Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Bez naudas – nekur!
Nauda ir neizbēgama ikdienas sastāvdaļa, universāla apmaiņas mērvienība, ko lietojam katru dienu, līdz ar to tā dziļi skar visas dzīves jomas. Kā skaidro psihoterapeite Ginta Ratniece, nauda pati par sevi ietver divus dziļus jautājumus: viens ir spēja to nopelnīt, lai nodrošinātu savas pamatvajadzības plus vēl iegūtu kādus bonusus, otrs – tas, kā šo naudu tērē.
Tieši naudas tērēšana ir saistīta ar dziļākiem psihiskiem procesiem un vairāk atklāj cilvēka vajadzības un vērtības, jo naudas izdošana ir apzināta izvēles izdarīšana. «Nauda nav tikai formāls apmaiņas līdzeklis, bet skar daudzus psiholoģiskos aspektus. To nav iespējams izslēgt ne no draudzeņu, ne pāra attiecībām. Tāpēc bieži naudas attiecības ģimenē skaidri parāda, kas patiesībā notiek savstarpējo attiecību dziļākā psiholoģiskā līmenī. Nereti tās ir varas un atkarības attiecības.
Bieži cilvēki izmanto naudu, lai kaut ko kompensētu savās psiholoģiskajās vajadzībās, lai iegūtu varu, lai nevajadzētu uzņemties atbildību. Tomēr nauda arī palīdz daudzas lietas atrisināt,» atgādina psihoterapeite.
Modelis nr.1
Stāsta Sintija: «Neesam precējušies, mums ir kopīgi bērni. Jau no attiecību sākuma pelnu vairāk nekā partneris, kurš pāris gadus vispār bija bez darba. Tagad viņš strādā, saņem mazu algu, bet neko mainīt nevēlas. No saņemtās algas viņš veido uzkrājumu, to netērē ne savām, ne kopīgām vajadzībām. Es pērku pārtiku, maksāju rēķinus, uzturu bērnu, pa retam dodu viņam kabatas naudu. Dzīvokļa kredīts ir uz mana vārda, un arī kopīgos ceļojumus atvaļinājumos lielākoties sponsorēju es.»
Psihoterapeites Gintas Ratnieces komentārs: «Dzīvojam Rietumu sabiedrībā, kurā sieviešu un vīriešu lomas vairs nebūtu korekti nodalīt, taču man šis modelis vairāk atgādina vecāku un bērnu atkarīgās attiecības, kurās vīrietis ir atkarīgs no sievietes naudas. Vēl būtiskāks šķiet jautājums, vai pārim arī psiholoģiskajā, emocionālajā līmenī ir līdzvērtīgas attiecības? Ja nauda attiecībās neienes varas demonstrēšanu (es maksāju un tāpēc – kā es teikšu, tā būs!), ja tā nav varas instruments, tad kāpēc gan arī šādi nevarētu dzīvot?
Varētu šķist, ka sieviete tādā veidā attiecības pērk, tādējādi kompensējot bailes palikt vienai. Taču, ja viņa pati subjektīvi tā nejūtas, kāpēc lai tā būtu?
Varbūt pāra attiecību kvalitāte ir tik laba, ka viņa ir gatava par to maksāt. Varbūt viņas iepriekšējo attiecību pieredze bijusi daudz sliktāka par šo.
Stereotipiski ir domāt, ka vīrietis šādā situācijā varētu justies mazvērtīgs. Individuālā naudas nozīme katra cilvēka dzīvē, vajadzība pēc naudas, tērēšanas paradumi cieši saistīti ar mūsu pieņēmumiem par naudu. Katram tie ir atšķirīgi, un varbūt šim vīrietim nauda un jautājums par pašvērtējumu ir pilnībā nodalīts. Varbūt sievietei ir labāka izglītība, varbūt viņa pati vēlas dzīvot lielākā komfortā, bez kura vīrietis savukārt varētu iztikt? Tāpēc nozīme, ko katrs piešķiram naudai, ir ļoti subjektīva.»
Modelis nr.2
Stāsta Ilze: «Tā kā vīram nepatīk plānot budžetu un vispār nodarboties ar naudas lietām, viņš savu algu atdod man – ģimenes maka turētāja esmu es. Plānoju, kā samaksāsim rēķinus, ko pirksim bērniem, cik daudz atvēlēsim izklaidēm un neparedzētiem pirkumiem. Ja vīram vajadzīga nauda, viņš to prasa man. Pati ar šādu modeli esmu apmierināta, jo man patīk plānot un rēķināt, un arī vīram nav nekādu iebildumu.»
Psihoterapeites Gintas Ratnieces komentārs: «No vienas puses, šis modelis ir līdzīgs pirmajam, kurās dominē vecāku un bērna attiecības, kurās sieviete diktē, kā mēs tērēsim naudu. No otras puses, jāņem vērā, ka patiešām ir cilvēki, kuri neprot un negrib rīkoties ar naudu, viņiem tas sagādā lielas galvassāpes! Šajā gadījumā pāris ir vienojies: vīrietis atzīst, ka naudas lietas nav viņa stiprā puse, bet viņam ir citas prasmes un spējas, savukārt sievietei piemīt finanšu plānotājas dotības.
Līdz ar to tiek piepildīta pāra galvenā funkcija un viņi viens otru savstarpēji papildina.
Vai vīrietim nav pazemojoši, ja sieviete kontrolē viņa maku? Manuprāt, tā ir ilūzija, jo otru kontrolēt nav iespējams. Varbūt viņš nopelna vairāk, bet viņa par to neko nezina. Daudz būtiskāka ir cieņa, ka viņš novērtē un ir pateicīgs par to, ka sieva menedžē viņu ģimenes budžetu. Ja šīs cieņas nav, tad vairāk tās ir varas attiecības. Nauda, tāpat kā sekss, bieži kalpo par varas instrumentu, bet rīkošanās ar naudu ir process, kas reizēm parāda to, kas slēpjas attiecību iekšpusē. Taču dažkārt tas tomēr neko neatspoguļo.»
Modelis nr.3
Stāsta Diāna: «Mums mājās ir atvilktne, kurā abi liekam visu naudu, līdz ar to mums ir kopējs budžets. Par šo naudu samaksājam visus rēķinus, pērkam pārtiku, dodamies ekskursijās, pērkam bērnam nepieciešamo. Ja es vai vīrs plāno kādu lielāku pirkumu, parasti to saskaņojam. Kad naudas kļūst mazāk, nolemjam tērēt apdomīgāk, lai iztiktu līdz nākamajai algai. Arī paši saviem ikdienas tēriņiem ņemam no kopējās naudas, neatskaitoties, vai paņēmu 20, vai 50 eiro.»
Psihoterapeites Gintas Ratnieces komentārs: «Vairāk tomēr atbalstu līdzvērtīgu budžeta modeli, kad katram ir savs naudas maks, bet ir kopējie izdevumi. Tas nav ne labākais, ne universālākais modelis, tas vienkārši der mums, līdzīgi kā pārim šajā situācijā.
Sieviete un vīrietis var būt līdzvērtīgi naudas jautājumos, bet tas neizslēdz varas spēlītes, vienam otra pazemošanu un citus attiecību zemūdens akmeņus.
Arī tad, ja abiem ir kopīgs maks, var iezagties jautājums, vai tikai otrs netērē vairāk nekā es. Tāpēc veiksmīga budžeta plānošana lielā mērā atkarīga no cilvēkiem, kuri ir kopā. Ja abiem pieeja naudas lietām ir ļoti atšķirīga, piemēram, viens ir tērētājs, bet otrs – taupītājs, plānot izdevumus var būt sarežģīti. Tad labāk katram veidot atsevišķu budžetu.
Manuprāt, vienīgā likumsakarība, kas darbojas visos gadījumos un visos ģimenes budžeta plānošanas modeļos, – kolīdz kādam no pāra rodas diskomforts, vērts ieguldīt laiku, runāt un meklēt risinājumu. Reizēm, atrisinot sasāpējušu naudas jautājumu, var atrisināt arī daudzas psiholoģiski sāpīgas lietas.»
