Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms gada, kad skatījāmies ģimenes bildes, septiņgadīgā meita Anna lepni rādīja savu albumu, kur fiksēta viņas dzīve pirmajos mēnešos. Jaunākai meitiņai Grietai šāda albuma nav, ir tikai bildes, un vairums no tām elektroniskā formātā – datorā. Grieta tobrīd ļoti saskuma, un tas bija iemesls pārdomām arī man, jo – ko tur liegties – ar katru bērnu pienākumu ir vairāk, brīvā laika arvien mazāk un daudzām lietām, ko ar sajūsmu darījām ar vecākajiem bērniem, jaunākajiem vairs nepietiek jaudas. Piemēram, atceros, ar kādu entuziasmu rīkoju bērnu ballītes meitu pirmajos dzīves gados, kad viņas pašas tās vēl pat nespēja novērtēt un izbaudīt. Bet tagad, kad jaunākai meitai jau seši gadi un bērnu ballītes mūsmājās notiek sešreiz gadā, teikšu godīgi, katra nākamā prasa arvien lielāku piespiešanos… Taču stāsts ir par bildēm, kas, pēc psihoterapeites Daces Blaževičas teiktā, savā ziņā ilustrē arī vecāku attieksmi pret bērnu. Nav svarīgi, lai tās būtu greznas fotosalonā uzņemtas fotogrāfijas, taču, ja bilžu nav vispār, tas liek aizdomāties…
«Reizēm tiešām vecāki atsauc atmiņā, ka tolaik ģimenē bijusi krīze vai, piemēram, vecāki daudz strādājuši, ģimene maz bijusi kopā. Un tad ir svarīgi, lai vecāki ar bērniem par to var parunāt: kas tolaik notika ģimenē, kāpēc nevienas bildes no tā laika nav? Jo svarīgākais vienmēr – ko mēs ar šo situāciju darām. Varbūt mums nav bilžu, bet ir atmiņas, un tās mēs varam izstāstīt,» saka psihoterapeite.
Bildes vēstījums
Vārdiskā atmiņa sākas tikai aptuveni no trim gadiem, kad bērns spēj atcerēties tēlainas ainas, situācijas. Agrīnā atmiņa dzīvo emocijās un sirdīs, bet fotogrāfijas ir vienīgie fakti, kas var mums kaut ko precīzāk pastāstīt par pirmajiem dzīves gadiem. «Un tad, protams, ļoti svarīgi, ko bērns šajās agrīnajās fotogrāfijās redz – kādas ir viņa un apkārtējo emocijas, kas viņam mugurā, kādi cilvēki tuvumā,» skaidro Dace Blaževiča. «Bildes ir viens no veidiem, kā var vēlreiz izdzīvot savu bērnību. Apskatīt rotaļlietas, grabulīšus. Mēs visi izaugam lieli, bet fotogrāfija palīdz šo bērnības izjūtu paņem līdzi. Un, ja tā ir pozitīva, tad tas ir spēcīgs resurss visai dzīvei.»
Zinu stāstu par kādu adoptētu bērniņu, kura mamma no viņa atteicās, kad viņam bija pusotra gada. Taču audžumammai bija arī fotogrāfijas no pieņemtā bērna pirmā dzīves gada – gan tādas, kur viņš ir kopā ar savu īsto mammu, gan arī tādas, kur viņš guļ gultiņā viens pats. Sākotnēji viņam rādītas tikai tās bildītes, kurās viņš ir viens pats, jo audžumammai šķita, ka viņam, mazam esot, būtu grūti paskaidrot, kas tā par sievieti, kāpēc viņam ir divas mammas. Taču laikam ejot, viņa izlēma šīs fotogrāfijas bērnam parādīt – un svarīgākais, ko mazais tajās ieraudzīja, bija, ka kāds viņu mīļojis un turējis uz rokām. «Redzi, redzi, es biju mīļš bērniņš, mani arī turēja uz rociņām, kad es biju maziņš,» priecājās bērns, jo bija redzējis līdzīgas citu bērnu bildes kopā ar vecākiem.
Mums visiem ir svarīga piederības sajūta
No apkārtējās vides fotogrāfijā bērns gūst priekšstatu un apliecinājumu savai bērnības izjūtai. «Katram cilvēkam ļoti svarīga ir sakņu un piederības izjūta. Tāpēc ģimenes fotogrāfijas ir ļoti būtiskas, jo stāsta mums par piederību konkrētai ģimenei, situācijai. Bildes, kurās ir mums svarīgs emocionāls vēstījums, gribas pārskatīt arī brīžos, kad ir grūti, skumji vai vientuļi. Vai, piemēram, cilvēks pārbraucis uz citu valsti, un viņam gribas atjaunot emocionālu kontaktu ar dzimteni. Bildē ir arī īpaša enerģētika. Ne velti cilvēkiem patīk pārcilāt fotogrāfijas, un viņi ļoti vēlas, lai bērni dāvina ģimenes kopbildes, jo tas liek domāt, ka laiks nav pavadīts veltīgi, ka mēs esam kaut ko kopā radījuši, uzaudzinājuši, ka mūsu dzīve nav bijusi bezjēdzīga,» skaidro Dace Blaževiča.
Viņa iesaka emocionāli piesātinātas bildes, kas izdrukātas un ieliktas rāmītī, turēt acu augstumā, lai var piesiet skatienu un ļaut atmiņām sevi sasildīt.
Atminos, ka bildēm un pierakstiem par vecākā dēla pirmajiem vārdiem, smieklīgajiem izteicieniem bija liela nozīme laikā, kad ģimenē ienāca jaunākā māsa. «Jūs jau tagad tikai māsu mīlat,» viņš toreiz sarūgtināts teica, bet es rādīju bildes un piezīmes no viņa pirmā dzīves gada un stāstīju: «Redzi, mēs tevi arī tāpat turējām uz rociņām, jo mazulītis pats vēl nespēj nostāvēt vai nosēdēt.» Vecāko dēlu tas nomierināja. Tāpēc nav ko slinkot – bērni ir jāfotografē, skaistākās bildes ir jāizdrukā, jāielīmē albumā vai jāierāmē. Un ļoti svarīgi, lai jums ir vismaz viena ģimenes bilde gadā! Tas pat var kļūt par īpašu ģimenes notikumu.
Praktiski ieteikumi:
- Lai bildes vieglāk sagrupēt, nosauc folderīšus pēc datumiem, piemēram: 2012_11_18. Iepriekšējo gadu bildes saarhivē pa gadiem, katra gada bilžu mapītēm (folderiem) atvēlot savu lielo folderi ar gada nosaukumu.
- Neviens datora cietais disks nav mūžīgs, tāpēc drošības pēc ieraksti vēl vienā cietajā diskā un parastajā bilžu diskā.
- Lai bildes neuzkrātos gadiem, reizi gadā (piemēram, vecā gada izskaņā, pirms bērna dzimšanas dienas, uztaisi albumu ar skaistākajiem mirkļiem).
Idejas bilžu ierāmēšanai un saglabāšanai
Fotokalendārs. Izcila dāvana vecākiem un vecvecākiem svētkos. Tikai pasteidzies. Lai uztaisītu fotokalendāru 2014. gadam, tas jāpasūta līdz decembra vidum, jo decembrī ir ļoti liels pasūtījumu skaits. Var nākties gaidīt pat nedēļu vai 10 dienas. Fotokalendāru cenas no Ls 7–15 (atkarīgs no kalendāra izmēra un bilžu skaita). Populārākie servisi, kas piedāvā šo pakalpojumu: picturehappy.lv, fotodruka.lv, albumi.lv
Bērna taisīts bilžu rāmītis. Ieliekot ģimenes kopbildi bērna darinātā fotoalbumā, bērnam tas var likties īpaši pagodinātam.
Klasika. Pārbaudīta vērtība – albums ar fotostūrīšiem.
Albums ar līmlapām. Šis risinājums ir labs, taču jāņem vērā, ka bildes nevajadzētu ņemt ārā un mainīt, tad līmējošā plēve var neturēties.
Bilžu rāmītis. Arī klasiska vērtība. Ģimenes foto rāmītī, ko ērti paņemt līdzi ceļojumā, nolikt istabā vai darbā redzamā vietā.
