Meli – apzinātie, neapzinātie, «baltie» un «melnie»

Melot vispirms jāiemācās

Melošana ir arī viena no attīstības pazīmēm. Jau trīsgadnieks kaut ko mēģina samelot. Taču parasti viņam ne cik labi nesanāk, jo pašregulācijas prasmes attīstās pamazām. Bet, stāstot nepatiesību, jāspēj apvaldīt vēlmi teikt patiesību. Vēl jāspēj paturēt prātā, ko tu jau esi samelojis, tātad – gana labi attīstītai jābūt tā dēvētajai darba atmiņai. Jāspēj arī saplānot, ko tieši teikt, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.

Ja pavēro, piemēram, ko stāsta pusaudzis, kurš nav aizgājis uz kādu nodarbību vai stundām, var redzēt, ka viņš spēj izgudrot dažnedažādus ticamus iemeslus. Tomēr vienā brīdī viņa spējas saplānot melus izsīkst. Vecāki saprot, ka viss garais stāsts ir sacerēts, patiesībā pie vainas bijis kas cits. Iespējams, pusaudzis nav pat noformulējis, kādas ir viņa vajadzības, kas liek samelot.

Pusaudžu vecumā dziļākie iemesli varētu būt savas neatkarības sargāšana – pats izlemšu, ko šodien darīt.

Un tas ir svarīgi viņa attīstībai, tāpēc nevajag teikt: «Tu melo!» – tas uzreiz radīs aizsardzības reakciju. Turklāt vecāki var kļūdīties. Labāk teikt, ka informācija, ko bērns sniedz, neiet kopā. Var palūgt, lai pusaudzis pats palīdz saprast stāstīto. Tieši ar pusaudžiem vēlami atvērtie jautājumi, gandrīz vai  sokratiskie dialogi, kuros var daudz ko izzināt. Un sarunā ir labi paturēt prātā, ka aiz meliem ir kādas bērna vajadzības.

Nākamā lapa