Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Annas Psiholoģija 2016. gadā nr. 6.
Konsultē Inese Putniece, psihoterapeite
Mana loterijas biļete
Jau septīto dienu pētu un rakstu par laimēšanu un zaudēšanu konkursos, azartspēlēs, loterijās. Pēkšņi aptveru, ka pati nevienu loterijas biļeti dzīvē aizpildījusi neesmu! Paniekojos internetā, bet nenopērku, jo nolemju vismaz paturēt rokās to maģisko papīriņu. Pēc darbadienas, izejot no biroja, sažņaudzu dūrē divus eiro un dodos tuvākā preses kioska virzienā. Ieeju un… vienkārši nespēju nopirkt to ilūziju, to gaisu par diviem eiro. Man žēl savas naudas, ko nemaz tik viegli nopelnīt neizdodas. Pusdienās ēdu garšīgu melno lēcu zupu par 1,9 eiro, vēl tagad vēderā silti. Reāla lieta. Izlemju, ka labāk par diviem eiro nopirkšu kaut ko vakariņām. Man trūkst gan ticības iespējai laimēt, gan azarta piedalīties. Bezcerīgs gadījums no loteriju rīkotāju skatupunkta. Bet man vajag pienu.
Pa ceļam ir mazs pārtikas veikaliņš. Skatos – tieši vienam piena produktu ražotājam ir loterija: pērc divus produktus un laimē.
Izrādās, tomēr neesmu bezcerīga loteriju rīkotājiem – šeit uzķeros, jo man tāpat vajag pienu un noderēs arī biezpiens, kā arī jauna mašīna, ko var laimēt, par skādi nebūs. Ar patīkamu apmierinājuma izjūtu par to, ka neesmu lieki tērējusies, bet savdabīga loterijas biļete man ir, noglabāju čeku kabatā. Vilšanās seko jau mājās, pat pirms reģistrēšanās loterijai. Uz čeka uzdrukāts – alkohols. Smejies vai raudi. Ir taču zelta likums – ja gribi laimēt, nopērc vismaz loterijas biļeti!
500 litri piena
Vai tiešām pat tik nekaitīga nodarbe kā piedalīšanās loterijā, iegādājoties noteiktus produktus, var paraut vaļā atkarību? Var gan. Ne visiem, protams. Tiem, kam personība izveidojusies ar slieksmi uz atkarībām. Pētot ziņas par dažādiem laimestiem uzņēmumu rīkotajās loterijās, atradu ierakstu kādā portālā: «Loterijā pavisam piedalījušies nepilni 200 000 dalībnieku, no kuriem aktīvākā bijusi R. no Ventspils, piedaloties 266 reizes.» Ziņā pat minēts vārds un uzvārds, bet man nešķiet ētiski to atkārtot. Tātad R. pāris mēnešu laikā izdzēra vairāk nekā 500 litrus piena no konkrētā ražotāja piedāvājuma (vai apēda veselu kalnu citu piena produktu). Un neko nelaimēja. Kad dalos pārsteigumā par šo faktu ar paziņu, viņa atbild, ka varbūt kundzei pieder mazs veikaliņš, kur viņa pēc tam to pienu pārdod, bet pie viena piedalās loterijā. Hm, var jau allaž savai vai cita rīcībai izdomāt cik necik racionālus pamatojumus.
Bet kā tad ir ar kolēģes omi, kura piedalās visās produktu loterijās, ir gatava braukt pāri visai Rīgai, lai iegādātos akcijas preces, vairākus mēnešus pērk tikai to maizi vien, ar kuru var laimēt, mudina, lai visi radi piedalās šajās pirkšanas kampaņās. Datoru lietot neprot, katru čeku meitai dod piereģistrēt, kura klausa arī. Ome laimē šo un to. Te CD ar Raimonda Paula mūziku, te dāvanu karti. Ome no galvas zina, kad ir katra izloze, katru reizi pirms izlozēm joko par to, kuram no mazbērniem tiks mašīna, joko arī, zvanot uz firmām, kas rīko izlozes, lai nākamajā reizē ledusskapi viņai iedalot, tieši tagad jauns vajadzīgs. Mazmeita ir pārliecināta, ka joki ir tikai vārdos, patiesībā ome svēti tic, ka reiz laimēs lielo balvu. Un, mēģinot jokot, vien mazina saspringumu, kas rodas, gaidot izlozes rezultātus. Kad ome nesen laimējusi selfiju uzņemšanas kātu, bijusi ļoti priecīga. Divas nedēļas katru dienu mazmeitai zvanījusi, lai taču brauc pakaļ lieliskajai balvai. Ome arī tic visam, ko saka reklāmās, pārzina lielveikalu preču katalogus, jo katru dienu meklē, vai tikai nav jauna akcija. Ome ir ļoti enerģiska, nav visu savu naudu iztērējusi, pērkot nevajadzīgas lietas, pati spēj izdzīvot no savas pensijas.
Kas gan tur slikts, ja viņas dzīvessparu uztur cerība par lielo laimestu?
Šo jautājumu var pavērst arī citādi: kas gan tur labs, ja ome no rīta līdz vakakarm domā tikai par precēm, izlozēm un atlaidēm? No kādām jūtām viņa šādi cenšas aizmukt? Kas notiks ar omes garastāvokli, kad viņa vairs nespēs pa izskriet veikaliem, jau tagad viena kāja ļoti sāp…
Tikai like un share
Irīnai Lotišai darbā mārketinga nodaļā loteriju rīkošana bija viņas ikdienas pienākums. Viņa zina, ka, lai arī viss notiek godīgi, izredzes laimēt ir tik niecīgas, ka pati izlozēs nepiedalās. Pat feisbukā – ne, kur nekas pat nav jāpērk, tikai jādalās ar reklāmu. Tomēr tieši feisbukā viņa laimēja ceļojumu divatā uz Ēģipti. Kā tas gadījās? Irīna bija nokļuvusi slimnīcā un tur vairākas dienas to vien darīja kā feisbuka konkursos spieda like un share. Pēc mēneša atnāca ziņa, ka viņa laimējusi ceļojumu, bet Irina nespēja atcerēties, ka piedalījusies šādā loterijā. Pēc tam, kad pārbaudīja datus, nespēja noticēt veiksmei. Kad jautāju, kāpēc viņa, tieši slimnīcā guļot, piedalījās visās izlozēs pēc kārtas, sākumā Irīna atbild, ka vismaz kaut kāda izklaide bijusi. Pēc tam pārlabo sevi, ka tā jau gan nav nekāda izklaide… Droši vien sevis bijis tik žēl, ka turējusies pie cerības, ka varbūt vismaz loterijās paveiksies, ja reiz veselība čupā.
Kad šādā loterijā paveicas, tu kļūsti par reklāmas seju. Pat tad, ja tev to neprasa. (bildīte iekš nodaļas) Irīnai vismaz bija noteikums: jāatsūta ceļojuma bildes, kuras savā profilā un portālā publicēja balvas devējs. Bet tas ir cilvēka dabā – savā priekā gribas dalīties. Kad cēsniece Karīna Zviedrāne uzzināja, ka beidzot laimējusi ko lielāku – labu kafijas automātu –, viņai izlādējās telefona baterija. Karīna tobrīd bija uzgaidāmajā telpā pie fizioterapeita, kur visiem klātesošajiem svešiniekiem uz karstām pēdām izstāstīja, cik ļoti priecājas par šo laimestu.
Cilvēki labprāt stāsta, ko laimējuši, tāpēc teju katrā medijā ir atrodami raksti par to. Vietējos medijos šādas ziņas mēdz drukāt pirmajā lapā – kā svarīgāko notikumu. Par tiem, kas nelaimē neko, rakstus un sižetus neveido. Jautājums uz attapību: kuru ir vairāk?
Kāpēc daži laimē un laimē?
Par Zandas ģimeni (īsto vārdu viņa tomēr lūdza neatgādināt, kaut arī TV ekrānos jau parādīta), kura dzīvo mazpilsētā, visi vietējie zina – pāris gadu laikā viņi laimējuši divas mašīnas, elektrovelosipēdu un vairākas reizes arī nelielas naudas summas. Zvanu Zandai un vaicāju: kā viņas ģimenei tas izdodas? Zanda atzīst, ka daudzi domā – viņa to vien dara kā pērk loterijas biļetes. Neesot tiesa, abi ar vīru strādājot no rīta līdz vakaram, pašiem ir savs neliels uzņēmums. Bet reizi nedēļā nopirkt loterijas biļeti un gaidīt izlozi – tie esot svētki. Prieks un labākā izklaide.
Zanda katru nedēļu spēlē Superbingo, un svētdienas rītos viņu no televizora neatraus nekas. Trīs reizes bijusi studijā. Kā tur izdevies tikt?
Piemēram, pirmajā reizē mājās bijuši abi dēli un viņu draudzenes. Kopā tātad seši mobilie telefoni, kas visu laiku spaidīti, un vēl fiksētais. 43. minūtē viņai izdevies sazvanīt. Bet lielais laimests – mašīna – tikusi citā reizē, Ziemassvētku spēlē ārpus studijas. Atdevusi laimēto mašīnu jaunākajam dēlam, jo Zandai jau ir savs auto, vīram – arī. Vecākais dēls pats sev auto laimējis, bet Zandas loma arī tur ir – dēlam esot atgādinājusi par izlozi. Elektrovelosipēdu laimējis vīrs, bet viņa skatījusies izlozi televizorā. Vīrs pērkot citas loterijas biļetes par deviņiem eiro – katru nedēļu vienu – un joprojām cerot uz lielu naudas laimestu. Pagaidām – nekā. Kad kāds sakot, ka tā viņam atkarība, tad atbildot, ka viņš nesmēķē un nedzer, citi daudz lielākas summas nedēļā iztērē šādi. Ar savu naudu katrs dara, ko grib. Zanda neuzskata, ka tik pozitīva lieta kā loterijas spēlēšana var radīt atkarību. Viņa tajā saskata tikai prieku un azartu. Tad aizdomājas, ka varbūt… ja nu pirktu vienu biļeti pēc otras… Bet viņa pērk tikai vienu nedēļā, labajos periodos vēl kādu klāt.
Kad jautāju, kas tie par labajiem periodiem, izrādās, Zanda pati izveidojusi savu astroloģisko karti un vadās pēc tās. Reiz gandrīz īsto laiku nokavējusi, jo aizmirsusi biļeti nopirkt, bet, kad pēdējā brīdī atcerējusies, bijis jāsteidzas uz teātri. Vīrs teicis, ka vēl tak 10 minūtes, bet viņa – neko. Kad vīram teātrī ticis 88. garderobes numuriņš, tad gan, saredzot to kā zīmi, caur telefonu iegājusi loteriju lapā un nopirkusi biļeti. Starpbrīdī uzreiz skatījusies telefonā – laimējusi 88 eiro un 82 centus. Bet cipari jau vispār neesot galvenie, esot jādzīvo priecīgi un uz visu jāskatās pozitīvi, tad veikšoties arī spēlē. Vai tiešām tā ir?
Ko saka numeroloģe?
Vienojamies, ka saruna būs anonīma, lai numeroloģei nav jādomā par klientu piesaistīšanu vai atbaidīšanu. Tad vaicāju, vai klienti bieži jautā: vai man veiksies loterijā? Tā vis nejautājost, bet tieši: kad man veiksies? Kuri cipari jālieto, lai laimētu miljonu? Apzinoties, ka loterijās īstais ieguvējs ir organizators, viņa gan nevienu nemudinot piedalīties. Bet pati? Pašai neesot ieprogrammēts augsts veiksmes faktors, tāpēc ar loterijām neaizraujoties. Savus paaugstinātas veiksmes iespēju periodus izmantojot, lai kārtotu citas lietas.
Turklāt neesot tādas formulas, pēc kuras īstos ciparus loterijai aprēķināt.
Numerologi pēc savas sistēmas redzot vien, kuram dzimšanas skaitļi dāvājuši vairāk veiksmes, kā arī – kad ir veiksmīgie periodi dzīvē. Bet arī tad neviens nevar pateikt, ka veiksies tieši loterijā, varbūt – pavisam citā jomā. Taču tie, kam veiksme jau piedzimstot ieprogrammēta, pie numerologa par laimestu loterijā jautāt nenākot. Tie, kas šādas lietas jautājot, parasti nonākuši izmisumā naudas trūkuma un/vai parādu dēļ. Bet tad lielākoties numeroloģijas speciālistam redzams, ka cilvēkam veiksmes faktora nav.
Jautāju: vai nav par traku – atnākt izmisumā naudas trūkuma dēļ, vēl iztērēt naudu par konsultāciju, lai uzzinātu, ka nespīd lielais laimests? Viņa šādās situācijās iesakot pievērsties citām lietām – stabila darba meklēšanai, izglītībai. Bet, ja nu kāds neatstājoties, pasakot vien, kuras loterijas nosaukums norāda (pēc ciparu kombinācijas, kas slēpjas zem burtiem), ka te lielāka veiksme iespējama nekā citās. Tik un tā lielākoties vinnē tie, kas uz laimestu nesaspringst, spēlē azarta dēļ un visu uztver salīdzinoši viegli. Šiem cilvēkiem dzīvē ir lielāki plāni, lielāki pirkumi, lielāki laimesti un zaudējumi, turklāt tajā visā nav klāt izmisuma. Tā gan!
Kad sākas ziepes
Sociālajos tīklos ievaicājos par loterijām, un bijusī kolēģe Inguna atrakstīja: Kādā lauku pastā iegāju nopirkt divas markas. Pastniecīte pārsteigta jautāja: Un tas viss!?? Redz, visa pārējā rinda, kādi cilvēki seši, gan vīri, gan sievas, pirka arī loterijas biļetes… Cerība vēl dzīva! Bet man gribētos saprast, kā nepazaudēt ticību saviem spēkiem.
«Azartspēles ir azartspēles, vienalga, vai tu pērc loterijas biļeti, akcijas preces vai arī ej uz spēļu zāli, spēlē online vai rausti vienroci stacijas uzgaidāmajā telpā. Protams, daudziem tā ir tikai izklaide. Viņi pat īsti necer, ka laimēs, tomēr piedalās, jo ir, ar ko ņemties, par ko parunāties, ir azarts. Itālijā, Spānijā, Portugālē un citviet dienvidu zemēs nacionālo loterijas biļešu pirkšanas vietas darbojas arī kā kafejnīcas un klubiņi. Cilvēki sanāk kopā uz izložu laiku, izrunājas, iedzer kafiju vai vīnu. Pasmejas, pabēdājas, iet mājās.
Pie mums loterijas bieži mēdz kļūt par izklaidi cilvēkiem, kas reti iet ārā no mājām, lielā skaitā mūsu seniori sēž pie televizoriem un seko līdzi izlozēm. Atšķirība ir tajā, cik tālu cilvēks šajā procesā iesaistās. Daudzi pērk vienu loterijas biļeti nedēļā, bet, ja arī aizmirstas nopirkt, nepārdzīvo. Varbūt tāpat noskatās pārraidi televīzijā, dzīvo līdzi citiem. Par atkarību to nesaukšu, taču reiz raidījumā dzirdēju, kā cilvēks stāstīja, ka jau desmit gadus spēlē katru nedēļu un tikai tagad laimē. Viņš laimēja putekļsūcēju. Nodomāju, ka desmit gadu laikā, krājot naudu, viņš būtu nopircis desmit šādus putekļsūcējus.
Cilvēka psihe ir iekārtota tā, ka ļauj saredzēt tikai lietas vienu pusi, bet ignorēt otru. To sauc par šķelšanu, kas ir viens no psihes aizsardzības mehānismiem un iet roku rokā ar noliegšanu.
Daudzi, kas spēlē pastāvīgi, nav gatavi atzīt, ka pastāvīgi arī zaudē, jo katru nedēļu iegulda loterijas biļetēs līdzekļus, laiku, emocijas.
Tā ir trausla robeža – starp aizraušanos ar loterijām un atkarību. Ja cilvēks sāk sekot līdzi izlozēm, rēķinot, kurš cipars biežāk izkrīt, izmanto datorprogrammas, iet pie zīlnieka, kas skaitļo laimīgos ciparus, ļoti pārdzīvo, ka nav laimējis, cenšas iesaistīt spēlē visus mājiniekus, tūlīt pēc izlozes plāno nākamās biļetes skaitļus, tā jau ir atkarība. Tie, kas sāk rēķināt līdzi skaitļus, mēdz arī sākt pirkt vairāk biļešu. Un kādā reizē var aizrēķināties tiktāl, ka izlemj nopirkt biļetes par visu naudu. Ja cilvēkam šajā brīdī kāds pajautātu: «Kā tev būs ap dūšu, ja visu šo summu zaudēsi?» – atbildes, visticamāk, nebūtu, tikai atgaiņāšanās. Ja psihes aizsargreakcijas ir šķelšana un noliegums, tās liedz saskatīt realitāti. Un spēlējot cilvēks arvien vairāk zaudē kontaktu ar realitāti, jo beidz normāli ēst, dzert, gulēt, jo kļūst nervozāks. Fiziskais ieguldījums azartspēlēs jau nav tikai nauda un laiks, cilvēks grauj arī savu nervu sistēmu. Bet tas tiek nošķelts un noliegts. Realitātē zaudējumi spēlē daudziem izrādās grūti izturami, kaut arī, pērkot biļetes, šķita: tas tāds nieks, ja zaudēšu. Piedzīvojot zaudējumu, var sākties sirdsapziņas pārmetumi par iztērēto naudu algas vai pensijas apmērā, var sākties sevis vainošana par to, ka vajadzēja labāk izrēķināt, vēl kādu formulu izmantot. Var pat sākties paranoja, kad rodas aizdomas, ka loterijā krāpjas. Kā citādi var ienākt prātā sākt pētīt palēninājumā, vai laimes rats griežas pareizi? Kad TV raidījumā bija tehniska kļūme, to kāds no malas pamanīja, skaidro psihoterapeite Inese Putniece.
Tad dzīve mainīsies!
«Nav atšķirības, vai cilvēks, kuram ir tendence kļūt atkarīgam, pērk loterijas biļetes, piedalās totalizatoros, spēlē spēļu zālēs vai interneta vietnēs. Atkarības shēma ir tāda pati: visas domas ir ap spēli un laimestu vien, grūti vai neiespējami šķiet apstāties, pārtraukt spēlēt.
Atkarīgi tieši no loterijām nereti kļūst tie, kam ienākumu līmenis ir ļoti zems. Vai tā ir maza alga vai kāds sociālais pabalsts, bet naudas izdzīvošanai nepietiek, taču ir doma, ka loterijas biļetei tomēr var atlicināt. Cilvēks patiesībā jūtas iedzīts stūrī, stāv ar seju pret stūri un redz tikai to. Kādam viņš ir jāpagriež, lai cilvēks spētu ieraudzīt visu telpu, meklēt izeju citur. Diemžēl šādā situācijā nereti nonāk tie, kam trūkst ego spēka, lai saņemtos un kaut ko mainītu dzīvē saviem spēkiem. Piemēram, iemācītos kaut ko vēl, kas dotu iespēju labāk nopelnīt.
Statistika rāda: jo zemāks izglītības līmenis, jo zemāka spēja pretoties atkarībām.
Tas gan vienlaikus nenozīmē, ka tiem, kam ir laba izglītība un daudz naudas, nav riska krist atkarībās. Ir, un kā vēl! Tomēr, lai izturētu krīzes, kuras piedzīvo katrs, kaut ko vairāk sasniegtu, nebalstoties cerībā, ka tikai laimests visu sakārtos, ego spēkam jābūt gana lielam un tam ir saikne ar izglītības līmeni.
Arī vecums vai slimība ir iemesli, kas neļauj rīkoties elastīgi, atrast izeju, kad trūkst naudas. Tāpēc cilvēciski ir tik saprotami, ka kāds, kas nonācis trūkumā un jūtas vājš, stipri pieķeras cerībai laimēt loterijā. Jo citā veidā viņš neredz iespēju, kā salabot zobus, apkures sistēmu, nopirkt zābakus. Ja cilvēks ir tendēts kļūt atkarīgs, ārējā realitāte viņu var pagrūst azartspēļu virzienā. Tāpēc valsts iecere veicināt lielāku iesaisti nacionālajās loterijās, manuprāt, ir negatīvi vērtējama. Sanāk, ka valsts veicina atkarību veidošanos un vienlaikus arī veido programmas atkarību ārstēšanai,» atzīst psihoterapeite Inese Putniece.
Lielā vilšanās
«Kā jau minēju, uz lielo laimestu cer arī tie, kam iztikšanai pietiek un pāri paliek. Daudziem, kas kļūst atkarīgi, azartspēles ir mēģinājums aizpildīt savu iekšējo tukšumu. Ja cilvēkā tas mājo, viegli izdodas noticēt ilūzijai, ka pēc lielā laimesta dzīvē viss nokārtosies. Tam, ka arī pēc lielā laimesta sava dzīve ar saturu būs vien pašam jāaizpilda, grūti noticēt.
Ir gadījies, ka cilvēkam, kas nāk psihoterapijā, tiek lielais laimests totalizatorā. Sākumā ir eiforija. Var nopirkt labāku dzīvokli, labāku mašīnu, var ēst restorānos, var ceļot. Bet eiforija ātri gaist, pat pēc pāris nedēļām var atgriezties neapmierinātības izjūta, trauksme. Ja uz laimestu liktas cerības, ka tas mainīs dzīvi, ļaus kļūt par citu cilvēku, vilšanās ir milzīga. Nulles naudas līdzekļiem kontā ir nākušas klāt, bet iekšējo tukšumu šīs nulles aizpildīt nespēj. Jo nekas jau cilvēkā nav mainījies, attiecības tāpat neviens nav iemācījis veidot, pašcieņa nav pieaugusi, mīlestība nav atnākusi. Tāpat ir tās 24 stundas dienā, kuras jāaizpilda ar saturu.
Turklāt, ja gadījies laimēt lielu naudu, tas nozīmē arī lielu atbildību. Tie, kam naudas allaž trūcis, ar šo situāciju var netikt galā. Mūsu zemē neviena patiešām milzīga laimesta nav bijis, miljonu neviens nav laimējis, bet esmu lasījusi par cilvēkiem, kas ASV vai citviet laimējuši miljonus. Pēc vairākiem gadiem izrādās, ka retais tad jūtas dzīvē labāk nekā pirms laimesta. Ir veikti aprēķini, kāda ir naudas summa mēnesī, kuru saņemot cilvēkam ir vislabākā izjūta par dzīvi (kad ASV tika veikti šie aprēķini, tie bija aptuveni 3000 dolāru mēnesī). Ja ienākumi mazāki, nepiepildītās vajadzības neļauj justies laimīgam. Bet, ja naudas ir vairāk, laimes izjūta īpaši nepieaug. Jo nevar vairāk apēst, uzvilkt, pagūt paceļot, nekā ļauj 24 stundas.
Kas notiek ar cilvēku, kurš tiek pie lielā laimesta, bet pēc pāris nedēļām aptver, ka no gaidītās laimes izjūtas vairs nekas nav palicis pāri?
Seko milzīga vilšanās, ar kuru nav viegli sadzīvot. Ja tas notiek psihoterapijas laikā, pa īstam var sākties darbs ar iekšējo tukšumu sevī. Bet tā jau tikai dažiem veicas.
Kas notiek ar trūcīgu cilvēku, kas ir atkarīgs no azartspēlēm un ticis pie lielāka laimesta? Ja izdodas atdot visus parādus un sakārtot savas nepiepildītās vajadzības, lieliski. Bet velk taču turpināt spēlēt, naudu tagad var ieguldīt spēļu zālē vai totalizatorā, jo beidzot ir nauda lielajām likmēm. Kā jau teicu, azartspēles ir azartspēles, vienalga, kādā izskatā. Stereotipi gan ļauj ticēt ilūzijai, ka azartspēles formātam ir nozīme. Tie atkarīgie no azartspēlēm, kuri izložu laikā sēž pie televizora un dzer kafiju pie galda, kas apklāts ar tamborētu galdautu, parasti domā, ka tajā, ko viņi dara, nav nekādas līdzības ar to, kas notiek spēļu zālēs. Savukārt tie, kas spēlē zālēs vai online kazino, uzskata, ka nacionālo loteriju spēlētāji ir plānā galdiņa urbēji. Atšķirība ir tikai spēles stilā un likmēs,» stāsta psihoterapeite Inese Putniece.
Loteriju spēlētāji glābs valsti?
Nacionālās loterijas ir valsts bizness. Tas vēsturiski Eiropā tā sācies un turpinās. Arī pie mums Latvijas loto ir simtprocentīgs valsts uzņēmums. Valsts garantē, ka spēle notiek godīgi, bet kaut kādā veidā ar šo drošības spilvenu izdevies radīt ilūziju, ka nacionālās loterijas ir kaut kas pavisam cits nekā tās azartspēles, kas notiek spēļu zālēs un totalizatoros. Spēļu zāles nedrīkst reklamēties, bet loterijas – drīkst. Jo?
Mūsu valstī likumdošana nosaka, ka 45 procenti no katras spēles uzkrājuma jāsadala laimestos. Sistēma uzbūvēta tā, ka naudu samet daudzi, laimē daži, pārējais, kas nav iztērēts loteriju rīkošanai, nonāk valsts kasē. It kā beigās visiem kāds labums, neviens arī nespiež piedalīties, nespiež samest savu naudiņu dažiem veiksminiekiem un valsts kasei. It kā viss kārtībā, bet kam rūp tie, kuri ir izmisumā, trūkuma nomākti un kurus valsts uzņēmējdarbības gaišais tēls var pagrūst uz atkarību pusi? Vai valstij rūp, kas notiek ar cilvēkiem, kuri, cerot vismaz kaut kā šādi izkulties, pērk un pērk biļetes, bet nelaimē neko? Ja es būtu psihoterapeite un valsts būtu persona, es teiktu: «Mīļā valsts, jums ir personības traucējums, jūsu psihes aizsardzības reakcija, šķelšana liek jums saredzēt tikai ieņēmumu palielināšanās aspektu, bet neļauj ieraudzīt tos, kas trūkumam un izmisumam pievieno arī atkarību stāstu. Kolēģe izstāstīja, ka žēl skatīties uz vīramāti, kura katru nedēļu piedzīvo sāpīgu vilšanos, bet turpina pirkt biļetes. Cik ilgi cilvēks var izturēt šādu vilšanos sēriju, nesagraujot sevi, savu veselību?
No nākamā gada Finanšu ministrija nolēmusi paplašināt un modernizēt nacionālo loteriju piedāvājumu, palielinot nodokļu ienākumus no šā uzņēmējdarbības veida.
