Meli – apzinātie, neapzinātie, «baltie» un «melnie»

Kāpēc sameloji?

Cilvēki parasti reaģē labākajā veidā, kādā tobrīd spēj. Un melot tā, ka tos vairs nevaram saukt par baltajiem meliem, ja dzīvē viss rit gludi, lielākoties nemēdz. Taču, ja uz cilvēku tiek izdarīts spiediens un viņam trūkst prasmju, kā tikt galā ar šādu situāciju, tas ir spēcīgs stimuls samelot.

Piemēram, ja proti pateikt «nē», apzinoties, ka darāmā tobrīd jau tāpat ir par daudz, nav problēmu priekšniekam uzreiz paziņot, ka šo uzdevumu nevari uzņemties. Savukārt cilvēks, kurš nav apguvis prasmi teikt nē, uzņemas šo darbu, bet neizdara un, lai tiktu cauri sveikā, samelo par iemesliem, kāpēc tā sanāca. Var izdomāt visdažādākās stratēģijas, kā kurā situācijā izgrozīties. Svarīgi, vai tās tiek pastiprinātas. Ja cilvēks, kurš izlēmis samelot par iemesliem, kāpēc nav izpildījis darba uzdevumu, tiek atmaskots un tam ir negatīvas sekas, visticamāk, viņš šādi vairs nerīkosies. Taču, ja sekas būs pozitīvas – sameloja, viņam noticēja, attaisnoja, par nepaveikto nekāda soda nebija –, šāda uzvedība var nostiprināties. Līdz brīdim, kamēr sekas iestājas un varbūt arī vēl kādu laiku pēc tam, jo, kad melošana kādā jomā jau kļuvusi par ieradumu, nav tik viegli to mainīt.

Līdzīgi notiek, ja tu, piemēram, katru rītu aizgulies, tāpēc kavē darbu. Un kolēģiem ikreiz samelo, ka bija sastrēgums, mašīnai saplīsa riepa un tamlīdzīgi. Varbūt neviens vairs taviem stāstiem netic, bet, kamēr acīs neko nesaka, tu turpini. Kāpēc tu tā dari?

Katram ir savas pārliecības, kas ir kā dzīves likumi, pēc kuriem vadīties. Un šie likumi var būt apzināti vai neapzināti.

Viens no bieži sastopamajiem likumiem balstās pārliecībā – tev jābūt perfektam(-ai).

Ja skolas vecumā pierodi domāt, ka viss, ko no tevis gaida, vienmēr ir jāizdara laikā, kļūdīties nedrīksti nekad un nemaz, pateikt: «Es aizgulējos!» nozīmē atzīt to, ka neesi perfekts. Vieglāk ir pateikt, ka vainīgi ir apstākļi: «Es jau biju laikus augšā, bet tas transports!» Ja tas notiek neapzināti, tu turpini.

Bet kaut ko mainīt iespējams tikai tad, kad problēma ir apzināta un atzīta. Un ir labi, ja, piemēram, kolēģi sāk vīpsnāt. Jo nepatīkamās sekas liek aizdomāties, kāpēc tu tā rīkojies. Tev rodas stimuls padomāt: «Kāpēc man katru rītu jāmelo par kavēšanu?» Tas savukārt var likt pamanīt nākamo problēmu: «Kāpēc es katru rītu aizguļos? Varbūt jāpamaina savs dienas režīms? Varbūt eju gulēt pārāk vēlu? Varbūt nespēju aizmigt, jo mokos ar visu, ko neesmu laikā izdarījis, jo esmu perfekcionists, kas neprot pateikt «nē»?»

Nākamā lapa