Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Močījam tālāk, nav ko slinkot!» Tāda bija Arta atziņa pēc janvāra autoavārijas uz bāņa Polijā, kad viņš kopā ar kolēģi ceļā uz «Monako Electric Kart» čempionāta testa dienām 120 km/h ātrumā ietriecās ceļa remonta norobežojumos, atsitās pret furgonu blakus joslā un apstājās, ielidojot barjerās. «Tesla Model S» automašīnas virsbūve tika pilnībā sadragāta, bet viss, kas atradās auto salonā un kravas nodalījumā palika neskarts – pat varēja ieslēgt siltumu un uzlādēt telefonu, savukārt braucēji bija pilnīgi bez jebkādām traumām.
«Varētu jau sēdēt un raudāt, bet mums tam nebija laika. Divas stundas pēc avārijas bijām ceļā, vēl pēc 14 stundām – Itālijā, kur sēdinājām mašīnā pilotus. Ir jāturpina ceļš, lai ko tas prasa,» saka Artis. Viņš gatavojas Monako elektrokartingu čempionātam, kas būs lielākās elektrokartingu sacensības pasaulē ar 90 kartingiem trijās kategorijās. Sezona sāksies 21. augustā Monako ielās un turpināsies dažādās ielu trasēs Monako un Francijas apkārtnē. Čempionātam savu svētību ir devis arī Monako princis un atbalsta vairāki pazīstami autosportisti.
Artis, Saldus zēns no lielas lauku ģimenes, savu 29. dzimšanas dienu svinēja kopā ar bijušo ASV prezidentu Baraku Obamu un ir ticies arī ar «Facebook» radītāju Marku Zakerbergu. Arta ideju pamatā ir zaļais skats uz dzīvi: pasaule, kurā var ātri un ērti pārvietoties, neradot izmešus.
Kad Artim bija 21 gads, viņš izstrādāja elektrotaksometru projektu Liepājai. Citi teica: tu esi izkūkojis prātu! Elektrotakšus gribi reāli laukos? Nopietni? Tikmēr Artis sazinājās ar «Tesla» viceprezidentu un vienojās, ka Liepāja būs pirmā Eiropas pilsēta, kurai piegādās trīs «Tesla Model S» automašīnas. Bankas Arta idejai pateica nē, bet doma par elektrotransportu palika.
Gada laikā Artis pašmācības ceļā «atkoda», kā uzbūvēt elektrovelosipēdus, tomēr to ražošanas un nomas biznesa projekts savu īstās veiksmes stundu nepiedzīvoja. Toties līdz kaulam izprastā elektrotransporta ražošanas tehnoloģija deva dūšu un spītu radīt ko neparastāku un jaudīgāku.
Elektrokartingu ražošanas pamatā ir kādas neparastas derības. Sarunā ar Latvijas Automobiļu federācijas Rallija komisijas padomes šefu Jāni Krastiņu Artis sadzirdēja, ka visa autosporta pamatā ir kartings. Viņam radās doma: jāražo elektrokartings! Krastiņš šādu ideju nosauca par neiespējamu, bet Arta ambīcijas bija tik lielas, ka Krastiņš investēja 10 000, lai puisis parāda, ka var uzbūvēt elektrokartingu, kas pārspēj «benzīnniekus». Tā radās pirmais prototips un aizsākās «Blue Shock Race» kartingu zīmols. Lai pierādītu kartingu spējas, testējot tos realitātē, tika izveidoti vairāki kartodromi, un arī tas bija tikai sākums.
Nopietnāka attīstība sākās 2015. gadā ar uzņēmuma formas maiņu uz SIA «Blue Shock Race», kad pievienojās uzņēmējs Ģirts Cēlājs. «Agrāk bijām apsprieduši dažādas manas biznesa idejas, bet viņš noteica, ka jāsaredz miljonu potenciāls. Tā pašlaik arī ir realitāte,» saka Artis. Pirmajos gados ieguldot 200 000 eiro un kopā pacietīgi strādājot, pašlaik apgrozījums mērāms miljonos, un uzņēmumā strādā vairāk nekā 30 darbinieku. Liepājā ražotie kartingi pārdoti vairāk nekā 25 valstīs – ASV, Monako, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Honkongā, Singapūrā un citur.
Nakts ar meksikāni
«Reiz naktī piezvanīja kāds meksikānis – gribot nopirkt kartingus. Kad viņš nosauca skaitu, sarēķināju, ka tas maksās apmēram 200 000 eiro – mums tā bija milzīga nauda. Likās neticami, bet klients saka: vajag! Nosūtu piedāvājumu, viņš prasa līgumu. Nosūtu līgumu, viņš atsūta ieskenētu maksājuma čeka kopiju. Aizbraucu uz biroju, sagatavoju rēķinu, parakstu, apzīmogoju, ieskenēju un nosūtu. No rīta pieceļos – nauda jau ir kontā! Aizeju uz biroju un čaļiem saku: nezinu, ko šonakt darījāt jūs, bet es pārdevu kartingus uz Meksiku.»
Arta 5 biznesa atziņas
- Rīcība. «Reizēm, lai piepildītu savus sapņus, ir vienkārši jārīkojas. Ziniet, kas jādara? Ļoti vienkārši: piecel savu pakaļu!»
- Komanda. «Piecu, sešu un pat astoņu cilvēku komanda strādā kā specvienība – cilvēki cits citu zina un kopā iet uz priekšu. Komandai augot, man kā vadītājam ļoti daudz kas sevī jāsalauž un jāizveido sistēma, pēc kuras strādāt. Tā vairs nav specvienība – tas ir armijas bataljons, kurā jāievēro stingri noteikumi. Kad mēs būsim jau vairāki simti, būs vajadzīgi ģenerāļi, kas vadīs katrs savu bataljonu. Eju tam visam cauri un mācos ar nenogurstošu pieredzējušo valdes kolēģu atbalstu.»
- Attieksme. «Dzirdēts, ka latviešu uzņēmēji par daudz auklējas ar saviem klientiem. Sak, amerikāņu biznesmenis trīsreiz nežagotos: lai klients izdomā – paraksta līgumu vai neparaksta, un viss – uzredzēšanos! Es tam nepiekrītu. Mēs sporta biznesā piedāvājam ekskluzīvu preci, tādēļ mums ir ekskluzīvi klienti, un viņiem vajadzīga ekskluzīva pieeja. Jā, varbūt ir arī tādi klienti, ar kuriem nevajag auklēties: gribi – pērc, negribi – nepērc, bet ir maksimāli jāauklējas, ja jūti, ka tieši caur šo klientu vari iegūt pieeju un atslēgu tādām lietām un vietām, kas citādi nebūtu sasniedzamas. Tieši tā bija mūsu atslēga, lai sasniegtu Monako.»
- Pārmaiņas. «Ir lietas, ko nevaram mainīt, piemēram, pandēmijas laika dēļ radušās piegādes problēmas. Toties vienmēr ir iespēja atrast tādu darbības veidu, kas der konkrētajam laikam. Sākoties pandēmijai, sapratām, ka izklaides bizness tiks nobremzēts, tādēļ savu komunikāciju pragmatiski pārvirzīja uz individuālo sportu. Čempionāti notikt nevarēja, bet sportistiem ir sponsori un nauda – viņi labprāt pamēģināja ko jaunu. Mēs – elektrokartingu ražotāji – bijām kā iepriekš neredzētas sviestmaizes uz autosporta galda. Lai arī noma bija apturēta, mūsu bizness aizgāja uz augšu, jo notika tā, kā bijām prognozējuši: daudzas izklaides halles ieguva sporta atļaujas, un mēs varējām darboties ar pilnu jaudu.»
- Izdošanās. «Vienmēr esmu teicis: nav iespējams nesanākt, ja dara no sirds, un es šim projektam esmu ziedojis dienas un naktis vairāku gadu garumā.
Skatoties «excel» tabulās, grūtu brīžu ir bijis miljoniem: kad jācīnās ar valsts iestādēm, kad kontā ir nulle jau trīs mēnešus, kad nav ne mazākās nojausmas, kā pakustēties, bet ir jākustas. Biju par stulbu, lai saprastu, kur eju, tāpēc arī esmu te nonācis. Ja es būtu zinājis, cik tas būs smagi, droši vien pat nebūtu sācis iet. No rīta piecelies, pa degunu tek asinis, un nezini, kā izdarīt to, kas jāizdara, bet ej un dari, jo atpakaļceļa nav. Pusceļā taču atpakaļ negriezīsies! Ja atpakaļ jāiet tikpat, cik uz priekšu, tad labāk peldēt tālāk.»
Populārākie raksti
