Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
Atzīt un vispār ieraudzīt, ka partnera biežā nevēlēšanās izteikties, paust savas domas un klusēšana ir vardarbība, nemaz nav tik vienkārši – nav jau zilums zem acs. Taču klusuma atstātās pēdas jūtamas dvēselē un gaisā – nospiedošas, nepanesamas, mokošas. Tu jautā otram: «Kas notiek?» Klusums. «Ko tu par to domā?» Klusums. Varbūt parausta plecus. «Ko teiksi par šo?» Klusums. Klaja tevis ignorēšana.
«Vardarbība vienmēr saistīta ar regularitāti. Ja vienreiz apvainojas un sēž stūrī klusējot – tā nav vardarbība, bet konflikta pazīme. Klusēšana kā viens no emocionālās vardarbības instrumentiem ir tad, ja tā atkārtojas vēl un vēl un kāds šajā situācijā vienmēr ir cietušais.
Klusēšana vardarbīgā formā nozīmē, ka otram apzināti nedodu signālu, ka mums aizvien ir saikne, bet attiecībās gan ar bērniem, gan mīļoto cilvēku un draudzenēm tā ir ļoti svarīga.
Ja kaut kādā mērā viens no otra atkarīgi cilvēki nesniedz saiknes signālu, otrs jūtas apdraudēts, nobijies, vainīgs. Daudzi dažkārt ar to manipulē – ja tu neuzvedīsies tā, kā gribu, es klusēšu. Nerunāšu ar tevi! Nedēļu, mēnesi, pusgadu – arī tā mēdz notikt.
Klusēšanu mēdz izmantot, lai parādītu savu varu, – neatbildu uz to, kas otram nepieciešams un svarīgs. Partneris uzdod jautājumu, kas viņu satrauc, kas raisa šaubas, bet otrs neatbild. Tā otrā vēl vairāk rodas šaubas, bailes un satraukums. Ar klusēšanu var iebiedēt un sodīt; bieži tā ir kā atriebšanās: «Tu sāpināji mani, tagad es sāpināšanu tevi.»
Reizēm cilvēks atriebjas visai dzīvei kopumā: «Man ir slikti, un tagad tev arī būs slikti.» Tas minimālā līmenī uz īsu brīdi dod sajūtu, ka neesmu vienīgais, kam ir tik slikti. Redz, kur vēl viens, kam tā ir! Taču ilgtermiņā tas neko nerisina – ne mazina sāpes, kas sakrājušās visas dzīves laikā, ne palīdz uzlabot attiecības, tikai rada jaunas problēmas,» uzsver psihoterapeite Marija Ābeltiņa.
Dažkārt cilvēks, kas kaut ko mēģina panākt ar klusēšanu, tā rīkojas, īsti neapzinādamies, kāpēc to dara. Bet cits tā uzvedas pat ļoti mērķtiecīgi. Viņš zina, ka otram sāpēs un šādu taktiku izvēlas, lai sāpinātu. Ieguvums? Kā jebkurš varmāka, arī klusētājs iegūst varu – viņš nesniedz otram svarīgu informāciju, tādēļ partneris uztraucas, baidās, līdz ar to ir viegli un spēcīgi ietekmējams.
Atdarinot vecākus
Klusēšanas taktiku attiecībās mēdz izmantot dažādu vecumu un abu dzimumu cilvēki – tā mēdz rīkoties gan sievietes, gan vīrieši. Ja cilvēks jau piedzimis mazrunīgs, arī attiecībās viņš galvenokārt klusē un atbild tikai tad, ja noticis kaut kas tiešām būtisks, vai atsaucas tikai tad, kad viņu uzrunā, taču viņš otru neignorē. Jau attiecību sākumā izpaliek garās sarunāšanās un čalošanas reizes, un otrs ar to jau rēķinās. Tad klusēšana par abu attiecībām un saikni nepasaka neko.
Abi var mierīgi sēdēt un lasīt grāmatu, un izlasīto nepārrunāt. Tāda vienkārši ir viņu saikne.
Bieži vardarbīgus komunikācijas veidus iemācās bērnībā – bērns sakaujas un vēro, kas notiks. Ja viss sāk ritēt tā, kā vajag kauslim, – amats rokā: viņš kaujas tālāk. Ja viņam aizrāda, ka kauties nedrīkst, un viņš neko nepanāk, varbūt aizdomājas un nākamreiz šo metodi vairs neizmanto.
Tas pats ar klusēšanu – bērns apvainojas, sēž, neko nesaka un skatās, kas būs tālāk. Varbūt visa pasaule sāk riņķot ap viņu, un bērns iegūst kāroto (savu vēlmju piepildījumu vai vismaz vecāku uzmanību), varbūt vecāki viņu klaji ignorē. Ja vecāki ignorē bērnu, nav teikts, ka viņš gūst mācību: klusēt nav jēgas, jo ar to neko nepanākšu. Var būt dažādi, taču jebkura vardarbības izpausme – agresija, kaušanās, bļaušana vai klusēšana – prasa iejaukšanos un konstruktīvu risinājumu.
Klusēšanu attiecībās bērns bieži iemācās, vērojot viena vai otra dzimuma vecāku vai citus tuvus pieaugušos un viņus atdarinot. Iespējams, pieaugot atnāk atklāsmes brīdis un viņš cenšas izrevidēt reiz bērnībā nokopēto, taču ne vienmēr tas izdodas.
Bērns redz, ka vecāki sevišķi nesarunājas vai konfliktus risina, klusējot kā partizāni, to pārņem un vēlāk rīkojas tāpat.
Izvairīšanās taktika
Daļa no mums, īpaši tie, kam ir 40 gadu un vairāk, esam audzināti tādā kā nerunāšanas kultūrā. Tai raksturīga sava viedokļa un emociju neizpaušana, jo liela daļa bērnībā nav piedzīvojuši dzīvu komunikāciju starp saviem vecākiem. Izauguši arī viņi klusē, taču tam parasti maz sakara ar vardarbību.
Skaidro Marija Ābeltiņa: «Tā drīzāk ir nespēja runāt par savām vajadzībām, īpaši emocionālajām vajadzībām.
Savulaik šiem cilvēkiem nav bijis laba parauga, un kā pieaugušie viņi negrib izgāzties un justies nekompetenti. Tāpēc labāk nesaka neko, klusē.
Gadās arī, ka kāds no pāra klusē, jo nevar pateikt, kas viņam vajadzīgs, tāpēc ka gadiem nav spējis formulēt, kas viņam patīk un kas ne. Daudziem ir bail atklāt, ko domā, ko jūt, jo atklātība padara viegli ievainojamu. Tad vieglāk pateikt nezinu vai neteikt neko. Tā nav vardarbība, drīzāk izvairīšanās taktika, taču tik un tā pēc tam visbiežāk izraisa konfliktu – ja neizsaku savas vajadzības, pastāv liela varbūtība, ka arī pats(-i) būšu neapmierināts ar to, kas notiek.
Iespējams, otrs labprāt atbalstītu un palīdzētu, bet klusētājs to pat neuzzina, jo neko taču nesaka.
Neapmierinātība aug, aug, un pēc tam var uzšķilties konflikts. Izvairīšanās var būt vienkārša aizsardzības forma, kad partneris ļoti sargā to, ko domā, lai tikai otrs viņam neko nevar nodarīt…
Daudzi tik ļoti baidās būt ievainojami, ka vislabāk nesaka neko. Bet, ja neatveras un vismaz uz kādu brīdi nav ievainojams, nevar realizēt savas vajadzības. Nevar panākt tuvību ar otru. Ja cilvēks nekad nav spējis runāt, viņam ir ļoti grūti iesākt, ļoti grūti atvērties, bet tas ir iespējams.
Cilvēks spēj mācīties, un nekad nav par vēlu mācīties runāt par savām vajadzībām, tās apzināties un izteikt. Dažkārt vajadzīgs profesionāls iedrošinātājs, vidutājs, lai vispār sāktu to darīt. Protams, gadīsies arī emocionāli puni, jo nebūs kā uz burvja mājienu: izsaku savas vajadzības, un visi metas tās realizēt. Taču kopējā dinamika noteikti būs pozitīva. Tad cilvēks var sākt dzīvot dzīvi, par kuru saka: viņš dzīvo saskaņā ar sevi, savām vērtībām un vajadzībām.»
Aukstais karš
Var būt dažādi iemesli, kāpēc kādā brīdī attiecībās iestājas klusums, viens no biežākajiem ir aizvainojums. Kaut kas neapmierina, kaut kas nepatīk, kaut kas nav noticis tā, kā bija domāts, un sieviete vai vīrietis klusē. Spītīgi klusēt var, lai panāktu varu; lai otru iedzītu bailēs vai vainas izjūtā. Tas, kurš jūtas vainīgs, ir satraucies, nobijies un domā, kā otram izdabāt.
«Nereti sievietes klusējot mēģina diezgan negodīgi panākt kaut ko, kas vajadzīgs. Nesaka vis atklāti: «Es gribētu, lai tu atvainojies, man bija sāpīgi to dzirdēt…» – bet klusē, klusē, lai otrs emocionāli slikti jūtas un uzmin, kas noticis, par ko tieši bija jāatvainojas un kas jāsaka. Klusēšana ir tās pašas dusmas, tikai izpaustas veidā, kas nav labi atpazīstams.
Ja viens kliedz, otrs dusmas uzreiz atpazīst un var reaģēt. Bet, ja klusē, ir grūti saprast, kas notiek.
Vai klusēšanai ir kāds ieguvums, zināmā mērā atkarīgs no tā, kā partneris reaģē. Viņa klusē, un viņš arī klusē. Varbūt vīrietis sāk viņu apčubināt: «Nu, kas tev ir?» Varbūt atnāk ar ziediem, nopērk kaut ko vērtīgu un tā ir sievietes balva par lielo klusēšanu. Ja vīrietis uz viņas klusēšanu nereaģē nekādi un tā gadu no gada, iznākums var būt dažāds, bet parasti nekas labs nav gaidāms.
Klusēšana attiecībās ir aukstais karš, tā ir ļoti skumja situācija, un tā arī ir atgriezeniskā saite. Atgriezeniskās saites trūkums ir atgriezeniskā saite. Tas parāda otra attieksmi. Arī tavu attieksmi, ja klusētāja esi tu. Ja nerunā viņš, bet tu runā vienu, otro reizi, dažādos veidos, varbūt uzaicini uz sarunu pie draugiem vai profesionāļa, bet otrs atsakās un turpina klusēt, tas nozīmē: «Nē, es negribu! Es neko nerisināšu!»
Tālākais jau ir atkarīgs no pašas – vai nu tu dzīvo tālāk sliktās attiecībās, vai šķiries, vai paņem pauzi. Noteikti nedrīkst ignorēt to, ja partneris izmanto klusēšanu vardarbīgi. Jārunā – jāsaka, ka gribu, lai mēs atrodam citus veidus, kā viens otram ziņot par to, kas nepatīk vai neapmierina, jo šis veids mani paralizē un sāpina, jo negribu dzīvot attiecībās, kur man nepārtraukti atriebjas.
Tad būtiski, vai otrs ir gatavs sarunai par to, kas notiek, un vai ir gatavs mainīties. Jo jārunā par to, kas bija klusēšanas iemesls.
Kā jebkurās vardarbīgās attiecībās, tas ir arī jautājums par to, kā vēlies dzīvot. Pieņemu, ka daļa cilvēku saņemas un maina savu attieksmi un komunikācijas veidu, lai gan tas ir ļoti grūti. Ja partneris ir gatavs, ļoti daudz ko var iemācīties un attiecības var uzplaukt citā līmenī. Taču būs arī tādi, kas pateiks: «Tavas problēmas!» – un nemainīs neko,» tā Marija Ābeltiņa.
Idejas, kā rīkoties, ja tavā dzīvē ir klusētājs:
- Ja partneris vienkārši bieži klusē, sagaidi mirkli, kad esi mierīga, un mēģini izrunāties. Mums bija strīds – par ko? Kā mēs redzam situāciju? Es gribēju to, tu – to, un mēs sākām klusēt. Ja otrs turpina klusēt, vaicā: kas notiek? Es tev stāstu svarīgas lietas, bet tu klusē. Vai tā tu uzvedīsies vienmēr vai ko pateiksi? Visticamāk, vajadzēs vairākas šādas sarunas, kamēr partneris pamazām sāks atvērties sarunai. Jārunā, jo citas iespējas lauzt klusumu nav.
- Brīdī, kad partneris sarunas laikā sāk neatbildēt, necenties par visu varu panākt, lai viņš runā, bet nogaidi. Iespējams, viņš apklusa, jo saprot, ka tūlīt sāks kliegt (vēl labāk, ja viņš to var arī pateikt: tūlīt kliegšu, tāpēc labāk paklusēšu; parunāsim pēc tam). Ja otram nepieciešama pauze, tā jādod.
- Ja partneris saka, ka viņam nav atbildes uz tavu jautājumu vai ka viņam jāpadomā, – tas tev var nepatikt, bet nav nekas tāds, ko tu nevarētu pieņemt vai kā dēļ būtu jāuztraucas par attiecībām. Varbūt partneris tiešām nav domājis par kādu lietu un viņam vajag laiku, varbūt viņš apklust apjukuma dēļ, jo nav īsti, ko teikt, un tas ir normāli – tā īsti nav klusēšana.
Tāpat otrs var tev nepiekrist vai viņam var kaut kas nepatikt, taču tā ir nesaskaņa, nevis vardarbība. Vardarbība rodas tad, ja partneris rada nemitīgu spriedzi, visu laiku tur tevi neredzamos diedziņos un caur to savstarpējā komunikācijā mēģina kaut ko panākt. Izkāpt no tā un sākt sarunu ir daudz grūtāk nekā tad, ja klusēšanai ir gadījuma raksturs. - Ja otrs manipulē ar klusēšanu vai mēģina ko panākt, sarunas vidū pēkšņi apklustot, ļoti būtiski otram izteikt savas sajūtas. Tad, kad tu klusē, es jūtos ļoti nedroši, jo man ir svarīgas mūsu attiecības, man ir svarīgi izrunāt šīs lietas. Klusēšana nepalīdz. Varbūt tev vajag laiku, lai padomātu, bet gribu, lai mēs šo sarunu turpinām.
Var saprast, ka otram ir grūti runāt par kādu tematu vai viņš ir apvainojies, taču partnerim jāzina, ka viņa klusēšana tevi sāpina un ka tu nevēlies, lai viņš tā rīkojas. Viņam tas ir jāzina un jādzird. Ja tu vienmēr pieņem partnera klusēšanu, tā būs visu laiku un tālāk abi netiksiet. - Taktika – ja tu klusē, es arī klusēšu – ir līdzīga situācijai, kurā tu kaujies un es arī kaujos. Ja tu spļauj, tad es arī spļauju. Tā ir konflikta eskalācija. Tad abi nerunā un bož savas spalviņas, kamēr pāriet. Protams, ir situācijas, kag emocijas ir tik nokaitētas, ka labāk nogaidīt un tad sākt runāt. Sevišķi, ja ir lielas dusmas, paklusēt ir ļoti veselīgi.
- Nereti tas, kurš klusē, iekšēji gaida atbalstu un pretimnākšanu no otra. Varbūt brīdī, kad esi sabozusies kā bubulis un klusē, tu vēlies, lai tevi apķer. Varbūt tad, kad tev ir grūti nomierināties, tev vajag mīļumu. Nevis to, ka tevi liek mierā. Cita varbūt gribēs, lai viņu trīs stundas atstāj vienu pašu, un tas būs viņas veids, kā tikt galā ar sevi. Galvenais ir partnerim to pateikt, tad pastāv lielāka iespēja, ka viņš tā arī izdarīs.
- Taktika – piedod, ka tā sanāca (ka neko neteicu), un aizmirstam –, sevišķi, ja atkārtojas vēl un vēl, drīzāk ir strausa politika. Tas ir kā? Līdz nākamajam strīdam, un tad atkal būs klusums? Vienam ir jārod drosme sākt runāt par šo jautājumu, jāizrunājas.
Tas nozīmē atklāties un apspriest neērtus jautājumus, jo attīstība bez ievainojamības nav iespējama. Izliekoties, ka nekas nav noticis, un nepārtraukti dzīvojot ar sāpi, labas un tuvas attiecības neizveidosies. Ja sarunāties neprot abi un nepārtraukti ir strīdi, kuros neviens tā arī neizsaka savas vajadzības un neatļaujas būt ievainojams, arī atvainoties otram, cilvēki bieži pašķiras.
Ne vienmēr tas nozīmē, ka viņi vairs nedzīvo kopā. Bieži tā ir emocionāla izšķiršanos, atsvešinātība – esam kopā 20 gadu, bet dzīvojam kā kaimiņi –, un tas ir ļoti skumji.
