Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad kļūstam par lieciniekiem bīstamai vai nāvējošai situācijai, mēs piedzīvojam psiholoģisku traumu. Lai tā notiktu, nav pat jāatrodas traumatisko notikumu epicentrā – pietiek skatīties ziņas un just līdzi tiem, kas šobrīd piedzīvo karu. Redzot vardarbību, arī mūsos rodas bailes, trauksme, dusmas, bezspēcības izjūta vai apātija – normālas atbildes reakcijas uz nenormāliem apstākļiem.
Ar ko atšķiras krīze no krīzes?
Nav jau tā, ka līdz šim mēs nekad nebūtu bijuši liecinieki traumatiskiem notikumiem vai ārēju apstākļu dēļ nebūtu piedzīvojuši krasas emocionālas svārstības. Piemēram, notiek pēkšņs nelaimes gadījums ar pašu vai tuvu cilvēku. Tas izsit korķus, un ir vajadzīgs laiks, lai mēs spētu adaptēties jaunajai situācijai un emocionāli atgrieztos ierastajā ikdienas ritmā. Tomēr šādos gadījumos palīdz tas, ka pārējā dzīve rit daudzmaz prognozējami, un parasti mēs zinām, kādu palīdzību no ārpuses piesaistīt, ja jūtam, ka pašu resursi izsīkst.
Ziņas par netālu notiekošu karadarbību sagrauj drošības izjūtas pamatu, jo karadarbības gaitu un mērogu nav iespējams iepriekš prognozēt. Bet, jo mazāk spējam prognozēt iespējamos nākotnes notikumus un jo mazāk spējam tos ietekmēt, jo spēcīgāku stresa reakciju tas mūsos rada. Turklāt, novērojot netaisnību, kas vēršas pret citiem, arī mēs piedzīvojam dažādas emocijas: bailes, ka līdzīgu situāciju piedzīvosim arī mēs un mūsu tuvinieki; bezpalīdzības izjūtu, ka šo situāciju nevaram atrisināt, ka mūsu iespējas palīdzēt ir stipri ierobežotas; vainas izjūtu par to, ka mēs dzīvojam labos apstākļos, kamēr citi bez ēdiena un ūdens sēž pagrabos. Starp citu, tieši vainas izjūta daudzos tālāk izraisa arī bezjēdzības izjūtu: kāda jēga darīt ierasto darbu, ja tepat kaimiņos cilvēki iet bojā. Vai arī izjūtu, ka neesam tiesīgi priecāties, ja citi piedzīvo smagas bēdas. Notiekošais rada arī naidu, kas sakņojas jautājumā: kā vispār kas tāds varēja gadīties, kurš par to uzņemsies atbildību?
Liecinieka traumu visdziļāk piedzīvo tie, kas emocionāli un apziņas līmenī identificējas ar cietušo tautu.
Bet baltiešiem ģenētiskajā atmiņā ir līdzīga pieredze, tāpēc arī emocijas un līdzpārdzīvojums tik spēcīgi.
Kā mazināt bezspēcību?
Mūsu reakcijas individuālā līmenī, protams, atšķiras. Var novērot, ka šobrīd visspēcīgāko emociju intensitāti piedzīvo tieši jauni cilvēki, kuriem vēl nav bijusi smagu krīžu pieredze. Tiem, kuri jau ir pieredzējuši situācijas, kad jutušies bezspēcīgi, emocionālā atmiņa it kā pasaka priekšā, kā rīkoties.
Kāpēc ar mums tā notiek? Evolūcijas likums saka: izdzīvo tie, kas spēj pielāgoties. Krīžu kontekstā cilvēka psihe iekārtota tā, ka, atkārtojoties noteiktam kairinājumam, emocionālās reakcijas intensitāte mazinās – tā pakāpeniski pierod: it kā notrulinās, lai cilvēks spētu konstruktīvāk, ar apziņu reaģēt uz esošajiem apstākļiem un racionāli izsvērt, kura būtu visefektīvākā darbība. Tāpēc sākotnējais šoks par notikušo ar laiku mazinās un cilvēks sāk plānot savas darbības: nav iespējams karu padarīt par nebijušu, nav mūsu spēkos to novērst, bet – ko varam darīt tādu, no kā ir jēga? Konstruktīva reakcija ir, piemēram, stāties Zemessardzē, iesaistīties humānās palīdzības punktos un šķirot lietas, ko paredzēts nogādāt karā cietušajiem, pīt maskēšanās tīklus. Starp citu, reāla, noderīga, aktīva darbība visefektīvāk spēj mazināt arī mūsu iekšējo trauksmi, bezspēcības un bezpalīdzības izjūtu. Pie darbības ir pieskaitāma arī konkrētu lietu un naudas ziedošana, un tā ir vajadzīga abām pusēm – dodot otram nepieciešamo, mēs arī paši sev palīdzam atrast iekšējo līdzsvaru, jēgu savai esamībai krīzes apstākļos.
Darbošanās ir svarīga arī tāpēc, ka sasprindzinājuma situācijās organismā pastiprināti izdalās stresa hormoni kortizols un adrenalīns, kas organismam liek funkcionēt ekstremālā režīmā, bet abu hormonu līmeni iespējams pazemināt tikai fiziski aktīvā darbībā. Līdz ar to, ja spriedzi nevaram izlādēt citiem domātajos palīdzības pasākumos, ir jādomā, kā sevi vēl fiziski noslogot, lai tā ķermenī neuzkrātos. Šajā gadījumā lāča pakalpojumu izdara jau minētā vainas izjūta, kad šķiet: es nedrīkstu domāt par sevi brīdī, kad citiem ir tik grūti.
Tāpēc ir svarīgi racionāli saprast: par citiem varēšu parūpēties tikai tad, ja spēšu parūpēties arī par sevi.
Ļaujot spriedzei organismā uzkrāties, tā var radīt tādus veselības traucējumus, ka vairs nespēj citiem līdzēt pat ar mazumiņu.
Trīs aizsargreakcijas
Cilvēka psiholoģiskā uzbūve ir ļoti sarežģīta, un emocionālās reakcijas uz dažādiem notikumiem sakņojas arī līdz šim piedzīvotajā. Mēs katrs esam atraduši savu izdzīvošanas stratēģiju, bet tā atklājas tieši krīzes situācijās.
Intensīva stresa apstākļos, kas brīdina par iespējamām briesmām, cilvēkam piemīt trīs instinktīvas aizsargreakcijas: cīnīties, bēgt vai paslēpties. Ukrainas kara kontekstā cilvēku darbībās varam novērot visas minētās.
Tie, kas ir gatavi cīnīties, dodas uz Ukrainu, stājas Zemessardzē, iesaistās dažādos palīdzības pasākumos, tostarp pie sevis izmitina bēgļus.
Tie, kas nosacīti bēg, uzsver: es nododos garīgām praksēm un nevēlos sevī ielaist negatīvas emocijas. Proti, cilvēkam ir jāvairo labais, un to var izdarīt, domājot gaišas domas. Par bēgšanu liecina arī apzināta izvairīšanās no jebkādas informācijas, kas saistīta ar karu, kā arī racionalizācija – uz mani karš neattiecas, jo es tāpat šajos procesos neko nevaru mainīt. Un vispār – liecieties mierā, viss, kas notiek, notiek uz labu.
Līdzīgi izpaužas arī slēpšanās: visbiežāk kā notiekošā ignorēšana. Piemēram, cilvēks visu savu uzmanību vērš uz ko citu. Ja šobrīd tiek remontēts dzīvoklis, tam tiek veltītas visas domas un rūpes – viena dzīves norise tiek hipertrofēta.
Bēgot un slēpjoties cilvēks cenšas mazināt stresa līmeni, kas rodas, tiklīdz nonākam kontaktā ar informāciju par karu. Taču tas ir mānīgi. Kaut pa aplinkus ceļiem, informācija mūs sasniedz pat tad, ja televīzijas pārraides neskatāmies, medijus neizmantojam un sociālos tīklus nelietojam. Līdz ar to spriedze uzkrājas tik un tā.
Pārmērīgu spriedzi rada arī pretēja rīcība, kad cilvēks nemitīgi seko līdzi jaunākajai informācijai, neatstājot sev laiku un iespējas darīt un domāt arī kaut ko citu. Neprognozējamības un bezpalīdzības situācijā instinktīvā izjūta saka: jo vairāk informācijas būs, jo labāk spēšu prognozēt turpmāko notikumu gaitu. Bet, ievācot pat ļoti daudz ziņu, saprotam, ka tik un tā neko daudz prognozēt nevaram. Tāpēc ieteikums – informācijas apjomu dozēt, izvēloties dažus uzticamus informācijas kanālus. Nemitīgi sekojot līdzi jaunākajām ziņām un emocionāli tajās iesaistoties, automātiski sašaurinās pasaules skatījums un cilvēks pats sevi dzen stresā.
Kad šausmas beigsies
Lai saglabātu iekšējo līdzsvaru, ir svarīgi paturēt prātā, ka dzīve turpinās un kaut kad beigsies arī kara šausmas. Ja dzīvojam paaugstināta stresa apstākļos un spriedzi neizlādējam, notiek tas, par ko tagad cilvēki sūdzas visbiežāk, – pazūd apetīte, parādās bezmiegs. Un tas notiek iepriekš minēto fizioloģisko procesu dēļ – izstrādājoties kortizolam un adrenalīnam, organisms ieslēdz izdzīvošanas režīmu. Pateicoties tam, cilvēks dienām var negulēt, iztikt bez pārtikas. Bet tas arī izsmeļ organisma iekšējās rezerves. Tāpēc ir ļoti svarīgi ieplānot brīžus, kad varam stresu atlaist, – paklausīties skaistu mūziku, izbraukt pastaigā uz mežu, noskatīties kādu filmu. Pat tad, ja šķiet, ka šobrīd nekam īsti nav jēgas, ja tepat blakus notiek karš, ir svarīgi atcerēties, ka, tiklīdz dzīve normalizējas, jēgu atkal iegūst itin viss. Simboliski runājot: ne tikai dārzā izaudzētie kartupeļi dzīvības saglabāšanai, bet arī puķes skaistuma vairošanai pasaulē.
Ir vēl kāds pašpalīdzības veids. Uzzinot par karadarbību kaimiņos, mēs piedzīvojam bailes, iedomājoties sevi otra vietā. Taču savā iztēlē situāciju nereti katastrofizējam: ieliekam tajā visu savu bezpalīdzību, bailes, apjukumu. Un tad mums šķiet, ka, līdzīgos apstākļos nonākuši, netiksim galā, būs tik briesmīgi, ka to nepārdzīvosim. Bet arī šis ir tikai viens no veidiem, kā ļaut izpausties savām bailēm. Parasti, nonākot konkrētā situācijā, cilvēks tiek galā, turklāt bieži vien daudz labāk nekā sava prāta izspēlētajās vīzijās. Taču kāpēc notiek katastrofizēšana? Patiesībā tā ir neapzināta psihoterapija, tāpēc svarīgi, lai cilvēki, kas ir apkārt, otru nekušina un nesaka: nerunā tik briesmīgas lietas! Tikai tad, kad otrs ir kārtīgi izšausminājies, var mierīgi izrunāt iespējamo rīcību scenārijus nākotnē. Jo, iztēlojoties pašu briesmīgāko un norunājot no sevis nost emocijas, cilvēks var sākt meklēt iekšējo līdzsvaru. Šis ir arī veids, kā atbrīvoties no smacējošām emocijām, neļaut tām uzkrāties.
Arī asaras ir veids, kā atbrīvoties no stresa radītās spriedzes un iegūt atvieglojuma izjūtu.
Tomēr katram pašam ir jāmeklē, kas vislabāk der iekšējā līdzsvara saglabāšanai. Vienam tā ir fiziska izlādēšanās, kādam – sociālais kontakts, citam – koncentrēšanās uz savām tehnikām.
Kas vēl var mūs stiprināt?
Austrijas ebreju izcelsmes psihiatrs Viktors Frankls, kurš Otrā pasaules kara laikā pārdzīvoja koncentrācijas nometni un kuram bija minimālas cerības izdzīvot, vēlāk savos darbos noformulēja galvenās atziņas, kas, viņaprāt, palīdz cilvēkam izturēt un nesalūzt arī situācijās, kad šķiet – sliktāk vairs nevar būt. Cilvēks savu dzīves jēgu var realizēt ar trim galvenajām vērtībām. Pirmkārt, tas ir darbs, kurā tiek radīts kaut kas jauns. Otrkārt, attiecības ar citiem cilvēkiem – tu vari kādam kļūt par resursu, viņu atbalstot, spēcināt, vairojot iekšējo mieru, spēku un pašpaļāvību. Turklāt, palīdzot otram, arī mēs paši nejūtamies vieni un pamesti. Pati svarīgākā ir trešā, attieksmju vērtība – kā es pats izturos pret apkārt notiekošo. Ar to vien, ka paši esam stabili savās vērtībās un dzīvojam ar stingru mugurkaulu, mēs varam stiprināt arī citus.
