Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Ilona Krone, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite
Melošana ikdienā
Baltie meli un melnie meli, meli ar ieguvumu sev vai meli ar ieguvumu citiem, turklāt ieguvums var būt gan emocionāls, gan materiāls. Meli var būt apzināti un neapzināti.
Vari jau bērnam teikt, ka melot ir slikti, jo – kā gan bērns citādi sapratīs, kas dzīvē ir labi, kas slikti? Bet… to, ka vienlaikus eksistē arī baltie meli, bērni agri vien atšifrē paši. Piemēram, vecmamma atsūtījusi mazbērnam gardumus un vakarā zvana, lai papļāpātu. Bērnudārza vecuma bērns uz omes jautājumu «ko tad viņš dara», atbild, ka tieši tagad ēd omes atsūtītos kārumus. Kaut arī, kad ome piezvanīja, patiesībā aizrautīgi zīmēja. Viņš sameloja, lai omi iepriecinātu, jo intuitīvi juta, ka tas ir labi – samelot šādā veidā. Pats izjuta, ka ne vienmēr melot ir slikti.
Pētījumi liecina, ka aptuveni 90 procenti bērnu saviem vecākiem visu patiesību neizstāsta.
Un bieži vien neizstāsta tāpēc, lai nesāpinātu, lai pasaudzētu. Varbūt tikai pēc gadiem četrdesmit, kad pieaugušie bērni sēž pie viesību galda kopā ar vecākiem, izstāsta, kā reiz uz mājas jumta rīkojuši indiāņu nometnes ar ugunskuriem vai rāpušies «klintīs» pa tuvējās daudzstāvu ēkas sienu. Ja vecāki būtu zinājuši, ko pagalmā dara viņu pirmsskolas vai sākumskolas vecuma bērni, sirdsmiers noteikti būtu zaudēts, mazie, iespējams būtu zaudējuši pagalma brīvību. Vai būtu bijis labāk, ja bērni toreiz būtu teikuši patiesību? Grūti pateikt.
Un tā mēs visi kaut ko noklusējam, kaut ko piemelojam. Katru mīļu dienu. Ne vienmēr tam ir negatīvs piesitiens. Meli tikai izskatās vienkārši, bet katrā situācijā aiz tiem slēpjas vai nu kādas pārliecības, vai arī prasmju trūkums, citreiz mazvērtības izjūta, bailes, kauns…
Raksts publicēts žurnālā Annas Psiholoģija 2016. gada 2. numurā
