Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
62
-
2
-
2
-
7
-
0
-
8
-
3
-
Slepenais vārdiņš
Zīle, Rasa, Liepa, Irbe, Jumis, Māra, Namejs, Viestarts… Divpadsmitā gadsimta Latvijā mammām nebija kalendāru, ko pašķirstīt, lai izvēlētos vārdu mazajam brēkulim šūpulī. No kurienes tad atnāca bērnu vārdi?
Profesore Janīna Kursīte uzskata, ka senajām baltu maztautām bērniem nereti tika likti pat vairāki vārdi. Viens uz ārpusi un slepenais, īstais vārds savējiem.
Daudz ziņu par senajiem latviešu vārdiem nav saglabājies – tik, cik senajās hronikās un folklorā.
Vācu vēsturnieks Einhorns 17. gadsimtā raksta, ka latvieši saviem bērniem dod putnu un puķu vārdus.
Janīna Kursīte šos vārdus skaidro ar seno tautu totēmismu. «Ne vien senajiem latviešiem, bet arī citām tautām raksturīgs priekšstats par cilvēku radniecību ar noteiktiem zvēriem, putniem, kokiem. Tad vārdu deva, lai bērnam iegūtu priekšteču, kuru dvēseles iemiesojušās putnos kokos vai zvēros, labvēlību un atbalstu. Tā bija mistiska saikne starp tā laika un aizgājušo pasauli. Taču nedeva kura katra putna vārdu.»
Tādi vārdi kā Māra, Laima vai Māris nodeva jauno cilvēciņu dievu aizgādībā.
Pēc tam šie personvārdi pārgāja uzvārdos. Bērniem bija jādod kristīgie baznīcas vārdi, bet uzvārdā, ja vien pie uzvārdu likšanas nebija ticis nikns skrīveris vai jokdaris barons, saglabāja savu Liepa, Irbe, Vilks, Lācis…
Kāpēc bērniem lika slepenos vārdus? «Uzskatīja – kas zina tavu vārdu, tas var tevi ietekmēt un ne vienmēr uz labu. Nereti bija pat divi un trīs slepenie vārdi. Viens no tiem bija domāts uz ārpusi, otru paslēpa, to zināja tikai vecāki un krustvecāki. Tas arī bija galvenais vārds. Bija arī tā sauktie neglītie vārdi, piemēram, Smirdens. Kas tie par trakiem vecākiem, kas tā nosauca savu dēlu? Bet tur, visticamāk, strādāja sens ticējums,» stāsta folkloras pētniece.
Tolaik bērni bieži mira un, ja mazulis daudz slimoja, sāka domāt, ka kaut kas nav labi ar viņa vārdu. Varbūt to uzzinājusi kāda naidīga būtne vai skaudīgs kaimiņš? Lai atbaidītu ļaunumu, ielika pēc iespējas neglītāku vārdu. Tā darīja arī citas Eiropas tautas. Bet nabaga par Smirdeni nosauktajam bērnam bija arī savs slepenvārdiņš, kuru uz ārpusi neizpauda.
Liksim Jānīti?
Bērniem, no kuriem dienās gaidīja lielus darbus, vecāki lika spēcīgus vārdus, kuros iekodēja dzīves uzdevumus. «Tos lika atvasēm valdnieku un augsti stāvošu vīru ģimenēs. Tā bija pirmā dāvana, kas ļāva vieglāk iet pa šo ceļu. Ar vārdiem Visvaldis, Varidots, Varigribis vai Tālivaldis dēliem ielika īpašības, kas bija jārealizē dzīvē. Varbūt ne velti mums valdībā bija Valdis Zatlers un Valdis Dombrovskis? Ja šie vārdi vēl būtu salikteņi, varbūt izdotos vēl veiksmīgāk?» vērtē Janīna.
Nepelnīti popularitāti mūsdienās zaudē vārds Jānis. Tas ir ļoti spēcīgs un skaists vārds, kurš latviešiem nācis no seniem pirmskristietības laikiem.
Jānis ir ļoti spēcīgs un skaists vārds, kurš latviešiem nācis no seniem pirmskristietības laikiem. Tā izcelsme saistīta ar seno indoeiropiešu Jāti, kura senā nozīme ir iet un nākt, – vasaras saulgriežu laiks taču ir Saules atnākšanas un aiziešanas laiks! Gan mūsu Jānim, gan tā citu tautu variācijām – Hansam, Huanam, Žanam un citiem– vēlāk uzslāņojās arī kristietiskā nozīme, bet tas nedara Jāņus mazāk latviskus.
Līdz ar kristietību ieplūda ģermāniskie, latīniskie un grieķiskie vārdi, kuri pie mums tika latviskoti. Katoļu un pareizticīgo ģimenēs bija ļoti strikta tradīcija likt kristīgos vārdus, luterāņi dzīvojās brīvāk. Lika vecmāmiņu un vectēvu vārdus, meitenei nereti ielika krustmātes, zēnam – krusttēva vārdu. «Bet arī latviskotie kristīgie vārdi ir skaisti un spēcīgi. Mēs nevaram nekur aiziet no savas kristīgās bagāžas. Tādi vārdi kā Anna un Katrīna ir stipri vārdi un visbiežāk saistīti ar svētajiem,» teic Janīna.
Ko dzejnieks izdomāja
Viss mainās, kad parādās personvārdu mode. Mirdza, Jautrīte, Laimonis, Daina, Dzintra, Dzintars, Rasma, Skaidrīte, Vizbulīte, Maiga, Spodra, Spodris… Vairāk nekā 200 latvisku vārdu izgudroja vai no folkloras gaismā cēla tautiskās atmodas dzejnieks Auseklis, kad izveidoja savu 1875. gada Tautas kalendāru.
Pēc tam varoņu vārdus no tā aizņēmās Rainis, Aspazija un citi lielie dzejnieki, un Dzintras un Zeltītes aizgāja tālāk tautā. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados katoļi vēl turējās pie baznīcas kalendāra. Bet mūsdienīgākajiem luterāņiem jau atvērās ceļš uz filmu varoņu vārdiem, piedzima Oskari un Anitas, kuru vecāki bija skatījušies Viļa Lāča Zvejnieka dēlu.
Ap pirmās Latvijas brīvvalsts laiku, kad parādījās personvārdu mode, kristību kleitiņās ieģērba Saulvežus, Saulcerītes un Vizbulītes no Raiņa lugām, Aspazijas iedvesmotās Zaigas, Zeltītes, Veltas un Liesmas…
Ap 50 Ausekļa radīto vārdu kalendāros arī iekārtojās uz palikšanu. Piemēram, Līga. Arī Lauma, kas līdz tam skaitījās diezgan bīstama mežonīga būtne, un pirms Ausekļa nevienai mammītei nenāca prātā tā saukt savu meitu.
Auseklis saulītē izcēla arī likteņdievības vārdu Laima, no kuras pēc tam tika darināti atvasinājumi Laimis, Laimrota, Laimonda, Laimstars… Pat Imantu kalendārā pirmais ierakstīja Auseklis. Pirms tam gan 13. gadsimta hronikās bija minēts lībiešu valdnieks Imauta, saliktenis no vārdiem dāvana un brīnums, bet kā latviešu personvārds tas reģistrēts tikai 20. gadsimtā. Arī Lāčplēša Spīdala un Burtnieks pirmoreiz augšāmcēlās ar vieglo Ausekļa roku.
Atpakaļ uz maģisko
«Postmodernisma laikā par svarīgāko kļuva nevis vārda vēstījums, bet tā labskanība. Parādījās daudz vārdiņu, kas labi skan, bet nenes nekādu dāvanu. Tad bērnam pašam tālāk sūri grūti jācīnās, jo sākuma dāvana viņam nav ielikta. Vārdu likšana no maģiskās sfēras pārgāja uz profānu sfēru,» stāsta folkloras pētniece Janīna Kursīte.
Visizplatītākais senvārds ir Visvaldis.
Ap to laiku, 1936. gadā Rīgā, pirmoreiz piefiksēts arī raksta autores vārds, – Aiva. «Tas ir skaists un skanīgs un saistīts ar trīsdesmito gadu paaudzes ilgām pēc kaut kā gaiša un jauna, bet dziļākas jēgas, ja neskaita saistību ar cidonijām radniecīgu augļu koku, tam nav,» uzskata valodniece. «Aiva, tāpat kā Sandijas, Sindijas un citi līdzīgi skanīgi vārdi, nenes nekādu sevišķu nozīmi. Ieliekot bērnam vārdu Māra vai Maija, mēs dodam sākuma kapitālu, bet šiem vārdiem tā nav. Varbūt tad tā ir motivācija pašam izdarīt vēl vairāk?»
Trīsdesmitajos gados latviešu pasēs uzradās arī tādi amizanti vārdi kā Dolārs, Hlorofila, Zefirins, Smaragda, Lats, un kādā ģimenē meitiņai ielikts pat vārds Vendeta. Nezin vai vecāki zināja, ka Itālijā tā ir asinsatriebība? Tikko kalendārā ierakstīts jauns, patriotisks meitenes vārds Brīve. Trīsdesmitajos gados bija līdzīgs vārds – Brīva.
«Vecāki, izvēloties savam bērnam vārdu, var meklēt atbalstu no abām svarīgākajām jomām – gan no senā mitoloģiskā slāņa, gan no kristietības laika vārdiem,» teic Janīna Kursīte.
Ko saka vēsturiskās liecības?
Patiešām seno pirmskristietības laika vārdu, kuri saglabājušies līdz mūsu dienām, nav daudz – tikai ap 20, teic Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Renāte Siliņa-Piņķe.
Tie ir vārdi, kas pierakstīti senajās hronikās. Taču, pirmkārt, tajās diemžēl nerakstīja par sievietēm, otrkārt, hronikās iekļuva tikai tie vīri, kas ar kaut ko bija īpaši izcēlušies un parasti piederēja visaugstākajam sociālajam statusam. Treškārt, valodnieki un vēsturnieki var tikai nojaust, kā patiesībā skanēja hronikās pierakstītie personvārdi un cik daudz no tiem bija pazudis tulkojumā.
Piemēram, virsaitis Tālivaldis hronikā ierakstīts kā Tālibaldis. Hronikās saglabātajiem vīru vārdiem arī galotnes ir mazliet mulsinošas – nevis Tālivaldis, bet Talibaldus, nevis Varidots, bet Varidote. Taču pavisam skaidrs, ka tie ir vīru vārdi, kuriem vai nu hronisti nav lāgā saklausījuši galotnes, vai senajiem baltu cilšu vīriem tiešām likti vārdi ar galotni «-e».
Saglabājušies latgaļu, zemgaļu un daži kuršu vārdi. Hronikās iekļuvuši arī daži lībiešu vārdi, piemēram, Ako, bet tie ar savām somugru saknēm nāk no pavisam citas operas.
Hronikās minētais Kaupo gan, ticamāk, darināts no Jēkaba, bet divi citi lībiešu vārdi – Kyrianus un Layanus – slēpj vēl citas saknes.
Kādi tad ir senie latvju vīru vārdi? Baltu maztautu (arī lietuviešu un prūšu) valdošajās aprindās bija iecienīti salikteņi, tāpēc liela daļa seno vārdu veidoti no divām daļām, kuras vārdos kombinējās.
Saglabājušies astoņi garie, saliktie latgaļu vārdi – Drivivalde (visticamāk, darināts no vārdiem druva un valdīt), Maneginte (iespējams, dzimis no lietuviešu vārdiem prāts un domāt un ginte, kas lietuviski nozīmēja aizstāvēt un aizsargāt). Talibaldus, Tālivalža dēls Varibule, Varidote, Varigribe, Varigerbe (gerbe saistīts ar lietuviešu vārdu cienīt un godāt) un Visevalde. Un viens zemgaļu vārds – Rietumzemgales valdnieks. Viestarts.
Līdz mūsdienām hronikās pēdas atstājuši arī īsie vārdi, septiņi latgaļu un četri zemgaļu. Dote, Meluke, Paike, Rameke, Russinos, Vardeke, Veko, Gaile, Made, Nameise un vārds, kurš pierakstīts kā Schabe un, iespējams, izrunāts kā Skābe.
Pēc tam, nacionālā romantisma laikā, senie vārdi dažādos romānos un dzejā iegūst vēl citas variācijas, un, piemēram, Nameise Grīna Nameja gredzenā pārtapis par Nameju, bet Virzas dzejā – par Nameisi.
Saglabāti arī četri seni kuršu vārdi – Dorno, Lacerus, Lammekinus un Utilie. Ko tie nozīmē, nav ne jausmas.
Pirmie rakstītie latviešu sieviešu vārdi parādījās Rīgas parādnieku grāmatā 13. gadsimta beigās un 15. gadsimtā Rīgas alus nesēju un krāvēju apvienības papīros. Tur arī lasāmas Ilzes, Annas un Katrīnas. Tas ir laiks, kad kristīgie vārdi tiek pielāgoti latviešu valodai, un tā mēs tiekam pie Ilzēm, Didžiem, Dārtām, Indriķiem un citiem skanīgiem vārdiem. Nu un, ka saknes tiem dzītas baznīcu kalendāros? Tie pārveidoti tā, ka citām tautām tādu nav, un kļuvuši par īstiem latviešu vārdiem.
Vecais Stenders pierakstījis latviešu vārdus 18. gadsimta beigās: Gustavs, Griete, Ieva, Ilze, Jānis, Jāzeps, Jorģis, Jukums, Justs, Klāss, Kristīne, Kristaps, Labrencis, Lauris, Liberts, Liene, Lipsts, Līzbete, Madaļa, Māra, Sīmanis, Tots, Toms, Uldriķis, Zūze, Ansis, Agate, Ādams, Agnieze, Balcers, Barbe…
Kā vissenākie vārdi saglabājušies mūsu dienās?
Valodniece Renāte Siliņa-Piņķe noskaidrojusi, ka visizplatītākais senvārds ir Visvaldis. 2011. gadā kā vienīgo vārdu to valkājuši 983 vīri un zēni, bet kā vienu no vārdiem – 1187. Vēl dažiem iedota tā cita forma Visvalds, un kādai meitenei ticis sieviešu vārds Visvalda.
530 latvju vīri kā vienīgo valkā vārdu Tālivaldis. 38 vīriem kā vienīgais dots leģendārais Namejs, bet pa pasauli staigā arī divi Nameiši un viena meitene Anna Nameja. 15 dēliem vecāki kā vienīgo vārdu devuši Viestards, 15 – Viestarts, 12 kļuvuši par Vestardiem un pa vienam Vestartam un Vesteram. 34 puišiem dots senais vīru vārds Made ar vīrišķīgo galotni Madis. 22 dēli pūrā no vecākiem saņēmuši seno valdnieka vārdu Rūsiņš, 11 nosaukti par Druvvalžiem par godu senajam Drivivalde. Divi dēli kā vienu no vārdiem saņēmuši Varidotu, bet četri latvju vīri tagad ir Varaidoti un viens – Varaidots.
Izvēlies skanīgu un ritmisku!
Iesaka Ventiņu stāstniece un zāļu sieva Līga Reitere:
«Vārdos ir ielikta lietu un notikumu jēga. Ar skaņu un ritmu tie izsacīti ievibrē gaisu, klausītājs uztver un sajūt tā spēku vai mieru, pārliecību vai šaubas… Ieklausies, kā skan vārdi ar platajiem patskaņiem un kā skan vārdi ar šaurajiem patskaņiem. Ieklausies, cik skanīgi ir vārdi ar balsīgajiem līdzskaņiem un cik mazskanīgi tie ar nebalsīgajiem līdzskaņiem. Ik vārds sevī nes iekodētu viedu ziņu. Arī cilvēka vārds.
Vēlot bērnam stiprus pamatus, stingru tvērienu, spēku un drosmi, vecāki piemeklē tādu vārdu, kādā šīs vērtības ir saklausāmas.
Cilvēka vārdā ar skaņu, ritmu un nozīmi ir ielikts gabaliņš no vēlētās dzīves un ietvertas domas par šo cilvēku un viņa likteni. Dodot vārdu, iedod ceļa virzienu dzīvē. Parasti tādā vārdā sauc kādu dievu vai svēto, kādu dzīvnieku vai augu, kādu atpazīstamu stipru cilvēku. Piemēram, kalējs Mārtiņš, lielais Andžs, Visvaris, Laima. Katrā tautā ir savi senie vārdi, kuros var saklausīt dzimtas saknes un tautas vērtības. Mūsdienās atkal aizvien vairāk jaundzimušajiem izvēlas dot vārdus ar senu piederību dzimtajai pusei. Meklē viedus vārdus.
Personvārds ietekmē cilvēka raksturu un līdz ar to arī likteni. Kā skan cilvēka vārds, tik skanīgs un ritmisks cilvēks ir pats savā dzīvē. Skaņa ietekmē arī citu uztveri. Griezīgas skaņas rada vēlmi izvairīties. Neskaidras skaņas rada neizpratni, troksnis rada nogurumu. Tāpēc ļoti svarīgi, ka personvārdi ir ar skaidru skaņu un ar stipru ritmu. Vārda labskanīgums, ritms un vieglā nozīmes uztvere piedod arī vārda nesējam šīs īpašības. Ja vārds ir grūti izrunājams, nav skanīgs un to nevar skaļi pasaukt, tad ir aizdomas, ka arī cilvēks ir pārāk grūts un nevaldāms. Kā lai sagaida nopietnu attieksmi pret cilvēku, kam dots nenopietns, pat smieklīgs vai nepiedienīgs vārds? Ja vārds apgrūtina dzīvi, to var mainīt.
Kā lai pasauc atpakaļ no taciņas aizklīdušu bērnu, ja tā vārds nav skaļi izrunājams, kā lai cer, ka vārda valkātājs būs liels un varens, ja vārds ir pamazināmā formā?
Senāk, ja bērnam vārdu deva pirms kristībām, tad to turēja noslēpumā, lai sveši un ļauni ļaudis nevarētu caur vārdu pāri nodarīt. Reizēm deva pat divus vārdus. Ne vienmēr tie abi bija rakstīti, lai grūtāk svešniekam piesaukt nelaimi. Ja jau pilnā vārdā nevarēs piesaukt, tad jau pilnā mērā nevarēs pāri nodarīt. Savukārt savējie labu vēlēdami gan varēs pārpārēm svētīt. Vārda došana bija lieli svētki.»
Līgas Reiteres pašas pieredze:
«Kad gaidīju pirmo bērnu, sapnī redzēju, ka tā ir meita un viņai jau ir vārds. Pamodusies īsti nevarēju atminēt, kāds tieši tas bija. Atmiņā atausa, ka sākas ar burtu G, ir ar divām zilbēm un beidzas ar A, vidū ir R. Grēta vai Gerda. Meklēju saikni ar senču vārdiem, un sāku saukt savu bērnu par Grietu jau trīs mēnešus pirms dzimšanas.
Kad meitai bija trīs gadi, pieteicās brālītis. Skaidrs, ka tas būs Pēteris! Tolaik vēl nenojautu, ka daudzas mammas gaida savus Pēterus – stiprus un pārliecinātus dēlus, uz kuriem paļauties. Pirmajā klasē kopā ar manu dēlu bija vēl četri citi Pēteri, un tāpēc arī manu dēlu uzrunāja tikai uzvārdā. Tā izmainījās viņa liktenis.
Viņš visu skolas laiku bija viens no daudzajiem Pēteriem.
Tā viņš arī dzīvoja starp citiem un bija atkarīgs no citiem. Tikai aizejot patstāvīgā dzīvē un pārceļoties uz dzīvi citā pilsētā, dēls pilnībā atguva savu vārdu un patstāvību. Draugi un darba biedri viņu beidzot sauc vārdā. Bet laiks, kad sauca uzvārdā, ir izveidojis viņā patriotisku attieksmi pret ģimeni, pret savējiem un cieņu pret sevi kā vienu no Reiteriem.»
