Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņš ir precējies, viņam ir bērni. Un, protams, sieva. Viņš gandrīz neko nestāsta par savu ģimeni un es arī nevaicāju; gan jau viss nav tā, kā gribētos, ja jau vīrietis meklē iespēju rast prieku ārpus laulības. Necienītu, ja vīrietis slikti izteiktos par savu sievu, lai kā arī būtu… Tāpēc varu tikai minēt un iedomāties, kas notiek tad, kad manis nav blakus. Kā viņš tagad jūtas? Vai atgriezās mājās un teica, ka bijusi gara diena un sapulce ievilkās? Apsēdās pie sievas saklātā vakariņu galda un ar zvērīgu apetīti metās virsū ēdienam? Sarunājās ar bērniem? Pārrunāja savas dienas gaitas? Varbūt katrs bija iegrimis savā smārtfonā, jo man taču tajā vakarā vēl atnāca kaudze vēstulīšu no viņa. Iespējams, pāris saspringti klusēja un muti atvēra tikai tad, kad uzrunāja mazos, kuri netālu spēlējās.
Vai viņa toreiz, pēc mana apciemojuma dienā, juta svešu enerģiju savā mājā?
Vai viņa zina, ka uz mūsu kaisli noraudzījās no sava kāzu foto, kas bija turpat viesistabā uz plauktiņa? Vai viņa f****ing saprot, kā tas ir – mīlēties ar svešu kāzu foto fonā?
Vai sieva pamanīja viņa apmierināto seju vai tikai ierasti piefiksēja, ka viņš atvedis bērnus no dārziņa un visi sēdās pie vakariņu galda? Vai viņa ievēroja, ka vīrs tikko bijis dušā? Vai sajuta citas sievietes smaržu viņam uz kakla, kad abi bija gultā? Varbūt viņi guļ katrs savā istabā. Varbūt viņiem šonakt būs sekss, kurā mīļākais centīsies slēpt mazo spermas daudzumu, lai sieva nenojaustu par dienas izklaidēm…? Varbūt sieva, pagriezusi muguru, aizmigs un priecāsies, ka vīrs neuzmācas? Varbūt tieši pretēji – ierosinās tuvību, bet viņš centīsies izvairīties, jo pulveris jau izšauts?
Nejaušība nesen saveda kopā mūs, vairākas attāli pazīstamas sievietes, un tikpat nejauši mums bija gan vīns, gan daudz laika. Jo vairāk vīna, jo pikantākas sarunas… stāsti kļuva aizvien atklātāki, un mēs sapratām – lai arī esam tik dažādas, mums kopīgs ir brīvas sievietes statuss un precēti mīļākie. Nu, bet ne jau visām vieni un tie paši! Atceroties arī savu draudzeņu un paziņu piedzīvoto, konstatējām, ka stāstiem saskan vairākas lietas – tos stāsta brīvās sievietes par saviem mīļākajiem, kuri 99% gadījumu ir aizņemti vīrieši. Aizņemtas sievietes, kuras tiktos ar kādu citu, ir retums. Pārcilājot dzirdēto, pa visām tādu atrodam tikai vienu, attāli pazīstamu, bet ir nojausma, ka arī tur vairāk par skūpstiem pielūdzēja auto nekas nav noticis.
Kādas tad mēs, pie vīna glāzes čalojošās sievietes, esam? Izglītotas, ar labu profesiju un stabilu darbu, pa vidu daža laba radoša persona. Šķirtenes vai tādas, kuru visnotaļ adekvātās vēlmes par dzīvesbiedru nav realizējušās ģimenes veidolā. Vairums vēl cer, ka «gan jau arī man būs…», dažas ir samierinājušās, bet visas kādreiz piekritušas tikties ar apgredzenotiem vai kā citādi konkrētai vietai piesaistītiem putniem. Toties neviena nav bijusi iniciatore, kura vilinājusi, piebūrusi un visādi centusies iekarot apzinīga, aizņemta vīrieša uzmanību. Kurš ni un ni, bet kurš būtu neatlaidīgi un mērķtiecīgi pavedināts…
Kur viņi mīt, šie aizņemtie draiskuļi? 99,99%, protams, interneta dzīlēs, izliekoties par brīviem vai otrās pusītes nesaprastiem, neapmierinātiem, aizvainotiem… Palasot vēstules, rodas sajūta, ka vairums vīriešu ar sievu ne tikai neguļ vienā gultā, bet pat uzturas katrs savā istabā. Vai arī sieviete, mazu bērnu māte, nezin kāpēc vispār dzīvo kaut kur citur. Nē, nē, seksa mums nav! Daži atzīstas, ka paretam gan ir, bet «viņa mani neapmierina» vai arī «mums vairs nav kaisles». Tikšanās vietas nav, bet laiks ir darba dienās pa dienu. Pēc tam, savādi gan, bet vairumam jābūt mājās vai jāsteidzas pēc bērna uz bērnudārzu. Jā, nevar jau slikti uzvesties, ja nu sieva no blakus istabas to pamana?
Varam nosodīt sievietes, kuras piekrīt, zinot situāciju… tomēr – katrai gribas mazliet prieka un seksa.
Un sākas cīņa – neskatoties uz sauso statistiku, dāmas metas uz semināriem attīstīt savu sievišķību, atvērt sirds čakras, valkā svārkus un ar īpašu tehniku caur vagīnu izelpo bijušos mīļotos, lai nekas netraucētu jaunajām attiecībām. Kur esi, mans princi? A prinča nav… pat zirgs nav manāms, visur jau ir kāda princese tikusi pirms mums. Beidzot sieviete saņem dūšu, sakot – kad nav, tad nav –, un metas dēkās. Jo cerība uz personīgo laimi sarūk ar katru gadu. Tad negaidīti uz sievietes saucienu pēc attiecībām atsaucas viņš – tik stalts un saprotošs, materiāli nodrošināts, sportisks un bez kaitīgiem ieradumiem. Sieviete mulst un kūst, pat aizmirstot pavaicāt, vai viņš tiešām ir brīvs un pieejams. Kad āķis ir lūpā, atklājas patiesība, un sieviete nonāk izvēles priekšā – nolaisties ar blīkšķi atpakaļ uz zemes vai atlaist morāli un turpināt lidināties ilūziju mākoņos. Kad jaunības maksimālisms ir garām, tad atceramies teicienu par locekli – sorry, zīli – rokā un uzkāpjam uz kakla savam lepnumam, atceļot agrāk postulēto ar precētajiem netiekos.
Kāds tad viņš ir, vidējais latvietītis krāpējiņš?
Dažāds – no Prezidenta kancelejas pusvadoša klerka līdz noliktavas strādniekam, pa vidu daži Brīvostas darboņi, hokeja treneri, aptieku tīkla vadītāji, juristi, ārsti, iepakojuma ražotņu īpašnieki, būvnieki, loģistikas speci…
Tādi, kurus rāda Panorāmā, un tādi, kuri TV neies ne tuvumā. Visi kalibri, un visas profesijas.
Ir tādi, kuri uzticas savām mīļākajām: viņas ir informētas par vīrieša īsto vārdu, uzvārdu, darbu, dzīvesvietu un galveno mobilā tālruņa numuru. Te abas puses viena otru respektē, sū**s partnerim netaisa un, attiecībām beidzoties, to dara civilizēti, bez skandāliem, saglabājot draudzīgas jūtas.
Citi slēpj visu – gan vārdu, gan nodarbošanos, gan dzīvesvietu – un zvana no kreisā telefona. Sievietei jāsēž auto aizmugurē, kur tonētie stikli, bet vīrietis stāsta, ka auto esot nevis viņa, bet kolēģa. Viņa tik smīn un māj ar galvu… jo, apķērīgi izmantojot vīrieša stāstīto, māte Google ir sniegusi gana skaidras atbildes, kas ir kas. Agrāk bija pavisam viegli – tikšanās tur, kur abi piebrauc ar auto, pēc tam zvans draugam ceļu policijā, un auto īpašnieka vārds rokā! Vēl tik Google palīdzība, un tad zinām visu, kas lācītim vēderā.
Tovakar mēs visas dzērām vīnu, smējāmies par sevi un piedzīvoto. Lai arī dažkārt gribētos raudāt… Kungi, svarīgākais ir pēc skaista (vai ne visai iznākuša) sakara izšķirties godam. Cieņpilni. Jums tikai tā šķiet, ka pazušana nozīmē beigas. Tā ir bēgšana, gļēvulīga bēgšana. Sievietēm sāp, viņas nesaprot – vakar vēl bija labi, šodien mīlnieks ir pazudis.
Ak, nekas nav bīstamāks par aizvainotu sievieti, ticiet man… jo ir gana daudz stāstu par mazdūšīgajiem bēdzējiem un to, kā dāmas viņiem atlīdzinājušas.
Atriebība ir ēdiens, kuru pasniedz atdzesētu, teica viena, kura sava bijušā mīļākā sievai uzrakstīja izvērstu komentāru viņas Facebook profilā.
«Mani nokaitināja tā lielīšanās ar lielisko vīru un draudzeņu komenti, cik ideāli viņiem viss ir,» teica dāma un piebilda: «Protams, rakstīju ne jau no sava profila, bet viena tāda fake. Dažus faktus samudžināju, lai mani nevar izskaitļot, bet diezgan daudz uzrakstīju par intīmo, kuru zināt varēja tikai tā, kam ar šo vīrieti bijis sekss. Tajā vakarā aizmigu ar smaidu uz lūpām.» Vīrietis, ar kuru viņa tikās ilgāku laiku, pēkšņi pazuda, atstājot dāmu neziņā. Ne strīdu, ne kā… kārtējā lieliskā nakts (jo viņš tiešām nedzīvoja kopā ar sievu, kura gan FB visiem lika noprast, ka dzīvo gan!), rīta kafija, skūpsti, un viņš pazuda.
«Es viņa sievu uzaicināju draudzēties FB, jo viņa visu laiku tur reklamēja savu mazo biznesu,» stāstīja otra. «Aktīvi laikoju un komentēju visas bildes. Protams, to ievēroja arī viņas vīriņš, kurš pazuda, neizpildījis solīto – palīdzēt man vienā projektā… Drīz vien saņēmu zvanu ar izmisušu lūgumu pārtraukt «draudzību» ar viņa sievu. Bija mana kārta sirsnīgi brīnīties – kā tad tā, vai tad viņai jau sen nav cita dzīve citā vietā, kā man pats teici?»
«Zināju, kurā vietā pa dienu ir viņa auto… un zināju, ka ar sievu viņi tiekas stāvvietā, lai kopā dotos mājup. To gan konstatēju nejauši, jo mani visu laiku baroja ar stāstiem par to, ka abi jau sen dzīvojot dažādās vietās, bet pie viņa tikties nevarot, jo tur esot bērni, kuri šķiroties izvēlējušies mājot pie tēva. Ar sarkanu flomāsteru uzrakstīju īsu, bet konkrētu ziņu «Kārli! Paldies par fantastisko seksu šodien! Ceru, ka pusdienu trūkums netraucēja strādāt…» Lai būtu droša, ka zīmīti pirmā atradīs sieva, piezvanīju viņam uz mobilo telefonu un no kafe vēroju, kā viņš apstājas uz ielas, runā ar mani, bet sieva pārsteigta lasa uz vējstikla atstāto vēstulīti. Nezinu, kas notika, kad viņš iekāpa auto… bet jutos gandarīta. Maza atriebība par maziem meliem.»
Vai atriebība ir skārusi tos, kuri atrada laiku un drosmi atklāti izrunāties? Kuri, kā jau pieauguši cilvēki, neslēpa savu statusu un ikdienu? Kuri nebija no tiem, kas mamutu nes uz māju, bet spermu – mīļākajai? Nav dzirdēts…
Cieniet savas partneres in crime, un viņas cienīs jūs! Lai gan, ziniet, viņas jūs, precētos draiskuļus, tik un tā īpaši augstu nevērtē…
