Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jā, tieši tā – Valdis Valters jaunākais ir Valteru dzimtā ilgi gaidītais dzimtas turpinātājs (abi Valda Valtera dēli audzina meitas)! Gan viņa vectēvs, gan tētis mazā Valda nākotni saista ar basketbolu. Ja kāds nav dzirdējis, Kristaps Valters ir Latvijas basketbola izlases vadītājs, leģendārā basketbolista Valda Valtera jaunākais dēls. Un arī nesen LTV rādītā šova «Rallijs ar zvaigzni» uzvarētājs.
– Kādas asociācijas jums raisās, iedomājoties savus bērnus ar basketbola bumbu rokās?
Kristaps:– Mazā Valda nākotni saistu ar bumbas spēli. Es un, protams, arī viņa vectēvs gribētu, lai Valdis juniors spēlē basketbolu. Virzīsim dēlu uz basketbolu, tomēr galavārdu ļausim teikt pašam. Keitiju gan nevaru iedomāties kā profesionālu basketbolisti. Viņai arī basketbols neinteresē. Meitai patīk teniss un daiļslidošana. Jau četru gadu vecumā viņa zināja, ko vēlas. Keitija ir ļoti mērķtiecīga.
Signe:– Keitija izvēlējās daiļslidošanu, kaut arī tas ir sarežģīts sporta veids. Arī bīstams, bieži gadās traumas. Taču tas ir sievišķīgs, un viņa tik ļoti gribēja slidot! Kad televīzijā rādīja Eiropas vai Pasaules čempionātus daiļslidošanā, Keitija vienmēr ar lielu interesi un aizrautību vēroja sacensības. Viņa uzvilka vilnas zeķītes un slidoja pa grīdu. Keitija ir neatlaidīga, viņa nebaidās krist uz ledus – kritīs kaut simt reižu, celsies un mēģinās atkal. Treneri uzskata, ka viņai daiļslidošanā ir nākotne.
– Lielajam sportam ir sava garoza – allaž pastāv risks gūt traumu. Pagājušā gada aprīlī Kristaps guva nopietnu traumu, jūlijā potīti operēja, un līdz pat septembrim vajadzēja lietot kruķus. Kā tikāt galā visu šo laiku?
Signe:– Mums visiem bija grūti. Es biju stāvoklī. Dzīvojam piektajā stāvā, un bija reizes, kad vajadzēja nest smagus iepirkumu maisiņus, bet to nevarējām darīt ne viens, ne otrs. Kristaps ļoti pārdzīvoja, ka nevar man palīdzēt. Viņam arī nepatika, ka jāsēž mājās. Viņš kļuva arvien neapmierinātāks, un negatīvās emocijas nāca arī pār mums.
Kristaps:– Tas bija viens no smagākajiem posmiem manā dzīvē. Arī trauma bija smagākā manā mūžā. Jutos bezpalīdzīgs, un nevarēju to izturēt. Paldies Dievam, tagad viss ir kārtībā.
– Ko jums nozīmē ģimene?
Signe:– Ģimene ir pats svarīgākais manā dzīvē, varu pat teikt tā – dzīvoju tikai ģimenei. Kristapam ir arī basketbols. Bija laiks, kad man šķita – neko īsti nedaru, tikai dzīvoju mājās. Šī izjūta – ka neesmu līdzvērtīga ar Kristapu – mājoja manī diezgan ilgi, trūka pārliecības par sevi. Gaidīju, ka mani novērtēs. Izjutu arī spiedienu no apkārtējiem, taču pārliecinātības trūkums par sevi zuda pēc tam, kad apprecējāmies. Man patīk dzīvot tā, kā šobrīd. Ja es veltītu vairāk laika sev, mazāk atliktu ģimenei un es nevarētu pilnvērtīgi rūpēties par saviem mīļajiem.
Kristaps:– Ģimene man ļoti palīdz. Ir tik svarīgi just ģimenes atbalstu! Ļoti augstu vērtēju to, ko dara Signe, – ka māja ir tīra un vakariņas pagatavotas. Man arī patīk, ka Signe izkopj ģimenes tradīcijas. Mēs vienmēr svinam skaistus ģimenes svētkus – dzimšanas dienas, Ziemassvētkus. Manuprāt, tas ir normāli, ja vīrietis pelna naudu, bet sieviete rūpējas par ģimeni un mājām. Cenšos nosargāt ģimeni no negācijām, kas rodas, ja mūsu vārds parādās dzeltenajā presē. Es esmu noslēgts, labāktusējuar saviem draugiem un radiem, sabiedrībā parādos reti, vislabāk – tikai uz laukuma. Mēnesī vidēji ir sešas spēles – četras mājās, divas izbraukumā. Bet treniņi ir divas reizes dienā. Būtu laimīgs, ja nospēlētu līdz 35 gadu vecumam. Šobrīd nevaru pat iedomāties, ko varētu darīt pēc karjeras beigām. Varētu strādāt par treneri, bet darbs nav viegls, jo jāpanāk, lai komanda tev uzticas, jāiegūst autoritāte.
– Kādi ir jūsu ģimenes «spēles noteikumi»?
Signe:– Pats svarīgākais noteikums – neviens no mums nedrīkst meitai atļaut to, ko otrs aizliedzis. Keitijas horoskopa zīme ir Skorpions, un viņa jāaudzina stingri. Meita mēdz runāt mums pretī, nekad nepaliek atbildi parādā, cīnās līdz pēdējam.
Manas draudzenes ir arī Keitijas draudzenes. Kad es augu, kaut ko tādu nevarēju pat iedomāties. Ja pie vecākiem ciemojās draugi, mēs nekad nesēdējām pie viena galda. Bet šobrīd vide un cilvēki ir mainījušies.
Uzskatu, ka bērniem nav jāredz, kā vecākitusējas, piemēram, lieto alkoholu. Mēs arī nekad mājās nerīkojam pasākumus vēlu vakarā, lai tie netraucētu bērnu ierasto dienas ritmu.
Kristaps:– Bērnam nedrīkst visu ko aizliegt. Man šķiet, ka mēs Keitijai tomēr par daudz aizliedzām. Mums patīk kārtība, tāpēc viņai daudz ko neļāvām aiztikt.
Gribētu, lai bērni no mums mācītos tikai to labo. Lai mums katram būtu sava dzīve un mēs viens otram netraucētu.
– Kristap, ko jums dzīvei devis tētis?
Kristaps:– Tētis (leģendārais basketbolists Valdis Valters –aut.piez.) mūs ar brāli audzināja stingri. Tas man devis lielu psiholoģisko izturību, mani nevar tik vienkārši salauzt. Tētis mācīja – lai arī kas dzīvē negadītos, nekad nepadodies. Vienmēr jābūt pārliecinātam par sevi. Kaut arī tētis bija ļoti stingrs, viņš ir ļoti labsirdīgs un izpalīdzīgs. Arī tagad palīdz. Tētis ir atbalsts un padomdevējs visos jautājumos, kas saistīti ar sportu.
Signe:– Kristapa tētis ir spēcīga personība. Ir, no kā ņemt piemēru. Es ļoti gribētu, lai bērniem nebūtu no manis kauns. Lai ko es darītu, to vienmēr paturu prātā. Man nav tik svarīgi, vai varēšu lepoties ar viņiem, bet gribu, lai bērni lepotos ar mani. Tad arī viņi mani dzīvē negribēs pievilt. Kad augu, es arī nekad negribēju izdarīt ko tādu, lai vecāki justos vīlušies, man bija kauns no viņiem. Bija arī bail saviem vecākiem melot. Un mamma man uzticējās – kad gājutusēt, tikai palūdza telefona numuru un adresi, lai zinātu, kur esmu.
Es arī turpmāk gribu būt draudzene savai meitai. Esam viņu tā audzinājuši, ka Keitija nekautrējas izrādīt mīlestību. Viņa neskaitāmas reizes dienā pasaka, ka mīl mūs.
– Kā jūs iepazināties?
Kristaps:–Kādu dienu mans draugs piezvanīja Signes draudzenei un sarunāja, ka mēs četratā varētu aizietpatusēt. Tā vairākas reizes tikāmies dažādos pasākumos. Vienā no šādiemtusiņiem, kas notika mājās pie Signes, sagājām kopā. Bija vasara, mēs braucām uz jūru, gājām uz kino. Gan mana mamma, gan Signes mamma stāsta, ka mēs bērnībā esam tikušies, taču mēs to neatceramies.
Signe:–Pirms mēs sākām draudzēties, bijām pazīstami aptuveni gadu. Kad iepazināmies, man bija tikai astoņpadsmit, Kristapam– deviņpadsmit gadu. Pusgadu draudzējāmies, tad sākām dzīvot kopā. Sameklējām dzīvokli, kurš mums tik ļoti iepatikās, ka nopirkām to.
– Kādas ir jūsu kopīgās nodarbošanās?
Signe:– Visbiežāk brīvo laiku pavadām mājās. Ja kaut kur braucam, tad lielākoties Keitijas dēļ – lai viņai būtu interesanti. Piemēram, kad kādu laiku dzīvojām Vācijā, pusstundas braucienā no mājām bija milzīga spēļu istaba – tik liela kā angārs. Keitjai tur ļoti patika. Mēs paši esam bērnišķīgi, varam kopā ar bērnu kāpt kokos, ložņāt pa bērnu istabas labirintiem. Kad esam ārzemēs, parasti braucām apskatīt kādu pilsētu, un Keitija arī tas patīk – vienkārši pastaigāt pa veikaliem, aiziet uz restorānu vai kafejnīcu. Vasarā, kad parasti esam Latvijā, braucam uz laukiem, jūru.
Kristaps:– Kad esam divatā, ejam uz kino, vakariņās. Kad dzīvojam ārzemēs, visi trīs ejam vakariņās vai ciemos pie draugiem un komandas biedriem. Tagad, pēc mazā Valda piedzimšanas, gan vairs nesanāk divatā nekur aiziet.
Mēs katru vakaru skatāmies filmas. Es kolekcionēju DVD. Interešu ziņā filmas man ir nākamajā vietā aiz sporta. Man patīk trilleri ar tādām beigām, kuras nevar paredzēt. Patīk arī bērnišķīgas filmas, piemēram, «Zvaigžņu kari», piedzīvojumu un vēsturiskās filmas. Šad tad varu paskatīties komēdijas. Signei vairāk patīk komēdijas.
– Kristapam darba dēļ bieži un ilgstoši jābūt prom no mājām. Vai viegli dzīvot šādā režīmā?
Kristaps:–Varu kādu laiku atrasties ārpus Latvijas ar pārliecību, ka tas ir pagaidām, jo cilvēki, kas man ir tuvi – tētis, mamma, brālis, vecmamma –, paliek Latvijā, arī draugi paliek šeit. Te ir Latvija, te runā latviski. Ja visu laiku apkārt runā tikai svešā valodā, tas ļoti nogurdina. Sportistiem šī braukāšana no zemes uz zemi nav viegla, bet ir arī ļoti daudz plusu. Piemēram, bērni un jaunieši, kas sporto, ir aizņemti – viņiem neatliek laika vazāties apkārt, iesaistīties nelabvēlīgās kompānijās vai visu brīvo laiku pavadīt pie datora. Ja kļūsti par labu sportistu, vari arī pietiekami nopelnīt.
Signe:– Visu laiku rēķinos, ka palaikam būs kaut kur jābrauc. Tāpēc nevaru kaut ko ilglaicīgu uzsākt te, Latvijā. Esmu gan braukājusi pie Kristapa uz ārzemēm ciemos, gan arī devusies viņam līdzi uz visu basketbola sezonu – astoņiem deviņiem mēnešiem. Taču, dzīvojot ārzemēs, man nav īsti ko darīt, es tad jūtos vientuļa. Dzīvoju tikai ģimenei. Latvijā esot, varu vairāk laika veltīt sev. Iestājos augstskolā, taču bija ļoti grūti apvienot un braukāšana šurpu turpu nepatika nevienam no mums. Braukājot šurpu turpu, nerodas māju izjūta nekur. Labāk ir tad, ja esam vienā vietā, kur vismaz kādu laiku jūtamies kā mājās. Arī tagad mēs visi gatavojamies braukt līdzi Kristapam uz Maskavu, kur, visticamāk, viņš spēlēs turpmāko pusgadu.
Keitija jau ir kosmopolīte. Viņai mājas ir tur, kur tobrīd dzīvojam, – galvenais, lai būtu sava istaba. Viņa par mājām sauc dzīvesvietu gan Vācijā, Itālijā, gan Rīgā. Mums ļoti patika dzīvot Vācijā. Tur mēs, spēlētāju sievas, turējāmies kopā. Kad vīriem bija spēle izbraukumā, satikāmies pie kādas mājās, gatavojām nacionālos ēdienus un kopīgi skatījāmies spēli.
Kristaps:– Vācijā mūsu komandas trenerim, kas bija no ASV, ģimene bija pirmajā vietā. Piemēram, pirms Pateicības dienas viņš deva mums brīvu dienu. Tāpat arī viņš respektēja, ja kāds no spēlētājiem nevarēja ierasties uz treniņu ģimenes apstākļu dēļ. Treneris saprata: ja spēlētāji jutīsies labi, spēlē veiksies labāk.
Arī treneris, kurš bija Itālijā, bez ierunām mani palaida, kad vajadzēja braukt Signei pretim uz lidostu. Diemžēl Latvijā vismazāk esmu izjutis to, ka treneriem būtu svarīgas arī spēlētāju ģimenes.
– Novembra beigās Kristaps uzvarēja šovā «Rallijs ar zvaigzni». Vai vēlme uzvarēt jums ir asinīs?
Kristaps:– Pēc traumas jau biju nedaudz atguvies, turklāt ilgu laiku nebiju piedalījies sacensībās, jutu emocionālu tukšumu. Bet braucu rallijā arī tāpēc, ka man patīk uzvarēt – gribas būt pirmajam, būt uzmanības centrā. Neprotu zaudēt. Bet sportā, ja nav vēlēšanās būt pirmajam, neko nevar sasniegt. Mamma stāstīja, ka es jau bērnībā vienmēr esmu gribējis būt pirmais. Bieži sacentos ar brāli.
Signe:–Arī Keitijai asinīs ir sacensību gars un vēlme būt pirmajai. Piemēram, nesen atpūtāmies Turcijā, tur kūrortā bērniem bija konkurss ar diplomiem balvās. Keitija ļoti lūdzās, lai arī viņai uzraksta. Kristaps un Keitija bieži sacenšas, kurš būs ātrāks. Piekāpties negrib ne viens, ne otrs. Dažreiz pat apsaucu Kristapu, kad abi skrien pa kāpnēm, – lai taču viņš ļauj meitai uzvarēt.
– Vai jūsu izjūtas toreiz, pirms pieciem gadiem, kad piedzima Keitija, atšķīrās no tām, kas raisījās nesen, kad piedzima dēls?
Signe:– Kad dzima Keitija, emocijas man bija spēcīgākas nekā tagad, kad piedzima dēliņš. Jo tas jau ir otro reizi. Tagad ir vieglāk, jo es vairs tā neuztraucos par visu. Pirms pieciem gadiem es jau ļoti gribēju bērniņu. Vienmēr esmu gribējusi būt jauna mamma. Man šķita, ka esmu gatava bērnam, taču sākumā ar meitiņu bija grūti. Nebiju pat domājusi, ka būs tik grūti. Viņa prasīja ļoti daudz uzmanības. Taču pozitīvo emociju, ko viņa deva, bija vairāk.
Tagad cenšamies pārspīlēti neizrādīt mīlestību pret Valdi, lai neprovocētu Keitijai greizsirdības jūtas. Viņa saprot, ka brālītis ir mazāks, viņu vajag paēdināt un samīļot. Kad mazais sāks viņai traucēt, tad varbūt sāksies arī strīdi un kautiņi.
Kristaps:– Ar pirmo bērnu vienmēr ir grūtāk. Tomēr, kad dzima Valdis, man emocijas bija spēcīgākas, jo piedzima dēls. Viņš Valteru dzimtā bija ļoti gaidīts. Visvairāk dzimtas turpinātāju – basketbolistu – gaidīja vectēvs.
