Decembrī man pienāk mirklis, kad nepārvarami gribu noklausīties Stinga albumu If on a Winter’s Night. Tā ir padrūma mūzika, smalki mežģīņota kā leduspuķes un vēsa kā elpa piesnigušā mežā. Kādreiz pietiek ar vienu reizi, citu – kā terapiju griezt pa apli, līdz tomēr apnīk. Man vajag šo aukstumu. Lai sajustu siltumu un gaismu. Pasaulē un pati sevī. Jo tā izaug no šī tumšā, sastingušā mirkļa. Kā dažas lapas tālāk saka psihoterapeite Indra Majore-Dūšele: dzīvē nepieciešama gan darbība, gan esība.
Decembra dabas scenogrāfija ir perfekta, kad atļaut sev dziļāku klusuma brīdi. Paņemt pauzi, lai neplānotu, nepieprasītu, bet ļautu sev pabūt ar atliktajām domām un jūtām. Savā mājā, skatoties pa logu, kā krīt sniegs, vai pastaigā starp kailiem koku stumbriem. Kā Aija Andrejeva, kura lēni kurina malkas krāsni. Vai Mārcis Auziņš, kurš meditē.
Kad man pirmo reizi mūžā bija salūzusi sirds, mana drusciņ vecākā draudzene, kura zināja, ka pēc šādām sāpēm ne tikai izdzīvo, bet, kas tobrīd liekas neticami, reizēm tās pat aizmirstas, teica – arī sīkās druskās sašķīdušā sievietes sirdī vienmēr paliek ieraudziņš, no kura var izaugt jauna mīlestība. Vēlāk man ir radusies dziļa pārliecība, ka mīlestību nesatiek un neatrod, mīlestība ir individuāla izjūta. Tā ir kā maza uguntiņa, kas jau ir un kas uzliesmo, satiekot savējos. Vai arī – tās nav. Tāpēc diemžēl ir cilvēki, kas nemīl sevi un nespēj mīlēt pat savus bērnus, nemaz nerunājot par it kā svešajiem. Jā, mīlestību, manuprāt, nesatiek, veiksme un laime, ja izdodas satikt cilvēkus, kam savu mīlestību dot, kas to novērtē, lolo un tikpat silti sniedz atpakaļ. Bet mīlestība jau ir. Un man ir aizdomas, ka tā ir izaugusi no klusuma un miera.
Citi lasa
Man patīk izpeldēties savā klusuma un droši vien arī vientulības ezerā, tad atkal dziļā pateicībā iznākt svētku intensīvajā, skaļajā telpā un būt ar cilvēkiem, kurus savā dzīvē esmu izvēlējusies.
Lai Tev ļoti priecīgs decembris un sanāk laiks gan svētku jandāliņiem, gan rāmai peldei savā esības ezerā!