Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
«Mēs guļam mīnu laukā. Bet citur mums nav kur,» tā viņš toreiz pateica, kad izstiepušies gulējām viņa viesistabā uz grīdas, kamēr sieva bija laukos pie vecākiem. Tā pateica, ka man uz mirkli elpa apstājās. Jo tā arī bija. Mēs abi bijām precējušies. Es biju pieņēmusi lēmumu šķirties, bet nebiju vēl izšķīrusies. Es nešķīros viņa, bet pati sevis dēļ. Un viņš – viņš bija precēts vīrs un, kamēr jaunākais bērns nebūs sasniedzis pilngadību, pat nepieļāva domu par šķiršanos. Tāds pārītis. Un mums abiem jau bija krietni pāri četrdesmit.
Sākums mums bija straujš kā lēciens no klints. Kad draugu ballītē notika klikšķis, mēs abi visu skaidri sapratām uzreiz, bet izlikāmies, ka neko neesam pamanījuši un nekas nav noticis. Tomēr nākamajā rītā es saņēmu e-pastu: «Vai varam šodien satikties?» Tikumīgi palauzos, bet piekritu: «Labi, paskatīsimies, uz kurieni tas ved.» Sadevāmies rokās un – lēcām. Ak Dievs, tā sajūta – nenormāli aizraujoši un nedaudz bail, to varbūt var salīdzināt ar ūdens atrakciju parka melno, stāvo cauruli. Un jūties tik ļoti dzīva!
Un tad sākās… Mums pat īsti nebija, kur satikties, mums nebija ne jausmas, ko mēs no šīm attiecībām vēlamies, mums nebija stratēģijas, kā tās slēpsim un vai vispār slēpsim, un no draugiem jau laikam īsti noslēpt tāpat neizdevās. Un patiesībā mums tām nemaz nebija laika. Jo viņš strādāja kā traks. Caurām naktīm un vakariem peldēja klientu IT tīklos un, atbildībā lūpu zobos iekodis, ķimerēja neredzamo pasauli. Es vispār vairs nespēju koncentrēties un visu darīju pa roku galam. Jo ik pēc piecām minūtēm domāju par viņu. Un viņš man rakstīja viegli izmisīgas ziņas par to, kā spēj domāt tikai par mani. Vārdu sakot, Tristans un Izolde. Nezinu, kas tās par dabiskām narkotikām, bet atkarība bija jaudīga.
Tas pavasaris bija ļoti skaists, mēs zagām dzīvei katru mīļu brītiņu un paguvām neticami daudz piedzīvot un izdarīt. Bučojāmies mašīnā, braucām uz koncertiem un zaļumos, rīkojām pinknikus, ļāvāmies trakulībām, pusnoslepenojušies sēdējām draugu tusiņos, peldējāmies meža ezerā, stundām tumšā šķērsielā viņa bembī runājāmies un atkal bučojāmies, pēc tam apreibuši devāmies mājās un sūtījām viens otram e-pastus. Un tas nemiers, kad pusi dienas no viņa nebija pienākusi ziņa! Kā ar viņa laulību? Mums, vismaz man, kaut kā iracionāli likās, ka principā jau tā var pastāvēt paralēli mūsu attiecībām. Kaut kas tajā kārtībā nebija, bet es neprašņāju. Starp citu, tagad viņš ir šķīries.
Ja par četrām mīlestības stadijām, tad šī bija otrā – Eross. Klasiskas rozā brilles. Un tad tās sāka krist nost. Es būtu pie šīm attiecībām strādājusi, bet viņš pat neiedomājās, ka varētu būt jāpapūlas. Vasaras vidū kaut kas sāka mainīties. Iespējams, vīrietis bija noguris – nu, cik var šķiest laiku tādam absolūti neperspektīvam pusaudžu neprātam!? Vispirms viņš kļuva indīgāks un kritiskāks, tad atvainojās un atkal bija brīnišķīgs. Tad uz pāris dienām iekrita kā akā. Neatbildēja uz zvaniem, uz e-pastiem, un es mirku asarās kā pamesta desmitklasniece. Pašcieņa? Pašapziņa? Kas tās tādas?!
Kaut kas joprojām spēcīgi vienu pie otra vilka, tomēr magnēts bija vājinājies, un kādā brīdī viņš atzinās: «Zini, sākums mums bija kā reaktīvā lidmašīna. Bet tagad tāda mazā lidmašīniņa. Un tas vairs nav tas. Es tikai nesaprotu – kāpēc tas tik ātri beidzās?»
Kas tur ko nesaprast, muļķa vīrieti. Visu laiku nevar ēst kūkas. Pienāk ikdiena, kad pašam jāuzcep olu kultenis. Un tu nebiji tam gatavs. Sēdēji baldahīnā un gaidīji, ka tevi visu laiku nesīs, un kādu laiku nesa arī. Bet pēc tam nolika zemē – ej savām kājām! Bet es jau biju tieši tikpat negatava attiecībām, kas sniegtos tālāk par pabučošanos bembī ielas stūrī. Turklāt – vai mēs vispār mīlējām viens otru? Abi viens otru bijām izdomājuši, iemīlējušies šajos brīnišķīgajos priekšstatos un ne par matu nebijām tikuši tuvāk viens otra reālajam es.
Visbeidzot viņš man atsūtīja ziņu, ka pieliekam punktu. Tieši tā – ziņu. E-pastu. Nogriežam un vairs nesatiekamies. Vispār. Es ļoti, ļoti sacepos: kā, un vai tad mums nevajag izrunāties? Bet, paldies Dievam un vīrieša veselajam saprātam, līdz izskaidrošanās sarunai netikām. Varu iedomāties to asaru zalvēm slacīto sarunu. Varbūt es vēl beigās dramatiski ielēktu Daugavā?
Tikai tāds sīkums, ka mūsu šķiršanās gandrīz dienu dienā sakrita ar laiku, kad pie notāres saņēmu savu oficiālo šķiršanās apliecību. Jutos kā dubulti izšķīrusies un turpmākos pāris mēnešus pavadīju asarās.
Un tad vienā jaukā dienā man kā zvīņas no acīm nokrita! Lielā dievišķā gudrība. Viņš bija mans tilts, lai es varētu beidzot izšķirties. Laulība bija izirusi, tur neko vairs nevarēja darīt, bet mēs ar nu jau bijušo vīru vilkām visu garumā un to nesakārtojām. Un tad atnāca tas trakais pavasaris, kad man likās pilnīgi nepieņemami mīlēt vienu, bet būt precētai ar otru, un viss sāka risināties lielā ātrumā. Tikai šķiršanās stresi un kreņķi man gāja secen, jo es līdz ausīm un bez atlikuma biju iekšā pavisam citās emocijās. Un tagad man šķiet, ka tās man bija atsūtītas kā spilventiņš.
Pēc tam daudzkārt mēģināju iztēloties – kā būtu, ja viņš tomēr būtu izšķīries un mēs sāktu dzīvot kopā. Ja piepildītos mana slepenā fantāzija, kā mēs kopā ejam gulēt un blakus mostamies, blakus dzeram rīta kafiju un svētdienās braucam uz jūru vai pie mammas uz laukiem… Un katru reizi nonācu pie domas: paldies Dievam, ka mēs tik tālu netikām! Tagad es ļoti labi zinu, ka mīlestība var būt arī citāda, nevis tas trakais nemiers, bet liels miers un paļaušanās.
Es nekad, nekad mūžā vairs negribētu piedzīvot tādu iemīlēšanos, kāda tā bija mums. Par spīti visam skaistajam, šī atkarība bija mokoša – ja godīgi, tā bija kā slimība. Bet es atceros viņa vēstules, tik patiesas un tīra mīļuma pilnas, un man ne par ko nav žēl. Ir dzīvē tādas epizodes. Tās var noskatīties kā filmas, tām ir sākums un ir beigas, un vairāk arī nevajag.
