Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
0
-
Ar psiholoģijas profesoru Ivaru Austeru tikāmies parastā kafejnīcā Pārdaugavā. Mēģināju viņu izprovocēt stāstā par latvieša laimi. Nezinu, vai izdevās. Bet pēc sarunas es pati jutos laimīga un dzīvīga, jo atkal darīju darbu – intervēju –, no kura gūstu patiesu prieku. Izgāju no kafejnīcas ielas krustojumā, un man blakus piestāja auto ar nepazīstamu sievieti. Viņa sirsnīgi piedāvāja aizvest līdz centram. Lasiet tālāk un sapratīsiet, ka būtībā piedzīvoju to, ko gribēju uzzināt šajā intervijā…
– Esmu satikusies ar jums, lai iegūtu profesionālu atbildi uz jautājumu – kas ir latvieša laime? Vai šāds jautājums vispār ir korekts?
– Saprotams, ka mūs interesē, kādi mēs esam, savas identitātes jautājums, bet kā pētniekam man šis jautājums šķiet nevajadzīgs un muļķīgs. Nav tādas unikālas etniskas laimes, likumsakarības ir spēkā visur pasaulē. Mēs varam runāt par SKDS statistikas datiem, un tie parāda, ka laimes izjūta pašlaik Latvijā paaugstinās. Tik augsti rezultāti, kopš tiek veikti šie pētījumi, nekad nav bijuši.
Tikai jāsaprot, ka valsts līmeņa laime nav tas pats, kas individuālā laime. Šie rādītāji ir atšķirīgi prognozējami.
Valstij kļūstot turīgākai, pieaugot iekšzemes kopproduktam, automātiski kāpj uz augšu arī vidējais laimes līmenis. Bet tūlīt mēs iekšzemes kopproduktu vairs nevarēsim palielināt, un tad valstiskai laimei klāt nāk mazāk objektīvi faktori. Piemēram, kāda valstī ir korupcijas pakāpe. Vai – kā cilvēki uztver, cik lielā mērā viņi spēj paši izdarīt izvēles. Šī sajūta, ka pats varu lemt savu likteni, ir ļoti būtiska. Nākamais – jo lielākā mērā tiek respektētas minoritāšu tiesības, sākot ar seksuālām un beidzot ar etniskām, jo cilvēki jūtas laimīgāki. Nav pat runa par diskriminētajiem pilsoņiem, cilvēki vienkārši labāk jūtas, ja viņiem nav naidīgu attiecību ar citiem.
Arī sabiedrībās, kuras ir vienlīdzīgākas, kurās nav īpašu nabadzīgo geto, bet dažādi slāņi dzīvo vienuviet, cilvēki ir vairāk apmierināti. To papildina jautājums, cik lielā mērā tiek domāts par vidi, kurā cilvēki dzīvo. Ar to nav jāsaprot milzīgi dārgas smalku arhitektu veidotas būves. Stāsts ir par pareizu pilsētplānošanu. Cilvēki jūtas drošāki un spēj mijiedarboties cits ar citu, ja viņiem ir parki, skvēriņi, kuros pastaigāties, satikt citam citu.
– Bet ja runājam par laimi katra cilvēka personīgajā līmenī?
– Tas jau ir sarežģītāks jautājums, jo te ir dažādas skaistas ilūzijas. Pētnieki jau pagājušā gadsimta otrajā pusē novēroja, ka rodas dīvaina kopsakarība – cilvēkiem ir vairāk naudas, bet viņi nekļūst laimīgāki. Kā tas var būt? Un tad radās jēdziens par laimes jeb hēdonistisko vāveres riteni. Spilgts piemērs ir salīdzinājums ar mašīnām, jo tās Rietumu pasaulē ir zināms simbols.
Piemēram, līdz šim esmu braucis ar golfiņu un ar slēptu skaudību skatījies uz kaimiņa pasātu. Man šķiet, ka laime sāksies tajā brīdī, kad nopirkšu labāku mašīnu. Kad tas izdodas, varbūt pāris nedēļu esmu laimīgs, bet pēc tam mans laimes koeficients atgriežas iepriekšējā līmenī. Kas notiek? Notiek piemērošanās, adaptācija.
Un tev atkal šķiet, ka ir jau vēl labākas un lepnākas mašīnas. Tu esi kā vāvere savā ritenī, kurā domā, ka skrien uz priekšu, uz laimīgāku dzīvi, bet patiesībā tikai maini priekšmetus un stāvi uz vietas.
Kad mēs plānojam nākotni, mums ir kaut kāds ideāls, priekšstats par to, kā ir jābūt. Bet realitāte, kas balstīta uz labāku mašīnu, dzīvokli, ir citāda. Mēs gaidām, ka tad būsim laimīgi, bet pienāk tas brīdis – nav jau tā, ka mēs būtu nelaimīgi –, taču neesam ne tuvu tik laimīgi kā savās cerībās.
– Un tad ir jautājums…
– Ko man darīt, lai kļūtu laimīgāks? Ir divas pieejas. Viena saistīta ar jautājumu – vai par naudu var nopirkt laimi? Gan jā, gan nē. Ja pirksi lietas, lai parādītu draudzenēm, attaisnotu savu statusu, ar neredzamu varu pakļautu citus, laimīgāka nebūsi. Bet, ja naudu tērē pieredzei, piedzīvojumiem, ja ceļo nevis ar nodomu ielikt krutas bildes feisbukā, bet lai gūtu kādu pieredzi, tad par naudu var nopirkt laimi.
Par naudu var nopirkt kultūras pieredzi, labu izrādi, labu operu. Tikai atkal ir jāatšķir, vai ej uz pirmizrādi, lai izrādītos, vai ej uz operu, lai baudītu un priecātos. Tas nav viens un tas pats. Un vēl par naudu tiešām var nopirkt laimi – ar labdarības palīdzību. Kad palīdzi citiem plašā nozīmē.
Laime nekad nav globāla padarīšana, tāda ļoti liela laime. Laime ir mazās ikdienas lietas. Ļoti svarīga lieta laimei ir atrast laiku cilvēkiem, kas tev patīk. Tur daudz naudas nav vajadzīgs. Amerikāņiem ir pētījums: tu nopelni mazliet vairāk naudas, nopērc sapņu māju tālāk no pilsētas, attiecīgi ļoti daudz laika pavadi ceļā, un izrādās, ka lielu dienas daļu esi nelaimīgs, jo sēdi mašīnā un garlaikojies. Un pie viena tev paliek mazāk laika draugiem. Svarīgi ir atrast laiku saviem domubiedriem, paēst normālas pusdienas, nepārstrādāties. Tādas ļoti vienkāršas lietas.
Man šķiet, ka laime sāksies tajā brīdī, kad nopirkšu labāku mašīnu. Kad tas izdodas, varbūt pāris nedēļu esmu laimīgs, bet pēc tam mans laimes koeficients atgriežas iepriekšējā līmenī.
– Lasīju, ka ir pētījumi, ka 50% mūsu laimes izjūtas nosaka arī ģenētika. Cik lielā mērā mūsu vecāku attieksme un mūsu pašu kā vecāku attieksme veido mūs un mūsu bērnus?
– Šajā gadījumā ir domāta bioloģiskā ģenētika. Mūsu personība, temperaments un mūsu emociju aparāts ir ģenētiski noteikti. Bez šaubām. To mēs iegūstam no vecākiem. Tā ir konstanta vienība, tur neko nevar mainīt. Bet ir ļoti svarīgi, kā pats strādā pie savas laimes izjūtas. 50% savas potenciālās laimes izjūtas tu iegūsti no vecākiem, 10% ir nejaušība, bet 40% ar savām izvēlēm vari iespaidot pats.
Ja dari pareizās lietas, tad ar saviem sliktajiem, nepriecīgajiem laimes gēniem vari būt laimīgāks nekā tas, kurš ar labākiem gēniem dara nepareizas lietas. Bet pareizās un nepareizās lietas – tās gan lielā mērā var iemācīt vecāki ar savu piemēru. Tas ir jautājums par to, vai vecāki fokusējas uz ārišķību, statusu, materiālām vērtībām vai uz priecāšanos, pieredzēšanu un palīdzēšanu.
– Vai arī valsts piedzīvotā atmiņa veido latvieša laimes izjūtu? Vai mūsu tautas liktenis, izsūtījumi ietekmē izjūtas vieglumu, kas atšķiras no itāļu dzīvesprieka vai Eiropas vecās aristokrātijas dzīves pieredzes?
– Tas var iespaidot, neapšaubāmi. Bet domāju, ka šis laiks ir pagājis, pārāk daudz paaudžu nav piedzīvojušas karu. Protams, ja vecākiem ir mērķis izdzīvot, viņi iemāca uz to fokusēties arī saviem bērniem. Lai filozofētu par laimi kā mēs ar jums – tam ir vajadzīga neatkarība, drošība, nebaidīšanās par rītdienu. Domāju, ka efektīvāk mūsdienu apstākļos ir domāt par sevi kultūras līmenī.
Mēs esam individuālistu kultūra, lai gan ne tik izteikti tās pārstāvji kā ziemeļvalstu iedzīvotāji, bet tomēr. Pētnieki saka, ka individuālisma zemēs dzīvojošie ir drusku laimīgāki nekā kolektīvisma kultūrās. Tas saistīts ar iespēju pašam izvēlēties. Kolektīvisma valstīs tev vairāk jāklausa ģimenei, grupai. Savukārt pašnāvības ir biežāk sastopamas individuālistu kultūrā, jo, ja tev būs slikti ap dūšu kolektīvismā, zini, ka grupa un ģimene palīdzēs.
Interesanti, ka Latvijā tagad laimīgākā ir sieviete ar augstāko izglītību, vecumā no 30 līdz 40, pilsētniece, kas ieņem augstu amatu vai ir uzņēmuma īpašniece, it kā piecreiz nedēļā nodarbojas ar sportu, trīsreiz nedēļā mīlējas.
Iespējams, ka sievietes ir laimīgākas par vīriešiem, jo viņām pietiek ar mazāk ikdienas lietu. Ja interesē iepriekšējo iekārtu iespaids, sekas, iespējams, ir tās, ka mūsu sabiedrībā laimīgāki ir jauni cilvēki. Eiropā cilvēki visbiežāk atkal kļūst laimīgāki pusmūžā. Kamēr nesākas slimības un bērni ir izauguši, laimes izjūta paaugstinās.
– Pie politiskās un ekonomiskās varas pašlaik ir mūsu paaudzes cilvēki, bet jūs strādājat ar studentiem. Vai atšķiras paaudžu laimes izjūta?
– Psiholoģiskie mehānismi jau ir identiski, bet ideoloģija mazliet atšķiras. Cilvēki kļūst vairāk relaksēti pret to, ka dzīvei noteikti nepieciešamas statusa lietas. Tagad jaunieši vēlas karjeru nevis tāpēc, ka būs vairāk piķa, bet lai darītu to, kas varētu būt interesants nākotnē. Tāda dekadence pozitīvā nozīmē.
– Bet man, no savas pieredzes skatoties, šķiet, ka jaunie cilvēki mazāk grib strādāt un vieglāk dzīvot. Jo vairs jau nav sarežģīti tikt pie pirmās mašīnas vai dzīvokļa. Nereti, labu gribēdami, to nodrošina vecāki.
– Interesantums nenozīmē, ka nebūs jāstrādā. Ziniet, tas pirmais žigulis simboliskā nozīmē jau nāks pats par sevi, ja tu precīzi un daudz darīsi to, kas tev patīk. Jauniešu mērķis nav mašīna, bet interesanta dzīve. Un tas ir ļoti labi. Viņi paļaujas.
Latvijā tagad laimīgākā ir sieviete ar augstāko izglītību, vecumā no 30 līdz 40, pilsētniece, kas ieņem augstu amatu vai ir uzņēmuma īpašniece, it kā piecreiz nedēļā nodarbojas ar sportu, trīsreiz nedēļā mīlējas.
– Laime ir paļaušanās?
– Laime ir savstarpēja uzticība visās nozīmēs. Sabiedrības līmenī ir svarīga stabilitāte; ja tu esi ar kādu par kaut ko vienojies, tad tas arī notiks. Savukārt globālās laimes indeksos pēta, cik cilvēki savstarpēji uzticas cits citam. Un arī to var veicināt ar apzinātu, iemācītu uzvedību. Ir taču patīkami, ka cilvēki viens otram smaida. Es pats deviņdesmitajos gados nesmaidīju.
– Tagad jūs smaidāt?
– Protams. Arī svešiem cilvēkiem uz ielas. Un ļoti bieži saņemu smaidus pretī. Smaids ir viena no pirmajām iezīmēm, lai uzticētos cilvēkiem.
– Sakiet, vai latvietis var būt laimīgs ārpus Latvijas?
– Etniskā identitāte ir konstrukcija. Cilvēkam, kurš nomināli ir latvietis, ikdienā latvietība var arī nebūt svarīgs identitātes konstrukts. Cilvēks var būt zinātnieks, mūziķis, sportists. Un profesionālā identitāte viņam ir svarīgāka nekā etniskā. Svarīgi, lai cilvēkam vispār būtu vairākas pozitīvas identitātes, kam piederēt. Mēs gan esam tā audzināti jau kopš 19. gadsimta romantisma – ka būt latvietim ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Vēsturiski jau vienmēr tā nav bijis. Sociālā klase, nodarbošanās varēja būt daudz svarīgākas nekā etniskā piederība.
Identitāte ir kontekstuāla. Kā mēs par sevi domājam, to nosaka situācija, vide, kurā mēs par sevi domājam.
Cilvēki savu dzīvi uzbūvē dažādi, bet tie, kas nemēģina sevi izcelt attiecībā pret citiem, būs laimīgāki. Ja kāds būs apsēsts ar ideju, ka latvieši ir labāki, viņš nejutīsies tik laimīgs. Līdzīgi, ja kāds domās, ka būšu laimīgs tikai tad, ja būšu labākais dziedātājs vai pavārs, laimes izjūta neiestāsies. Vai – ja sieviete domā, kad viņa apprecēsies, tad būs laimīga, un pēc tam tikpat skaidri domā, ka izšķirsies un tad būs laimīga. Principā no ārējām darbībām jau nekas nemainās.
– Mani tad interesē – kā es varu uzzināt, kas mani dara laimīgu?
– Mēs nevaram to zināt. Viens no veidiem, kā objektīvi mērīt laimi, ir mērīt cilvēka emocijas – cik bieži esi pacilāts, mērķtiecīgs, nevis nomākts un apvainojies. Laime ir pozitīvu emociju proporcija un subjektīva apmierinātība ar dzīvi – cik lielā mērā tu vari iespaidot to, ko tu dari, cik lielā mērā tev patīk savas attiecības ar citiem. Jautājums – kā kļūt laimīgam? Dari mazās lietiņas!
Domā par sevi, netraucējot citus, dari, kas tevi interesē, gūsti pieredzi, palīdzi citiem, pavadi laiku kopā ar draugiem! Man ļoti patika kāds pētījums, kurā secināts, ka ir vērts dažreiz iedzert, ja citādi nevari satikties, jo rezultāts tik un tā būs labāks, nekā ja nesatiksies ar draugiem. Meklē jēgu savam darbam. Ir, protams, daudzi darbi, kas ir bezjēdzīgi, piemēram, dokumentu kārtošana. Bet ar tiem jāmācās sadzīvot.
Tas arī ir paradokss, ka, kāpjot pa karjeras kāpnēm, tu nekļūsti būtiski laimīgāks, jo tev mainās dienas plānojums, tev jāsēž bezjēdzīgās sapulcēs, kurās būtībā neko nelemj. Tev nepaliek laika draugiem, nepaliek laika ģimenei, tu atnāc mājās un atlūsti, iedzer aliņu, lai atslēgtos. Un atkal rodas jautājums par darba jēgu.
Bezmērķīga dzīve nevar būt laimīga. Būtu svarīgi uzdot jautājumu – vai no tā, ko tu dari, pasaule kļūst labāka?
– Tāds interesants jautājums – kā laimīgam cilvēkam kļūt vēl laimīgākam?
– Tas ir labs jautājums. Par to parasti nedomā vai vienkārši pieņem, ka vairāk ir labāk, bet ne vienmēr, jo daudzas lietas mēs, esot laimīgi, darām sliktāk. Ja esam pozitīvu emociju iespaidā, tad nākotnes prognozēs esam neobjektīvāki gan attiecībā pret sevi, gan citiem. Ja eiforistiskā noskaņojumā iesim uz banku pēc kredīta, droši piekritīsim sliktākiem nosacījumiem. Protams, ir situācijas, kurās pozitīvs eiforisms sabiedrībai nāk par labu, piemēram, cilvēki citādi vispār nesāktu dzīvot kopā.
Arī sākot uzņēmējdarbību, ir vajadzīga eiforija. Ja tu skatītos objektīvi, tad saprastu, ka tavas izredzes labi dzīvot nākamos aptuveni piecus gadus ir samērā zemas, un neko nesāktu. Bet lielu cieņu ir pelnījuši tie, kas to dara. Īstenība jau vienmēr ir krietni piezemētāka, cilvēks parasti pārspīlē divos gadījumos – cerībās un retrospektīvās atmiņās. Bet no adaptācijas viedokļa ilūzijas pilnīgi noteikti nav sliktas, mēs daudz ko nesāktu darīt, ja zinātu, ka nebūs tik daudz pozitīvu emociju.
– Domāju, ka uz mūsu laimes izjūtu un arī būtību liela ietekme ir mūsu dabai. Vai jūs piekrītat, ka cilvēks, kas saistīts ar dabu, ir laimīgāks?
– Pats fakts par sevi neko nenosaka. Mums var būt stāstiņi par cilvēkiem, kas pārcēlušies no nervozās pilsētas uz laukiem un tagad dzīvo saskaņā ar dabu. Bet tā ir tikai forma. Tās visas ir ilūzijas un blēņas. Attiecībā uz laimi svarīgs ir saturs. Pilsētā viņi, visticamāk, dzīvoja vāveres ritenī, bet tagad dara to, kas viņiem ir patīkami un kur redz jēgu. Bet tikpat labi mēs varam iedomāties zemnieku, kurš visu mūžu domā – ja varētu pārcelties un dabūt normālu darbiņu pilsētā, tad es būtu laimīgs.
Pilsēta vai lauki – tā ir viena iespējamība, bet tā nav pārāka par citām. Svarīgi ir darīt to, kam redzi jēgu un nozīmi. Bet tā jau būtu konceptuāla diskusija. Cilvēkam un laimes izjūtai ir būtiski ar savu padarīto veicināt kopējo labumu. Bezmērķīga dzīve nevar būt laimīga. Būtu svarīgi uzdot jautājumu – vai no tā, ko tu dari, pasaule kļūst labāka? Tas ir dzīves jēgas jautājums. Laimi nevar apzināti atrast. Laime ir sakarīgas un jēdzīgas darbošanās blakusprodukts.
