• Mammu pieredze ar viedierīcēm: Zinu, kā būtu pareizi, taču dzīvē…

    Attiecības
    Agra Lieģe-Doležko
    Agra Lieģe-Doležko
    Ērika Bērziņa
    Ērika Bērziņa
    22. janvāris, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Ir teorija, kas lielākoties stāsta par to, ka bērnam pirmajos dzīves gados viedierīces nav nepieciešamas. Un ir dzīve. Pavisam reāla. Kā mammas tiek galā ar mazuļu degošajām acīm pēc viedierīcēm?

    Stāsta triju bērnu mamma Anna Šibalova:

    «Zinu, pareizi būtu teikt, ka bērniem līdz gada vecumam ar ekrāniem nav jābūt nekādai saskarei! Tikai tāds sīkums, ka mana 10 mēnešus vecā meita mājās redz multenes teju katru dienu kopš dzimšanas. Gribas kliegt – vājprāts?! Domāju, ka man, tāpat kā citām daudzbērnu māmiņām, ar katru bērnu šis ideālisms zūd, jo blakus mazajai māsai ir divi brāļi, kuru ikdienā kopīgajā dzīves telpā ir multenes. Un, lai gan internets ir tikpat nežēlīgs savos spriedumos kā tantes uz soliņa pie hruščovkas, jau labu laiku par to nespēju satraukties. Ar katru nākamo bērnu esmu spējusi atsijāt lietas, par kurām nav jāsatraucas, satraukšanās laiku veltot kam jēdzīgākam. No rīta, kamēr vingroju, vecākais dēls lūdz, vai drīkst ieslēgt multeni. Māsa ierāpjas viņam klēpī. Pēc brīža skatos, ka abi jau viens otram knibina zodu un sekundi vēlāk jau spēlē ķerenes ap dīvānu. Multene vairs ir tikai fons.»

    Stāsta triju bērnu mamma Baiba Kauliņa:

    «Kad biju mamma vienam bērnam, cik ilgi vien varēju, nepiedāvāju dēlam skatīties multenes. Pa dienu biju ar Gustavu viena, daudz laika pavadījām ārā. Reiz, kad mazajam bija apmēram pusotra gada, pie mums Beļģijā ciemojās mani vecāki un skatījās multenīti Maša un lācis. Mazais bija līdzās un redzēja, kā citi par tām priecājas. Vecākiem aizbraucot, man tika pieprasītas multenes. Tā sākās ekrānlaiks pirmajam bērnam. Otrais bērns auga, multenītēm jau esot fonā. Taču sapratu, ka divos trijos gados meitas pieprasījumi pēc multenes ir vēlme pēc tā paša, ko skatās brālis. Triju minūšu laikā viņu tas vairs neinteresēja. Ļoti līdzīgi arī ar trešo bērnu. Apzināta ekrānu lietošana sāka parādīties pēc triju gadu vecuma. Kā mammai man nācies iziet cauri dažādu emociju (vaina, kauna sajūta, cīņa ar bērnu) un pārliecību mudžeklim saistībā ar pirmo bērnu. Taču šobrīd, kad viņam jau ir 11 gadu, piedzīvoju, ka viņš ir labs atbalsts mājās, ja jāatrisina tehniskas lietas saistībā ar datora vai interneta lietošanu. Viņš dalās ar to, ko uzzinājis, noklausoties kādu podkāstu vai YouTube video. Tieši pēdējā laikā ar abiem vecākajiem bērniem daudz pārrunājam, vai var ticēt visam, kas uzzināts internetā, kā saprast, vai informācija ir vērā ņemama vai tikai izklaidējoša.»

    Pieredzē dalās Madara Bauere:

    «Dēlam Kārlim drīz būs četri gadi, bet meitai Agnesei – pusotra gada, drīzumā mūsu ģimenei pievienosies arī trešais mazulis. Jau gaidot Kārli, ar vīru runājām, ka mūsu bērns noteikti nebūs tas, kurš līdz astoņu gadu vecumam nebūs redzējis nevienu multeni. Paši šad tad kādu filmu paskatāmies, citreiz ziņas vai sporta pārraides. TV gan neiet fonā visu laiku. Vienīgais, ko jau pašā sākumā abi vienbalsīgi nolēmām, – nekādus YouTube video vai spēlītes telefonā, jo ir šausmīgi skatīties, ka divgadnieki sēž veikala iepirkumu ratos ar viedtālruni rokās un skatās bezmērķīgu video, kurā notiek tieši nekas. Liekas, ka bērns pazudis ekrānā un neko apkārt neredz. 

    Varu teikt, ka abi mūsu bērni iepazinās ar ekrānu ap gada vecumu. Viņiem abiem ļoti nepatika braukt mašīnā, tur arī pirmoreiz liku Tutu vai Bingu. Neesmu pret normālām multenēm – Latvijas ražojumi ir ļoti sakarīgi un pamācoši, tos arī pārsvarā atļauju bērniem skatīties planšetē, bet – tikai braucot mašīnā. Ja mājās kādreiz kaut ko, tad tikai TV, jo planšetē bērns vienkārši pazūd. Nezinu, kāpēc ir tik milzīga atšķirība starp planšeti un TV… Manuprāt, svarīgākais ir izvēlēties kvalitatīvu saturu – pamācošas multfilmas un raidījumus bērniem, no kuriem ieguvums ir kas vairāk par klusuma mirkļa iedošanu mammai. Piemēram, Kārlis filmu Ķepu patruļa jau zina no galvas, bet skatās tik un tā, un es neaizliedzu reizi pa reizei. Filmiņa iemāca līdzcietību, pacietību, palīdzēt citiem. Agnesi gan mazāk interesē ekrāni – viņai svarīgi būt kustībā un tikt līdzi brālim.»

    Vecāku aptauja*: Kādā vecumā un cik daudz bērns skatās multfilmas?

    Vai bērnam līdz gada vecumam ļāvāt skatīties multfilmas viedtālrunī vai TV?

    • Jā – 29%
    • Nē – 36%
    • Izņēmuma gadījumos – 35%

    Cik ilgi un bieži bērnam līdz gada vecumam ļāvāt skatīties multfilmas?

    • Pāris reižu nedēļā – 37%
    • Līdz pusstundai dienā – 17%
    • Līdz stundai vai vairāk dienā – 7%
    • Neskatījās nemaz – 39%

    Kādā vecumā bērns varētu sākt skatīties multfilmas un citu video saturu viedtālrunī vai TV vecāku noteiktā ilgumā/biežumā?

    • Līdz gada vecumam – 6%
    • Pēc pusotra gada vecuma – 30%
    • 2 līdz 3 gadu vecumā – 41%
    • Vēlāk par 3 gadiem – 23%

    *Aptaujā piedalījās 207 vecāki.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē