Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Fantāzijas par ideālo partneri
Attiecību sākumā, kad starp diviem cilvēkiem veidojas spēcīgas un stipri pavelkošas savstarpējas jūtas, tiešām iestājas kaut kas līdzīgs klikšķim. Un tā iedarbošanās uz mums notiek arī bioloģiskā līmenī. Ja mēs pavelkamies uz otra cilvēka ķermeņa smaržu un tā mums patīk, tad daba jau pasaka priekšā, ka tas cilvēks, kuru esam iekārojuši, mums der. Savukārt, ja kāda ķermeņa smarža atstāj vienaldzīgu, tad dziļākajā bioloģiskajā līmenī, iespējams, šis cilvēks mums neder. Jo kas tad mūs uzrunā?
Ļoti bieži tas ir kaut kas netverams, ko izstaro otrs cilvēks. Katrā ziņā klikšķis jeb iemīlēšanās fenomens ir ļoti labs pierādījums tam, ka mēs nevaram pilnībā izplānot un izdomāt savu dzīvi. Jo klikšķi nevar ieplānot. Var tikai ieplānot no tā atteikties, ja mūsu vadmotīvs, piemēram, ir «Dieva dēļ nepavilkties!»
Bet, ja cilvēki mēģina veidot attiecības, pilnībā ignorējot bioloģisko aspektu un partneris viņus seksuāli un ķermeniski galīgi neuzrunā, bet patīk tas, ka viņš ir labs cilvēks, uzticams, gudrs un bagāts, tad šādā kopdzīvē tomēr parādīsies zināma veida deficīts. Bieži vien kaut kādu iemeslu dēļ mēs akceptējam vai arī samierināmies ar to, kā mums trūkst. Bet neapzinātā līmenī tas deficīts agrāk vai vēlāk var novest pie eksplozijas, neapmierinātības un reālas attiecību krīzes.
Citi lasa
Nevar teikt, ka klikšķim vispār nav nekādas nozīmes, tomēr ne visas labas un stipras attiecības vienmēr sākas ar to, ka kādam norauj jumtu un kaislības sit augstu vilni.
Klikšķis reālajā dzīvē var notikt arī daudz mierīgākā veidā. Ģimenes sistēmas psihoterapijas pamatlicējs Karls Vitakers ir teicis tā: «Faktiski ilgi un veiksmīgi kopā var dzīvot jebkuri divi cilvēki, kuriem vienam pret otru ir simpātijas un pozitīvas jūtas.»
Bet attiecību ilgums un veiksmīgums kopumā ir atkarīgs no tā, cik katrs no mums ir ieinteresēts un spējīgs ieguldīt attiecību uzturēšanā.
Rozā briļļu periods vai klikšķis ir mums iedotais avanss. Bet par tālāko Vitakeram ir taisnība. Ja esam izšķērdīgi un neesam gatavi strādāt ar attiecībām, tad avanss tiek iztērēts, bet vietā jau nekas nenāk. Tas ir tāpat kā ar draudzību, kuru nekopjam. Pārstājam zvanīt, interesēties par otru, un šīs saites izplēn.
Ēriks Fromms grāmatā Māksla mīlēt ļoti labi runā par klikšķi. Viņš to definē kā aptumšotas apziņas stāvokli, kura rezultātā mēs uz otru cilvēku projicējam visas savas fantāzijas par ideālo partneri. Kad cilvēks ir iemīlējies, viņš reālo cilvēku neredz, fantāzijas viņā ir spēcīgākas. Jo ātrāk cilvēki sāk veidot reālu kopdzīvi, jo ātrāk rožainās brilles neiztur realitātes spiedienu. Tikko sākas kopdzīve, tā konfekšu un puķu periods ir sācis beigties. Tāpēc forši būtu nesasteigt to randiņu posmu, bet izbaudīt uz pilnu klapi. Jo pēc tam jau mums būs jāiet nākamajā spēles līmenī, un reālā dzīve nebalstās uz fantāzijām.
Reālajā dzīvē ir sadzīve, rēķini un bērni, kas ienes ļoti nopietnas korekcijas.
Daudzi, baidoties no tā, diezgan skaidri pasaka: «Es neesmu gatavs veidot attiecības vai neesmu gatavs ilgtermiņa attiecībām.» Nereti šie cilvēki labprāt gribētu dzīvot nemitīgā rozā briļļu posma intensitātē. Tomēr, ja mēģinām fantāzijas uzturēt, visu laiku mainot partnerus, arī tad kaut kādā brīdī iestājas rutīna. Uz kādu laiku aizbēgt no realitātes šādi var, bet ne vairāk.
Ilgstošs un pastāvīgs klikšķis ir ilūzija un fantāzija, kura pa lielam nekad nepiepildās.
Spēja priecāties par mazām lietām
Attiecību ilgtspējība un kvalitāte nav atkarīga no klikšķa stipruma. Protams, ka darbs ar attiecībām – tas izklausās nogurdinoši, garlaicīgi un smagi. Šķiet, kur tad ar gadiem lai to skaistumu rod?
Šobrīd universāla problēma, kas skar mūsdienu patērētāju pasauli un atspoguļojas arī attiecībās, ir tā, ka esam pazaudējuši spēju priecāties par mazām lietām. Mums visu laiku vajag kaut ko šokējošu, elpu aizraujošu, nenormāli pārsteidzošu. Feisbuks un citi sociālie tīkli rada cilvēkos ilūziju, ka dzīve ir nemitīgs šovs, kurā visu laiku kaut kas notiek – visi kaut kur ceļo, organizē neprātīgi skaistus randiņus, atzīstas mīlestībā, saderinās, pērk skaistas lietas un tā joprojām.
Cilvēkiem bieži vien skatoties uz to, šķiet, ka īstā dzīve ir tur citur, bet viņiem pašiem jau viss ir paredzams un pelēks.
Vēlme visu laiku dzīvot uz viļņa ir patērētāju sabiedrības attieksme. Un tā ir sabojājusi arī cilvēku pieeju attiecībām un kopdzīvei.
Lai ilgstoši ar kādu varētu būt kopā, tomēr ir jāspēj ierobežot savas fantāzijas un pieņemt realitāti. Un kopdzīvē visbiežāk tās nepārvaramās ir tieši iekšējās, nevis ārējās grūtības. Ideāla partnera jau nav. Ir ļoti labi izdzīvot šo ilūziju, kad pārņēmis tas spēcīgais klikšķis, bet palikt tās varā un nespēt pārdzīvot ne tik ideālo realitāti, tomēr ir problēma.
Jo tā var pārvērsties nemitīgā vajadzībā atkal un atkal meklēt klikšķi. Ir saprotams, ka vienreiz vai pat divreiz dzīvē uzkāpjam uz šā grābekļa. Tie var būt gan sānsoļi, gan attiecību izjukšana. Citam nepieciešams piedzīvot trīs attiecības, lai kaut ko saprastu par sevi, citam – pat septiņas vai astoņas. Bet tikai dzīve pēc tam iemāca, ka otru jau pārtaisīt nevar. Taču kritiski paraudzīties uz savu iepriekšējo pieredzi, uzdodot un atbildot uz būtiskiem jautājumiem pašam sev, gan var. «Kāpēc es toreiz jutos tā?» «Kāds velns mani bija pārņēmis?» «Ar ko es netiku galā?» «Kāpēc es vispār izšķīros?» Jo vairāk domājam par attiecībām un jo vairāk esam gatavi strādāt paši ar sevi, jo lielāka iespēja veiksmīgākām nākamajām attiecībām.
Pāru attiecību realitāte nav nemitīgs wow un action. Tā ir reāla dzīve, kurā ir gan grūtības, gan konflikti, gan visdažādākā spektra emocijas. Bet cilvēki bieži vien ilgtermiņa attiecības uztver kā neizbēgamu nolemtību. Viens grāvis ir mūžīgs klikšķis, bet otrs grāvis – «life is hard and then we die (dzīve ir smaga, un tad mēs nomirstam)». Dzīve tomēr mums piedāvā pietiekoši daudz labu iespēju, lai to nodzīvotu ar prieku.
Ģimenes dzīve kā neizbēgams grūtums?
Ja ģimenes dzīve šķiet kā neizbēgams grūtums vai smagums, ko visu laiku nesam, tad agri vai vēlu parādīsies ilgas pēc kaut kā cēla un nezināma, labāka, pavelkošāka. Ģimenes dzīvē neatrodot nekādu prieku, ļoti labi sāk rosīties fantāzijas par klikšķi ārpusē.
Grūts posms pāru attiecībās ir tad, kad ģimenē piedzimst bērni. Jo sievietei ir iespēja iekrist absolūtas mammas lomā, savukārt vīrietim – ģimenes apgādnieka trakumā, kas nemitīgi strādā, lai nodrošinātu ģimeni. Un, kad ir tik smagi strādāts, audzinot bērnus, būvējot māju, pelnot naudu, bet prieka abiem nav, tad liekas, kas tad tā par dzīvi. Tāpēc jau pārī vajadzīgs apzināts darbs pie kopīga prieka.
Jo labas attiecības ir tādas, kurās neskatoties uz dzīves un attiecību grūtībām, konfliktiem un aizvainojumiem, mēs tomēr spējam ar to tikt galā un palikt kopā.
Protams, ja pāris tikko ir izlamājies, tad visdrīzāk viņiem abiem nebūs domas ne par seksu, ne prieku. Un, ja dusmām un aizvainojumam attiecībās dodam zaļo gaismu, tad visdrīzāk tas novedīs pie nepārejoša rūgtuma vai šķiršanās. Konfūcijam ir labs teiciens – «laime ir lietu līdzsvarā». Saglabājot līdzsvaru starp pozitīvo un negatīvo – starp kopīgiem priekiem un kopīgām bēdām, var teikt, ka pārim ir izdevies tas smagais darbs gan pašiem ar sevi, gan ar kopdzīvi. Jo tie, kas kopā apēduši pudu sāls un bijuši blakus priekos un bēdās, viens otram nozīmēs daudz vairāk nekā tie, kas izbaudījuši tikai rožaino briļļu posmu. Tie pirmie kļūst reāli tuvi.
Tāpēc tiem, kas saka – mēs esam nodzīvojuši kopā piecus gadus un mums pietrūkst klikšķa, var atbildēt – nekādam klikšķim tur vairs nav jābūt, tā ir vēsture. Šajās attiecībās ir iestājusies pavisam cita tuvības un intimitātes pakāpe.
Bet tas, ko gribētos novēlēt visiem, – iemīlieties!
Arī cilvēki, kas dzīvo attiecībās un ģimenē, var laiku pa laikam kādā iemīlēties. Un šai iemīlēšanās sajūtai var nebūt nekā kopīga ar tūlītēju mešanos otra skavās un seksu. Nevainīgā iemīlēšanās nevis pilnībā izjauc līdzšinējās attiecības un dzīves modeli, bet iedod tik ļoti vajadzīgo tonusu, kā mums visiem trūkst. Un, ja pārī intimitātes pakāpe ir tik augsta, ka abi atklāti var runāt par to, ka «šķiet, es esmu iemīlējies», tas ir fantastiski. Galu galā, visas iemīlēšanās pāriet. Bet tā enerģija, kas veidojas starp diviem ilgā kopdzīvē dzīvojošiem cilvēkiem jeb pāra iekšpusē, gan paliek.
