Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Neiroze
Viena no visvairāk izplatīto neiropsihisko traucējumu grupām bez organiska izskaidrojuma.
Neirozes ir zināmas rakstura iezīmes un (vai) norobežoti psihiski simptomi (piemēram, trauksme), kas rodas galvenokārt neproduktīvi risināta konflikta dēļ attiecībās ar nozīmīgām piesaistes personām, pirmām kārtām vecākiem. Neiroze var rasties arī neapmierinātības, smagu pārdzīvojumu, izdegšanas, zaudējumu un citu psihotraumējošu faktoru ietekmē. Neirožu gadījumā vērojami traucējumi galvenokārt emocionālajā jomā.
Grūtie meklējumi, lai tiktu galā ar pārdzīvojumiem, saistās ar psihisku un fizioloģisku personības dezorganizāciju, kas formējas neirotiskos simptomos. Galvenās neirožu formas ir histērija, neirastēnija, uzmācības neirozes un psihastēnija. Piemēram, bieži sastopama neiroze bērniem ir nervu tiki, enurēze utt. Neirozes ir atgriezeniski traucējumi.
Ēna
Junga analītiskās psiholoģijas jēdziens, kas nozīmē personības noraidītos, nepieņemtos un ignorētos aspektus psihes struktūrā.
Ego jeb apzināta pozīcija cilvēkā ir atgrūst Ēnu, jo tā ir amorāla, satur kādas īpašības, kas ir pretrunā ar ģimenes vai sabiedrības normām. Tā ir seja, ko nevēlamies rādīt un atzīt. Šīs negatīvās un pozitīvās rakstura iezīmes un nostādnes mīt bezapziņā, gan individuālajā, gan kolektīvajā. Sapņos Ēnu simbolizē sapņotāja tā paša dzimuma cilvēku tēli.
Piemēram, kārtīgs, kluss, apzinīgs ģimenes vīrietis sapnī redz sevi piedzērušos guļam grāvī vai iesaistītu negodīgos darījumos.
Koša, ekstraverta sieviete sapnī strīdas ar savu introverto, nedrošo draudzeni. Latvieši sevī nelabprāt atzīst tādas Ēnas kā, piemēram, skaudība. Ja cilvēks izvairās no savas Ēnas pieņemšanas, viņa dzīve var būt pareiza, bet garlaicīga un nepilnīga. Dzīves laikā mūsu uzdevums ir iepazīties ar Ēnu, izmantojot tajā ieslodzīto enerģiju individuālajā ceļā.
Kognitīvi biheiviorālā terapija
Viena no īstermiņa psihoterapijas pieejām, kas veidojusies, apvienojoties kognitīvajai terapijai (no angļu val. cognitive – izziņas) un biheiviorālajai terapijai (no angļu val. behavior – uzvedība).
Tās galvenā doma ir: cilvēkam ir spēja iemācīties darīt gan pareizi, gan nepareizi, un tam ir emocionāls pamats. Svarīgi nav tas, KAS notiek, bet tas, KĀ mēs to uztveram un saprotam. Viss atkarīgs no jēgas, ko cilvēks piešķir attiecīgajam notikumam.
Tas, kā cilvēks domā, ietekmē viņa jūtas. Saskaņā ar šo teoriju cilvēks, kam ir psiholoģiska problēma, pārspīlē psihiskos procesus, interpretē noteiktā veidā, piemēram, pastiprinot draudīguma vai zaudējuma nozīmi. Uzvedību var mainīt vide un domāšana, uzvedības veidi ir samērā stabili, bet tos var mainīt.
Tāpēc klients ciešā sadarbībā ar terapeitu, pildot mājas darbus starp sesijām, izvērtē savu automātisko, negatīvo domu cēloņus (piemēram, kas man liek justies tik nomāktam), apzinot resursus, mēģina šīs domas aizstāt ar racionālām, pozitīvām domām, atrast un trenēt jaunus, atšķirīgus reaģēšanas veidus dažādās situācijās, pārbaudot, kā tie strādā reālajā dzīvē. Šī terapija piemērota gan bērniem, gan pieaugušajiem un ir efektīga dažādu fobiju, trauksmes, depresijas, ēšanas traucējumu, uzmācību un citos gadījumos.
Apspiešana
Viens no neirotiskiem aizsardzības mehānismiem psihē, kas saistās ar domu vai jūtu izstumšanu un atturēšanu no apzinātības.
Apspiest nozīmē vai nu izslēgt no apzinātības to, kas kādreiz ticis pārdzīvots, vai arī ierobežot domas un jūtas, pirms tās ir sasniegušas apziņu. Ja kaut kādas idejas un impulsi cilvēkam šķiet nepieņemami, taču tie nokļuvuši apziņā, tos tūlīt mēģina izstumt bezapziņā. Piemēram, jaunai sievietei, pavadot laiku ceļojumā ar otru izskatīgu sievieti, raisās seksuālas jūtas. Tā kā homoseksualitāte morāli viņai ir nepieņemama, šīs jūtas apziņā ātri tiek represētas. To vietā paliek tikai nepatīkama nervozitāte.
Libido
Dzimumdziņa, dzimumtieksme – viens no centrālajiem jēdzieniem Zigmunda Freida psihoanalīzē, kura pamatā ir visu indivīda seksuālo izpausmju specifiskā psihiskā enerģija.
Šis enerģijas līmenis ir kvantitatīvs, kaut arī nav izmērāms, tam ir vīrišķa daba (arī sievietēs), un to determinē bioloģiski, psiholoģiski un sociāli faktori.
Pēc Freida domām, katrā cilvēkā ir savs īpatnējs – spēcīgs vai vājš – libido spiediens, kas meklē izlādēšanos, izvēloties otru personu par mērķi vai objektu.
Bērnam šis objekts ir vecāki, vēlāk šiem objektiem kļūstot komplicētākiem; pusaudzim viņš pats var būt viens no objektiem, kā arī viņa vecāki, skolotāji draugi. Libido kā cilvēciskās darbības dominējošs motīvs tiek pausts sociāli pieņemamā formā, pateicoties sublimācijai, izstumšanai un citiem psiholoģiskās aizsardzības veidiem (no elementāriem fizioloģiskiem aktiem līdz radošumam psihiskajā darbībā). Vēlāk Freids libido jēdzienu lietoja kā sinonīmu dzīves tieksmei – Erosam.
Trauma
Cilvēkiem piemīt dabiska spēja pārvarēt stresa situācijas, tomēr traumatisks notikums jeb trauma ir īpaši apdraudošs un/vai katastrofāls notikums vai stress, kas ir dzīvībai bīstams un rada noturīgu distresu indivīdā.
Trauma ir daudzslāņains psihes ievainojums, kas traucē cilvēka jušanu, bet jūtas ir logs uz dzīvi. Traumas gadījumā tiek bloķēta un izmainīta cilvēka dabiskā pašaizsardzības sistēma, un tā turpina reaģēt neatbilstošā veidā vēl ilgi pēc tam, kad reālās briesmas jau beigušās. To sauc par pēctraumas stresa sindromu.
Traumas ir dažādas: terapijā runā par bērnības traumām (piemēram, pamešanu novārtā, dažādu veidu vardarbību), par dzīves krīzēm kā traumām (piemēram, šķiršanās, darba zaudējums), par traģiskiem negadījumiem, kariem, avārijām, dabas katastrofām u. c. Trauma ietekmē ne tikai jūtas, bet arī cilvēka ķermeni, fizioloģiskās reakcijas, domas, pašvērtējumu, patības izjūtu kopumā. Turklāt traumas simptomus var just arī tie, kas notikumā nav tieši cietuši, piemēram, Zolitūdes traģēdiju redzējušie.
