Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Emociju kokteilis
Pirmkārt, ko tādu uzzinot, iespējams, tev ir kauns. Kauns par to, ka ar tavu bērnu «kaut kas nav kārtībā». Otrkārt, neapzināti, bet tīri dabiski tu savu bērnu uzskati par savu «paplašinājumu» – viņš ir daļa no tevis.
Līdz ar to, ja tavs dēls ir gejs, uzjundī kauns arī pašai par sevi. Tev ir kauns, ka esat šāda «slima ģimene».
Ar kaunu roku rokā iet vainas apziņa, jo, tā kā dēls ir tavs «paplašinājums», tu jūties vainīga par to, kā šādu dēlu esi izaudzinājusi. Tev ir arī bail, ka sabiedrība viņu nepieņems, nosodīs un atstums, ka cilvēki viņam kaut kādā veidā nodarīs pāri.
Citi lasa
Turklāt visā šajā nepatīkamo emociju kokteilī var parādīties vēl citas emocijas. Paziņojums izskanējis, un tu vēlies, lai nekad nebūtu to dzirdējusi, taču dēls atkal un atkal apgalvo, ka viņš neatteiksies no sava drauga, saviem vārdiem un savas patiesības.
Tad parādās bezspēcība – par to, ka tu viņu nepadarīsi par heteroseksuālu.
Lai gan daudzi vecāki cer, ka spētu to izdarīt, ja viens varētu aizsūtīt savu bērnu uz īpašām lekcijām, nometnēm, pie psihoterapeita vai arī, ja viņš sāktu apmeklēt baznīcu… Šī bezspēcība bieži vien ir tik intensīva, ka pārvēršas dusmās, kas tiek vērstas pret sevi vai citiem.
Divas opcijas
Tātad – padomā, kā tu tiec galā ar šo situāciju. Pirmais variants ir samērā destruktīvs – sākt ārdīties, noliegt dzirdēto un mesties savu homoseksuālo dēlu mainīt par heteroseksuālu. Bet otrs variants – daudz veselīgāks – aprunājies ar savu dēlu par to, kā jūties tu un kā jūtas viņš.
Kad tavs dēls sapratis, ka ir gejs? Kā viņš līdz šai domai vai apziņai nonāca? Kas viņu atturēja to pateikt agrāk, bet lika turēt noslēpumā piecus, desmit, varbūt pat piecpadsmit gadus?
Svarīgi ir nevis nosodīt, ka dēls tik ilgi klusējis par savu homoseksualitāti, bet mēģināt izprast, kas liedza viņam nākt pie tevis.
Taču, lai notiktu šāda saruna, jābūt ļoti stabilam emocionālajam stāvoklim, jo tev jābūt gatavai izturēt to, ko dēls atbildēs uz taviem jautājumiem. Tātad uz brīdi jānoliek malā savas pārliecības, lai ieklausītos dēlā un lai paklausītos, kas viņam sakāms, nevis par varītēm uzspiestu to, kā viņam dzīvot un kādam viņam būt.
Pēc šāda paziņojuma ir svarīgi tikt galā ar savām izjūtām, lai tās nepārvērstos darbībās, kas liegtu gribēt satikt savu dēlu.
Jo dēla izslēgšana no savas dzīves ir aizsargmehānisms, lai neizjustu visas tās emocijas, kas tevī mutuļo. Proti, ja tu viņu nesatiksi, tu taču vairs neizjutīsi kaunu, vainas apziņu, bailes, dusmas, bezspēcību… Psihe tavā vietā padara darbiņu, lai tiktu galā ar šoku, – tā sasaista tavu bērnu ar nepatīkamajām izjūtām un nošķeļ tās.
«Mēs par viņu vairs nerunājam!», «Viņš vairs nav mūsu ģimenē!», «Viņš mums ir miris!» – šie un līdzīgi apgalvojumi pēc būtības pasaka vienu: šīs dzīves daļas vairs nav. Tikai problēma tā, ka, izvairoties risināt saasinājumus, tie nepazūd.
Turklāt šis nav stāsts par to, ka tavam dēlam ir problēma būt homoseksuālam.
Nē, problēma ir tā, ka viņš nevar, nespēj būt atklāts ar tevi, jo viņam ir bail no atraidījuma, nosodījuma, nepieņemšanas.
Vai ir ideālais scenārijs? Ir!
Pēc tam, kad izdzirdi «Mammu, esmu gejs…», nesper zilus zibeņus, bet – ievelc elpu un nepārsteidzies ar skaļiem apgalvojumiem. Tev kādu brīdi jāvelta laiks sev, lai visu apdomātu un saprastu, ko tev dēla homoseksuālisms nozīmē. Tāpēc nevis kliedz, ka «geju šajās mājās nav un nebūs!», bet esi iecietīga: «Piedod, es nezinu, ko šobrīd tev teikt. Tu mani esi pārsteidzis, tāpēc man vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā es tagad jūtos un kā man ar to tikt galā.»
Apdomā dienu, divas, nedēļu – cik ilgi vajag. Un tikai tad, kad esi nonākusi pie kopsaucēja, uzsāc sarunu ar dēlu.
Ļoti svarīgi darīt zināmu savam bērnam, ka tu saproti, cik grūti viņam bija saņemties. Pasaki paldies, ka viņš bija tik drosmīgs un pateica tev to. Ja dēls piecus vai vairāk gadus slēpis to, ka ir gejs, nav zināms kādiem pārdzīvojumiem viņš ir izgājis cauri līdz dienai, kad beidzot to izlēmis tev pateikt.
Ja nemēģināsi notiekošo pieņemt un izprast, pastāv reāls risks, ka jūsu attiecības tiks pārrautas vai arī tu no dēla aizvien vairāk un vairāk attālināsies. Un, jo vairāk laika paies, jo grūtāk būs vienam pie otra atkal atgriezties.
Papildu uzmanība – slikta doma
Vecākiem, kas pieņēmuši dēla teikto, jāatceras, ka tagad nav jāsāk pēkšņi izrādīt savam bērnam papildu uzmanība vai rūpes, jo tas var netieši signalizēt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Tāpēc uzvedībā nekas nav jāmaina. Ideālā gadījumā savu pastiprināto vēlmi tuvoties apslāpē, bet tā vietā dari dēlam zināmu, ka būsi līdzās brīdī, kad viņam tas nepieciešams.
Ka esi gatava būt līdzās, lai uzklausītu bēdās, šaubās un pārdzīvojumos.
Protams, var būt arī cits scenārijs, kad papildu uzmanības vietā esi izvēlējusies fakta ignorēšanu, izslēgšana no ikdienas. Tu nenoliedz dēla vārdus, esi tos uzklausījusi, tomēr par šo tematu ģimenē runāt ir tabu. Viņš joprojām var braukt ciemos, jūs sazvanāties un turpināt attiecības, bet nerunājat par viņa attiecībām. Arī dēla partnerim aizliegts viesoties tavās mājās vai pat sarunās aizliegts pieminēt viņa vārdu.
Lūk, šī ir atšķelšana – kad vienu sava dēla daļu tu pieņem, bet otru ne.
Un skumjākais ir tas – ja tu nepieņem vienu viņa daļu, tad nepieņem viņu kā cilvēku kopumā. Ideālais variants būtu atzīt, ka tev ir grūti pieņemt dēla orientāciju, bet tajā pašā laikā tu novērtē visas pārējās labās īpašības, kas veido tavu dēlu par tādu cilvēku, kāds viņš ir. Tātad tu vari nepieņemt šo vienu viņa šķautni – seksuālo orientāciju –, bet pieņem viņu kopumā kā cilvēku un neizsvītro viņu no savas dzīves šīs vienas nianses dēļ.
Ja dēls par savu homoseksualitāti paziņo tīņa vecumā…
Atkal – tikai nenovērsies no viņa, runā! Jo – visai bieži jaunieši, kas apgalvo, ka ir homoseksuāli, tādi nemaz nav. Proti, jaunības gadi ir eksperimentu un sevis izzināšanas un iepazīšanas laiks. Turklāt viņu prāts nav tik nobriedis, lai spētu izvērtēt, kas ir realitāte, bet kas – iedomas.
Tīnis, kas apgalvo, ka ir gejs, iespējams, nemaz nav pieredzējis patikšanu vai fizisku kontaktu ar otru puisi un savas fantāzijas nodefinē kā patiesību.
Bet tas, ka šādas fantāzijas eksistē, ir tikai normāli. Lai gan daudzi to skaļi neatzīst, jebkura heteroseksuāla vīrieša galvā kādreiz pazibējusi doma: es esmu gejs vai neesmu? Taču fantāzijas uzplaiksnījums vēl nenozīmē, ka vīrietis ir homoseksuāls.
