur laulību var šķirt, ja viena no sievām spēj pierādīt, ka otrai tikuši labāki apstākļi vai dārgāka dāvana. Un ar ko gan tas atšķiras no mūsu sabiedrībā visai izplatīta modeļa, kad turīgu vīru sievas bez īpašām problēmām spēj pieņemt vīra sānsoļus tik ilgi, kamēr viņām tiek nodrošināts augsts dzīves standarts, tiek veltīta pietiekama uzmanība? Vispār būtu interesanti noskaidrot, cik vīriešu mūsu sabiedrībā būtu gatavi uzņemties pilnvērtīgu finansiālu un juridisku atbildību poligāmās attiecībās? Tāpat arī to, cik sievietes, kurām, pretēji manai draudzenei, jāsamierinās ar precēta vīrieša mīļākās lomu, kamēr pašām nav savu attiecību, laulības, būtu gatavas legalizēt savu otrās vai trešās sievas statusu?
Vērtību kodols, ko asociējam ar monogāmām attiecībām – uzticību, atklātību, rūpēm, atbildības uzņemšanos un kopā būšanu priekos un bēdās – ir kā iekārojama un iekarojama kalna virsotne. Ceļi uz to ved pa dažādām nogāzēm, un katra paša izvēle ir, kuru no tām saukt par savu!
