Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
5
-
0
-
1
-
0
-
Nu labi, tā pavisam viena jau neesmu – man ir divi bērni un burvīgu, pilnīgi traku draudzeņu bariņš. Un tomēr – kad pienāk brīvdienas, bērni dodas pie tēva (vienojāmies par šādu atvašu sadales modeli), draudzenes nododas savām ģimenēm, bet šķirtenes – un tāda draudzeņu pulkā esmu vienīgā – paliek savā nodabā.
Ak, kā es sākumā baidījos no nedēļas nogalēm! Jau piektdienas pēcpusdienā, reizēm pat no rīta, pavadot bērnus uz skolu, mani pārņema panika. Tāda drūma sajūta, ka, iestājoties vakaram, visi citi dosies siltumā un drošībā pie saviem mīļajiem, bet es palikšu viena tumsā un aukstumā. Kā sērdienīte no Tek saulīte.
Jā, kamēr manas draudzenes bija sapņojušas par ģimenes dzīvi, manā sapņu dienaskārtībā nekā tāda nebija. Man bija mazi sievišķīgi sapnīši, nevis paveicamo darbu saraksts, drīzāk gan – izjūtu virkne, ko alku piedzīvot.
Atceros, kā pirmajos mēnešos visas nedēļas nogales, kurās bērni bija prom, kā aptrakusi tīrīju dzīvokli, kārtoju skapjus, mazgāju un gludināju drēbes – visu ko, lai tik nebūtu jāskatās acīs šausminošajai patiesībai. Ka es – mamma un vēl nesen arī sieva savos labākajos gados – nedēļas nogali pavadu pilnīgi viena. No mājas laukā lielākoties negāju – satikšu vēl kādu, būs jāstāsta, ko daru, kāpēc viena. Vakaros trekterēju vīnu un skatījos seriālus. Raudāju par filmu mīlas stāstiem – drusku aizkustināti, bet lielākoties skaudīgi. Un paniski gaidīju pirmdienu, lai mana dzīve atkal liktos kaut nedaudz normāla.
Mazi sapnīši
Nezinu, kā tas notika, bet vienā brīdī mani atlaida. Nu cik ilgi tu tīrīsi tīru dzīvokli, cik litrus vīna sevī ieliesi, cik banālu filmu noskatīsies? Atžirgu, noliku slotu, aizvēru datoru un paskatījos sev apkārt. Eu, bet es taču esmu viena! To es konstatēju jau tūkstošo reizi, bet šoreiz nez kāpēc nejutos ne bezcerīgi, ne arī vientulīgi. Baiļu drudzī man bija garām paslīdējusi kāda svarīga nianse. Ka nekad dzīvē līdz šim neesmu bijusi viena…
Tā, šitik dīvainā veidā es pēc šķiršanās atradu laimi. Teikšu pat vēl dramatiskāk. Es atradu dzīves jēgu, ko savas laulības laikā biju pazaudējusi.
Piepeši man atausa, kā par savu priekšā stāvošo pieaugušo dzīvi tiku fantazējusi skolas laikā. Cik dīvaini, ka par to nebiju domājusi… jā, kopš skolas laikiem! Bet pēkšņi visas manas meitenīgās sapņu ainiņas iznira acu priekšā kā kadri no tām sentimentālajām filmām, par ko nu birdināju vīna piesūcinātas asaras. Nu, piemēram, kā es, smuki sapucējusies, atnāku no darba savās mājās. Nogurusi un gandarīta. Uzlieku skaistu mūziku, pagatavoju vakariņas, lapoju žurnālu, sazvanos ar draugiem, dodos uz kino un koncertiem.
Jā, kamēr manas draudzenes bija sapņojušas par ģimenes dzīvi, manā sapņu dienaskārtībā nekā tāda nebija. Man bija mazi sievišķīgi sapnīši, nevis paveicamo darbu saraksts, drīzāk gan – izjūtu virkne, ko alku piedzīvot. Un… ne vīram, ne arī bērniem, ne arī jebkādiem ārējiem faktoriem te nebija nekādas teikšanas. Mani sapņi bija par mani, manām izjūtām un par kādu personību es reiz kļūšu. Patstāvīgu, juteklisku, pašpārliecinātu, pašpietiekamu, radošu, sabiedrisku, vēlīgu. Un ļoti laimīgu. Tas arī viss.
Gandrīz atvaļinājums
Drīz pēc vidusskolas es iemīlējos, apprecējos un radīju sev jaunus sapņus un mērķus. Un kaut kā visā tajā krāsainajā, piesātinātajā dzīves jūklī man piemirsās tā sieviete, par ko gribēju kļūt. Vēl vairāk – es izšķīdu attiecībās ar vīru un vienkārši sāku plūst no notikuma uz notikumu, no gada uz gadu. Cik labi, patiešām, cik labi, ka biju spiesta pati sevi sapurināt un pamosties! Un ka man kā uz zelta paplātes ir pasniegta nevis sodība, bet karaliska iespēja piecas dienas nedēļā veltīt sevi darbam un bērniem, bet divas – tikai un vienīgi sev. Tādas man ir trīs nedēļas nogales mēnesī, kas sanāk gandrīz vai kā mazs atvaļinājums!
Baudīt savas Bonifācija brīvdienas sāku soli pa solim, ar katru reizi pati sev atklādama visus tos it kā tik vienkāršos dzīves prieciņus, kas pilnas slodzes sievai un mammai parasti iet gar degunu – un es te nerunāju par kaut kādu izgulēšanos, cik tīk. Izrādās, tādu lietu ir ļoti, ļoti daudz!
Un man atlika izvēle: turpināt slēpties un laizīt savas brūces vai iziet no mājas un paskatīties, sajust, kā tas ir – dzīvot savā bērnības fantāzijā. Tieši tā – es jau biju savā fantāzijā vai vismaz ļoti tuvu tai – gandrīz viss, par ko biju sapņojusi, jau bija īstenojies. Man ir lielisks, radošs darbs, kas nogurdina un vienlaikus dara laimīgu, pašas iekārtots mājoklis, kurā jūtos kā karaliene savā karaļvalstī. Brīnišķīgu draugu loks, kurā varu smelties atbalstu un sniegt to pretī arī pati. Dzīves pieredze, kas ļauj sajust un uztvert smalkāk un gudrāk. Es dzīvoju lieliskā pilsētā, kurā varu īstenot savas intereses un piedzīvot vērtīgas atklāsmes. Atliek tikai ņemt pretī un izbaudīt.
Soli pa solim
Baudīt savas Bonifācija brīvdienas sāku soli pa solim, ar katru reizi pati sev atklādama visus tos it kā tik vienkāršos dzīves prieciņus, kas pilnas slodzes sievai un mammai parasti iet gar degunu – un es te nerunāju par kaut kādu izgulēšanos, cik tīk. Izrādās, tādu lietu ir ļoti, ļoti daudz! Lēnām, lēnām dzert krūzi kafijas un skatīties sienā. Brokastīs notiesāt kūkas gabalu un neko citu. Visu dienu mērīt un kombinēt skapī iekonservētās drēbes, lakot nagus, gulēt vannā ar masku uz sejas.
Taču tāda īsta piedzīvojuma sajūta man piezagās, kad sadūšojos iziet no mājas. Jā, jā, es saprotu, cik bērnišķīgi tas izklausās, taču pirmo reizi, sestdienas dienā izejot no mājas, īsti pat nezinot, kurp un kāpēc, jutos, kā dodoties mazā ekspedīcijā. Uz kino, protams, iepriekš biju viena pati gājusi. Taču aiziet uz kafejnīcu pusdienās un notiesāt tās cēlā vientulībā, bezmērķīgi vērojot apkārt notiekošo, man nekad nebija nācies, goda vārds. Vai aiziet uz bāru un izdzert kokteili. Sākumā ir drusku tā kā neērti, drusku vientulīgi – it īpaši, ja tev deguna priekšā apsēžas laimīga ģimene ar čalojošiem bērneļiem. Bet pamazām es to «gribas kā normāliem cilvēkiem» iemidzināju un tā vietā ļāvos pilnīgi egoistiskam vienatnes priekam.
Teiksiet – kas tad tā par laimi, salīdzinot pret to, ko izjūti, pavadot laiku ar ģimeni? Ziniet, ko atbildēšu? Mana. Tā ir mana laime.
Mana laime
Sakiet, ko gribat, taču tā tomēr ir tāda laime – iziet ārā un doties, kur acis rāda. Cik ilgi, cik ātri vai lēni es gribu. Varu apstāties un varu arī staigāt stundām bez apstājas. Aizbraukt līdz Bolderājai un iet, iet, iet gar jūru, nevaktējot, ka tik kāds nesaslapina kājas vai nesaķer iesnas. Tajā ir kaut kāda skaista brīvība, tāda absolūta, pateicības pilna ļaušanās dzīvei.
Un tikpat labi es varu arī neizlīst no gultas vispār. Visu dienu. Atvērt acis, tad atvērt grāmatu un lasīt, kamēr sāk gribēties ēst. Tad aiziet līdz ledusskapim (vai pasūtīt suši – sev vienai!) un fiksi atpakaļ gultā.
Un pats labākais ir vieglā, aizrautības un prieka pilnā izjūta pirmdienas rītā. Kad varu sākt savu nedēļu, pilnībā pārstartējusies, pilna enerģijas un briesmīgi noilgojusies pēc bērniem.
Pats skaistākais šajos bērna priekos ir iespēja beidzot sev pašai pajautāt – kas dara mani laimīgu? Nujā, bērni, ģimene, darbs, skaistums, gudri cilvēki – to visu būtu skaitījusi vēl dažus mēnešus iepriekš. Bet dzīve taču sastāv no miljoniem skaistu nieku – un arī tie var tevi darīt laimīgu. Pa īstam laimīgu, bez izlikšanās. Man šķiet, dzīve pret mums ir tik dāsna, ka visas šīs sīkās pērlītes mums slīd garām nepamanītas, nenotvertas, nesamīļotas. Tā, šitik dīvainā veidā es pēc šķiršanās atradu laimi. Teikšu pat vēl dramatiskāk. Es atradu dzīves jēgu, ko savas laulības laikā biju pazaudējusi.
Teiksiet – kas tad tā par laimi, salīdzinot pret to, ko izjūti, pavadot laiku ar ģimeni? Ziniet, ko atbildēšu? Mana. Tā ir mana laime. Un es varu pilnīgi godīgi atzīties – lai cik daudz prieka, gandarījuma un audzinošas dzīves pieredzes man sniegusi ģimenes dzīve, tieši šīs vienatnē pavadītās nedēļas nogales man beidzot ir ļāvušas sajusties tādai īstai, viengabalainai un apaļai. Kā dimanta oliņai.
Atzīšos – tagad es nevaru vien sagaidīt nedēļas nogali. Goda vārds. Tas mirklis piektdienas vakarā, kad ir aizvērušās durvis, mājās iestājies klusums… kas tā ir par laimi! Paradīze! Un pats labākais ir vieglā, aizrautības un prieka pilnā izjūta pirmdienas rītā. Kad varu sākt savu nedēļu, pilnībā pārstartējusies, pilna enerģijas un briesmīgi noilgojusies pēc bērniem. Man patīk!
