Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Cik dabiski cilvēkam ir šaubīties?
Ļoti dabiski. Uz šo jautājumu gan jāskatās vairākos līmeņos. Pirmais – cik tas raksturīgi pašam cilvēkam, viņa personības struktūrai. Otrs – situācijas, kurās neizbēgami rodas šaubas. Ir tāda fabula par vēzi, gulbi un līdaku, kas velk vezumu katrs uz savu pusi. Un finālā vezums stāv uz vietas. Šaubu mirklī mūsos tieši tāpat cīnās vairākas vēlmes, un, ja tās ir vienlīdz spēcīgas, vezums stāv uz vietas. No kā vispār rodas vēlme? No diskomforta. Mēs sajūtam, ka nav kaut kas labi, teiksim, nāk miegs. Saprotam, ka ir vajadzība iet gulēt, taču mums vēl ir kaut kas jāizdara, un mēs mirkli šaubāmies – atlikt darbus un iet gulēt vai tomēr saņemties un visu izdarīt? Šaubas ir situācija, kad vieni aspekti, kas grib mainīt situāciju, spēkojas ar tiem, kas tur pie iepriekšējās. Un kā rīkoties?
Vislabākais risinājums ir spēt godīgi apzināt visus par un pret, it īpaši pret, jo par jau mums rodas dabiski, tie nāk līdz ar vēlmi kaut ko mainīt. Tikai jāsaprot, ka visu izsvērt nemaz nav tik viegli. Tas, ko redzam, ir ļoti atkarīgs no skatupunkta. - Šaubu gadījumā iesaka sarakstīt plusus un mīnusus un saskaitīt. Vai tas ir derīgs padoms?
Tas reizēm palīdz ieklausīties sevī, jo ne jau vienmēr apzināmies visus par un pret. Pareizāk sakot, ar prātu uzskaitām desmit par, bet iekšēji kaut kas saka vienu lielu pret. Tāpēc vislabākos lēmumus var pieņemt tad, kad kopā iet gan racionālais aprēķins, gan intuīcija. Mēs daudzus lēmumus pieņemam neapzināti, daudz neprātojot. Kad ir vienkārši skaidrs, ka tā jādara, un viss. Un tie izrādījušies vispareizākie lēmumi. Vēl vairāk – reizēm varbūt pat nav tik būtiski ilgi svērt visus par un pret, jo tas nekur neaizved. Šādās situācijās – vienkārši lec! Izvēlies kaut ko! Un tad skaties un dari! Jo reizēm var izvēlēties ļoti pareizu lietu, bet sabojāt to saknē, nepareizi realizējot. Tāpēc dažkārt vienkārši jāizdara kaut kāda izvēle un tad jāskatās, ko ar to var iesākt, kā to vislabāk īstenot. Nav tādu lēmumu, kas kaut ko simtprocentīgi garantētu. Jebkura lēmuma pieņemšana ir lēciens nezināmā ūdenī. Mēs zinām pasaku par trešo tēvadēlu, kas stāv krustcelēs un redz ceļa stabu, uz kura rakstīts – iesi pa labi, zirgu pazaudēsi, iesi pa kreisi, zobenu pazaudēsi, bet, ja stāvēs uz vietas, tāpat dabūsi pa galvu. Ja ilgi nespējam izvēlēties, dažkārt tieši tad dabūjam pa galvu. Turklāt, kā zināms, neizvēlēties – tā arī ir izvēle. Bet, protams, mūsos ir vieta šaubām, jo skaidrs, ka tajā ceļā būs šādi mīnusi, bet tajā – citi. Un mums gribas atrast ceļu, kurā mīnusu nebūtu nemaz. Bet tā nemēdz būt. - Kāpēc mums patīk visu vērtēt jēdzienos – pareizs un nepareizs, labi un slikti?
Kad bērns piedzimst, viņa psihe neatšķir robežu starp es un citi, bērnam nepastāv labs un slikts, pareizs un nepareizs. Psihē viss saplūdis vienā – zīdainis pasauli vēl uztver tās dievišķajā vienotībā. Un tikai palēnām bērns iemācās atšķirību starp patīkamiem un nepatīkamiem pārdzīvojumiem, komfortu un diskomfortu, parādās robeža starp sevi un pasauli. Gribu pakustināt roku – pakustinu, tātad tas esmu es. Gribu, lai piens tek mutē, – tas netek, tātad tas neesmu es. Tā veidojas robežas, pasaule polarizējas – patīkamais un nepatīkamais, labais un sliktais. Un ir cilvēki, kas tā arī paliek šajā diezgan bērnišķīgajā melnbaltajā skatījumā, viņi vienmēr labi zina, kas ir pareizi un kas nav, un, starp citu, gandrīz nešaubās. Būtībā tā ir tāda psihes attīstības pakāpe. Taču cilvēks ar laiku iemācās redzēt pasauli niansētāk. Pasaule vairs nav melnbalta, lietas vairs nav tikai labas vai tikai sliktas. Cilvēks iemācās integrēt, nevis nodalīt pretpolus. Viņš ierauga, ka šie pretpoli ir mijiedarbībā, mainās un pastāv vienotībā. Un ka tos var piedzīvot vienlaikus. Nevis vienubrīd labs, citubrīd slikts, bet vienlaikus ir gan labi, gan slikti. Vienmēr ir gan plusi, gan mīnusi. - Kas mūsos visbiežāk konfliktē?
Mūsu psihe nav viendabīga, tajā runā vairākas balsis. Piemēram, Ēriks Berns tās nosauca par iekšējo bērnu, vecāku un pieaugušo. Ja iekšējais pieaugušais nav pietiekami spēcīgs, lai atrisinātu strīdu starp bērnu un vecāku, rodas tas, ko saucam par iekšējo konfliktu. Teiksim, bērns manī saka: es gribu šokolādi! Iekšējais vecāks iebilst, ka nedrīkst, bet pieaugušais prātīgi saka: «Nu, labāk apēst vienu gabaliņu tagad nekā pēc tam aprīt visu tāfelīti.» Un viss, šaubas beigušās. Taču, ja pieaugušais savu lomu nepilda, mēs sēžam, skatāmies uz šokolādes tāfeli un mokāmies šaubās. Tas, protams, ir vienkāršs piemērs, tomēr labi apliecina, kādi mehānismi darbojas mūsu psihē. - Vai šaubas ir arī vērtīgas?
Jā, šaubas arī ir vērtība. Tās pievērš uzmanību kaut kam, kādiem riska faktoriem un jomām, ko mēs palaižam garām. Ja visu darītu tikai impulsīvi, mēs regulāri iebrauktu grāvī! Šaubas ir tās, kas nobremzē impulsīvo pārsteidzību. Visi šaubās. Ja tu nešaubies nemaz, tu patiesībā kļūsti bīstams, tu kļūsti par fanātiķi, kas redz tikai vienu vienīgo patiesību. - Ko vērts pašam sev pavaicāt šaubu brīdī?
Reizēm var pajautāts: kā tu iztēlojies savu dzīvi pēc pieciem vai desmit gadiem, ja pieņemsi šādu lēmumu? Bet ja šādu? Kā tu jūties šajā situācijā? Un dažkārt šīs sajūtas ļoti daudz ko parāda skaidrākā gaismā. Ieklausīties sevī – tā ir vislabākā recepte. Ir vērts atcerēties situācijas, kā ir bijis tad, kad kāds lēmums ir pieņemts saskaņā ar sevi. Un, lai cik tas liekas neloģiski, ja intuīcija saka priekšā, ka tā vajag, tātad tas ir pareizi. Un visi plikie racionālie lēmumi drīzāk būs nepareizi. Kaut gan vislabākie risinājumi ir tad, ja vispirms ir intuīcija un pēc tam mēs to pastiprinām ar racionāliem argumentiem. Un izvērtējam. - Intuīcija vienmēr saka pareizi, bet kāpēc mēs to nesadzirdam?
Tas ir tāpēc, ka mēs nereti jaucam vēlmes ar intuīciju, un vēlmju balss bieži vien ir skaļāka. Intuīcija ir tas, kas nāk no iekšienes, bez ārēja stimula. Intuīcija ir tas, ka es braucu tramvajā un man pēkšņi it kā no nekurienes atnāk pareizais lēmums. Kā mēdz teikt, es eju pa ielu un kādā brīdī skaidri saprotu, ka man ir jāmaina darbs. Vai jāšķiras. - Ir cilvēki, kas nodzīvo mūžu, domājot, vai reiz pieņēmuši pareizo lēmumu. Dzīvo un visu laiku mokās šaubās…
Tās ir neauglīgas šaubas, kas neļauj pilnībā būt šeit un tagad. Sanāk, ka tādējādi mēs daļu savas psihiskās enerģijas – domas, jūtas – pārnesam kaut kur citur. Varēja taču būt, un varbūt tomēr būtu bijis labāk… Tā vietā, lai sev pateiktu – jā, es izvēlējos šo un tagad daru labāko, ko spēju šajā situācijā. - Ko teikt cilvēkam, kurš šaubās par kaut ko un lūdz padomu?
Būtu jāsaprot, ka cilvēkam, kas šaubās, ir divas daļas – par un pret. Un, tiklīdz pārņemsi vienu no tām, viņam uzreiz aktualizēsies otra. Ja kāds saka, lai ej prom no tāda vīra, tev ieslēdzas pretargumenti – nē, nē, varbūt nav tik slikti. Reizēm tas palīdz ieraudzīt patieso ainu, bet tikpat labi var arī traucēt. Ir jāsaprot, ka mēs varam dot padomu tikai no sava skatupunkta. Drīzāk varbūt var palīdzēt analizēt šaubas – cik ilgi tev tās ir, kādi argumenti, kas tev traucē pieņemt lēmumu? Ne tik ļoti spiest uz pretrunām, bet vairāk uz lēmuma pieņemšanas procesu, jautājot – un kas tev palīdzētu to pieņemt? - Vai mēs vispār varam pieņemt nepareizus lēmumus?
Mēs nekad īsti nezinām, kāds izrādīsies lēmums, ko pieņemam. Ir laba Austrumu fabula par zemnieku, kam bija dēls. Kad viņam piedzima dēls, visi teica: ak, laimīgais, tev ir dēls! Dēls izauga, taču salauza kāju, un visi līdzjūtīgi vaimanāja – ak vai, kāda nelaime un kāds tu nelaimīgs! Tad sākās karš, visus ciema vīriešus mobilizēja, bet dēlu salauztās kājas dēļ tajā neņēma, un visi atkal teica – ak, tu, laimīgais… Tā ka lēmums, ko pieņemam, savu nozīmi var mainīt daudzas reizes. Mainās apstākļi, un tos mēs nevaram prognozēt. Bet vienmēr varam skatīties, kas ir labākais, ko varu izdarīt šajā situācijā, šeit un tagad. - Varbūt mūsdienās šaubu intensitāti palielina tas, ka ir lielāka iespēja izvēlēties?
Lielāka brīvība uzliek lielāku atbildību par mūsu dzīvi un izvēlēm. Un tā ir vienlaikus gan laba, gan slikta ziņa. Ja mēs skaidri redzam, ka izvēlamies paši, tad arī varam uzņemties atbildību par savu izvēli. Lai gan patiesībā mums ir izvēle vienmēr, arī situācijās, kad šķiet, ka nav izvēles, – kaut vai tajā, kā reaģējam, kā izturamies pret notiekošo un sevi.
