Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
5
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
1. septembrī Latvijā sāks īstenot Valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijas, tāpēc pārmaiņas skars visus bērnudārzus. Savukārt skolās būtiski jauninājumi gaidāmi nākamgad: vispirms 1., 4., 7. un 10. klasēm un pakāpeniski – arī pārējiem.
LOLITA: Ar ko jau šogad jārēķinās bērndārznieku vecākiem?
ZANE: Bērni daudz vairāk darīs paši – skolotāji mazāk rādīs priekšā un mazāk izdarīs viņu vietā, lai mazos rosinātu apzināties, ka viņi paši būvē savu dzīvi. Mācīšanās notiek visu laiku. Arī tad, kad neizdodas aizsiet kurpi, ir jāmācās un jāsaprot, ko darīt, – lūgt palīdzību vai staigāt ar neaizsietu. Iespējams, todien būs jāģērbjas ilgāk, bet nekas – galvenais, lai bērns ir priecīgs, ka tomēr ir kaut ko iemācījies un pats paveicis. Bērni ļoti daudz grib darīt paši, un viņiem tas ir jāļauj – ar pieaugušo atbalstu un padomu, ar lielāku laika patēriņu, bet pašiem.
Satrūkos par kurpju auklām, jo saviem bērniem apzināti pērku tikai tādus apavus, kam nav auklu.
Ļoti prātīgi! Mazam bērnam jāpērk tāds apģērbs, ar kuru viņš pats labi var tikt galā. Nevajag speciāli sarežģīt dzīvi un pirkt sienamus apavus tikai tādēļ, lai bērns mācītos siet kurpju auklas. Cik šņorējamu kurpju ir mammām? Man – tikai vienas. Diez vai kurpju auklu sasiešana ir pati svarīgākā prasme, kas jāiemācās jau pirmskolā.
Nomierinājāt! Pastāstiet, kas bērnudārzos būs citādi nekā līdz šim.
Agrāk skolotājs tematu saplānoja nedēļai, bet nu tam būs atvēlēts krietni ilgāks laiks, lai katrs bērns pagūtu aizrauties. Sākot jaunu tematu, skolotājs bērnus rosinās pašiem darboties. Piemēram, bērni atnāks, bet tur – čiekuru kaudze, zaru kaudze. Bērni prātos, ko ar to visu varētu darīt, bet skolotājs virzīs viņus uz iecerēto mērķi. Vairs nebūs tā, ka visi 18 bērni vienā laikā darīs vienu un to pašu – mācīšanās zonās vai centriņos viņi darbosies katrs savā tempā un gaitā, un skolotājs sniegs katram individuālu atbalstu. Bērniem būs elastīga iespēja savu darbu pabeigt – vienam ātrāk, citam vēlāk, bet to nevajadzēs izdarīt, piemēram, tieši 11.50, jo tad jāiet pusdienās. Visi iemācīsies vienu un to pašu, bet katrs uz to ies pa savu ceļu.
Tad jau dienas beigās pie sienas nebūs vienādu darbiņu: šodien mēs līmējām, piemēram, lietus rūķi.
Patiešām ceru, ka arvien retāk bērniem vajadzēs atrādīt vienādus vai ļoti līdzīgus darbus. Lai iemācītos, piemēram, līmēt, nav svarīgi, lai visi bērni vienlaikus lipina vienādus lāčus. Jēgpilnais mērķis nav vienādi darbi, bet gan jaunā prasme – līmēšana –, un katrs var līmēt ko citu un citā laikā.
Vecāki sapratīs?
Iespējams, sākumā tas nebūs vienkārši. Vecākiem vajadzētu zināt, par kādu tematu bērni pašlaik mācās un kādas prasmes apgūst, piemēram, secīgi stāstīt vai saprast kādas matemātiskas darbības. Vecāki WhatsApp grupā varētu saņemt fotogrāfijas vai video, kur redzams darbošanās process, nevis kā līdz šim, kad redzēja tikai gatavo rezultātu – vienādus darbus, bet nezināja, kāda bijusi to jēga. Ļoti svarīga pirmskolā ir vērtēšana – nevis atzīmju izlikšana, bet tas, ka skolotāja bērnus vēro, ikdienā izvērtē, kur katram vajag vairāk palīdzības, un dalās šajā informācijā ar vecākiem.
Tāpat kā līdz šim, vecākiem ar bērnu noteikti jāaprunājas par to, kā viņam šodien gāja un ko viņš iemācījies.
Iesaku katram vecākam atrast veidu, kā regulāri un individuāli aprunāties arī ar bērna pirmsskolas skolotāju – lai tās būtu dažas minūtes rītā vai vakarā.
Kāpēc vairs neder metode, kad visi visu dara kopā?
Šorīt vilcienā vēroju desmitgadīgas meitenes un viņu skolotāju. Vairākas meitenes vilcienā brauca pirmoreiz – viņas nesaprata, kāpēc tas stacijās apstājas, un runāja arī par tramvajiem. Viena teica, ka nekad nav braukusi tramvajā, bet zina, ko šis vārds nozīmē. Tas ļoti spilgti parāda vienu no būtiskajiem iemesliem, kādēļ Latvijā notiek mācību satura pilnveidošana, – bērni uz skolu nāk arvien dažādāki. Mēs vairs nevaram pieņemt, ka viņiem visiem ir vienāda iepriekšējā pieredze vai zināšanas. Šādā situācijā vajadzīga individualizēta pieeja, lai katrs bērns iegūtu to pieredzi un prasmes, kuru viņam vēl nav. Pasaule mainās, un mainās arī tas, kas bērniem skolā ir jāiemācās, – nepietiek atkārtot to, ko skolotājs pateica. Piedāvājam pieeju, kā šīs problēmas risināt: pirmkārt, mācīšanās jāsāk no vietas, kurā bērns ir, un tas nozīmē, ka skolotājam katrs bērns ļoti labi jāpazīst; otrkārt, daudz vairāk jāpiedāvā situācijas, kurās bērniem savas prasmes jāizmanto jau tagad.
Plašāku sarunu par gaidāmo izglītības reformu lasi 28. augusta žurnālā Ieva.
