Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē teologs, lektors, grāmatu autors, kristīgās meditācijas skolotājs un psiholoģijas doktorants Indulis Paičs.
Kaut kas bija, bet – kas bija?
Laiks ir tāda vērtība, ko gribētos sakrāt, salikt ziemai burciņās un tad prātīgi dalīt tām reizēm, kur pietrūkst. Ir skaists rudens, visapkārt interesanti notikumi un cilvēki, bet laiks burtiski aizjoņo. Vai es to varu palēnināt, kaut kā piebremzēt, lai pagūtu arī izbaudīt vai vismaz pa īstam saprast, kas notiek?
«Tā ir prasme strādāt ar savu uzmanību – mūsdienās tik aktuālais jēdziens apzinātība. Ja prāts aizņemts ar ikdienas problēmu risināšanu, es nepievēršu uzmanību ārējai pasaulei, tajā skaitā gadalaiku maiņai. Paceļu acis, un skat, – mēnesis jau pagājis! Lai to palēninātu, nav cita ceļa kā pievērst uzmanību dabas ritmam un tam, kā plūst mana dzīve. Es apzinos, ka to apzinos, un tad bieži vien laiks sāk ritēt citādi, un es sāku pamanīt daudz kā jauna.
Mēs dzīvojam uzmanības gūstā. Tā vai nu ir ļoti fokusēta uz ko vienu kā izklaidīgam profesoram, kurš nepamana, ka pabraucis garām savai stacijai, vai arī visu laiku tiek pārtverta un saraustīta uz visām pusēm. Mēs it kā uzņemam daudz iespaidu, bet tie ir haotiski, un iekšējā pasaule nespēj tos sakārtot. Un beigās es no šā haosa iznāku ārā ne īsti gudrāks, ne īsti labāks – kaut kas bija, bet, kas bija, es īsti neatceros. Un laiks atkal ir pazudis,» atzīst teologs un kristīgās meditācijas skolotājs Indulis Paičs.
Ko šī diena ar mani ir izdarījusi?
Tā ir skumja sajūta. Esmu to piedzīvojusi – apkārt un ar mani it kā notiek daudz laba, bet man nav laika apstāties un par to padomāt, prātā virpuļo tikai nesakarīgi domu pavedieni. Vai ar to aizritējušo kaut ko var iesākt pēc tam? Izrādās – jā. «Sena prakse ir dienas vai nedēļas pārskata veidošana,» teic Indulis Paičs. Dienas beigās tikai jāatrod nedaudz laika, lai pārdomātu un atskatītos uz to, kas noticis, it kā izejot cauri visai dienai un notikumus sakārtojot uz laika ass. To var darīt domās, var rakstīt dienasgrāmatu, atceroties, atskatoties un pamanot: kas manī ir noticis? Labi palīdz arī jautājums: ko šī diena ar mani ir izdarījusi?
«Es ieteiktu to darīt, raugoties ne tikai atpakaļ, bet arī uz priekšu, un nedēļas nogalē mierīgi ieskatīties nākamajās dienās: tur man priekšā ir kādas obligāti izdarāmas lietas, bet paralēli vēl tas un tas. Tas palīdz sakārtot prioritātes un tik ļoti nepazaudēt uzmanību. Ar to saistīts arī senais bibliskais bauslis – sešas dienas tev būs strādāt un padarīt savus darbus, bet septītajā dienā nebūs darīt nekādu darbu. Mūsdienu cilvēks saka – šausmas, es nevaru to izpildīt! Bet tie, kas to cenšas pildīt, nav ne nabagāki, ne neveiksmīgāki, gluži otrādi. Jo mēs izmantojam šo laiku, lai padomātu – kas ir bijis, kas būs un kur vispār man ir jāsteidzas. Tas palīdz neļauties tikt ierautam atvarā,» iesaka Indulis Paičs.
Rutīna kā prāta miesassargs
Vai laiku, kas noskriets un pēc tam aizmirsts, atstājot prātā tikai haosu, mēs no dzīves zaudējam?
Indulis Paičs tik radikāli neteiktu – dzīve turpina notikt, un arī tajā laikā var norisināties daudz kā svarīga, un zemapziņa turpina to reģistrēt. Bet zināma taisnība ir, ka šis skrējienā pavadītais laiks ir tāds kā pārrāvums. Tāpat kā tad, kad cilvēks atrodas narkozē – viņam var veikt sarežģītu operāciju, graizīt un šūt, bet viņš to neapzinās, pamostas, un astoņas stundas uz operāciju galda viņam neeksistē.
Bet varbūt ir arī kāda dvēseles vai ķermeņa vajadzība pēc tāda neapzinātības laika? Kāpēc tad tas mums dots? Indulis Paičs to saista ar patiesībā tik ļoti vajadzīgo dzīves rutīnu: «Mūsu dvēsele te, uz Zemes, ir aizņemta ar divām lietām – izdzīvošanu un dzīvošanu. Viena lieta ir nodrošināt savu eksistenci, – saprast, kādu iespaidu es uz šo pasauli gribu atstāt, ko es tajā gribu darīt. Kad pienāk dzimšanas diena, cilvēks atskatās un domā: esmu atkal nodzīvojis vienu gadu, bet kas tad ir noticis? Ko es tā pa īstam esmu izdarījis? Savā ziņā tā ir arī pamošanās, kad saproti, cik ļoti lielu daļu no dzīves aizņem automātiskā izdzīvošana. Tu to detaļās neatceries, un tas ir labi, citādi tas tevi nomāktu. Uzmanības sašaurināšana mūs pasargā no sajūtas, ka visa dzīve bijusi tikai darbs un pienākumi, tāpēc daļa notikumu tiek it kā no apziņas izņemti laukā. Tā ir aizsargreakcija, tāpat kā tajās reizēs, kad, uzzinot šokējošo ziņu, cilvēks zaudē samaņu. Racionālais prāts atslēdzas, jo tāpat neko nevar izdarīt.
Un līdzīgi ir ar dzīves rutīnu.» Tomēr tādos pamošanās mirkļos var pamanīt, ka tā būtiskā satura, kas saistīts ar sirdi un emocionālo pasauli, bijis maz. Tad vajadzētu kaut ko mainīt.
Piepildīt dzīvi ar jaunu pieredzi
Ar gadiem šķiet, ka laiks joņo daudz ātrāk nekā kādreiz, bērnībā, kad mums piederēja bezgalīgas vasaras un ziemas. Vai tā tiešām var būt?
«Kas ir laiks? Kaut kas, ar ko mēs raksturojam pārmaiņas un kustību. Ja nekas nemainītos, pat mūsu pulksteņi neietu uz priekšu, mēs laiku nevarētu nekā konstatēt. Laiks ir arī atskaites punkts. No šāda viedokļa pat nevar teikt, ka tas iet ātrāk vai lēnāk. Izņemot galējus stāvokļus, kad kāds objekts pārvietojas tuvu gaismas ātrumam, – tā ir vēl viena dabas mistērija, ka laiks un telpa veido vienu veselumu.
Bet ir subjektīvā uztvere, kad ilgs laiks, piemēram, vairākas stundas, var likties kā viens mirklis. Daudzi to piedzīvo miegā – nupat aizmigu, bet jau rīts. Un subjektīvais laiks ir atkarīgs no dzīves posma,» piekrīt Indulis Paičs. Bērnībā tas rit lēnāk, jo bērns to lielā mērā aizpilda pats, un reizēm viņam pat jādomā, ar ko to aizpildīt. Dzīves vidusposmā mēs skrienam, rūpējamies par sevi, par bērniem un vecākiem, par aicinājumiem un darbu, un ritms ir ārkārtīgi ātrs. Bet dzīves nogalē tas atkal palēninās, jo mēs sākam izkāpt no savām sociālajām lomām.
Ja viss paskrien garām pārāk ātri un gribas to palēnināt, pētnieki iesaka piepildīt dzīvi ar jauniem iespaidiem un jaunu pieredzi.
Kā mazam bērnam, kuram viss ir jauns un neredzēts.
«Rutīna ir rutīna – es automātiski pieslēdzos un vienā brīdī to vairs nepamanu, tā no apziņas pazūd, un beigās laiks joņo, jo nav nekā, ko es uz tās laika skalas pamanītu kā kaut ko būtisku,» teic Indulis Paičs. Jauna pieredze ļoti palīdz, kad dzīve šķiet kļuvusi pārāk pazīstama un pierasta.
Devīgā krustmāte garlaicība
Savā ziņā zaudēts tiek laiks, ko notriecam neapzinātībā, bet tikpat izšķērdīgi rīkojamies ar laiku, kuru pavadām pārdzīvojot, sevi šaustot pašpārmetumos vai citās ne pārāk priecīgās emocijās. Kavēšanās pie tā, kas nav izdevies, parasti ir destruktīva, jo neko jau pagātnē īsti izmanīt nevar. Tas ir neauglīgs laiks, turklāt tiek zaudēts ne tikai tas, bet mēs ar mīnusa zīmi iegraužamies arī vēl savā nezaudētajā, pārējā laikā, jo sevis šaustīšana atspēlējas ar neomu.
Savukārt garlaicība ir interesanta lieta, un Indulis Paičs stāsta, ka daudzi autori to uzskata par absolūti nepieciešamu. Nonākot apstākļos, kuros nav ārējā spiediena – garlaicīgā lekcijā, kur vienkārši jābūt, vai garā pārlidojumā –, pats laiks it kā aizsargā sevi. Nav, ko darīt, bet kaut ko darīt gribas, un atveras radošie vārtiņi. «Garlaicība ir spēcīga emocija, viena no dziņām, kas liek mums darboties, un tieši garlaicībā var uzpeldēt jaunas, radošas idejas. Ikdienā es kā pingpongā reaģēju uz citu mestām bumbiņām, bet garlaicībā sāk dzimt savas idejas. Mūsdienās ļoti rūpējamies, lai bērniem nebūtu garlaicīgi, viņiem ir multenes un mantiņas. Bet, nonākot garlaikošanās zonā, bērnam parasts zars var pārvērsties gan par zirgu, gan zobenu, sāk darboties radošā iztēle, viņš pats atrod nodarbošanos un izspēlē scenārijus,» stāsta Indulis Paičs.
Tiesa, grūti garlaikoties, ja pie rokas vienmēr ir mobilais telefons – virtuālās realitātes saturs radīts tā, lai visu laiku noturētu uzmanību. Rezultātā es esmu pilna ar realitātes fragmentiem un no tā nogurusi, – bet kur tajā visā esmu es pati?
Tāpēc vērts ikdienā ieviest to mierīgo laiku, kad es neuzlaboju savu dzīvi un nesteidzos, bet varu nonākt līdz tai garlaicībai, kurā dzimst radošas idejas.
Bailes iztērēt dzīvi?
Reizēm, gluži otrādi, šķiet, ka laiks ir paplašinājies un izstiepies, – diena bijusi tik pilna, ka vakarā rīta notikums liekas noticis pirms nedēļas, bet pa to vidu ir grozījušies likteņi un plosījušās vētras.
Tā nu tas ir, ka katram ir nozīmīgs tieši tas, kas noticis ar viņu. Līdz ar to diena, kurā nekas nosacīti nozīmīgs ar mani nenotiek, liksies tukša, un cita diena, kad esmu ļoti visā iekšā, šķitīs kā piepildīta nedēļa. «Subjektīvā laika izjūta ir atkarīga no tā, kā mēs sajūtam pārmaiņu intensitāti. Tad var likties, ka notikums pirms pieciem gadiem bija vakar – kā, jau pieci gadi pagājuši?» skaidro Indulis Paičs. Un otrādi – vienas dienas laikā es ar savu uzmanību esmu apstaigājusi puspasauli, un tā šķiet bijusi gara kā nedēļa.
Varbūt tā ir tāda noslēpumaina laika kabata, kur var iegūt vairāk? Daudzi radoši cilvēki stāsta, kā, ļoti fokusējoties uz darāmo, viņi it kā nonāk īpašā laika telpā, kur īsā laikā var radīt ļoti daudz. Bet, nejauši vai jauši no tās izkāpjot vai izkrītot, radošā strūklaka burtiski izsīkst.
Mēdz teikt – dzīvo ātri, mirsti jauns. Vai var būt tā, ka, ļoti intensīvi dzīvojot, mēs sev atvēlēto varam iztērēt īsākā laikā? «Nevajag baidīties dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Garai dzīvei arī ir savas ēnas, to mēs visi labi zinām. Tāpat kā mūzikā – vai garais skaņdarbs ir skaistāks, nekā īsais? Tā taču nav. Katram no mums ir sava melodija un tonis,» prāto Indulis Paičs.
Mirklis – zaglis
Dažkārt sakām – ātrais laiks un lēnais laiks. Tomass Ēriksens grāmatā Mirkļa tirānija teic, ka ātrais laiks ir tas, kur nākamais mirklis nozog man šo mirkli. Es no rīta vēl brokastoju, bet jau domāju par darbu un sanāksmi. Sēžu sanāksmē, bet jau domāju par nākamo tikšanos. Un galu galā nevienā brīdī neesmu šeit un tagad, jo nākamais mirklis man šo mirkli atņem. Lēnajā laikā es ar pilnu apziņu esmu šajā mirklī, un ne nākotne, ne pagātne man to neatņem.
«Ja netiekam vaļā no nākamā mirkļa tirānijas – mēs nedzīvojam, bet visu laiku skrienam kaut kam pakaļ, nekad to neaizsniedzot,» secina Indulis Paičs. Atslēga jau atkal ir apzinātība – kad apzinos, ka tagad esmu šeit un daru to, un to apzinos.
Laika skrējienu mazliet piebremzē arī pateicības praktizēšana. Tā pasargā arī no iegrimšanas negatīvismā. Ko lai dara, ģenētiski esam tā iekārtoti, ka visu laiku neviļus sanāk fokusēties uz slikto un analizēt neveiksmes, jo reiz tāda stratēģija bija svarīga izdzīvošanai un varēja izglābt dzīvību. Tagad zobenzobu tīģeri vairs neuzglūn, bet mēs turpinām šo neauglīgo rakņāšanos pagātnē.
Pateicība ļauj apzināties – jā, manā dzīvē ir daudz kas nepabeigts un nepilnīgs, bet ir kaut kas, par ko esmu pateicīga. Un tāds vienkāršs ieradums vakarā pierakstīt kaut vai trīs lietas, par ko šodien pateikties, ļauj iegūt perspektīvu un mazliet pakāpties – ārā no izdzīvošanas, pretī dzīvošanai.
Nepagūstu sev līdzi
Kas notiek, kad mēs īsā laikā pārvietojamies lielos attālumos? Vai mēs kaut ko neizjaucam laika ritējumā?
Indulis Paičs stāsta – ir izpētīts, ka, pat braucot ar velosipēdu, ātrums ir lielāks, nekā cilvēkam būtu dabiski piemērots. Apziņa vislabāk atpūšas un daudz ko pamana, kad cilvēks vienkārši iet, jo tad tā spēj visu mierīgi uztvert un sakārtot iespaidus.
Mēs cenšamies dzīvi optimizēt – nesūtām papīra vēstules, bet vienā sekundē aizsūtām elektronisku ziņu, lidojam ar lidmašīnām.
Liela daļa tehnoloģiju domātas, lai taupītu laiku un ātrāk izdarītu, un liekas, ka tāpēc vajadzētu būt vairāk laika.
Bet paša brīvā laika nezin kāpēc nav vairāk, tikai vienā laika vienībā varam ietilpināt vairāk notikumu, un viss notiek lielākā ātrumā. «Tehnoloģiju dēļ pašlaik uz cilvēka psihi ir daudz lielāks spiediens nekā jebkad,» pārliecināts Indulis Paičs. Un cilvēks ne vienmēr labi tiek galā ar to, ka vienā brīdī drebinās rudenīgajā Rīgā, bet pēc astoņām stundām izkāpj no lidmašīnas otrā Zemeslodes pusē pie palmām.
Reiz intervēju jūtīgu jaunu sievieti, kura stāstīja, ka, braucot ar auto, viņas smalkie ķermeņi netiekot šim ātrumam līdzi, tāpēc sākumā pēc atbraukšanas viņa jūtas ne savā ādā, un ir jāpagaida kāds laiks. Kā ir ar gariem pārlidojumiem un braucieniem, varbūt tiešām kāda daļa no cilvēka vēl kaut kur maldās, un tai vajadzīgs ilgāks laiks?
«Apziņa nemaz tik ļoti nav piesaistīta telpai. Mēs varam aizvērt acis un nonākt tālās zemēs, vai ļoti detalizēti, ar visām krāsām un skaņām, atgriezties bērnībā. Cilvēks var sēdēt savā istabā, kur neviens viņam neuzbrūk, bet būt ļoti satraucies par to, kas notiks vēlāk. Apziņa var ieķerties pagātnes notikumos vai aizsteigties uz priekšu, uz to, kas būs. Jā, kaut kas līdzīgs notiek, ja vakar es biju šeit, bet rīt būšu tur, un to vēl nevaru aptvert. Tad varbūt kāda mana garīgā daļa tiešām vēl kaut kur atpaliek,» atzīst Indulis Paičs un turpina: «Bija tāda multiplikācijas filma 38 papagaiļi, kur darbojās Pitons un Pērtiķītis. Vienā no epizodēm Pērtiķītis stāv blakus mierīgajai Pitona galvai, bet Pitona garā aste vēl tikai lien. Pērtiķītis prasa: «Kas tur lien?» Pitons saka: «Nu, es lienu!» – «Un kur tad tu lien?» – «Šurp lienu!» Tad viņš saritina asti, un Pērtiķītis prasa: «Nu, tu viss atlīdi?» Pitons paskatās: «Jā, viss.» Tas ir arī stāsts par laiku.»
Kad laiks it kā mainās
Dzīve brīžiem aizskrien ritenī, gribas visu paspēt, bet kaut kas aizkavējas, kaut ko nepagūstu, un pēkšņi liekas, ka tūlīt būs katastrofa. Stāvi nesteidzīgā autobusā, kuru ar domu spēku diemžēl nevar piespiest braukt ātrāk, un šķiet, ka viss tūlīt būs nokavēts; esi apsolījis izdarīt darbus, taču to pabeigšanai fiziski nebūs laika… Reiz Igors Kudrjavcevs intervijā stāstīja par to, ka ir tehnikas, iekšēji vingrinājumi, ar kuriem dažkārt iespējams palielināt laika ietilpību un paspēt vairāk, nekā fiziski būtu iespējams. Dažas reizes grūtā brīdī esmu mēģinājusi, un, par brīnumu, pēkšņi izdevās paspēt nepaspējamo. Kā to lai izskaidro?
«Es domāju, ka tas ir reāli, cilvēkiem ir tādas pieredzes. Kad kaut kur ļoti jāpaspēj un liekas, ka tas nav iespējams, bet tomēr izdodas, tad šķiet, ka laiks uz mirkli burtiski apstājies. Bībelē var atrast aprakstus, kā, piemēram, izšķirīgas kaujas laikā Saule apstājas un paliek uz vietas tik ilgi, lai to kauju varētu pabeigt. Kas tas ir?
Tie ir atsevišķi mirkļi, un mēs nevaram tos izpētīt un skaidri pateikt, kas tajos notiek. Es teiktu, ka darbojas viss kopā – paļāvība un liela mobilizēšanās. Apziņa stresa apstākļos var tā kāpināties, ka cilvēks spējīgs izdarīt kaut ko, kas citādi liekas nereāls. Bieži vien – īpaši kritiskās situācijās – arī pats laiks it kā mainās. Cilvēks, piemēram, atceras katastrofu, kur patiesībā viss notika 33 sekunžu laikā, bet apziņa strādāja tik ātri, ka viņš paguva visu saprast, reaģēt un izdarīt,» stāsta Indulis Paičs. Un reizēm palīdz vienkārša paļaušanās – tu apzinies, ka fiziski to izdarīt nevari, tāpēc paļaujies, un pēkšņi viss pats sastājas vietās un izdodas. Reizēm dzīve pret mums ir ļoti žēlsirdīga, un tad, kad mums kaut kur jābūt, mēs parasti tur arī esam. Un tas tiešām ir mazliet brīnumaini.
