Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Katrai no mums šābrīža situācija ir citāda, un katrai no mums savējā, protams, šķiet vissarežģītākā. Subjektīvi vērtējot, tā jau arī ir. Bet, lai bilde būtu skaidrāka un labāk saprastu, par ko šoreiz runājam, iztēlosimies konkrētu situāciju.
Vīrs strādā tūrisma biznesā, bet sieva – sabiedriskajā ēdināšanā. Tātad jomās, kuras krīze skārusi vistiešāk. Darba šobrīd nav, attīstības nav, un Dievs vien zina, kad būs pabalsti, ieslēgsies atbalsta mehānismi. Ģimenei ir kredīts, kas jāmaksā, aug bērni un kāds no tuviniekiem saslimis ar koronavīrusu, tāpēc ģimene sēž karantīnā.
Papildus vēl ir sajūta, ka saslimušo cilvēku loks kā tāda cilpa velkas arvien tuvāk un tuvāk, radot bailes, ka drīz saslimsi arī tu… Līdz ar to parādījusies izmisīga sajūta, ka ūdens smeļas mutē, bet vienīgā, kas cenšas peldēt un izpeldēt, esi tu. Un vēl izglābt pārejos slīkstošos. Tai skaitā vīrieti, kurš (tavuprāt) šobrīd ir bezcerīgi padevies un nespēj saņemties pat elementārām lietām. Nemaz jau nerunājot par slīkstošo izglābšanu, nogādāšanu siltumā un padzirdīšanu ar siltu tēju… Vai tiešām tava sajūta ir pamatota? Vai tiešām viņš ir absolūti bezcerīgs? Un kas īsti šo sajūtu rada?
Citi lasa
No jociņiem līdz dusmām
Kā skaidro Solvita Vektere, mūsu ierastās dzīves zaudējums liek piedzīvot tieši tos pašus posmus, kas ir ikvienā sēru procesā. Sākot ar šoku, noliegumu, beidzot ar dusmām, apātiju. Katrā ziņā līdz mieram un situācijas pieņemšanai ejams tāls ceļš. «Brīdī, kad krīze skar tevi, var rasties sajūta – man neviena sakarīga doma nenāk prātā. Cilvēki, kas apkārt, runā par jūtām, bet krīzē nonākusī persona – vīrietis vai sieviete – nesaprot, ne kas būtu jāsaka, ne kā jājūtas.»
Var būt tāda mazliet eiforiska sajūta – paldies Dievam, zaudēju darbu, varēšu vismaz atpūsties, pagulēt un palasīt grāmatu. «Šokam raksturīga nerealitāte uztverē. Tas ir aizsargmehānisms, kas attiecīgajā brīdī palīdz nesabrukt, iegūt laiku, proti, apziņa, ko tas īstenībā nozīmē un kā tas skars turpmāko dzīvi, nāk mazliet vēlāk. Nākamā stadija, kad noticis kas slikts, visbiežāk ir dusmas. Jā, mani šī situācija skar, un es esmu dusmīga. Šīs dusmas, iespējams, tiek paustas uz stulbo valdību, vēl stulbāko ministru, uz policiju. Loģiski, ka vistiešāk šīs dusmas var skart bērnus un vīru, kurš nedara kaut ko vai nedara vispār neko. Īsāk sakot, vainu par to, ka man tagad ir slikti, gribas meklēt visos citos.
Tāpēc, pirms meties draudzenēm, vecākiem un mācītājam žēloties, cik slikts tavs dzīvesbiedrs un ka gribi šķirties, mirkli padomā. Vienkārši nogaidi.
Pilnīgi iespējams, ka nevis viņš neko nedara un tev nepalīdz, bet tieši tu esi iestrēgusi dusmu stadijā.
Taču tikpat iespējams, ka kādā no krīzes pārvarēšanas stadijām ieslīdzis vīrietis. Jā, mīļā, jā. Arī viņam ir tiesības just, būt emocionāli sagrautam un iet cauri visiem krīzes pārvarēšanas posmiem.
Neko negribu…
Vēl viena no stadijām, kas raksturīga visiem bēdīgiem notikumiem dzīvē, ir tā, ko mēdzam dēvēt par depresiju. Īstenībā tā ir apātija. Kad zūd vēlēšanās iesaistīties, domāt, saprast. Es negribu neko, lieciet mani mierā! Principā šai stadijā varētu tikai gulēt gultā un blenzt griestos, jo viss pārējais šķiet par grūtu un lieku.
«Interesanti, ka no psiholoģiskā viedokļa šī stadija ir ļoti laba un vajadzīga. Kad cilvēks sastopas ar sliktiem notikumiem, krīzi, ir pat ieteicams viņam (vai pašai sev) ļaut šādā stāvoklī pabūt. Ja viņš negrib parunāties, klausīties jauku mūziku vai baudīt gardu ēdienu, nevajag to uzspiest. Viņš būtu jāliek mierā,» norāda Solvita Vektere. Bet pie šā norādījuma par likšanu mierā tev būtu jāpakavējas. Tev ir tiesības būt netraucētai. Bet… vai esi aizdomājusies par to, ka vīrietis, kurš tev blakus, krīzes brīdī iziet cauri tiem pašiem emociju līkločiem kā tu? Tikai izpausmes var atšķirties no tavējām.
Proti, no malas var šķist, ka vīrietis cauru dienu blenž televizorā un ne par ko vispār nekreņķējas un nerūpējas.
Īstenībā var būt tā, ka viņš vienkārši skatās televizora ekrānā, bet patiesībā neko ne redz, ne dzird. Un arī neko negrib.
Vismazāk – nemitīgu uzaicinājumu aprunāties. «Ja viņam būtu iespēja ieiet tumšā istabā, visticamāk, viņš to darītu,» saka Solvita Vektere, un tev tas jāļauj. Kāpēc tik svarīga šāda ļaušanās apātijai? Tāpēc, ka tas ir solis pretī realitātes pieņemšanai. «Apātijas laikā prātā rosās domas, kāpēc es vispār esmu, kas es esmu un kāda manai dzīvei jēga. Eksistenciāli svarīgi jautājumi, uz kuriem svarīgi rast atbildes. Un tieši šīs atbildes var parādīt ceļu laukā no apātijas,» uzsver psihoterapijas speciāliste.
Šāda apātija, sastingums var ilgt nedēļu, divas. «Labi, ja šāda apātija reiz jau bijusi un krīzes situācijā veiksmīgi pārvarēta. Mazliet drūmāka aina var šķist cilvēkiem, kam dzīve līdz šim ritējusi kā pa diedziņu. Tiem, saskaroties ar krīzi, apātiju, var rasties apjukums, var šķist – kā es dzīvošu tālāk? Tas nekad nebeigsies…» Tāpēc, ja apātija ievelkas ilgāk par divām nedēļām, vērts meklēt ārsta (ģimenes ārsta, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.
Neatkarīgi no tā, kurš no ģimenes (vīrietis vai sieviete) nonācis apātiskajā stāvoklī, jāatceras, ka šis nav īstais laiks, kad vēl pārmest – būtu labāk grīdu izslaucījusi, būtu labāk skapīti pielicis vai remontu uztaisījis. Tam vienkārši nav spēka. Savukārt cerību stars par izraušanos no apātijas parādās tad, kad cilvēkam rodas kaut vismazākā vēlme kaut ko darīt. Kaut vai kādam pateikt, cik slikti viņam ir. Tas jau ir ceļš uz situācijas uzlabošanos.
Ko darīt, ja vīrietis nerunā?
Šī īpašība – klusēt par svarīgo – gan nav tik ļoti atkarīga no mūsu dzimuma (kā tas savulaik tika uzskatīts), bet no mūsu rakstura. Ko darīt ar tādu nerunātāju? Atrast kādu, ar ko viņš vai viņa runā. Tā var būt māsīca vai reizi pusgadā satikts draugs. Ja kādu laiku jau esat kopā, tu noteikti zini, kurš cilvēks tas varētu būt.
Ja klusēšana ieilgusi, piezvani šim cilvēkam un palūdz, lai sazinās ar klusētāju. Ja nu izdodas… Ko gan vajadzētu ielāgot – tam, kurš beidzot izvēlēts klausītāja lomai, nevajag sniegt ne ieteikumus, ne pamācības, ne uzmundrinājumus. Jāklusē un jāklausās. Vai jāiziet pastaigā ar šo cilvēku. Klusējot. Patiesībā – var stāvēt kaut uz galvas, ja vien tas otram parāda, ka ir kāds, kas gatavs klausīties. Ja šo situāciju salīdzinātu ar niršanu, tad varētu teikt – nirējam (klusētājam) jānonāk līdz pašam dibenam, jāatsperas, un tikai tad viņš spēs uzpeldēt.
Pārņemt (un atdot) airus
Dzīve ir dzīve, un tajā diemžēl ne viss ir tik vienkārši – pamocījos, uzklausīja, viss atrisināts. Var gadīties, ka vīrietis tiešām šobrīd nav spējīgs uzņemties atbildību par ikdienas dzīvi. «Ja sieviete attiecībās iesoļojusi ar apziņu, ka tieši viņai viss pienākas, ka šīs attiecības ir viņas lielais laimests, bet vīrietim pēkšņi vairs nav resursu – viņš zaudējis darbu vai veselību, vai varbūt abus –, sievietei piespiedu kārtā nākas pārvērtēt ģimenes sistēmu. Jautājums, vai viņa grib un var uzņemties vairāk atbildības nekā līdz šim.» Tā teikt – tu savu airi nespēj noturēt, es ņemšu abus. Ja jā, lieliski. Pati par sevi šī situācija nav nekāda traģēdija. Tā kļūst traģiska tad, ja sieviete nevar, negrib šo atbildību vismaz uz laiku uzņemties. Tā teikt, es esmu princese, un man pienākas. Tad attiecības jūk un brūk.
Tikpat labi tās var brukt tad, ja vīrietis pat uz īsu brīdi nespēj pieņemt savu nespēku. «Var gadīties, ka vīrieša priekšstats par ģimeni un viņa lomu tajā ir tik patriarhāli iezīmēts, ka viņš nespēj šīs pārmaiņas pieņemt. Diemžēl finansiālā krīze pirms vairāk nekā desmit gadiem parādīja – daudzi vīrieši neiztur paši sev uzlikto lomu. Viņu vajadzība atbilst kādam standartam ir tik augsta, ka viņš drīzāk izvēlas iet nāvē nekā pieļaut lomu maiņu,» saka psihoterapeite.
Taču patiesībā iziešana no ierastajām lomām var uzlabot ne tikai attiecības, bet jūsu spēju robežas un dzīvi kopumā.
«Ģimenes lomu stereotipi jāpārskata. Cilvēku būtība ir daudz plašāka – mēs esam radošāki, interesantāki, varošāki, ja sevi neieslogām kādās lomās. Ne velti pāri, kas izgājuši cauri šādām krīzēm, pēc tam saka paldies par piedzīvoto.»
Tup azbesta caurulē
Ko darīt ar tādu sadrūvējušos, dusmīgu, tai pašā laikā šobrīd nevarīgu vīrieti? Vienas receptes nav, viss atkarīgs no vīrieša. Vienīgais, ko vajadzētu atcerēties, – cilvēki šādās situācijās jūtas ļoti vientuļi. Viņi it kā iespundē sevi šaurā azbesta caurulē un nevienu nelaiž klāt. Izurbt caurumu šai caurulē ir ļoti grūti. Atraidīts var tikt jebkas, ko dara vai ierosina līdzās esošais cilvēks. «Vienīgais, ko var ieteikt, – saglabāt mieru un pacietību, jo agri vai vēlu viņš no šīs caurules mēģinās izkārpīties,» saka Solvita Vektere.
Tiesa, arī šai situācijā ir bīstamība. Proti, ja sieviete augot pieredzējusi vardarbību, viņa šai situācijā gūst retraumatizāciju, vēlreiz piedzīvo to pašu, ko bērnībā. Un kopā ar jau tā sliktajām izjūtām, kas raksturīgas krīzei, izjūtas var būt graujošas. «Tad gadās, ka vīrietis tikai pateica, lai liek viņu mierā, bet sieviete aizgāja raudādama un tagad grib šķiršanos. Šīs izjūtas izsauc reiz piedzīvotas sāpīgas atmiņas,» skaidro psihoterapeite.
Starp citu, līdzīgi var būt arī vīrietim. Ja bērnībā viņš piedzīvojis mammas hiperaprūpi, tad sievas pēkšņa čubināšanās ap viņu (jo viņa taču grib pažēlot), var izraisīt dusmas, agresiju un citas destruktīvas emocijas. Jo viņš jūtas apdraudēts. «Ja ir slikti, tas nenozīmē, ka jācērt durvis un jāšķiras. Jāpieņem lēmums, ka šobrīd palīdzēsim viens otram, un, ja būs vajadzība, par šķiršanos runāsim pēc laika.» Solvita Vektere arī atgādina mums, drāmas karalienēm, – ja ir kādas nepiepildītas vēlmes, vajadzības, par tām jārunā.
Ja vajag, lai vīrietis pagatavo pusdienas vai kopā ar bērnu pamācās, visbiežāk pilnīgi pietiek, ja viņam to vienkārši pasaka…
Pētījumi par dzimuma atšķirībām saka – smadzeņu puslode, kas palīdz verbalizēt lietas, kas atbildīga par iztēli, vairāk attīstīta sievietēm. Gribas pārmest – jā, viņš jau neko nejūt. Reizēm ir tieši pretēji. Viņš jūt tik ļoti, ka jāslēpjas jau pieminētajā caurulē… «Krīzi vislabāk palīdzēs pārvarēt apziņa, ka šajās attiecībās drīkst runāt un ir kāds, kurš saprot. Un pāra atbildība ir līdz šādām attiecībām nonākt. Kopā.»
