Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vai pārņemtība ar vecāka lomu ir mūsdienu problēma?
Ja domājam fizioloģiski, viena no cilvēka galvenajām funkcijām ir turpināt savu cilti. Ja šai lomai nepievērstos pietiekami nopietni un atbildīgi, iespējams, jau būtu izmiruši. Iespējams, tādēļ daba mums rada šo lielo pārņemtību ar bērniem. Vēl jāņem vērā, ka cilvēka bērni prasa krietni vairāk rūpju un vecāku iesaistīšanos nekā citu zīdītāju bērni.
Senāk reproduktīvā funkcija netika regulēta – cik Dievs deva, tik bērnu vecākiem bija. Daudzi bērni gāja bojā – ja ģimenē piedzima 8 vai 16 bērni, ne visi izdzīvoja līdz pilngadībai. Senāk bija daudz mazāk iespēju kontrolēt bērna labklājību un dzīves spēku. Mūsdienās daudz biežāk izvēlamies, cik mums būs bērnu. Tādēļ tagad ap to vienu vai diviem bērniem ņemamies tā, it kā tas būtu pats svarīgākais. To gan vēlos attiecināt vairāk uz Rietumu kultūru, jo pasaulē vēl joprojām ir gana daudz vietu, kur vecāki gribētu būt labi vecāki, taču viņiem šādas iespējas vienkārši nav.
Ņem vērā!
Meitas, partneres, dzīvesbiedra, dēla vai brāļa lomas arī ir būtiskas, tomēr, atšķirībā no šīm lomām vecāka lomu cilvēki ļoti gaida (lielas gaidas mums ir arī tad, kad gatavojamies kļūt par vīru un sievu). Salīdzinājumam – pie dzīvesbiedra lomas mēs pierodam pamazām, bet vecāka lomā mums jāielec uzreiz un ļoti strauji, it īpaši mammām tā prasa ļoti lielu koncentrēšanos. Bērna pirmajos mēnešos mātes loma ir soliste, savukārt pārējās lomās varam kādu brīdi funkcionēt jaudīgāk, kādu brīdi – mazāk.
Kā izpaužas pazaudēšanās vecāka lomā?
Šobrīd daudz vairāk pakļaujamies reklāmas kampaņām par dzīvi, nevis cilvēces vai dzimtas pieredzei. Mātes un tēva loma tiek pasniegta kā ārkārtīgi nozīmīga, izmantojot mārketinga metodes.
Tā kā mūsdienās ģimenē bērnu ir krietni mazāk, nekā bija vēl pirms simt gadiem, protams, emocionālais uzsvars vecāka lomai ir milzīgs, un mēs tai gatavojamies no visas sirds. Iestājoties grūtniecībai, sievietes, pateicoties mūsdienu medicīnas iespējām, var sekot līdzi grūtniecības veselīgai norisei un augļa attīstībai. Kā blakne šīm citādi ļoti svarīgajām iespējām var būt tas, ka sievietes šo grūtniecības laiku izmanto, nevis lai būtu labas mammas, bet kļūtu par īpašām sievietēm ar ļoti īpašu aprūpi, kāda viņām nekad iepriekš nav bijusi. Sievietes iekrīt tādā aplamā pārņemtībā ar šo jauno lomu. Visu tikai bērniņam, tikai bērniņam, un mans partneris arī būs tāds, kas varēs visu dot bērniņam.
Pirmajos mēnešos pēc bērniņa piedzimšanas ir normāli, ka sieviete ir ļoti pārņemta ar mazuli un iekrīt mammas lomā.
Pati daba sievietei liek ļoti pieslieties mazulim – to sauc par primāro pārņemtību ar bērniņu –, lai mamma var izveidot tā saukto diādi, kur abi ir ļoti, ļoti tuvi un mamma mēģina iepazīt un saprast mazuli, bet mazulis – mammu. Savukārt tētim vajadzētu turpināt ķert mamutu un vienlaikus pasargāt mammu no pasaules, lai šī diāde var izveidoties. Protams, tētis arī ir turpat blakus, taču bērnam nav vajadzīgi divi identiski vecāki, kas pilda mammas lomu. Vecāki atšķirīgi ieiet vecāka lomā. Piemēram, tētis var izvest mazuli pastaigā, lai mamma tikmēr atpūšas, vai ielikt mazo vannā, saģērbt. Tēvs bērna aprūpē ir tādā pašā starta pozīcijā kā mamma. Parasti jaunajiem tēviem stāstu, ka parūpēšanās par savu partneri ir rūpes par bērnu. Tēvam nav visu laiku jāsēž blakus un jāskatās, kā bērns zīž krūti.
Kā saprast, ka esmu pazaudējusies mātes lomā?
Pirmajos trijos mēnešos ir normāla šī ļoti, ļoti ciešā saite mammai ar bērniņu. Mammas man, piemēram, stāsta: es izeju no mājas, bet neko nevaru izbaudīt, jo man visu laiku gribas skriet atpakaļ pie bērna.
Kad bērniņam aprit trīs mēneši un viņš jau ir mazliet apvēlies, vecāki parasti instinktīvi jūt, ka kļūst tā kā mierīgāk. Daba mammai saka: tagad tu vari pašķirstīt kādu žurnālu vai piezvanīt draudzenei, varat sarunāt ar vecvecākiem, ka viņi atnāk pieskatīt mazo un jūs ar vīru palaiž brīvsolī uz kādu stundiņu.
Bet rodas jautājums, vai sieviete var pateikt: jā, es varu iziet kādu brīdi ārā bez bērniņa, jo par mazo parūpēsies kāds cits silts un jauks cilvēks – dzīvesbiedrs, mana mamma vai auklīte. Varu aiziet pie friziera, izbraukt ar riteni, aiziet uz veikalu uzmērīt kurpes, pasēdēt parkā un palasīt grāmatu. Sākumā tas nav vienkārši… Bet, ja mamma to izbauda, tad atpakaļ pie bērniņa nāk priecīgāka, jo ir uzpildījusies.
Ja sieviete nevar šādi kaut uz mazu brītiņu iziet viena no mājām, jo ir pārliecināta, ka ne vīrs, ne mamma, kur nu vēl kaut kāda sveša aukle, nevarēs pareizi parūpēties par bērnu, tad jājautā, kāds tam ir iemesls.
Viņa vienkārši nespēj uzticēties citiem vai arī nevar sevi iedomāties bez šīs ļoti tuvās sazobes ar bērniņu?
Ja atbilde ir – es nespēju uzticēties! –, varbūt var patrenēties kaut pa 15 minūtēm, pamazām šo prombūtnes laiku palielinot. Bet, ja tas ir stāsts par to, ka jaunā māmiņa nevar bez bērna, tad sev ir jāuzdod jautājums: kādēļ es neļauju bērna attīstībai notikt optimāli?
Tuvība nenozīmē, ka es nemitīgi turu otru pie rokas vai bērns visu laiku ir tikai pie krūts. Tuvība ir spēja dot mazulim to, kas viņam ir vajadzīgs tad, kad tas ir vajadzīgs, un neuzbāzties tad, kad viņam to nevajag. Vai es vispār sevi vairs redzu atsevišķi no bērna? Kas notiek manās partnerattiecības? Vai es paļaujos uz savu partneri? Vai es redzu viņu kā līdzvērtīgu? Vai arī es redzu, ka viņš nevar būt sakarīgs tētis.
Pirmā pazīme, ka esi pazaudējusies mammas lomā, – laiks iet, bet tu vēl joprojām izturies pret bērnu tā, it kā viņam būtu viena nedēļa. Mamma ir iestrēgusi bērna mēneša attīstībā, kamēr bērnam jau ir 10 mēneši vai gads. Tas var izaugt par hiperaprūpi.
Jā, pirmais gads ir viena vienīga mammas loma, bet pamazām jāapzinās arī savas vajadzības un intereses, tas, ka dzīvē ir arī citas lomas. Turklāt tas nenozīmē, ka, apmierinot savas intereses, būšu slikta mamma. Iespējams, esi uzķērusies iepriekš pieminētajām reklāmas kampaņām, kas sludina, ka laba mamma ir tā, kas visu sevi atdod bērniem. Mammām nav atvaļinājuma, mamma – tas ir uz mūžu! Ja es dzemdēju bērnu, tad man nekā cita dzīvē vairs nav un nevar būt? Vai tiešām?
Ja es izvēlos, ka bērni ir mana dzīve un galvenā ir mātes loma… Kur te ir problēma?
Kur šī vēlme ir radusies? Varbūt man nebija tuvu attiecību ar mammu? Un tagad es ņemu no bērna to, kā man ir pietrūcis, – neviltotu kopā būšanu un mīlestību. Es būšu vēl labāka mamma, nekā bija man! Varbūt man ir ļoti draņķīgas attiecības ar partneri un beidzot ir kāds, kas mani mīlēs bez nosacījumiem? Tie varētu būt mēģinājumi hiperkompensēt – tā ir pārspīlēta mešanās otrā galējībā: es no savas mammas saņēmu par maz mīlestības, bet savam bērnam iedošu par daudz mīlestības.
Var būt arī tā, ka es apzinos – gribu būt mamma, gribu šo mammas lomu likt kā centrālo. Tas nozīmē, ka varbūt audzināšu savu bērnu mājās līdz skolas vecumam vai atsākšu strādāt tikai tad, kad viņš jau būs tīnis. Noteikti paralēli tam, ka būšu mamma un rūpēšos par bērnu, es parūpēšos arī par savu attīstību – turpināšu izglītoties, tikties ar draugiem, man būs kāds hobijs.
Tātad man ir plāns, lai bērnam mammas būtu gana daudz, bet tā, lai viņam arī būtu brīvība no mammas, lai nav izjūtas, ka bērns bez mammas nevar spert ne soli.
Bieži vien tieši vīrietis ir tas, kurš saka: man pazuda sieva, un mājās parādījās māte. Turklāt māte ne tikai bērnam, bet arī man, jo viņa norāda visu – ko bērnam ģērbt, ko dot ēst un tā tālāk.
Tas, ka ir piedzimis bērns, nenozīmē, ka ir beigusies partneru kopdzīve! Tu esi ne tikai mamma, bet arī partnere savam vīrietim.
Ja sieviete piedzīvo arī citas lomas, viss ir kārtībā. Viņa vadā bērnu pa pulciņiem, gatavo garšīgu ēdienu, bet viņai ir arī seksuālā dzīve, viņai ir arī pieaugušo sarunas ar partneri, viņai ir arī atvaļinājumi, randiņi, sarunas ar draudzenēm, viņa arī kaut ko lasa un pieredz. Respektīvi, viņa kā personība turpina attīstību. Nevis – bija sieviete, tagad kļuva par māti, un viss.
Kādēļ ir tik viegli iekrist vecāku lomā un tik grūti no tās izkāpt?
Vecāka loma dod īpašo apmierinājumu, kādu nedod citas lomas, tādēļ tajā ir tik viegli iekrist. Jo ilgāk esmu šajā lomā, jo bailīgāk ir iet atpakaļ. Tur, ārā, varbūt ir tā dzīve, kas man nebija tik komfortabla.
Pirmajā pusotrā gadā notiek transformācija no tā, ka esmu pilnīgi pārņemta ar bērnu, līdz tam, ka ap bērna gada, pusotra gada vecumu atkal varu atgriezties darba dzīvē, bet vienlaikus būt arī mamma. Un tas nenozīmē, ka tagad pametu bērnu un esmu slikta mamma.
Līdzīgi ar katra nākamā bērna ienākšanu ģimenē. Kad piedzimst pirmais bērns, vecāki ir pārņemti ar milzīgo mīlestību pret viņu. Piesakās otrs bērns, un vecāki satraucas, kā mēs tagad sadalīsim mīlestību. Uzmanības un laika visiem nepietiks, bet ar mīlestību gan ir tā, ka tā kaut kā vairojas. Tu dzīvoji viens vai viena, tad satiki savu partneri, un uzradās mīlestība. Tad piedzima bērns, un uzradās mīlestība. Un tad nākamais bērns, un atkal – mīlestība. Laiks diemžēl tā nevairojas. Mums nākas menedžēt, kā mēs varam šīs lomas apvienot, aizmirstot, ka visu var apvienot ideāli. Nē, ideāli nevar, bet pietiekami labi gan var.
Slavenais angļu pediatrs un psihoanalītiķis Donalds Vinikots 1959. gadā rakstīja: pietiekami laba māte ir tā, kas sākumā ziedo sevi bērnam pilnībā, jo viņam nav adaptēšanās spēju pasaulei. Bērna spējai tikt galā ar pasauli arvien pieaugot, māte pamazām atkāpjas, ļaujot bērnam pašam tikt galā ar pasauli. Taču tas nav, ka es aizeju un nekad neatgriežos. Es atgriežos, kad bērnam vajag. Kā šūpoles, kas pamazām pārsveras. Līdz viņš izaug liels, atbrauc pie mums uz kafiju, patrin mēli un dodas atkal savā dzīvē.
Bieži vien, kļūstot par vecākiem, sākas lielā mammošanās un tētošanās… Kā tas ietekmē partnerattiecības?
Kad piedzimst bērns, notiek milzīgas pārmaiņas partnerattiecībās. Mēs satikāmies kā Ādams un Ieva. Tad kļuvām par mammu un tēti. Mūsu uzdevums ir līdzsvarot šo Ādamu un Ievu ar mammu un tēti. Kad vecāki savstarpēji sāk saukt sevi par mammu un tēti, tad es saku: stop, Ādams un Ieva aizgāja prom! Ar mammu neviens neguļ! Tas nozīmē, ka otrā cilvēkā redzu tikai sava bērna tēvu, bet vairs neredzu seksuālās iekāres objektu…
Tādēļ rosinu vecākus vienam otru šādi neuzrunāt, bet tad, kad bērniņš ir pavisam mazs, katru dienu ar savu partneri kaut pāris minūtes parunājieties kā ar viņu – kā TEV gāja, ko TU redzēji? Nevis – kā bērnam gāja un kādā krāsā viņam bija kaka? Padomājiet par šo cilvēku kā par to, kuru jūs iemīlējāt (piemēram, kuras ir tās vietas viņa ķermenī, kas man ļoti, ļoti patīk). Pēc bērna piedzimšanas mammas un tēta ir ļoti daudz, savukārt Ādama un Ievas – ļoti maz, bet jāpalīdz saglabāties tievai saitītei, ka mēs joprojām esam arī partneri un atgriezīsimies arī pie tā, ka mums ir pieaugušo attiecības, seksuālās attiecības.
Ir bijušas situācijas, kad pie manis uz konsultāciju atnāk pāris un es lūdzu viņiem uzzīmēt savu gultu. Sieviete zīmē, ka gulta ir sadalīta divās daļās – mana daļa un partnera daļa. Bet vīrietis gultu dala trijās daļās, jo starp viņiem ir bērns. Ja pret partneri ir iekāre, tad nav tik svarīgi, ka tas mazais bērniņš guļ turpat blakus. Grūtība ir nevis tajā, ka bērniņš guļ blakus, bet partnerattiecībām vairs nav vietas. Varbūt attiecības pat ir labas, bet tās ir labas kā tētim ar mammu.
Ko darīt, lai mammas vai tēta loma nekļūtu par vienīgo un galveno dzīvē?
Pirmkārt, domāt par savu partneri arī kā par cilvēku, kurš ir mans partneris, nevis tikai manu bērnu tēvs vai māte. Brīžos, kad bērns guļ, pasēdiet kopā un kaut vai apskaujieties. Sievietes gan bieži izvairās pieskarties saviem vīriešiem pēc bērna piedzimšanas, jo, tiklīdz sieviete pieskaras, tā vīrietis domā, ka viņa grib seksu. Mācieties izrādīt maigumu bez seksa. Var pārrunāt, kā redzat viens otru tagad, kad esat vecāki. Kas ir foršais, ko tas mums dod, bet kāds ir zaudējums. Un izturēt to, ko partneris man atbild vai stāsta. Man patīk tāds viltotā zaķa princips, kad mēs mazliet tā kā šmaucamies, ja mums nav neviena, kurš var pieskatīt bērnu. Kad mums piedzima piektais bērns, mēs ar vīru gājām uz makdonaldu ar bērnu ratiņos, bet nolikām ratiņus mazliet tālāk – mēs ēdām saldējumu, dzērām kafiju un, kamēr bērns guļ, bijām divi vien. Tā var būt arī pastaiga ar ratiņiem – mēs ejam kopā ar bērnu, bet runājam par sevi, sadodamies rokās…
Partneri viens otram var iedot brīvsoli, lai tehniski izkāptu no vecāka lomas. Piemēram, trešdiena ir sievietes diena, kad viņa iziet no mājām un partneris uzņemas visas rūpes par bērniņu. Un piektdienās ir otrādi – tā ir vīrieša diena. Tad neviens nejūtas vainīgs vai aizvainots. Iesaku iepazīties arī ar citiem jaunajiem vecākiem. Mēs palaidīsim brīvsolī kaimiņu pāri, bet viņi kādreiz uzņemsies uz brīdi pieskatīt mūsu bērnu. Respektīvi, vecākiem ir jābūt radošiem.
Kādas var būt sekas, ja mēs iekrītam vecāka lomā?
Ja mēs iekrītam vecāka lomā kā vienīgajā lomā, tad rodas hiperaprūpe, kas bērnam rada pastāvīgu kontroles izjūtu. Ir liels risks, ka bērns mēģinās atsvabināties no kontroles un tuvība viņam asociēsies ar kontroli. Arī pieaugot bērns var palikt šajās ciešajās attiecībās ar vecāku un viņam var būt grūti veidot partnerattiecības. Ja vecāks ir pārņemts tikai ar bērnu, bērnam nav vietas attiecībām ar citiem cilvēkiem viņa dzīvē, piemēram, vecvecākiem (viņi nemācēs, nepratīs par bērnu parūpēties pietiekami labi), ar citiem bērniem.
Vai mīlestības var būt par daudz? Jā, var būt par daudz.
Tautā saka: mātes mīlestība ir akla. Labāk lai mātes mīlestība ir redzīga un mēs apzināmies, ka kopš brīža, kad bērniņš ir tas mazais, jaukais kunkulītis mammai uz krūtīm, bērnam ir jāiedod spēja, ka viņš var dzīvot pats savu dzīvi.
Ja mēs neesam pamazām kopuši pāra attiecības, tad ļoti bieži, kad bērni aiziet no ģimenes, pāris atsvešinās vai šķiras, jo vienīgais, kas viņus turēja kopā, bija bērni. Nekā cita nav bijis.
Kad bērni aiziet savā dzīvē, tas ir pats labākais laiks pāra dzīvē, jo ir izkašķēti visi jaunības strīdi, nav jāklausās bērnu kašķos, bērni nav jāved uz skolu, nav jāsaskaņo atvaļinājums ar bērnu brīvdienām. Ir ļoti liels dzīves posms, kad var piedzīvot un izbaudīt lielisku kopdzīvi. Ja mēs esam tikai mamma un tētis, tad bērni aiziet, bet es vēl joprojām mēģinu kontrolēt sava bērna ģimeni. Turklāt mana partnerība izčākst. Un tas ir slikts piemērs bērniem. Bērni izaug, mammas kļūst par pārņemtām vecmāmiņām, tēvi kaut kur pazūd garāžā… Un tas arī ir viss.
Lomu sadalījums viendzimuma ģimenēs
Viendzimuma partneri parasti ir līdzvērtīgi jau pirms bērna piedzimšanas, piemēram, daudz vairāk dala mājas darbus, daudz vairāk dara kopā. Kad piedzimst mazulis, šī līdzvērtība bieži ir neiespējama. Viena mamma, tā, kura ir dzemdējusi, var barot bērnu ar krūti, otra to nevar. Sieviete, kura nav dzemdējusi, biežāk turpina strādāt, tātad uzņemas vīrišķīgo lomu. Dažkārt tas rada potenciālos riskus savstarpējai nesapratnei, jo abas sievietes nevar līdzvērtīgi iesaistīties. Bet citādi bērnam ir tās pašas vajadzības, kas heteroseksuālās attiecībās. Bērnam vajag kādu, kurš par viņu rūpējas, un kādu, kurš rūpējas par cilvēku, kas par viņu rūpējas.
Heteroseksuālās attiecībās tēvs saņem pietiekami daudz atbalsta no saviem vecākiem. Homoseksuālās attiecībās sieviete, kura nav dzemdējusi, jau grūtniecības laikā saņem mazāku atbalstu. Kad piedzimst bērns, šī sieviete saņem mazāku līdzpriecāšanos nekā tēvs heteroseksuālās attiecības.
Ja mēs domājam, ka vīrietis un sieviete ir tā pareizā ģimene un tas ir vienīgais veids, kā izaudzināt emocionāli veselu bērnu, tad jāaizdomājas par tām paaudzēm, kur sievietes audzināja bērnu vienas pašas vai kopā ar savām mammām. Vai arī tēvs dzēra, un faktiski tēva ģimenē nebija. Tāds ideālais priekšstats par tēvu, kurš ir klātesošs un līdzvērtīgi iesaistās, ir tikai pēdējās desmitgadēs. Kādreiz tā nebija, tomēr bērni tik un tā varēja izaugt. Un ne jau tāpēc, ka bija ideālas partneru attiecības, bet tāpēc, ka bērni spēj izaug dažādās ģimenēs. Viendzimuma ģimenēs viens partneris arī var būt pārņemts ar bērnu, bet otrs var justies atstumts un lieks, var nesaprast, kā dalīt šīs lomas. Pēc būtības emocionālie aspekti ir tādi paši kā heteroseksuālās ģimenēs. Tikai nāk klāt tas, vai šī ģimene dzīvo sabiedrībā, kas atbalsta viendzimuma ģimenes vai noliedz.
