Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
Man nav problēmu uzrakstīt pirmajai
Ieva: «Jebkurā vecumā, bet, jo īpaši pēc četrdesmit, ejot uz randiņiem, ir skaidri jāzina, ko pati gribi, – vai esi gatava nopietnām attiecībām vai arī vēlies izklaidi, piemēram, pēc neveiksmīgas laulības. Un vēl ir jāapbruņojas ar milzīgu pacietību un stipru nervu sistēmu, jo vismaz es nebiju gatava tam, kāda mūsdienās ir šī randiņu pasaule.
Biju tikko šķīrusies, laulībā pavadījusi astoņpadsmit gadu, un, jāatzīst, pēc pirmajiem randiņiem piedzīvoju pamatīgu šoku. Arī pati pieļāvu muļķīgas kļūdas, jo pēc atturīgas laulības, satiekot kādu, kas, acīs skatoties, saka tev skaistus vārdus, tu esi tik ļoti emocionāli pēc tā izslāpusi, ka nepamani, kā tevi aptin ap pirkstu.
Pēc šķiršanās man uzreiz bija skaidrs, ka negribu būt viena. Gribēju atpūsties, atrast kompanjonu, ar ko iet uz teātri, ceļot, pavadīt kopā laiku… Ar vīriešiem iepazinos lietotnēs Tinder un Bumble. Satiku ļoti daudzus, kas grib vienas nakts sakarus, kas ir okei, ja to atklāti uzreiz arī pasaka. Diezgan daudz bija tādu, kas meklē mīļāko, jo laulībā neesot laimīgi. Es pati vairāk fokusējos uz ārzemniekiem, jo diemžēl randiņos ar vietējiem vīriešiem ārkārtīgi vīlos. Viņi nav gatavi nekam – ne investēt savu laiku, ne enerģiju. Vienīgais, ko varot piedāvāt, ir retas, bet patīkamas tikšanās reizes. Varu iztēloties, ko nozīmē patīkamas, bet ko nozīmē – retas? Izrādās – apmēram reizi mēnesī. Nu tad kāpēc es vispār šķīros!? Tik bieži man bija sekss arī ar vīru! Satiku arī foršus un inteliģentus vīriešus, taču sastapos ne tikai ar apvārdošanu un melošanu, bet arī ar spokiem. Vīriešiem, kuri kādā brīdī vienkārši izgaisa.
Man pašai jau no sākuma bija vēlme pēc pastāvīga partnera un jūtām. Taču kādā brīdī sapratu, ka šajā ziņā piedāvājums ir ļoti mazs. No otras puses – uzlikt sev mērķi atrast mūža mīlestību arī diez vai būtu pareizi… Šajā vecumā jārēķinās, ka esi nonākusi otrreizējā tirgū – lielākā daļa vīriešu ir šķīrušies, bijuši vai nu ilgstošās attiecībās, vai laulībā, un reti kurš ir gatavs uzreiz precēties. Daudziem ir bērni, karjera, bizness, un viņiem fiziski nav nedz laika, ne enerģijas kaut ko veidot.
Izlēmu satikties ar vīriešiem, kuri Rīgā bija biznesa braucienos, tas atbrīvoja no šaubu spriedzes – vai viņš man vēl kādreiz piezvanīs, vai mums kaut kas izveidosies, jo bija skaidrs, ka parīt viņš aizbrauks prom. Un tāpēc – nekādas nožēlas! Šādā veidā es uzbužināju pašapziņu un labi pavadīju laiku. Esmu bijusi arī uz diviem pilnībā apmaksātiem pirmajiem randiņiem ārzemēs – biju vai nu pietiekami stulba, vai arī pārdroša. Par laimi, no abām tikšanās reizēm palikušas labas atmiņas, bet vai es ieteiktu citām dāmām būt tik drosmīgām un braukt uz citu valsti, lai satiktos ar svešu vīrieti, – droši vien nē.
Man nav aizspriedumu vai kompleksu par to, ka sieviete nevarētu vīrieti uzrunāt pirmā. Galu galā, iepazīšanās lietotnē esmu ar konkrētu mērķi – satikt otru, un mēs vairs neesam princeses, kas kaut ko gaida, bet karalienes, kas ņem to, ko grib. Ja divi cilvēki ir viens otru virtuāli izvēlējušies, tad nav svarīgi, kurš pirmais uzraksta kaut kādas standartfrāzes vai kaut ko asprātīgu. Tomēr pat tad, ja es izrādu iniciatīvu, man gribas, lai vīrietim būtu rīcības plāns un man nebūtu jāklausās «nu, ko tu gribētu?» vai arī «nu, izdomā tu». Man jau laulībā visu laiku bija jāizrāda iniciatīva un jākārto ikdienas lietas, tāpēc līdzās gribu lemtspējīgu cilvēku ar idejām.
Beigu beigās man izveidojās nopietnas attiecības ar cilvēku, kurš pats izrādīja iniciatīvu. Pēc ilgās laulības un visa, ko gada laikā, dzīvojot randiņu pasaulē, ieraudzīju, mani uzrunāja viņa vīrišķīgā attieksme, atvērtība un pārliecība. Turklāt redzēju, ka viņš ir ticis pāri savām iepriekšējām attiecībām un ir emocionāli gatavs jaunam stāstam.»
Mans neaizmirstamākais randiņš
«Man rakstīja arī jaunāki vīrieši – desmit, piecpadsmit, pat divdesmit gadu jaunāki. Saprotams, ka viņi jau nemeklē nopietnas attiecības, bet izklaidi. Draudzenes mudināja – nu ko tu bremzē!? Aizej un paskaties! Tā nu es savos četrdesmit četros gados braucu satikties ar 29 gadus vecu čali. Kādā brīdī sajutos kā mamma, kas savākusi puisīti, kurš tikko atbraucis ar vilcienu uz Rīgu. Lai gan viņa fotogrāfiju iepazīšanās lietotnē biju redzējusi, prasīju – kā es tevi pazīšu? Viņš saka, ka būšot pie feņka. Apmulstu – kas ir feņka? Ā, izrādās, spēļu zāle Fēnikss. Tobrīd jau esmu ceļā un domāju – nu labi, varbūt tā viņam tuvākā atpazīstamā vieta. «Un man rokā būs sarkans maisiņš,» viņš saka. Iztēlojos sarkanu stilīgu lina maisiņu. Draudzenes taču teica, lai dodu iespēju…
Piestāju pie feņka, jā, skatos – puisis ar sarkanu Rimi maisu. Plastmasas kulīti! Zeme, atveries! Iekāpj mašīnā puisis… Lai gan es varu izrādīt iniciatīvu un viņu savākt, randiņa plānu es tomēr gaidu no otra. Prasu – ko darām? Viņš ieminas, ka mēs varētu aizbraukt uz Mežaparku pastaigāties. Ir marts, astoņi vakarā, auksts, lietus līņā… Man kājās kurpītes ne gluži pastaigai, arī apģērbs nav īsti atbilstošs, saku: «Varbūt varam kafiju iedzert vai paēst?» Puisis uzreiz atplaukst. «Tu ēst gribi?» viņš vaicā. «Man maisiņā ir salāti!» Pēc simt metriem apstājos un palūdzu viņu izkāpt…»
Par citiem sieviešu pieredzes stāstiem lasi SANTA+!
