Korijs – suns ar īpašu misiju

Fināla jampadracis

Sarunu esam beiguši, jau ceļos kājās, lai atvadītos, kad pēkšņi veras ārdurvis un priekštelpā sākas traka riešana. Mans melnais Čemberlens, nogarlaikojies, gaidot dārzā, uzlēcis uz durvju roktura, un tās atvērušās. Tagad abi stāv aci pret aci un nesaprot, kā uzvesties. Vai ļausim abiem izskrieties? Apspriežamies tikai mirkli, un tad jau abi lielie rējēji ir dārzā un skrien uz velna paraušanu. Viens balts, otrs melns, abi vienā augumā, ātrumā un trakumā. Abi suņi ir sajūsmā, un mēs, skatītāji, tāpat. Draiskošanās ilgst nieka piecas minūtes. Tad abi ir aizkusuši, mēles izkārtas un katrs ir ar mieru bez ierunām ieņemt savu vietu.

Kinoloģe droši vien nepriecāsies, kad viņai to izstāstīs. Ozolu ģimene patiešām no sirds cenšas izpildīt visu, kas attiecas uz Korija audzināšanas prasībām, jo tic, ka tas ir drošs garants tam, lai nonāktu pie mērķa. Tomēr, manuprāt, arī Korijs ir pelnījis kādu neprātīgu laimes mirkli.

«Ar apbrīnu skatos, ko suņi spēj paveikt, cik pacietīgi viņi skolojas, jo tas nav viegls uzdevums. Un ļoti priecājos, ka mūsu Korijs to dara labprāt! Par asistentu taču nevar kļūt jebkurš suns. Tā ir īpaša misija, kam viņi ir izredzēti,» saka Sanita.