«Tas ir normāli, ka tūliņ pēc šķiršanās katrs noslēdzas sevī, paiet zināms laiks, līdz bijušie atkal spēj runāt. Kādam tas būs mēnesis, kādam pusgads, kādam – daudzi gadi. Arī mums kādi pāris gadi pagāja, līdz nonācām pie situācijas, kāda ir šobrīd – ka mēs spējam sanākt visi kopā, ir tādi kā ģimenes pasākumi. Manuprāt ir svarīgi, ka bērns redz – pat ja viņa vecāki nedzīvo kopā ikdienā, viņi viņam ir abi, un spēj savā starpā runāt, apskauties, vēlēt labu.»
«Domājot par šķiršanos, arī man ir skumji. Es apzinos, ka esmu otru cilvēku stipri sāpinājusi. Es vēlētos, lai viņš ir laimīgs, kopā ar citu sievieti vai kā savādāk, bet jā. Esmu arī viņam sūtījusi labas domas. Katram ir jāsper solītis pretim tām normālajām attiecībām pēc šķiršanās.»
Tomēr, ja arī tagad Liene atzīst, ka viņas bijušais ir labs cilvēks un labs tētis – kādēļ tika pieņemts lēmums šķirties?