Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
1
-
0
-
0
-
3
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Konsultē Ilze Dreifelde, psiholoģe, sertificēta mākslas terapeite, sertificēta supervizore.
Nenoliedzami, ārējā vide atspoguļo to, kas notiek mūsu domās un emocijās. Tomēr, ja arī tu esi nobažījusies par savām nekārtības lēkmēm, varu tevi nomierināt – mazliet savandīta māja un dažas pa roku galam nomestas lietas neliecina par klīnisku diagnozi. Visbiežāk to, vai māja ir kārtīga vai mazliet atgādina virpuļviesuļa radītās sekas, ietekmē nekas cits kā mūsu raksturs. Daļa cilvēku ir ļoti kārtīgi, citi pavisam haotiski. Kā skaidro psiholoģe, tos – pēc rakstura haotiskos un mazāk strukturētos – neizmācīs pat kārbiņas, kastītes un lietu strukturētāji. Gluži pretēji, viņi visdrīzāk no tā visa atteiksies, jo viņiem vieglāk orientēties ir haosā – tur taču viss ir redzams un pa rokai. Vienīgā problēma – ja jādzīvo kopā ar kādu, kurš izjūt izteiktu kārtības mīlestību. Tad ir ko turēt! Abiem. Arī haotiskajam, kuram jāsamierinās, ka grāmatām jābūt saliktām pēc krāsām un izmēra, krūzīšu osiņām pagrieztām vienā virzienā un apavu ierindā neviens zaldāts nedrīkst pārkāpt neredzamo līniju. Un tomēr… Ja nu ļoti gribas izskaidrot un varbūt pat mazliet mainīt savu sistēmas trūkumu un jucekli, lūk, dažas iespējamās atbildes uz taviem kāpēc.
- Bailes no pārmaiņām
Viens no galvenajiem nekārtības iemesliem var būt bailes no pārmaiņām. Bail mainīt darbu, dzīvesvietu, pārtraukt neapmierinošas attiecības… Bailes no tā, ka neizdosies, bailes no jaunā – tāda, kas iepriekš nav darīts. Sak, ja es sakārtošu šo grāmatu kaudzi, tad vairs nejutīšos kā mājās, viss vairs nebūs kā agrāk… Attiecībā uz nekārtību mājoklī, tu, visticamāk, izmanto stratēģiju – ir labi, kā ir. Nekas, ja tapetes jau nolupušas un nokritušas dažas flīzes. Vēl var dzīvot tā, kā ir. Lai arī tas sagādā ciešanas, labāk tā, nekā laisties nezināmajā.
Jāteic gan, ka šī tiešām ir diezgan nopietna psiholoģiska problēma, jo liecina, ka esi par sevi nepārliecināta persona, cilvēks, kurš uzskata – ja netikšu galā ar kādu uzdevumu, tas nozīmē, ka man būs jāizjūt nepatīkamas emocijas. Tāpēc tu no ikviena uzdevuma – pat visvienkāršākā – bēdz. - Apsēstība ar darbu
Vai esi dzirdējusi pieņēmumu, ka visi ģēniji ir nekārtīgi? Apgalvojums, protams, ļoti ambiciozs. Gan jau ir arī kārtīgi un ļoti strukturēti ģēniji. Bet… tas liek aizdomāties, kāpēc tad šie ģēniji ir nekārtīgi. «Visticamāk, ne jau savas ģenialitātes dēļ, bet tāpēc, ka ir pārņemti ar savu darbu – vai tā būtu ķīmija, fizika vai mūzika, » uzskata Ilze Dreifelde.
«Proti, ir gadījumi, kad nekārtība mājās liecina tikai par vienu – apsēstību ar savu profesiju.» Par šādu cilvēku mitekļiem parasti saka: velns tur kaklu var nolauzt. Bet dzīvokļa iemītnieka acīs tam visam vienkārši nav it nekādas nozīmes, jo – īstā dzīve norit tikai darbā. Tur ir izaugsme, karjera, labi izdarīts darbs un panākumi. Jā, un arī kārtība – gan uz rakstāmgalda, gan atvilktnēs. Bet mājām vienkārši nepietiek ne laika, ne gribas, ne enerģijas. «Cilvēks ir tik ļoti nodevies savai lietai, ka viņu maz kas interesē. Līdz ar to viņš daudz ko var sasniegt, jo ārpus darba viņu maz kas interesē. Nereti viņu neinteresē arī attiecības, jo tām jātērē tik dārgais darba laiks,» saka psiholoģe. - Vāji attīstīta impulsu kontrole
Medicīniskajā terminoloģijā impulsu kontroles traucējumi ir uzvedības izmaiņas, ko raksturo patoloģiskas vai kaitnieciskas tieksmes, nespēja novērst vai kontrolēt specifisku uzvedību. Raksturīgas ir uzmācīgas domas vai nekontrolēta vajadzība kaut ko izdarīt. Protams, ne vienmēr, ja ir nekārtīga māja (automašīna, skapis, somiņa utt.), uzreiz jāpiesauc medicīniskā terminoloģija, tomēr šādas tādas paralēles ir velkamas. Proti, ir cilvēki, kuriem impulsu kontrole attīstīta izteiktāk, un tādi, kam vājāk. Un tie, kuriem tā vājāk izteikta, mazāk izsver situāciju, vairāk pakļaujas tūlītējiem impulsiem.
Reālajā dzīvē tas izskatās tā – tu tikko esi paēdusi brokastis (trauki vēl stāv uz galda) un nolem pakārtot skapi. Brīdī, kad esi izņēmusi pusskapja saturu, atceries, ka jāizkar izmazgātā veļa. Sāc to darīt, un tad atskan telefona zvans (impulss!), un draugi tevi aicina izbraucienā. Ja impulsu kontrole ir vāji attīstīta, tā vietā, lai pabeigtu iesāktos darbus un norunātu tikšanos pēc kāda laiciņa, tu nekavējoties pamet visu un atsaucies aicinājumam.
Tici vai ne, bet kārtības veidošana palīdz atgūt kontroli ne tikai pār savu telpu, bet arī par savu dzīvi. «Cilvēki terapeita kabinetā nereti sūdzas, ka nespēj kontrolēt savu dzīvi. Un tad viņi, sākot kārtot savas mantas, pamazām atskārst, ka arī dzīve kļūst organizētāka, sakārtotāka. Taču tas strādā tikai tad, ja šo kārtošanu veic apzināti,» skaidro psiholoģe. - Atlikšana jeb prokrastinācija
Vai atceries – bērnībā, kad mamma vai vecmāmiņa lūdza tevi nomazgāt traukus, izslaucīt grīdu vai kaut ko sakārtot, pēkšņi atradās neatliekamas darīšanas? Bija jāspēlējas ar lellēm vai nekavējoties jāapskata kāda grāmatiņa. Iespējams, nekārtība tavā mājā rodas tieši tāpēc, ka mazā meitene tevī joprojām gūst virsroku, kad darāms kāds ne pārāk tīkams darbiņš. «Prokrastinācija ir aizsardzības uzvedība. Konkrētais darbs man ir nepatīkams, neaizrauj vai neinteresē, tāpēc es no tā aizsargājos. Atlieku, atlieku un atlieku. Smadzenes it kā saka: uzzināsi, iemācīsies un tad…» Tiesa, kad situācija jau deg, tu itin labi tiec ar visu galā un nožēlo, ka atliki. Jo varēji taču izdarīt ātrāk un labāk.
Vēl viens variants – tu atliec kārtošanu, jo gluži kā bērnībā ceri – tavā vietā to izdarīs kāds cits. «Mēs visi atceramies, kā tas bija pusaudža gados. Mamma saka: sakārto savu istabu. Nākamajā dienā: vai istabu sakārtoji? Vēl pēc nedēļas: nu kā tev ar to istabu? Un, kad mamma paver istabas durvis, tad šausmās noelšas. Bet ko mammas šādās situācijā parasti dara?» retoriski vaicā Ilze Dreifelde. Protams, sakārto pašas. Jā, tu esi izaugusi, bet cerība paliek – ja nu, atliekot smago, nepatīkamo darbu, uzrodas kāds, kas to paveic?
Psiholoģe atgādina: «Bērnu vietā veikt uzdevumus ir veids, kā vecāki nobruģē savām atvasēm ceļu uz elli – uz iemācīto bezpalīdzību. Tas ir kā reflekss, kuru iemācāmies un kam pamatā ir izpratnes trūkums par cēloņu un seku likumsakarību. Cilvēks pat nejūt, ka ap sevi rada haosu – sak, tā nekārtība kaut kā rodas un, ja nereaģēju uz mammas aizrādījumiem, tāpat kaut kur pazūd.» Tikai tad, ja vecāki panāk, ka bērns sakārto istabu un savāc savas mantas, viņš iemācās šo cēloņu un seku likumsakarību.
Diemžēl tad, ja tavā vietā visu paveic kāds cits, tu iemācies upura uzvedību. Apgūsti iemācīto bezpalīdzību. Un šādiem cilvēkiem ir diezgan lielas grūtības pašrealizēties – viņi gaida, kad kāds atnāks un viņus izglābs, iekārtos darbā, atradīs piemērotu dzīvesbiedru utt. - Cīņa par varu jeb «Savāc aiz manis!»
Izrādās, nekārtības radīšana mēdz būt arī cīņa par varu, netieši norādot: tagad savāc aiz manis! «Diemžēl tādā veidā cīņa par varu notiek gan attiecībās, gan arī darbavietā. «Savāc aiz manis, jo es taču esmu tik nozīmīgs, man taču te tāds svarīgs projekts! Un vispār – statuss man neļauj mazgāt traukus.» Turklāt tas reti tiek pateikts vārdos, bet gan izrādīts ar konkrētām darbībām. Ja runa ir par darbavietu, šādi visbiežāk rīkojas priekšnieki, bet var gadīties, ka tā dara arī viena līmeņa darbinieki, vēloties apliecināt, paust savu pārākumu. Taču šis ir ļoti neadekvāts un bērnišķīgs paņēmiens. Starp citu, lielākoties tieši šādu cilvēku dēļ kopīgajā darba virtuvē parādās uzraksts: lūdzu aiz sevis novākt un nomazgāt traukus. - Cīņa ar ierobežojumiem
Pastāv versija, ka nekārtība mājās ir nespēja pārkāpt pāri vecāku uzliktajiem ierobežojumiem pusaudža vecumā. «Sakārto savu istabu!» «Tu nekur neiesi, kamēr nenovāksi savu rakstāmgaldu!» Ir cilvēki, kuri arī pieaugot joprojām cīnās ar vecāku reiz uzliktajiem ierobežojumiem, mēģinot parādīt – darīšu, kā gribēšu! Un tad nekārtība ir kā protests tam, ko negribēji darīt pusaudža gados. Taču… nu jau tu esi pieaugusi un patiešām vari darīt, kā gribi. Un diezin vai nekārtība ir tas, ko patiešām vēlies. - Radošums
Un vēl nekārtībai var būt tāds pavisam vienkāršs iemesls kā radošums. Radoši cilvēki bieži vien ne tikai uz dzīvi, bet arī uz vidi ap sevi skatās kā uz kopumu, nevis to vērtē atsevišķās detaļās. Radošam cilvēkam vienmēr ir, ko darīt, bet laika – tik, cik ir. Tāpēc ļoti rūpīga mājas tīrīšana un uzturēšana ideālā kārtībā šādām personībām šķiet ne tikai garlaicīga, bet arī lieka. Jāteic gan, ka radošu cilvēku mājokļi gan parasti izskatās patiešām mākslinieciski nekārtīgi, nevis pa īstam aizauguši. Putekļi ātri notrausti, istabas vidus izmazgāts. Nu un kas, ja sienas un griestu stūrī palicis kāds zirnekļa tīkls un arī pats tinējs? Tie taču nesot laimi…
