Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir svarīgi jaunajām māmiņām pēcdzemdību periodā? Runā par sešām zelta nedēļām, kuras iesaka vairāk pavadīt mājās, aprodot ar bērniņu, bez ciemiņiem.
Bērniņa piedzimšana rada lielas pārmaiņas sievietes dzīvē, it īpaši, ja ģimenē ienāk pirmais bērniņš. Tas ir milzīgs pagrieziena punkts, kas maina sievietes ķermeni, sajūtas, domāšanu, fokusu, attiecības ar vīru, ar radiniekiem. Pēc mazuļa piedzimšanas visa uzmanība tiek novirzīta bērniņa vajadzību apmierināšanai, un sievietes pašas vajadzības mazliet tiek pastumtas malā.
Varētu pat teikt, ka pirmie trīs mēneši ir kā medusmēnesis. Šis ir laiks, lai mamma sajustu bērniņu, samīļotu, izsmaržotu, saprastu un vienkārši būtu kopā, blakus. Nevajag nekur skriet, nevajag domāt par perfekti tīru māju, par ciemiņu uzņemšanu. Taču, lai šo laiku izbaudītu, ir svarīgi atrast savu atbalsta ciemu – draugus vai radiniekus, kas ir gatavi palīdzēt ar praktiskām lietām, piemēram, nolikt pie durvīm siltu ēdienu, iztīrīt māju. Lai mamma var adaptēties savā jaunajā lomā un koncentrēties uz bērniņa iepazīšanu, nesatraucoties par lietām, kas šobrīd nav tik akūtas.
Citi ar palīdzēšanu nereti saprot bērniņa auklēšanu, bet bieži vien jaunās māmiņas pirmajos mēnešos pārdzīvo, ja kāds grib ņemt nost bērniņu. Mazulis deviņus mēnešus ir pavadījis mammas vēderā, ir piedzīvotas dzemdības, un jaunā māmiņa grib pati nēsāt savu bērniņu uz rokām. Ir pilnīgi normāli, ka sievietes negrib, lai kāds pieskata mazuli, tādēļ ieteicamāk ir palīdzēt ar praktiskām lietām.
Mana meita piedzima pagājušā gada augustā, un Covid-19 pandēmijas ierobežojumi palīdzēja atrisināt jautājumu par daudzo ciemiņu uzņemšanu, un bija arī saprotams iemesls, kāpēc savu bērnu nedevu citiem paturēt rokās.
Jā, Covid-19 laiks pasargā jaunās ģimenes no nevajadzīgiem ciemiņiem. Pandēmijas ierobežojumi ļauj pasargāt gan sevi, gan savu bērnu un bez īpašiem attaisnojumiem, ka es negribu, lai manu bērniņu citi redz vai tur uz rokām. Ja nebūtu pandēmijas, visa lielā radu saime varētu doties uz dzemdību namu, lai gan visbiežāk pēc dzemdībām sievietei ciemiņi nemaz nav prātā, viņa vienkārši grib pabūt divatā ar bērniņu.
Kad piedzimst mazulis, šķiet, ka visu apkārtējo dzīves turpinās kā līdz šim, tikai mana dzīve ir mainījusies par 180 grādiem.
Daudzām sievietēm pēc bērniņa piedzimšanas ir sajūta, ka dzīve it kā nolikta uz pauzes, jo ikdiena lielākoties tiek pavadīta četrās sienās divatā ar mazuli. Bieži jaunās māmiņas izjūt sociālo izolētību, it īpaši, ja pirms bērna sieviete ir pavadījusi daudz laika ārpus mājas (darbā, skolā, augstskolā, izklaidējoties ar draugiem utt.). Ar laiku visi aizmirst par jauno māmiņu, jo viņa taču sēž mājās, bet visi pārējie turpina savas ballītes, notikumus, ierasto dzīvi.
Covid-19 pandēmijas laikā situācija ir mainījusies, un šī izolētības sajūta nav tik liela, jo ierobežojumi ir ietekmējuši visu dzīves.
Daudzi strādā no mājām, neviens neiet uz pasākumiem, un ne jau tādēļ, ka viņiem ir mazi bērni, bet gan ārkārtējās situācijas dēļ.
Bērnu kopšanas atvaļinājumā parasti dodas mamma, atstājot tēti par sabiedroto vakaros un brīvdienās. Covid-19 pandēmijas laikā lielākā daļa cilvēku, kas to var, strādā no mājām, un tas ļauj arī tētim būt vairāk klātesošam.
Normālos apstākļos tēvam būtu jāatgriežas darbā 10 dienas pēc dzemdībām, un tad jaunajai māmiņai nereti sākas panika par to, kā viņa tagad viena tiks ar visu galā. Šobrīd ir labi, ka tepat blakus ir vēl viens pieaugušais, kurš, ja nu kas, var nākt palīgā. Vīra klātbūtne rada atvieglojuma un drošības izjūtu. Vēl labi, ka visu dienu nav jārunā tikai bēbīšu valodā un var aprunāties ar kādu pieaugušo pie pusdienu galda.
Ir pilnīgi normāli, ja jaunajai māmiņai kādā brīdī emocijas sit augstu vilni un ir grūti izturēt, piemēram, bērna raudāšanu vai to, ka mazais visu laiku grib būt mammai rokās. Ir palīdzoši, ja vīrs ir mājās un kaut 10 minūtes var pabūt ar mazo, kamēr sieviete otrā istabā nomierinās un atgūstas, lai atkal ar mierīgu prātu būtu kopā ar bērniņu.
Kad vīrs strādā no mājām, ir sajūta, ka tā tam ir jābūt, ka abi vecāki ikdienā ir iesaistīti bērna aprūpē. Tādēļ rodas jautājums – vai sieviete vispār ir radīta tam, lai ikdienā viena rūpētos par bērnu?
Skatoties vēsturiski, latvieši kādreiz dzīvoja kopā ar visu lielo saimi (to var redzēt, piemēram, brīvdabas muzejā, kur vienā sētā ir vairākas mājas – gan vecvecāku, gan vecāku, gan jaunās paaudzes). Agrāk ģimene vienmēr bija sasniedzamā attālumā, jaunajiem vecākiem bija savs ciems. Mūsdienās bērni izaug, atdalās un aiziet katrs uz savu pusi. Tas ir normāli, taču, kad piedzimst bērns, daudzas vēlas sev blakus kādu uzticamu cilvēku, piemēram, mammu, tanti vai tuvu draudzeni. Kādu, kas atbalsta, iedrošina, saprot un palīdz (piemēram, pagatavo pusdienas vai pieskata mazo, kamēr mamma ieiet dušā).
Arī vīriešiem ir paveicies, jo strādāšana no mājām dod iespēju vērot bērniņa attīstību diendienā, ne tikai vakaros un brīvdienās.
Tieši tā, vīrietim arī ir jābūt kontaktā ar bērniņu, lai izveidotos par tēti. Šobrīd liela daļa jauno tētu savu bērnu redz ikdienā, un tas palīdz iegūt pārliecību un lielāku drošības izjūtu. Pirms pandēmijas laika ierobežojumiem daudzās ģimenēs bija tā, ka tētis aiziet uz darbu, kamēr bērns vēl guļ, un bieži vien pārnāk mājās tikai tad, kad mazais jau devies pie miera. Līdz ar to nemaz nebija laika, kad veidot kontaktu ar bērnu, sanāca būt kopā tikai brīvdienās, un tētis pilnīgi neapzināti distancējās no bērniņa, jo viņš tik labi viņu nepazīst, iespējams, ir pārliecināts, ka mazulim ir vajadzīga tikai mamma, ka tikai viņa spēj mazo nomierināt. Šobrīd bērns ikdienā var dzirdēt tēta balsi, sajust tēta tuvumu, un tas ļoti palīdz veidot attiecības.
Vai šajā laikā ir vēl kādi plusi, kas ir palīdzoši sievietēm, pirmo reizi kļūstot par mammām?
Manuprāt, pluss ir tas, ka arvien vairāk ģimeņu izmanto iespēju pasūtīt pārtiku uz mājām. Kādreiz lielveikalos varēja redzēt daudz mammu ar ratiņiem, jo bija jāiet uz veikalu, lai ģimenei nopirktu ēdienu. Tagad tam nevajag tērēt laiku, domāt, vai bērniņš grib vai negrib iet uz veikalu. Lielveikals pilnīgi noteikti nav bērnu izklaides centrs – troksnis, gaismas, cilvēki mazam bērniņam rada milzīgu stresu.
Pandēmijas laikā par normu ir kļuvusi arī konsultācija pie psihoterapeita attālināti. Kādreiz šķita, ka terapija var notikt tikai klātienē, tagad tā ir norma, ka lielākā daļa notiek online.
Piemēram, ārzemēs dzīvojošās latviešu mammas var sazvanīties ar terapeitu un aprunāties dzimtajā valodā, jo saņemt atbalstu dzimtajā valodā ir liels pluss. Arī Latvijā dzīvojošās mammas var iet terapijā no mājām.
Parasti jau jaunajām māmiņām ir grūti atrast laiku terapijai, bet, ja tas notiek attālināti, tad nav jātērē laiks ceļam, nav jāmeklē aukle bērniņam…
Jā, un mamma iegūst laiku sev un iespēju emocionāli nostabilizēties. Tagad jaunā māmiņa var runāties ar terapeitu, piemēram, sēžot mašīnā ar krūzi tējas rokās, kamēr vīrs mājās uz stundiņu pieskata mazo.
Attālināti notiek ne tikai individuāla terapija, bet arī māmiņu atbalsta grupas, piemēram, ģimenes psiholoģijas centrā Līna tiek organizēta atbalsta grupa Mazuļu mammu bāzes stacija. Agrāk, kad nodarbības notika klātienē, pie mums varēja atnākt tikai Rīgas mammas, šobrīd var piedalīties mammas no dažādās vietām Latvijā un pat Eiropā. Katra savās mājās, tomēr kopā. Mammas var atbalstīt cita citu online vidē, aprunāties un saprast, ka arī citas mammas saskaras ar līdzīgām problēmām.
Pandēmija un dzīve online ir nojaukusi robežas, tajā pašā laikā vairāk vai mazāk ierāmējusi visu dzīves mājās. Kā šajā laikā jaunajām māmiņām nepārgurt no mājsēdes un rutīnas?
Ļoti svarīgi ir meklēt veidus, kā sevi emocionāli uzlādēt, kā atpūsties un kaut vai uz mirkli palikt vienatnē ar sevi. Reizēm sievietes tik ļoti fokusējas tikai uz mammas lomu, ka pilnībā aizmirst par sevi, jo pilnībā ir pārņēmusi ikdiena ar bērniņu, – ir tik daudz rūpju, tik daudz pienākumu, mazais ir jāpabaro, jānoliek gulēt, jāgatavo ēst, jāuzkopj māja, jāmazgā drēbes utt. Rutīnā aiziet diena no dienas.
Pie psihoterapeita sievietes visbiežāk nonāk tad, kad jau ir miega traucējumi, garastāvokļa maiņas, lielas dusmas uz visiem. Jo mamma visu laiku ir tādā kā dežūrā, nemitīgā simpātiskās nervu sistēmas pārslodzē.
Lai neizdegtu, nenonāktu krīzē, jāatrod miera brīži, jācenšas regulāri parūpēties par savu emocionālo veselību, kaut vai katru dienu 10 minūtes iziet ārā vienai, pabūt savā telpā, pameditēt, mierīgi ieiet dušā, parunāties pa telefonu ar draudzeni. Katru dienu vajadzētu apmierināt kādu savu vajadzību, jo tad ar pilnīgi citu sajūtu varēs atgriezties pie rūpēm par bērniņu. Ja sieviete būs parūpējusies par sevi, viņa varēs daudz labāk parūpēties par savu mazuli.
