Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Iekšējā bērna jēdziens dažādās personības teorijās tiek piepildīts ar atšķirīgu saturu. Biežāk to saista ar psihes bērnišķīgo aspektu, un tas ietver pieredzi, ko iemācījāmies bērnībā. Tie ir dažādi uzvedības modeļi, ko apguvām, lai spētu vieglāk iekļauties pasaulē, saskarsmē ar cilvēkiem sev apkārt – gan pieaugušajiem, gan bērniem.
No apkārtējo attieksmes pret sevi mēs apguvām arī to, kas esam, kāda ir mūsu identitāte. Klasiskie piemēri: tu esi slinks, dzīvē tevi nekas labs negaida vai tev visās jomās ir jābūt izcilam. Šos apgalvojumus iekšējos dialogos mēs bieži vien turpinām stāstīt sev joprojām. Turklāt lielāko daļu šo bērnībā apgūto uzvedības modeļu nemaz neapzināmies un neiedomājamies, ka tie saistīti ar šīm bērnības izdzīvošanas stratēģijām, kas tagad, pieaugušā dzīvē, varētu būt jau novecojušas, nederīgas un pat destruktīvas.
Citi lasa
Tātad iekšējais bērns atspoguļo pagātni, bet ietekmē tagadni – šodienas uzskatus un lēmumus.
Psiholoģe Rita Zālīte skaidro: «Tas ir tikai šķitums, kad, redzot četrdesmitgadnieku, pašsaprotami uzskatām viņu par pieaugušo. Iespējams, viņš vēl aizvien sacenšas ar kolēģiem, tāpat kā savulaik cīnījās ar brāļiem un māsām par vecāku uzmanību. Vai arī izšķērdīgi un neapdomīgi, kā jau bērns, pērk sev aizvien jaunas rotaļlietas – auto, tehniku, pulksteņus. Kāds varbūt ir īsts darbaholiķis, jo vēl aizvien grib tēvam pierādīt savu izcilību vai nolikt panākumus pie mātes kājām, alkaini gaidot no partneres jaudīgu beznosacījuma mīlestību un rūpes, kādas savulaik nesaņēma no paša mātes.»
Kas tad īsti ir iekšējais bērns? Šis jēdziens kļuva populārs psiholoģijā pagājušā gadsimta 60. gados, pateicoties izcilajam amerikāņu psihologam Ērikam Bernam un viņa radītajam virzienam – transakciju analīzei. Psihologs pievērsa uzmanību tam, ka mūsu uzvedību ietekmē trīs mūsu pašu psihes struktūras: bērns, pieaugušais un vecāks.
To, vai esam bērna, vecāka vai pieaugušā pozīcijā, var noteikt, piemēram, pēc valodas, ko attiecīgajā brīdi lietojam. Bērnam ir raksturīgi jēdzieni gribu, negribu, patīk, nepatīk, sajūsmas, dusmu, prieka un pārsteiguma izsaucieni. Bērns mēdz pieņemt lēmumus, koncentrēties uz ķermeni un sajūtām, nevis izmantot loģiku un secīgus spriedumus. Savukārt psiholoģiski nobriedis un vesels pieaugušais tiecas uz to, lai iekšējais bērns papildinātu personību ar bērnam piemītošām pozitīvām iezīmēm: spontanitāti, prieku, radošumu, atvērtību jaunām idejām, izziņas aizrautību.
Būtiski, lai iekšējais bērns ieņemtu noteiktu vietu personības struktūrā, nevis komandētu visu parādi.
Resurss vai traucēklis?
Iekšējais bērns var būt gan ārkārtīgi vērtīgs resurss, gan bezcerīgs traucēklis. Vesels iekšējais bērns ir radošuma, vitalitātes un prieka avots. Esot ar viņu kontaktā, mēs spējam priecāties par dabu, cilvēkiem un dzīvi, spējam atjaunoties pēc zaudējumiem un atkal uzticēties. Iekšējais bērns ir zinātkārs un vienmēr vēlēsies darīt jaunas lietas, būs gatavs radošiem atklājumiem un ar prieku dalīsies ar citiem. Pieaugušo pasaulē tie ir enerģiski un par sevi pārliecināti cilvēki. Un viņiem nav obligāti jābūt spožiem un aktīviem, arī rāms un nepretenciozs cilvēks var būt krietni labā kontaktā ar savu iekšējo bērnu.
Traumēts vai apspiests iekšējais bērns ir bezgalīgi skumjš, bailīgs un dusmīgs. Viņš netic labajam, neuzticas cilvēkiem, neredz jēgu dzīvot.
Pieauguša cilvēka uzvedībā tas nereti izpaužas kā zems pašvērtējums, nespēja uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus un infantila neprasme vadīt savu dzīvi. Tas veicina depresiju, dažādus citus garīgās un fiziskās veselības traucējumus, atkarības un pat pašnāvības tieksmes. Protams, traumēts iekšējais bērns ir niķīgs, spītīgs un aizvainots, viņš darīs visu, lai liktu par sevi manīt. Nav pat svarīgi, vai viņš ir agresīvs kauslis vai klusējošs kaitnieks, viņa galvenais uzdevums ir pievērst sev uzmanību. Jo vairāk viņš tiek ignorēts, jo lielākas nepatikšanas sagādā. Pieaugušo kolektīvos to var novērot kā nepārtrauktu sabotāžu, intrigu vīšanu, pat ļaunu un atriebīgu rīcību.
Gan psiholoģijā, gan citās alternatīvās terapijās iekšējais bērns bieži tiek uztverts kā daļēji neatkarīgs aspekts, kas pakļauts pamošanās apziņai. Sadzirdēt, atkal satikt un sadraudzēties ar savu iekšējo bērnu tiek mudināti cilvēki, kas jau aptvēruši, ka ir kāds iekšējs spēks, kas liek darboties pašdestruktīvi. Piemēram, bēgt no attiecībām vai tuvības, sagraut projektu, pie kā ilgstoši strādāts, apvainoties uz visiem, kas izsaka pretēju viedokli. Tādējādi attiecību veidošana ar savu iekšējo bērnu var palīdzēt dziedēt emocionālus pagātnes samezglojumus, kas joprojām ietekmē šodienas dzīves kvalitāti.
Ir būtiski saprast, ka iekšējais bērns neesam mēs katrs pats bērnībā, bet tas ir mūsu personisko bērnības emociju kopums.
Tas var būt neloģisks, bieži nepraktisks, tomēr ļoti stipri ietekmējošs. Iekšējā bērna pārdzīvojumi var būt saistīti ar bērnības atmiņām un tiklab var būt noslēpti dziļi zemapziņā, tik tālu, ka nespējam tos atcerēties. Un tomēr visu var atšķetināt un atrast pazaudēto, ja vien ir kāda norāde, kāds pavediens. Tādēļ bērnības fotogrāfijas, lietas un vietas var diezgan labi palīdzēt uzsākt draudzību ar savu iekšējo bērnu.
Kontrakti – dzīves ķieģelīši
Bērnībā mēs pieņēmām dažādus uzvedības modeļus – kā jārīkojas, lai izdzīvotu, vai kas jādara, lai vecāki priecātos par mums. Šie uzvedības modeļi veidoja dažādas apņemšanās (kontraktus), ko esam likuši par pamatu savas tālākas dzīves būvniecībā. Jo traumējošāka bija bērnība, jo ekstrēmāki kontrakti. Es nekad nedusmošos. Mani mīlēs tikai tad, ja būšu paklausīgs. Pašam jātiek ar visu galā. Draudzība (un vēlāk – attiecības) rada sāpes.
Pat tad, ja bērnībā nekā īpaši briesmīga nav bijis, šādi kontrakti pastāv. Ne velti mūsdienu psiholoģijā bērns tiek uzlūkots kā sūklītis, kas uzsūc savu pieaugušo emocijas. Un arī šķietami mīlošā ģimenē bērns var apņemties vienmēr uzvesties rātni vai nekad neizrādīt emocijas, vai smaidīt un priecāties arī tad, kad gribas kliegt un dusmoties. Rita Zālīte uzsver: «Zināma nozīme ir arī prenatālajam periodam, kad bērniņu varēja ietekmēt mātes šaubas, piemēram, domas par abortu, nedrošība par rītdienu, bailes no dzemdībām un šaubas par nespēju būt labai mātei.»
Šiem kontraktiem emocionāli ir ļoti dziļas saknes, jo toreiz bērnībā tie bija atbildīgi par drošības izjūtu un pat veselību un dzīvību.
Pieaugot bērnībā iemācītos emocionālos modeļus mēs turpinām nest sev līdzi. Dažus apzināmies, pat spējam verbāli izklāstīt, bet vairumu tomēr izpildām automātiski, neapzināti. Jāatzīst, ka lielākā daļa mūsdienu cilvēku dzīvo kā bērni pieaugušo ķermeņos. Tie ir bērni, kas tikai izskatās pēc pieaugušajiem.
Bērni, kas nespēj piedot, dalīties, priecāties, būt mierā ar sevi un pasauli apkārt. Un tad sākas dažādi pigori. Mēs varam iedegties dusmās par visniecīgāko sīkumu, sajust nekontrolējamu skaudību vai greizsirdību. Gadās, ka pat izdarām kaut ko nepiedienīgu – rupji sakliedzam vai sabojājam citam piederošas mantas, vēlāk paši brīnoties par savu infantilo rīcību. «Kaut kāds bērnudārzs!» mēdzam iesaukties. Un noslēdzamies sevī, lai nav jājūt nepatīkamās emocijas, vilšanās un aizvainojums. Lai kaut kā to kompensētu, atrodam aizstājējus – alkoholu vai narkotikas, azartspēles vai televīziju, pārmērīgu ēšanu, darbu vai sportu, dažādas ekstrēmas izdarības. Tas viss taču it kā rada prieku un ļauj tvert dzīvi vieglāk. Bet tie ir māņi.
Tiklīdz apturam ārējo skrējienu pēc panākumiem vai naudas un neapdullinām sevi ar kādu atkarību, bērns ir klāt.
Un ir tas asais zīmuļa gals, kas uzstājīgi baksta un baksta. Jo dziļi sirdī mēs ilgojamies pēc patiesa, dzīvīga prieka un sajūsmas.
Kad situācija atkārtojas
Iekšējais bērns var būt iestrēdzis kādā vecumposmā, kad nav juties pietiekami mīlēts vai viņa vajadzības nav tikušas apmierinātas. Iespējams, ir noticis kāds atgadījums, kuru bērnībā nespējām atrisināt vai novērst. Kad pieaugušā dzīvē atkal satiekamies ar šo situāciju, pamostas mūsu iekšējais bērns. Nereti tas visspilgtāk izpaužas tieši ar paša bērniem saistītās situācijās, piemēram, mazais raud tā, ka nespējam viņu nomierināt.
Ja mūsu iekšējais bērns ir vesels, tikai stipri sabijies, jo, piemēram, reiz nav varējis nomierināt savu māsu vai brāli, viss, kas nepieciešams, ir sevis iekšēja samīļošana un nomierināšana.
Aizvērt acis, iztēloties sevi maziņu un bezpalīdzīgu, iespējams, tikpat stipri raudošu kā tas otrs. Tad domās paņemt sevi, maziņo, klēpī un samīļot. Kad tas paveikts, atgriezīsies miers un pārliecinātība, kas līdzēs rast veidu, kā mierināt šobrīd raudošo mazuli.
Bet, ja mūsu iekšējais bērns ir traumēts, nespējot tikt galā ar stipri raudošu zīdaini, var piemeklēt ļoti spēcīgas emocijas, vēlēšanās sist, aizbēgt, dusmoties un atriebties. Stresa situācijās iekšējais bērns nomāc pieaugušā cilvēka loģiku. Ja neko nedarām ar destruktīvajām emocijām, mēs strauji kļūstam par tieši tādiem vecākiem, kādi solījāmies nebūt nekad un nemūžam. Vai, tieši pretēji, varam atkal šīs sajūtas nospiest, iegrimstot kādās aizstājējemocijās vai atkarībās.
Nereti tieši tie vecāki vai darbinieki, kas cenšas būt perfekti, stipri cīnās ar savu iekšējo bērnu, neļaujot tam izraudāties un izdusmoties, jo labi bērni tā nedrīkst darīt.
Jāpiebilst, ka iekšējam bērnam var būt dažādi vecumi, tas atkarīgs no tā, kādā posmā ir veidojusies traumatiskā pieredze. Var būt pat vairāki dažādu vecumu iekšējie bērni un, protams, arī pusaudži. Iekšējais pusaudzis ir tikpat svarīgs kā bērns, tikai viņam ir nedaudz citi uzdevumi.
Satikšanās ar viņu
Satikšanās ar savu iekšējo bērnu var būt priecīgi emocionāls un arī skumīgi asarains process. Kas svarīgi – no asarām un skumjām nevajadzētu baidīties, tās sakrājušās daudzu gadu garumā, un nu laiks tās laist vaļā. Taču, ja satikšanās ar iekšējo bērnu rada pārāk spēcīgas un destruktīvas sajūtas, vērts uzmeklēt speciālista palīdzību.
Pirmās satikšanās, visticamāk, atnesīs kādas atmiņas par saviem vecākiem, citiem pieaugušajiem vai vecākajiem bērniem, kas pret mums izturējušies – kā toreiz likās – netaisnīgi, pavirši vai pat kaitnieciski.
Kad pieaugam, parasti saprotam, ka pieaugušie darīja labāko, ko spēja un apjēdza. Ar prātu tas ir saprotams, bet tas neizdzēš sāpes, traumas vai ievainojumus, kas mums tika nodarīti.
Prasme piedot nodarīto ir svarīga, taču lielākoties tas ir kā atvērt sava iekšējā ieslodzījuma durvis, taču ārā neiet. Iekšējais bērns ir vajadzīgs tādēļ, lai beidzot sajustu vajadzību iziet ārā – tur, kur mirdz zilas debesis, laistās zaļa pļava, pilna ar tauriņiem, un līst silts vasaras lietutiņš, kam ļaujoties bērnības bēdas tiks nomazgātas.
Ar sava iekšējā bērna acīm mums izdodas ieraudzīt, ka visbiežāk tie lielie nebija ļauni, ka visi sliktie vārdi tika izkliegti dusmās vai smagos strīdos, kad tika apdraudēts – jā, jā, neviens cits kā viņu pašu iekšējais bērns. Ieraugot, ka mūsu vecāki, vecvecāki, aukles un skolotāji paši ir ievainoti un traumēti bērni, zūd vajadzība vainot un sodīt. Gan viņus, gan sevi pašu.
Pikniks… lellēm
Dodoties ceļojumā satikt savu iekšējo bērnu, būs nepieciešamas vairākas svarīgas spējas. Pacietība, prasme dot sev laiku un spēja ļauties – tas sākumam. Vēlāk vajadzēs miljons mīļu apskāvienu, labu vārdu un ticības spēku. Ja pagaidām šo pēdējo triju nav – nekas, tie atradīsies vēlāk. Ir jāsaprot, ka šī nebūs vienkārša pieaugušā un bērna saruna, bet gan sen nekomunicējošu personības daļu saskarsme, kas var izvērsties dažādi. Diez vai tikšanās varēs notikt kafejnīcā pusdienu pārtraukumā, tā vieglāk noritēs kādā brīvdienā uz grīdas ar krāsojamo grāmatu un zīmuļiem vai klučiem, būvējot pasaulē augstāko torni.
Tikšanās var būt arī dinamiska – dejojot pie bērnībā mīļākajām dziesmām vai dārzā, rīkojot pikniku lellēm. Paradoksāli, bet – jo neērtāka sajūta iekšējam pieaugušajam, jo pareizākā virzienā norit tikšanās.
Kādā brīdī iekšējais bērns parādīsies. Varbūt tikai trešajā kluču mājas būvēšanas randiņā, varbūt tikai tad, kad piekrāsota piektā grāmata. Iespējams, vispirms būs jāraud vai jādusmojas. Un šajā brīdī drīkst sagraut kluču pili un saplēst driskās krāsojamo gabalu. Bet ir būtiski caur šīm emocijām ieraudzīt savu iekšējo bērnu, iztēlē paņemt viņu klēpī un samīļot. Ja viņš to atļauj, protams. Ir jāļauj viņam sajust, ka tagad viss ir kārtībā, ka briesmas, kas kādreiz piedzīvotas, ir pagājušas. Ka bērnībā noslēgtos kontraktus tagad drīkst transformēt un pārveidot. Tu esi nekam nederīgs slīmests vietā likt es esmu brīnišķīgs un radošs. Tu vienmēr visu sabojā aizstāt ar es vienmēr pieņemu vispareizākos lēmumus.
Šis ir brīdis, kad nomazgāt no sevis kaunu, kas tika izjusts par kādu savu nepilnību, un vainas izjūtu par vecāku strīdiem vai šķiršanos. Šis arī ir brīdis, kad dot savam iekšējam bērnam solījumu nekad viņu nepamest. Jo patiesi, mēs katrs pats savam iekšējam bērnam esam vienīgais cilvēks pasaulē, kurš ir tiesīgs apsolīt viņu nekad neatstāt vienu un vienmēr būt viņa pusē.
Mēs varam atrast arī sev piemērotas psihoterapijas metodes, kas palīdz veidot kontaktu ar savu iekšējo bērnu un dziedināt viņu, ja nepieciešams. Rita Zālīte par to saka: «Kādam tā var būt mākslas vai mūzikas terapija, transpersonālajā psiholoģijā izmantotie rituāli un meditācijas. Efektīva metode iekšējā bērna tēmas risināšanā ir sistēmiskie sakārtojumi. Tos visbiežāk mēdz saukt par Berta Helingera metodi, lai gan ir arī citi jauni mūsdienu virzieni, piemēram, strukturālie sistēmiskie sakārtojumi, kas darbojas tieši ar personības iekšējām daļām un konceptiem. Sakārtojumos ar lomu aizvietotāju palīdzību atgriežamies savā bērnībā, bērna attiecībās ar māti un tēvu – saskaramies ar pieredzi, ko paši nereti vairs neatceramies, un simboliskā veidā kārtojam senos aizvainojums, dziedinām sāpēs un bailes vai aplami pārņemtos dzīves scenārijus, kas tagad posta mūsu dzīvi.»
Mīlošs vecāks pats sev
Es kļūstu par mīlošu vecāku pats sev – šī apņemšanās atnāk dabiski kādā no iekšējā bērna un iekšējā pieaugušā satikšanās reizēm. Šodienas situācijā mēs varam dot iekšējam bērnam to, kā viņam trūka vai kā ļoti kārojās, – kilogramu konfekšu, dzimšanas dienas ballīti, veselu dienu kopā ar savu pieaugušo. Tagad varam viņam to atļaut. Un atbalstīt un slavēt par visniecīgākajiem sīkumiem, sakot: es lepojos ar sevi un saviem sasniegumiem.
Protams, mīlošs vecāks nav tikai konfekšu kalns, viņš ir arī audzinošs un spējīgs noteikt taisnīgas un saprātīgas robežas. Robežas visbiežāk ir lielākais klupšanas akmens cilvēkiem, kuru iekšējais bērns ir traumēts.
Tagad, nosakot saprātīgus ierobežojumus un sasniedzamus mērķus, uz dzīves skatuves var atgriezties miers un drošības izjūta. Mīlošs vecāks atļauj arī kļūdīties, rosina labot kļūdas un uzslavē par paveikto. Viņš neliek patikt visiem pēc kārtas, bet vispirms pašam sev, kā arī sargā no toksiskiem cilvēkiem un emocijām.
Laiks ritēs, dienas kļūs aizvien gaišākas un vieglākas, līdz kādā brīdī iekšējais bērns būs izveseļojies. Tas ļaus dzīvot pozitīvāku un vērtīgāku dzīvi – ar prieku, smiekliem, spontanitāti, autentiskumu un, vissvarīgākais, ar mīlestību. Vesels iekšējais bērns ir stabils un pārliecināts – viņš jau sen visu zina vislabāk! Gan to, kas ir mūsu īstā dzīves nodarbošanās, gan to, kā salabot mums svarīgas, bet pamatīgi brūkošas attiecības.
Rita Zālīte vēl piebilst: «Stiprinot kontaktu ar iekšējo bērnu un dziedinot viņu, ir ļoti noderīgi paralēli risināt attiecības arī ar saviem vecākiem. No savas pieaugušā pozīcijas izstāstot par to, kā jutāmies kā bērni, kā pietrūka, kas sāpēja un sadusmoja. Iespējams, vecāki sniegs pretim savu dzīves stāstu vai izgaismos kādu situāciju, par kuru mēs kā bērni neko daudz nezinājām, tomēr neapzināti to uztvērām un, no tā ietekmējoties, veidojām savu uzvedību.»
Mūsu iekšējais bērns ir mūžīgā būtne, kas pastāvīgi dzīvos mūsos līdz pat beigām.
Tādēļ ir vērts mīlēt, cienīt un godāt savu iekšējo bērnu. Un vienmēr atvēlēt laiku sarunām un rotaļām ar viņu. Jo viņš zina pavisam droši, ka mēs nepārtraucām spēlēties tādēļ, ka kļuvām veci. Mēs kļuvām veci, jo pārstājām spēlēties.
Vēstule iekšējam bērnam
Savam iekšējam bērnam var rakstīt vēstules. Sākumā, lai veidotu kontaktu, var rakstīt vēstuli ar abām rokām un divu krāsu pildspalvām – katrā rokā cita. Ar labo roku (ja esat labroči) rakstiet jautājumus vai ko citu no savas pieaugušā pozīcijas, ar kreiso roku rakstot, ļaujiet izpausties iekšējam bērnam. Rakstot var atvainoties, ja šķiet, ka iekšējais bērns ir aizmirsts vai pamests novārtā, vai var izteikt vēlmi stiprināt draudzību.
Ir svarīgi pielāgot vēstuli bērna noskaņojumam. Ja viņš ir bailīgs, jāmēģina viņu mierināt, sakot vārdus, kas stiprinās viņa drošības izjūtu. Ja viņš ir noraizējies vai skumjš par to, ka ticis pamests, ir vērts stiprināt pārliecību par to, ka būsim līdzās vienmēr. Ir būtiski atkal un atkal apstiprināt, ka mūsu iekšējais bērns ir skaists, gudrs, brīnišķīgs un vienmēr tiek bezgalīgi mīlēts. Teikt tos vārdus, ko bērnībā alkām dzirdēt paši.
Ir būtiski uztvert savu iekšējo bērnu nopietni, izturēties pret viņu laipni, ar cieņu un mīlestību. Sarunāties ar viņu tāpat kā ar īstajiem bērniem – atbalstoši, maigi, audzinoši, pacietīgi un mierinoši.
Ja bērns ir priecīgā un rotaļīgā noslāņojumā, šis ir īstais brīdis priecīgiem dzejolīšiem, jaunu mīļvārdiņu sacerēšanai vai smieklīgiem stāstiņiem. Bērnam var rakstīt arī mīlestības vēstuli, uzsverot viņa skaistumu, labās īpašības un brīnumaino nākotni, kas vēl priekšā, aicināt biežāk smaidīt, smieties un izteikt savas domas.
Gadījumā, ja prāts nenesas uz dzejošanu, var ņemt baltu lapu un rakstīt vienkāršas frāzes, tik ilgi, līdz rodas piepildījuma un prieka sajūta. Es tevi mīlu. Es tevi dzirdu. Man žēl. Paldies. Lūdzu, piedod. Es tev piedodu.
Bērna arhetips ir universāla enerģija
Guna Berga, analītiskā psihoterapeite:
«Saskaņā ar Junga skatījumu bērna arhetips simbolizē nevainību, dabiskumu, kā arī iespēju sākumu un bezgalīgu to daudzveidību. Būtiskais šajā tēlā ir saistīts ar nākotni. Bērna simbols ietver sevī pretstatu vienību, mediatora būtību un dziedināšanas spējas.
Neviens arhetips nepieder nevienam laikam, tas ir mūžīgs. Arī bērna arhetips nepieaug, viņš vienkārši ar laiku var dot vietu citam arhetipam individuācijas procesā. Tātad uz iekšējo bērnu varam arī lūkoties kā uz universālu enerģiju, kas iekļaujas mūsu personībā un vienmēr ir klātesoša. Kad cilvēks pieaug, psiholoģiski nobriest un kad notiek – kā to sauc analītiskajā psiholoģijā – individuācijas process, mūsu personībā lielāku nozīmi iegūst citi arhetipi, un mēs cenšamies tuvoties savai patībai, integrēt visus dažādos arhetipus harmoniskā veselumā. Vai tas izdosies veiksmīgi, atkarīgs no tā, vai mūsu iekšējais bērns ir vesels un dzīvespriecīgs vai bijis traumēts un tāds palicis, ja neesam pievērsuši uzmanību tā dziedināšanai (psihoterapijai un citām metodēm).»
Uno Lācis, psihoterapeits:
«Iekšējais bērns Process Work jeb procesuāli orientētās psihoterapijas skatījumā ir viena no daudzajām subpersonībām, kuras mīt cilvēkā un savstarpēji komunicē. Tas ir kā sava veida iekšējais kompass, kas nosaka attīstības virzienu. Bez apzināta kontakta ar iekšējo bērnu cilvēkam ir grūti adekvāti apmierināt savas vajadzības, jo iekšējais bērns ir tā daļa, kur mīt mūsu gribu, negribu, emocijas, prieks, spēja baudīt dzīvi, būt autentiskam, radošam. Saiknes atjaunošana ar savu iekšējo bērnu palīdz izdziedēt attīstības un psihotraumas, kuras esam guvuši agrīnā vecumā, kuras piemīt katram no mums un neizdziedinātas ietekmē mūsu rīcību nekontrolēti no zemapziņas. Strādājot ar iekšējo bērnu, cilvēks beidzot spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, kļūt pašpietiekams, attīstot sevī arī iekšējo vecāku, kurš parūpējas par iekšējā bērna vajadzībām, tādējādi pārtraucot vajadzību apmierināšanas pastāvīgu pieprasīšanu no visiem apkārtējiem.»
