Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Raksts no žurnāla Annas Psiholoģija arhīva
Skaidro Marija Ābeltiņa, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite.
Idejas, kā rīkoties, ja tavā dzīvē ir klusētājs
- Ja partneris vienkārši bieži klusē, sagaidi mirkli, kad esi mierīgs, un mēģini izrunāties. Mums bija strīds – par ko? Kā mēs redzam situāciju? Es gribēju to, tu – to, un mēs sākām klusēt. Ja otrs turpina klusēt, vaicā: kas notiek? Es tev stāstu svarīgas lietas, bet tu klusē. Vai tā tu uzvedīsies vienmēr vai ko pateiksi? Visticamāk, vajadzēs vairākas šādas sarunas, kamēr partneris pamazām sāks atvērties sarunai. Jārunā, jo citas iespējas lauzt klusumu nav.
- Brīdī, kad partneris sarunas laikā sāk neatbildēt, necenties par visu varu panākt, lai viņš runā, bet nogaidi. Iespējams, viņš apklusa, jo saprot, ka tūlīt sāks kliegt (vēl labāk, ja viņš to var arī pateikt: tūlīt kliegšu, tāpēc labāk paklusēšu; parunāsim pēc tam). Ja otram nepieciešama pauze, tā jādod.
- Ja partneris saka, ka viņam nav atbildes uz tavu jautājumu vai ka viņam jāpadomā, – tas tev var nepatikt, bet nav nekas tāds, ko tu nevarētu pieņemt vai kā dēļ būtu jāuztraucas par attiecībām. Varbūt partneris tiešām nav domājis par kādu lietu un viņam vajag laiku, varbūt viņš apklust apjukuma dēļ, jo nav īsti, ko teikt, un tas ir normāli – tā īsti nav klusēšana.
Tāpat otrs var tev nepiekrist vai viņam var kaut kas nepatikt, taču tā ir nesaskaņa, nevis vardarbība. Vardarbība rodas tad, ja partneris rada nemitīgu spriedzi, visu laiku tur tevi neredzamos diedziņos un caur to savstarpējā komunikācijā mēģina kaut ko panākt. Izkāpt no tā un sākt sarunu ir daudz grūtāk nekā tad, ja klusēšanai ir gadījuma raksturs. - Ja otrs manipulē ar klusēšanu vai mēģina ko panākt, sarunas vidū pēkšņi apklustot, ļoti būtiski otram izteikt savas sajūtas. Tad, kad tu klusē, es jūtos ļoti nedroši, jo man ir svarīgas mūsu attiecības, man ir svarīgi izrunāt šīs lietas. Klusēšana nepalīdz. Varbūt tev vajag laiku, lai padomātu, bet gribu, lai mēs šo sarunu turpinām.
Var saprast, ka otram ir grūti runāt par kādu tematu vai viņš ir apvainojies, taču partnerim jāzina, ka viņa klusēšana tevi sāpina un ka tu nevēlies, lai viņš tā rīkojas. Viņam tas ir jāzina un jādzird. Ja tu vienmēr pieņem partnera klusēšanu, tā būs visu laiku un tālāk abi netiksiet. - Taktika – ja tu klusē, es arī klusēšu – ir līdzīga situācijai, kurā tu kaujies un es arī kaujos. Ja tu spļauj, tad es arī spļauju. Tā ir konflikta eskalācija. Tad abi nerunā un bož savas spalviņas, kamēr pāriet. Protams, ir situācijas, kag emocijas ir tik nokaitētas, ka labāk nogaidīt un tad sākt runāt. Sevišķi, ja ir lielas dusmas, paklusēt ir ļoti veselīgi.
- Nereti tas, kurš klusē, iekšēji gaida atbalstu un pretimnākšanu no otra. Varbūt brīdī, kad esi sabozies kā bubulis un klusē, tu vēlies, lai tevi apķer. Varbūt tad, kad tev ir grūti nomierināties, tev vajag mīļumu. Nevis to, ka tevi liek mierā. Cita varbūt gribēs, lai viņu trīs stundas atstāj vienu pašu, un tas būs viņas veids, kā tikt galā ar sevi. Galvenais ir partnerim to pateikt, tad pastāv lielāka iespēja, ka viņš tā arī izdarīs.
- Taktika – piedod, ka tā sanāca (ka neko neteicu), un aizmirstam –, sevišķi, ja atkārtojas vēl un vēl, drīzāk ir strausa politika. Tas ir kā? Līdz nākamajam strīdam, un tad atkal būs klusums? Vienam ir jārod drosme sākt runāt par šo jautājumu, jāizrunājas.
Tas nozīmē atklāties un apspriest neērtus jautājumus, jo attīstība bez ievainojamības nav iespējama. Izliekoties, ka nekas nav noticis, un nepārtraukti dzīvojot ar sāpi, labas un tuvas attiecības neizveidosies. Ja sarunāties neprot abi un nepārtraukti ir strīdi, kuros neviens tā arī neizsaka savas vajadzības un neatļaujas būt ievainojams, arī atvainoties otram, cilvēki bieži pašķiras.
Ne vienmēr tas nozīmē, ka viņi vairs nedzīvo kopā. Bieži tā ir emocionāla izšķiršanos, atsvešinātība – esam kopā 20 gadu, bet dzīvojam kā kaimiņi –, un tas ir ļoti skumji.
Vairāk par klusēšanu un klusēšanu kā emocionālo vardarbību lasi šajā rakstā!
