Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla «Annas psiholoģija» arhīva.
Lai vadītu auto, nepietiek ar to, ka zinām ceļu satiksmes noteikumus. Tāpat ir mīlestībā. Lai cik nevainojama būtu teorija, meistarība atklājas darbībā.
Un, turpinot tēlaino salīdzinājumu, – cik godīgi ievērojam satiksmes noteikumus, kad šķiet, neviens neko neredz, vai atceramies dot otram priekšroku un vienmēr rādām pagrieziena signālu?
Mīlestībā taču var tik viegli samelot, tik ātri no nekā uzpūst rozā balonus un diemžēl arī gaužām ātri iekļūt baisā avārijā. Bet pēc tam vēl ilgi var nākties domāt – pag, bet vai tā vispār bija mīlestība? Varbūt tikai ilūzija?
«Ļoti agrā bērnībā, kad bērniņš saka mammai: «Es tevi mīlu,» un viņa atbild ar šiem pašiem vārdiem, varam mēģināt saprast – kas tad tā ir par mīlestību?» retoriski jautā Ināra Vārpa, piebilstot, ka priekšstats par mīlestību veidojas jau agrā bērnībā. «Kā mums to parāda, tā mēs to sajūtam. Ja mazs bērniņš saņem nepareizus signālus, viņš var būt apjucis – kas tad ir mīlestība?
Patiesībā mīlestību var redzēt. Kad pāris atnāk pie terapeita, uzreiz var pateikt, kāda saskaņa starp viņiem valda. Kā viņi sadarbojas, kā skatās viens uz otru. Kā viņi sarunājas, kāda ir balss intuīcija, ķermeņa valoda. Vai spēj dalīties savās emocijās. Vai ir tikai šis manipulatīvais līmenis – tu nenāc ar mani uz kino, tāpēc esmu bēdīga… Bet mēs nevaram likt otram uzņemties atbildību par savām sajūtām.»
Lielās cerības
Kas ir kopējs visiem brīvajiem puišiem un meitenēm? Pārliecība, ka, satiekot savu īsto cilvēku, dzīve uzņems apgriezienus un tad tikai būs laime pilnīga. Tās ir tik lielas cerības, ka neviļus šķiet, līdz ar mīlestību dzīvē mainīsies pilnīgi viss – sadzīs vecās rētas, nokritīs liekie kilogrami, atrisināsies finanšu problēmas…
Liktenīgais partneris tiek gaidīts kā laimes eņģelis!
«Cilvēki bieži vien nav gatavi izkāpt no savas komforta zonas, tāpēc arī viņu gaidas nereti ir pārspīlēti lielas, cerot, ka otrs nāks un pārvērtīs dzīvi par rožu dārzu. Bet ko tas reāli nozīmē? Šajā gadījumā atbildība par savu personisko laimi tiek uzlikta uz otra cilvēka pleciem. Tad faktiski es nevis risinu savas iekšējās problēmas, bet gaidu partnerību vai laulību ar ticību, ka šīs attiecības man iedos dzīvē spārnus.
Reizēm cilvēki domā, ka mīlestība ir kā milzīga dārgumu kaste, tā teikt, kad apprecēšos, tad tikai sāksies īstā dzīve. Šajā kastē tad būs labs sarunu biedrs, fantastisks sekss, kopīgi vakari, saulrieti, dejošana, ceļojumi, atbalsts, mīļums…
Un realitātē gadās vilties, jo attiecībās jau nekas pats no sevis nenotiek.
Tai kastē vispirms ir jāieliek un tikai tad var mēģināt dabūt kaut ko laukā.
Diemžēl cilvēki ne vienmēr ir gatavi investēt. Biežāk dominē vēlme ņemt, bet tas ir stāsts par atkarīgajām attiecībām. Bērns ir tas, kas ņem – no mammas, no tēva. Ja no bērnības manī kā personībā ir caurumi, tad gribas sevi piepildīt caur otru cilvēku.»
Tāpat nereti sieviete gaida no vīrieša to, ko var gaidīt tikai no paša Dieva, – gribu just drošību, stabilitāti… «Jo lielāka iekšējā nedrošība, jo lielāka vajadzība pēc ārējās drošības. Ja nav iekšējās drošības, tad simboliski meklējam mammu un tēti – jebkādu ārējo stiprinājumu. Šķiet – dabūšu šo vīrieti un būšu drošībā uz mūžu. Un tad notiek tā, ka man kabinetā sēž pilnīgi sabrukusi sieviete, jo vīrietis aizgāja pie divdesmit gadu vecas meitenes. Viņa ir sabrukusi, jo savu vērtību un drošību bija stiprinājusi tikai no ārpuses.
Tāpat, ja pašā cilvēkā nav prieka, tas tiek meklēts ar ārējiem prieka aizvietotājiem. Un tad prieka impulsu vajadzēs daudz – sākot ar restorāniem un beidzot ar attiecību kaislībām. Ja tevī ir prieks, tas ienāks arī attiecībās. Savukārt, ja esi depresīvs un nelaimīgs, tad laulība kā laimes lācis to neatrisinās. Tā ir ilūzija!»
Aklā iemīlēšanās
Dzīves nogurušie reizēm saka: «Eh, kā gribētos iemīlēties…» Skaidrs, ja tā būtu mūsu izvēle, šai reibuma stāvoklī gribētos palikt mūžīgi.
«Iemīlēšanās šķiet kā atgriešanās paradīzē. Protams, šādā stāvoklī cilvēks ir enerģijas pārpilns un motivēts dzīvei. Darbi labi sokas, gribas par sevi rūpēties, iet uz pasākumiem. Endorfīni sniedz eiforisku sajūtu, un šādā stāvoklī ikviens spēj no savas personības gūt vislabāko esenci. Tomēr šai reibuma stāvoklī visbiežāk nevaram objektīvi novērtēt situāciju. Un tad var būt tā: domāju, ka apprecēju princi, bet ar laiku atklājās, ka viņš ir ganu zēns. Tas ir vēl viens klupšans akmens, kad iemīlamies priekšstatā par cilvēku,» norāda psihoterapeite, uzsverot, ka, raugoties mīlestības objektā ar rozā brillēm, varam saskatīt to, kas ir ļoti tālu no reālās īstenības.
«Ja cilvēks iet iepirkties, piemēram, dodas meklēt kurpes vai grib nopirkt telefonu, tiek paterēts diezgan ilgs laiks, lai izvēlētos īsto modeli. Savukārt bērns par racionālu izvēli nedomā, viņš grib tepat un tūlīt. Bet pieaugušam cilvēkam ir perspektīvā domāšana, tas nozīmē – mēs spējam veikt izvēli, balstoties uz pieredzi. Ja attiecības sākam ar attieksmi gribu, man vajag, pirmās problēmas varam sagaidīt pavisam drīz.
Kad tukšums būs piepildīts un kārotais būs iegūts, tā teikt, beidzot esmu sieva vai mīļotā sieviete viņa gultā, – atklāsies patiesā aina.
Tad arī var izrādīties, ka realitāte nemaz nav tāda, kā gribētos domāt.»
Attiecības kā darījums
Amerikāņu dramaturgs Tonijs Kušners savā darbā Ilūzija raksta: «Mīlestība ir pasaules bezgalīgā mainība; tajā iemezglots viss – meli, naids, pat slepkavības; tā ir savu pretstatu nenovēršamā ziedēšana, krāšņa roze, kas tikko jaušami smaržo pēc asinīm.» Mīlestībai tiešām ir pretrunīga daba, turklāt mēs izdzīvojam dažādus mīlestības līmeņus.
Psihoterapeite Ināra Vārpa:
«Ikviens cilvēks attiecībās izdzīvo vairākus līmeņus. Pirmais ir atkarības līmenis, ar ko mēs visi sākam kā bērni. Piedzimstot bērns ir atkarīgs no sava ķermeņa nevarības, līdz ar to arī no saviem vecākiem. Tāpēc bērns iemīl tos, kas par viņu rūpējas. Un, lai cik būtu paradoksāli, bērns iemīl arī tos, kas viņu per, sit vai seksuāli izmanto.
Pieaugušā vecumā šāds modelis – viņš man dara pāri, bet es jau tāpat viņu mīlu – var turpināties gadiem. Jo ir taču tik pazīstama šī sajūta! Turklāt sevi vienmēr var mierināt ar domu – bet tad, kad viņš nedzer, viņš ir brīnišķīgs vīrietis…
Liela daļa cilvēku šajā atkarīgo attiecību līmenī tā arī paliek, kaut gan šāds modelis ir tālu no mīlestības, kurā valda abpusēja cieņa, uzticība un tuvība. Atkarīgo attiecību līmenī mīlestība ir kā darījums. Turklāt visbiežāk paši cilvēki to nemaz neapzinās. Ne reizi vien esmu piedzīvojusi situāciju, kad vīrieši psihoterapijas laikā atzīstas: «Esmu trīsdesmit piecus gadus laulībā, bet, ja godīgi, savu sievu kā sievieti nemīlu…» Tai pašā laikā viņš mīl komfortu, ko sniedz otrs cilvēks. Jo, redz, viņa taču ir laba bērnu māte, māja vienmēr kārtīga un ģimenē viss mierīgi.
Vai arī sieviete saka: «Šis vīrietis mani dara traku, man ir tik labs sekss ar viņu! Mēs tā mīlam viens otru!»
Lai gan – kas te patiesībā notiek: sieviete vienkārši ir satikusi vīrieti, kas atslēdz viņas seksualitāti, un tieši to jau viņa mīl.
Tikpat labi var mīlēt sajūtu, kad otrs par tevi rūpējas vai apbrīno, iekāro vai iedvesmo. Mēs varam nosaukt par mīlestību kādu procesus, kas sagādā prieku, lepnumu vai baudu, tādējādi sev nodrošinot dažādas kompensācijas. Citiem vārdiem sakot, tās ir atkarīgas attiecības, kurās biežāk vērojama mīlestība kā darījums.»
Ja tu man, tad es tev…
Runājot par atkarīgām attiecībām, tās iespējams klasificēt četros veidos.
Pirmais atkarīgo attiecību veids novērojams tad, kad otrs ir kā svētbilde, kam sekot. Šis ir tipisks piemērs, kad dzīvē laimējies saiet kopā ar savu elku. Viņš, viņš, viņš… Neviens nav tāds kā viņš!
Otrajā modelī viens no partneriem ir bailīgais un nevarīgais, bet otrs tikai diriģē un vada: ej mācies, sāc strādāt… Šeit klasisks piemērs ir vīrs, kas pakļuvis sievai zem tupeles (protams, var būt arī otrādi). Arī šai gadījumā, ja kāds no apkārtējiem aizrādīs: «Kāpēc tu pazemojies?» – atbilde būs: «Tu neko nesaproti, tā ir mīlestība…»
Trešais atkarīgo attiecību variants novērojams, kad viens no partneriem ir izšķīdis rūpēs par otru. Tad ir atptuveni tā: «Es ziedojos, lai tikai tev būtu labi…» Klasiski tā, piemēram, ir sieva – aprūpētāja. Vienmēr gatava skriet, cept, vārīt…
Ceturtais atkarīgo modelis ir tad, kad partneri spoguļojas viens otrā. Tā teikt, cik es lieliska, jo, redz, viņš mani mīl. Un, ja viņš mani ir izvēlējies, tad es tiešām esmu brīnišķīga…
«Šie ir tipiskie atkarīgo attiecību modeļi, kurus cilvēki turpina saukt par mīlestību. Bet patiesībā ir iemīlēšanās konkrētajā sajūtā, kas aizpilda iekšējo tukšumu. Turklāt, ja to nepamana un kritiski neizvērtē savu attieksmi, ilgtermiņā nav iespējams cerēt, ka izdosies izveidot harmoniskas attiecības.
Parasti atkarīgo attiecību strīdi norit šai stadijā – ja tu būsi maigāka, es būšu mīlīgāks… Manā kabinetā sieviete ir vīrietim situsi un histērijā skrējusi laukā, jo viņa vienkārši atsakās ieraudzīt objektīvo ainu. Šādā dusmu stāvoklī sieviete saka – visi vīrieši ir cūkas! Tāpat arī vīrieši saka – visas sievietes ir maitas.»
Ināra Vārpa precizē, ka pieaugušu cilvēku attiecībās nevar pastāvēt beznosacījumu mīlestība, kas pieļauj visu. «Noteikumi ir arī attiecībās, jo citādi atļauts ir viss. Patiesībā viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem ir tas, ka cilvēki attiecībās nerunā par noteikumiem. Vai fakts, ka tu mani mīli, atļauj man darīt jebko? Nākt mājas, kad gribu, teikt, ko gribu, uzvesties, kā gribu? Ja noteikumi nepastāv, tad sākas manipulācijas. Brīvdienas, hobiji, rēķini, ārlaulības sakari… Par to visu vajag tikt skaidrībā. Ja ne – cilvēki pēc tam ar to vairs netiek galā. Veselīgā mīlestībā mēs spējam novērtēt apstākļus un būt atbildīgi par savām izvēlēm.»
Saplūšana partnerībā
Šķetinot smalko teoriju par mīlestību un attiecībām, izriet būtisks secinājums, ka veselīga, kvalitatīva un ilgnoturīga savienība pastāv starp tiem partneriem, kas vispirms spējuši nostāties paši uz savām kājām.
«Kad cilvēks ir patstāvīgs, spēj sadzīvot ar savu ķermeni un būt emocionāli neatkarīgs, tikai tad viņš spēj būt līdzvērtīgs partneris mīlošās attiecībās. Šāds cilvēks ir līdzsvarā ar savām bāzes emocijām, spēj noformulēt domas un notiekošo izvērtēt kritiski. Arī sociālā neatkarība ietilpst šai komplektā, un tā ir spēja sevi apgādāt gan fiziskā, gan emocionālā līmenī. Tas nozīmē, ka ir savs miteklis, savi rēķini, draugi un tamlīdzīgi. Ja blakus ir otrs cilvēks – tāda pati savā būtībā neatkarīga personība –, tad abiem partneriem ir katram sava komforta zona, savi mērķi un prieka avoti. Viņi ir kopā, jo tā ir foršāk, interesantāk un labāk, kaut gan katrs var pats stāvēt uz savām kājām. Tā, lūk, ir līdzvertīga partnerība! Kad pats spēj brīvi elpot un ļauj arī otram tā dzīvot. To var saukt par divu cilvēku saplūšanu partnerībā, jo abi ir mentāli un emocionāli nobrieduši attiecībām.
Kad esi pilnvērtīgs pats par sevi, tad, piemēram, vari agrāk piecelties un aiziet nopeldēties, bet tāpēc obligāti nevajag arī otru vilkt līdzi. Ja nu partneris grib ilgāk pagulēt? Vai tāpēc uzreiz apvainosies?
Mums katram ir sava telpa, un ir arī kopējā telpa. Ir savi hobiji, un ir lietas, ko darām kopā. Harmoniskās attiecībās partneri, tēlaini izsakoties, skatās vienā virzienā, nevis viens uz otru. Atkarīgo attiecību variantā starp partneriem valda slēpta cīņa, savukārt veselīgu attiecību centrā ir cieņa un sadarbība. Bet te ir viens āķis – izrādīt cieņu un mīlestību otram varam tikai tad, ja vispirms to spējam sniegt paši sev.»
Es, tu un situācija
«Maldās tie, kas domā, ka attiecības un mīlestība ir kaut kas pastāvīgs, konstants un nemainīgs. Skaidrs, ka mīlestība mainās un attiecības tāpat,» atgādina Ināra Vārpa.
«Tāpēc jāvērtē tā: es, tu un konteksts. Bieži vien ir tikai es un tu, bet konteksts pazūd. Visirms jau jāvērtē, kāda ir situācija, kad pāris satiekas. No kādām saknēm katrs nāk, kādas traumas bijušas bērnībā, kāda ir attiecību līdzšinējā pieredze. Visi šie jautājumi iespaido to, kāds būs attiecību sākums. Vēlāk, kad sākas kopdzīve, atkal var parādīties grūtības. Protams, pāra attiecības ļoti iespaido pirmā bērna piedzimšana. Tāpat darba zaudējums, dzīvesvietas maiņa, nākamā bērna dzimšana. Kad bērni sasniedz pusaudža gadus, pārim ir jauns izaicinājums, jo šai posmā bērni uzrauj augšā ģimenes zemūdens akmeņus.
Kad bērni aiziet savā dzīvē un ligzda paliek tukša, pāra attiecības atkal piedzīvo jaunu posmu.
Pēc tam nenovēršami seko novecošana – zobi izkrīt, mati atkāpjas. Aktualizējas jautājums – vai pāris spēj satikties vecumā? Kā viņi kopā pārdzīvo klimaksu? Protams, arī bērnu laulības un mazbērna dzimšana ievieš korekcijas. Tas ir konteksts, kas pāra attiecībās katrā posmā jāņem vērā.
Man patika kāda bildīte, kas ceļoja feisbukā. Stāsts bija ļoti vienkāršs un vienlaikus aizkustinošs. Mazdēliņš prasa vecamtēvam: «Kā jūs ar vecmāmiņu varējāt tik ilgi nodzīvot kopā?» Vectētiņš saka: «Vienkārši mums mācīja, ka lietas vajag salabot, nevis izmest ārā…»
Tātad nevis vainot un lamāt, bet satikties un saprasties. Skatīties, ko var risināt, – kur ir problēma, kāds ir darāmais darbs? Tā ir saruna, ko daudzi pāri neprot risināt. Īpaši krīzē.»
Sapnis vai ilūzija?
Psihoterapeite norāda, ka personības briedums iestājas tad, kad atvadāmies no bērnības ilūzijām. Tikai tad pasaule kļūst reāla. Jā, mēs varam turpināt sapņot, izvirzīt lielus dzīves mērķus un, apbruņojušies ar entuziasmu, tiekties pēc labākas dzīves.
Ir tikai cilvēcīgi saprotami, ka vēlamies, lai cilvēks, ar kuru kopā veidojam dzīvi, būtu mīlošs un atbalstošs. Tomēr tā ir dzīves projicēšana caur cerībām un pozitīvismu, nevis bērna ilūzijām no sērijas – ja es izlikšos, ka neredzu viņa trūkums, tad tie izzudīs. Vai arī – ja es viņu stiprāk mīlēšu, viņš iemīlēs arī mani…
«Jāatceras, ka sapņi un ilūzijas ir divas dažādas lietas. Sapnis notur pie dzīvības, bet ilūzijas ir tikai tukšs ziepju burbulis. Ja gribam ticēt ilūzijām, tad joprojām esam kā mazi bērni, kas izdomā savu lietu kārtību, tādējādi slēpjoties no reālitātes savā izdomātajā pasaulē. Dzīvojot ilūzijās, neizbēgami sekos sāpīga vilšanās, jo agri vai vēlu realitāte nospēlēs izšķirošo lomu.»
Mīlēt vārdos ir diezgan vienkārši. Tomēr vispatiesāk mīlestība atklājas darbos, turklāt visvienkāršākajā ikdienā, skaidro Ināra Vārpa. «Strādājot ar cilvēkiem, bieži vien atgādinu kādu elementāru patiesību – mīlestība ir darbības vārds. Tās ir ikdienišķas, cieņpilnas darbības otra cilvēka labā.
Tas nozīmē, ka katru dienu izdaru mazus pakalpojumus otram par prieku.
Arī rokas pasniegšana, kad dāma izkāpj no automašīnas, ir ne tikai džentlmeņa komplekts, bet arī mīlestības izpausme. Bet labākais šajā stāstā ir tas, ka mīlestībai nav vecuma. Ir maldīgs stereotips, ka iemīlēties var tikai jaunībā, īstenībā tieši ar gadiem mīlestība atklājas vēl dziļākā pakāpē, vēl krāšņākā intensitātē. Turklāt vienmēr jāatceras, ka fiziskā mīlestība bez garīgās vispār nav iedomājama.»
