Meli – apzinātie, neapzinātie, «baltie» un «melnie»

Sapinies melos

Neviens jau negrib justies slikti, izskatīties slikti citu acīs, tāpēc samelo. Jautājums gan: cik bieži samelo un par kādiem jautājumiem. Ja cilvēks kaut ko sasolījis, kaut arī zina, ka nevarēs to izpildīt, aiz tā mēdz slēpties dažādu prasmju trūkums.  Gan jau minētais iemaņu trūkums pateikt «nē», gan pārliecības trūkums par sevi, gan pārlieka prātošana: «Ko domās citi, kā es izskatīšos citu acīs,», gan daudz kas cits. Varbūt brīdī, kad solīja, piemēram, atdot naudu, arī ticēja, ka spēs. Bet, ja ir grūtības ar plānošanu, jo trūkst racionālu iemaņu šajā jomā, parādi aug un aug. Saplāno, kā atdot, un pašam šķiet, ka viss izdosies, bet neizdodas. Tad rodas bailes pazaudēt cieņu citu acīs, attiecības, darījumus, un tas attur teikt patiesību.

Gadās, ka cilvēks iekļūst tādā kā apburtajā melu aplī, jo sapinas daudzajos solījumos. Kamēr viņš nesaredz, kādas ilgtermiņā ir sekas šādiem melu pinekļiem, kādu laiku tā var dzīvot. Bet tikmēr kļūst tikai sliktāk. Jo, lai cik tas tobrīd šķistu briesmīgi, pateikt patiesību tomēr ir labāk nekā palikt šajā apburtajā aplī. Labāk, kaut arī dažkārt pašam šķiet, ka neiespējami. Jo ir kauns, vainas izjūta, draud sabrukt priekšstats par sevi kā labu cilvēku, kurš gribējis, lai viss ir kārtībā. Tagad viss ir nepareizi, un dabīgi, ka cilvēks instinktīvi izvairās no sāpīgām emocijām, atrod īstermiņa risinājums, lai uz brīdi kļūtu vieglāk. Piemēram, var atkal kādam sasolīt, ka tūlīt, tūlīt, pēc trim dienām, atdos naudu, bet… Tie ir kārtējie meli, kas ilgtermiņā rada arvien lielākas problēmas. Kādas? Meli mudina izvairīties no svarīgiem cilvēkiem, kam kaut kas sasolīts.

Arvien vairāk izvairoties, cilvēks jūtas arvien trauksmaināks, depresīvāks. Kopumā it visā redzams – dzīve sāk klibot.

Kamēr cilvēks, kurš šādi sapinies, saka: «Viss ir kārtībā, es tikšu galā!», viņš turpina izvairīties no tikšanās arī ar sevi. Tikmēr meli kā sniega bumba jau savēlusies tik liela, ka sāk spiest cilvēku nost.

Var jau melot sev, ka tev nevienu nevajag, bet grūti iedomāties, ka cilvēku nenomāc tas, ka jāizvairās no tuviem cilvēkiem. Arī citi sāk izvairīties no viņa, turklāt Latvija maza, sāk klīst runas. Var joprojām turpināt sev melot, var pārcelties uz citu pilsētu, pat citu valsti. Bet arī tās ir melošanas smagās sekas. Pārcelties nevienam nav viegli, jo jāsarauj tās saites, kas vēl palikušas, citā zemē dzīve jāsāk no jauna. Turklāt, ja ir kādu svarīgu dzīves iemaņu trūkums, grūtības atzīt savus melus, līdzīga situācija var izveidoties arī jaunajā vidē. Ja gadījies sapīties melos nu tā pa īstam, ar visām negatīvajām sekām, vislabāk doties pēc palīdzības pie psihoterapeita, jo saviem spēkiem atrisināt grūtās situācijas traucēs vainas izjūta, kauns, bezcerība.

Nākamā lapa