Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Satiekoties ģimenes pasākumā, tu ieraugi, ka meitai ne pārāk piestāv jaunā kleita, un iesaki viņai neizvēlēties zilo krāsu, bet viņa paskatās uz tevi tik salti, ka gluži vai sajūti ledus kristālus uz vaigiem. Tu raizējies, ka dēlam darbā nav pārāk labi apstākļi, tāpēc piezvani savai draudzenei, kas ir dēla priekšnieka sieva, bet dēls pēc tam tev vairs nekad nestāsta, kā viņam iet darbā. Meitas jaunais draugs tev iepazīstoties diez ko nepatīk, un tu tikai pajautā meitai, kā klājas iepriekšējam, bet viņa ar tevi visu vakaru vairs nerunā. Atnākusi uz dēla dzimšanas dienu, tu viņam mīļi ieknieb vaigā un gremdējies atmiņās, kāds foršs rausītis viņš bija bērnībā.
Bet pēc tam vairs nekad nesatiec dēla draugus.
Nu ārprāts, simt iespēju kļūdīties! Bet mēs taču gribam tikai labu.
Miljongadīgs arhetips
Jāsāk ar to, ka mātišķumu mums ielikusi daba un mātes arhetips. Arhetipi ir universālas, visiem kopīgas struktūras, kas pastāvējušas jau miljoniem gadu, tās uznirst no kolektīvās bezapziņas un dod mums gatavu rīcības programmu zināmās situācijās.
«Būt mātei ir arhetipiski, jo mēs, zīdītāji, nevaram izaugt, ja esam pamesti novārtā,» uzsver psiholoģe Ginta Ratniece. Mazie bruņurupucēni var paši izšķilties un izdzīvot, bet zīdītāji bez mātes neizdzīvos. Tāpēc cilvēkbērnam vajadzīgs otrs cilvēks, un parasti tā ir māte, kas turpina par mazuli rūpēties. (Tā var nebūt bioloģiskā māte, tas var būt arī tēvs, galvenais – lai kāds izpilda mātes uzdevumu.) Tas ir ļoti svarīgi, un no šīm rūpēm atkarīga visa tālākā cilvēka dzīve.
«Tas notiek instinktīvi. Pavērojiet dzīvniekus – kad kucītei piedzimst bērni, viņas uzvedība pilnībā mainās, pamostas mātišķums, lai gan neviens to nav mācījis. Tikko piedzimušiem kucēniem viņa ir laba māte 24 stundas diennaktī, bet, kad tie paaugas un kļūst patstāvīgāki, mātes uzvedība atkal mainās, un viņa pat var pret saviem kucēniem atņirgt zobus. Tā ir arhetipiska uzvedība, kas ieslēdzas pati, bez apzinātiem lēmumiem,» stāsta Ginta Ratniece.
Kas tad ir lielais mātes uzdevums? Pilnīga bērna aprūpe – ēdiens, drošība un emocionālais komforts. Lai arī piedzimstot mazulis no mātes fiziski ir atdalījies, viņa turpina rūpēties, it kā bērns vēl būtu daļa no viņas.
Bet ar laiku mātes uzdevumi mainās – par divdesmitgadīgu bērnu nevajag rūpēties kā par zīdaini!
Savukārt bērna lielais uzdevums ir attīstība. Brīžiem tas notiek galvu reibinošā ātrumā, īpaši zīdaiņa vecumā! Taču pie attīstības pieder arī atdalīšanās no mātes un vecākiem kopumā, jo nobriedušam cilvēkam jāspēj dzīvot patstāvīgi. Dabā tas reizēm tiek risināts nežēlīgi – pusaugu ērglēnus, kas neaizlido paši, lielie vienkārši izgrūž no ligzdas, un tad ir tikai divi varianti – sākt lidot vai krist zemē.
Kad pieaugšana atnāk cilvēkbērnam – kur tagad ir vieta mammai? «Mātes lielais izaicinājums ir redzēt, kad bērnam vēl vajag drošību, bet kad viņš jāatbalsta, lai dodas pasaulē. Reizēm tas tiešām ir grūti! Padomājiet, kāda elastība ir vajadzīga mātes psihei! Vispirms viņa sevi pilnībā velta bērnam un atsakās no savām vajadzībām, bet pēc tam aizvien jāsamazina mātišķums, atgūstot savu es un savas vajadzības,» saka Ginta Ratniece.
Savu, ne bērna dzīvi
Bet mammai, sevišķi, ja viņa bijusi ļoti rūpīga mamma, nereti galvā turpina griezties domu karuselis: kā viņš bez manis iztiks; un viņš vēl pieļauj tik daudz kļūdu, nabadziņš, un neko nesaprot no šīs ļaunas pasaules; man vēl vajadzētu viņam iemācīt to un to, un es taču varu vēl atbalstīt un palīdzēt, un dot padomus…Kas var notikt, ja sieviete arī pēc bērna pieaugšanas turpina būt mamma pēc pilnas programmas, dot padomus, kritizēt un jaukties iekšā bērna dzīvē? Ar ko mēs riskējam?
«Vispirms ar tā saucamo iemācīto bezpalīdzību. Jo vairāk par kādu rūpējamies, neļaujot to darīt pašam, jo bezpalīdzīgāku viņu padarām. Neļaujam kļūt gudrākam un kaut ko iemācīties, jo grūti iemācīties bez kļūdīšanās,» skaidro psiholoģe. Tas var radīt arī virkni citu problēmu, piemēram, iespaidot to, kā tālāk veidojas tuvas attiecības ar citiem. Turklāt reakcijas uz pārlieku ilgu pamperošanu var būt dažādas.
Reizēm tāds pārauklēts jaunietis tiešām pats vairs neuzņemas izaicinājumus un ļauj, lai mamma mazgā viņa kreklus un nes kotletes pusdienās, viņa vietā pieņem lēmumus un kārto dokumentus. Un ko viņš iesāks pats savā ģimenē?! Bet reakcija var būt pilnīgi pretēja, un var rasties tā sauktā kontratkarība – pieauguša bērna pāraprūpe galu galā ir arī brīvības zaudējums, un pēc tam cilvēks baidās kādu sev pielaist pārāk tuvu, jo viņam bail, ka arī šajās attiecībās veidosies atkarība. Un tad ir tā, ka gan mātei pamazām izslīd no pirkstiem tuvības pavediens, gan jaunajam pieaugušajam cilvēkam dzīvē kļūst grūti veidot jaunas attiecības.
«Zelta formulas nav, un jāskatās uz bērna vajadzībām. Bet kā mamma saskatīs cita vajadzības, ja viņai pašai nav kontakta ar savām vajadzībām?» vaicā psiholoģe. Tāpēc svarīgi, lai arhetips, kas diktē mātes uzvedību, sievietes psihē nevalda pār visu pārējo. Protams, dažas no mums tiešām ir ļoti mātišķas pēc dabas un temperamenta, bet arī tad nav visa mātišķuma jūra jānolej pār saviem bērniem – tā vietā var pameklēt piemērotu profesiju, piemēram, skolā vai sociālajā darbā. Vienkārši jāsaprot pašai savas vajadzības un jāsāk dzīvot sava, nevis bērna dzīve.
Negribas būt kaitinošajai
Dažkārt māte saprātīgi nejaucas pieaugušā bērna dzīvē, taču tikšanās reizēs piepeši pasaka vai izdara ko tādu, ka bērns sabožas vai apkārtējie jūtas neveikli. Tādi mammīšu gājieni. Turklāt reizēm tas notiek bērna draugu vai otrās pusītes klātbūtnē, un tad ir vēl ļaunāk!
Varbūt sev jāizveido tabu sarakstiņš – kā nevajadzētu izturēties pret savu jauno cilvēku?
«Nevajadzētu izturēties kā pret bērnu,» saka Ginta Ratniece. «Tas nozīmē – pamācīt, otra vietā darīt to, ko viņš var izdarīt pats, viņa vietā runāt, par viņa dzīvi zināt labāk. Tas tiešām ir mammiski un nederēs attiecībās ar trīsdesmitgadīgu bērnu. Psiholoģijas ābece – cilvēkam vienkārši jāskatās, kāda ir reakcija uz viņa rīcību vai vārdiem.»
Tu noteikti gribēji labu, bet pieaugušais bērns sabožas, apvainojas, aizgriežas, noslēdzas. Tātad kaut kas nebija pareizi. Ko iesākt? Ja kontakts ir labs, šādās situācijās var pajautāt, kas nebija labi, vai atvainoties un paskaidrot, piemēram: «Piedod, es vienkārši gribēju parūpēties! Mani uztrauc tas, kā tev iet, es gribu, lai tev iet labāk.»
Ko darīt pieaugušajam bērnam? Īpaši, ja tas notiek citu klātbūtnē? Bieži automātiskā reakcija ir uzšņākt vai apvainoties, bet negribas arī publisku attiecību skaidrošanu. Ginta Ratniece iesaka kādu izlīdzinošu frāzi, kas tomēr novelk robežas, piemēram: «Mammīt, es zinu, ka tu mani mīli, es zinu, ka tev rūp, kas ar mani notiek. Bet te es pats tikšu galā!»
Var iet citu ceļu – šo neveiklo epizodi ignorēt. Taču nereti jaunajam cilvēkam par šādu mammas iejaukšanos viņa dzīvē rodas dusmas. Ne velti terapijas seansos bieži pie problēmām tiek minēts: «Mani kaitina mana māte!» Bet negribas taču būt tai kaitinošajai!
Arī mamma, jūtot, ka aizgājusi par tālu, var ar cieņpilnu manevru atkāpties. Ginta Ratniece tad iesaka teikt: «Atvaino, es negribēju pārkāpt robežas. Negribēju iejaukties! Es zinu, ka tu pats tiksi galā!» Vai, piemēram: «Labi, tās ir tikai manas domas. Esmu pārliecināta, ka tu izdomāsi, kā to labāk izdarīt!» Jo bērnam – arī pieaugušam – ir ļoti svarīgi, ka vecāki pasaka: «Es zinu, ka tu tiksi galā! Es paļaujos uz tevi un uzticos tavām spējām! Bet, ja tev vajag palīdzību, pajautā!»
Iemīlināt dzīvē
Reizēm mammas urda iekšējās šaubas: vai tagad manam bērnam mani vairs vispār nevajag? «Vajag, bet citā veidā. Bērniem visu laiku vajag vecākus, un tā ir laba sajūta, ka viņi tur, aiz muguras, ir. Vajag arī sajūtu, ka vecākiem viss ir labi un viņi paši tiek galā ar dzīvi,» mierina psiholoģe. Bet bērns ir pieaudzis un projām, un ligzda tukša.
Kas tad es tagad esmu? Vai es vairs neesmu māte?
«Jā, tu esi mamma, bet – pieaugušam cilvēkam. Un tas nozīmē pilnīgi ko citu, nekā būt mammai mazam bērnam. Vecāki joprojām jebkurā vecumā paliek paraugs, un tad svarīgi – vai tu būsi tāda mamma, kurai gribēs līdzināties tava meita?
Labs rādītājs ir tas, ka bērni meklē ar tevi kontaktu. Vai viņiem ir labi būt ar tevi kopā? Jo, ja tev šķiet, ka esi supermamma, tikai bērni nezin kāpēc nebrauc ciemos un izvairās, kaut kas nav kārtībā. Tā turpinās vecāku uzdevums – kad bērni ir pieauguši, viņiem svarīgi redzēt, ka vecāki turpina dzīvot savu dzīvi, ir apmierināti ar savu dzīvi un laimīgi!» skaidro Ginta Ratniece. Viņai mīļš ir franču psihoanalītiķes Džoisas Makdugalas atzinums, ka mātes galvenais uzdevums ir iemīlināt bērnu dzīvē. Bet ko var iedot māte, kas pati nemīl dzīvi, bet uztver mātes lomu tikai kā pienākumu? Kas nav piepildījusi savus sapņus, bet visu ziedojusi bērnam? To redzot, arī bērns taču nemācēs dzīvot savu dzīvi skaisti un priecīgi. Un te nu mums ir vēl viens vecāku uzdevums – pieaugušam bērnam jāpalīdz būt laimīgam. Un vislabāk to paveikt ar savas dzīves paraugu.
Mūsdienu iniciācija
Senākās kultūrās vecāku un bērnu attiecības beidzās ar iniciācijas rituālu. Īpaši tas attiecās uz zēniem – cilts vecajie viņus uz ilgāku laiku aizveda projām no vecākiem, apstākļos, kur bija jāpierāda savs spēks un izdzīvošanas prasmes, un bieži tas notika uz fiziskās izturības robežas. Bija jāizdzīvo kaut kas pilnīgi pretējs mātes aprūpei. Kad tas beidzās, jaunajam vīrietim nereti pat iedeva citu vārdu, un viņš atgriezās ciltī, bet vairs ne vecāku mājās. Ginta Ratniece uzskata, ka šāda iniciācija no psiholoģijas skatpunkta ir ļoti labs risinājums. Bet vai mūsdienu dzīvē ir kaut kas, ko varētu uztvert kā iniciāciju? Sievietēm parasti šo robežu iezīmē kļūšana par māti, spriež psiholoģe. Bieži vien sava veida iniciācija ir laiks, kad jaunietis dodas studēt uz ārzemēm. Ir psihologi, kas iesaka – lai bērns pieaugtu, viņam jāpadzīvo atsevišķi, vienam pašam, vēlams, pusgadu vai gadu. Citā valstī vai pilsētā, kur viņš pats organizē savu ikdienu, domā, kā izmazgāt savu veļu, pagatavot pusdienas un iekļauties mēneša budžeta rāmīšos – pat tad, ja naudu vecāki dod. Pats iemācās atbildību un cēloņu un seku sakarības.
Viņš negrib tevi satikt
Trauksmes zvans sāk zvanīt, ja lielais bērns mammu vairs vispār nelaiž savā dzīvē. Nezvana, nebrauc ciemos un skopi atbild vai pat neatbild uz mammas telefonzvaniem. Ko nu?
«Tas jārespektē. Tam noteikti ir savi iemesli, un varbūt jāmeklē palīdzība, varbūt jāpajautā kādam no malas – kā tev izskatās, kas ir noticis? Kā tev šķiet, kāpēc viņš tā rīkojas? Protams, jābūt arī gatavai dzirdēt ko nepatīkamu. Jo skaidrs ir viens – ja bērni nekontaktējas, tātad viņiem kaut kas nepatīk,» uzskata psiholoģe.
Ko iesākt? Vai nu iemesls ir izprasts, vai par to ir tikai nojausma, bet mātei, visticamāk, gribas atgūt saikni ar savu bērnu.
Tad jādomā par uzmanīgiem, delikātiem tuvošanās ceļiem.
Ir gan jārēķinās, ka tas var prasīt laiku un ka mātes pasniegto roku, vismaz sākumā, var arī atstumt. Varbūt var bērnam uzrakstīt vēstuli? Atklāti izstāstīt par saviem pārdzīvojumiem, par to, cik mammai svarīgi, lai bērns atkal būtu viņas dzīvē, ka viņa gatava pieņemt bērna dzīvi un to, kāds viņš ir.
Bet būtībā – neko darīt, tik un tā mātes loma ir izpildīta un bērns aizgājis savā dzīvē. Jā, žēl, izplēn sapnis par kopīgiem Ziemassvētkiem, mazbērniem un citas ģimeniskas idilles ainiņas, taču ne tikai ģimene ir obligāts laimes priekšnoteikums. Vienkārši jāmeklē cits veids, kā būt laimīgai.
Jaunas aizraujošas attiecības
Kā soli pa solim bērnu atlaist viņa dzīvē? Ginta Ratniece uzskata – svarīgi jau no agrāka vecuma trenēt pašam uzņemties atbildību par savām izvēlēm, uzticēt dažādus pienākumus un izturēties kā pret pieaugušo. Gribi – dari, bet rēķinies ar sekām! Vecāki paši tam var trenēties, allaž piedomājot – bet kā es šajā situācijā izturētos pret kādu citu cilvēku, piemēram, savu kolēģi?
Mamma, kurai ļoti grūti neiejaukties pieauguša bērna dzīvē, var sev atrast kādu nomierinošu mantru. Piemēram: tā ir viņa dzīve. Vai: mācās kļūdoties. Vai: viņš ir tāds, kāds viņš ir.
«Reizēm ir jauki ar interesi vērot, par kādu cilvēku izveidojies tavs bērns,» atzīst psiholoģe. Un bieži, ja vien visu nesabojā ar nelūgtiem padomiem un jaukšanos bērnu dzīvē, sarunas ar viņiem ir ļoti interesantas. Citāda attieksme pret dzīvi, citāda, svaiga domāšana!
Veidojas jauna veida attiecības ar savu pieaugušo bērnu, un tās var izbaudīt.
Var, piemēram, kopā izmēģināt kādas jaunas aktivitātes, kur gan bērni savus vecākus, gan vecāki pieaugušos bērnus var ieraudzīt jaunā situācijā un skaidrāk saskatīt personību aiz ierastās mammas vai bērna lomas. «Esiet atvērti uztvert un pat uzzināt, ka jūsu bērni, iespējams, ir citādi, nekā jūs iedomājaties. Tas arī palīdz attiecības pārstartēt,» uzsver Ginta Ratniece.
Ja gribi iemācīties ļaut pieaugušajam bērnam dzīvot pašam savu dzīvi
- Respektē bērna robežas. Neiztaujā un nejaucies, ja tevi tālāk nelaiž. Tā ir viņa dzīve. Esi gatava pieņemt aizrādījumus un lūgumus arī tad, ja tev tie īsti nepatiks.
- Iespējams, jāapgūst jauns komunikācijas veids. Kā pieaugušajam ar līdzvērtīgu pieaugušo. Ja lielajam bērnam pret to nav iebildumu, var palikt ģimeniskas mīļuma, jociņu un bužināšanās sarunas, bet jāsajūt, kur un līdz kādai robežai tās ir vietā.
- Starp citu, nav izslēgts, ka pieaugušais bērns pats kādā brīdī atkrīt atpakaļ vecajā ģimenes modelī un sāk uzvesties kā kaprīzs pusaudzis. Nekas! Paniķosies un atkal būs pieaudzis.
- Pat ja ļoti gribas dzīvot visam līdzi, nezvani meitai vai dēlam piecas reizes dienā, bet divreiz vai trīsreiz nedēļā! Pārējā laikā labs komunikācijas veids ir ģimenes «WhatsApp» grupas, kur, ja nav laika vai noskaņojuma, var atbildēt arī pavisam īsi.
- Ļauj lielajam bērnam kļūdīties arī tad, ja skaidri zini, ka viņš kļūdās. Lai viņš var no savas kļūdas kaut ko iemācīties. Tu vari būt labs atbalsts, bet ne sava bērna menedžere. Ja viņš tev par savu kļūdu pastāstīs, vari uzdot kādu atbalstošu jautājumu, piemēram: «Un ko tu tagad domā darīt?»
- Neuzmācies ar padomiem, ja tos šajā brīdī nemaz negaida! Padomu varam dot tāpat kā citiem pieaugušajiem, piemēram, draugiem – ja jūtam, ka no mums tiešām gaida kādu ieteikumu vai pieredzi.
- Nesāc komandēt un izrīkot! Atceries, ka tev blakus ir līdzvērtīgs pieaugušais, kuram vari vien palūgt vai ierosināt.
- Kop attiecības ar bērnu! Esi gatava kompromisiem, esi gatava neapvainoties, bet piezvanīt un kaut ko ierosināt pirmā, esi gatava atvainoties, ja to vajag.
- Iemācies strīdēties konstruktīvi – neklusēt, netēlot cietēju, nepastumt neatrisinātas problēmas zem paklāja, nerīkot scēnas, nestaigāt ar vainas apziņas nastu, bet jēgpilni izrunāt un atrisināt, ja starp jums kaut kas samezglojies.
- Dzīvo savu, nevis savu bērnu dzīvi!
