Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā nolēmāt, ka esat gatavi kļūt pat vecākiem?
Uzskatu, ka pēc laulībām bērns ir tikai loģisks turpinājums pāra attiecībās. Jau sen zināju, ka kādreiz gribēšu bērniņu. Bet man šķiet, ka šādas lietas nevar un nevajag plānot. Esmu pārliecināta – ja par kaut ko ļoti iespringst (par bildinājumu, precēšanos, bērnu, kas ir tādi emocionāli attiecību lēmumi), nekas var arī nesanākt. Tā kā mēs bijām atvērti bērniņam, laikam šis bija vispiemērotākais brīdis, lai kļūtu par vecākiem. Un tā arī notika. Jāatzīst, ka jau kādu laiku bijām izjutuši apkārtējo spiedienu un jautājumus – kad jums beidzot būs ģimenes pieaugums? Tagad, iespējams, mums sāks jautāt, kad tad būs otrs bērns? (Smejas.) Bet visam savs laiks, un viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.
Vai atceries brīdi, kad saprati, ka esi stāvoklī?
Citi lasa
Jā, tas bija ap manu dzimšanas dienu. Biju ļoti, ļoti priecīga. Tas, protams, bija ļoti emocionāls mirklis. Bet nebija tā, ka ļoti gatavojos gaidāmajai grūtniecībai, būtu jau izlasījusi kaudzi ar grāmatām un katru slikto dūšu norakstītu uz iespējamo grūtniecību. (Smejas.) Par to neiespringu. Tomēr uzreiz sapratu, ka esmu stāvoklī. Tā bija tāda iekšēja sajūta. Es patiešām sajutu to brīnumu, par kuru raksta… (Smejas.) Un par kuru izlasīju tikai pēc tam, kad jau biju stāvoklī. Protams, arī Jānis bija ļoti laimīgs, uzzinot šo jaunumu.
Kāds bija bērniņa gaidīšanas laiks? Vai biji aktīva grūtniece?
Dēls mani lutināja. Man nebija ne sliktas dūšas, ne citu grūtniecības laika problēmu. Man bija mazs puncītis, tādēļ viegli varēju to noslēpt un bez bažām turpināt vadīt pasākumus. Strādāju un biju aktīva pat mēnesi pirms dzemdībām. Darīju visu, ko vēlējos. Vingroju, daudz ceļoju… Fiziski jutos patiešām labi.
Emocionāli mana grūtniecība noteikti bija pārbaudījums Jānim. Kā jau daudzām grūtniecēm, man bija sakāpinātas emocijas, dažādas iegribas un vēlmes, kuras nekavējoties vajadzēja piepildīt.
Atceros, ka uz grūtniecības beigām man sākās problēmas ar atmiņu – vadīju radioraidījumu un pēkšņi sapratu, ka vairs neatceros, par ko runāju, ka esmu nokļuvusi citā realitātē. (Smejas.) Patiešām biju iekšā šajā bērniņa gaidīšanas pasaulē, mani bija pārņēmis liels miers. Citi satraucās par kaut kādām ikdienas lietām, bet es varēju vienkārši klausīties un nelaist to visu sevī iekšā. Bija tāda pilnības un apmierinātības sajūta. Grūtniecību patiešām ļoti izbaudīju.
Ar gatavošanos bērniņa piedzimšanai nesteidzāmies. Jā, gāju uz kursiem, šo to palasīju, bet nebija tā, ka 24 stundas diennaktī domātu, kā tagad iekārtošu bērnistabu. Centos saglabāt ikdienas ritmu, veltīt laiku saviem hobijiem, darīt kaut ko sev. Tāpat visam sagatavoties nav iespējams. Tagad domāju, ka man varbūt mazliet vairāk vajadzēja iespringt uz dažām lietām… Visvairāk jau jāgatavojas laikam pēc bērniņa piedzimšanas, nevis pašām dzemdībām, kas notiek šeit un tagad.
Vai Jānis bija gatavs piedalīties dzemdībās? Vai arī šajā lielajā notikumā bijāt viena komanda?
Jā, mēs kopā apmeklējām pirmsdzemdību kursus, Jānim arī ļoti patika. Viņš pat atcerējās vairāk nekā es, jo informācijas patiešām bija ļoti daudz. Pirms Regnārs bija pieteicies, ar Jāni runājām par to, ka par bērnu abi rūpēsimies kā viena komanda. Lai nav tā, ka visas rūpes par bērnu ir uz maniem pleciem, bet Jānis tikai strādā un pelna naudu.
Jau sākumā zinājām, ka visu darīsim kopīgi – gan risināsim problēmas, gan rūpēsimies, gan audzināsim.
Jānis ļoti gribēja it visā iesaistīties, un viņam tas lieliski izdevās un izdodas joprojām. (Smaida.)
Kāda bija jūsu satikšanās ar dēliņu? Ar kādām grūtībām saskārāties?
Protams, kādā brīdī man uznāca bailes no dzemdībām… Tā man bija absolūti jauna pieredze. Un viss, kas notiek pirmo reizi mūžā, rada zināmu satraukumu. Bet tā tam ir jābūt. Arī pirms kāpšanas uz skatuves vai uzstāšanās publikas priekšā zināmam satraukumam ir jābūt. Ja tev viss ir vienalga, ja neesi tajā iekšā, tad gan kaut kas var noiet greizi.
Uz Dzemdību namu aizbraucām diezgan laicīgi (jau 2. decembra naktī), jo gribēju, lai blakus ir zinoši speciālisti, kas par mani parūpēsies. Regnārs piedzima 2017. gada 3. decembrī pusdivpadsmitos no rīta Rīgas Dzemdību namā. Man bija brīnišķīga vecmāte Vija, kas man ļoti palīdzēja un atbalstīja. Viņa bija īsts eņģelis, bez Vijas es netiktu galā! Un vispār Dzemdību namā bija fantastisks kolektīvs. Visu cieņu vecmātēm.
Man ļoti palīdzēja arī Jānis, kas visu laiku bija man blakus. Kopā mēs ar šo darbiņu tikām galā, un mums viss izdevās lieliski. Bez kādiem emocionāliem pārdzīvojumiem vai traumām. Ja tev blakus ir labs speciālists, ja pati esi mierīga, laimīga un kontaktā ar sevi, savām emocijām, esi ar visu apmierināta, tad visam ir jāizdodas. Man šķiet, ka es turējos braši, lai gan nezinu, kā tas viss izskatījās no malas. (Smejas.) Par laimi, Jānis neko neuzfilmēja. Bet, ja viņam ļautu, tad gan visu filmētu un fotografētu. (Smejas.)
Vai atceries, kādas tev bija sajūtas, pirmo reizi paņemot rokās tikko dzimušo dēliņu?
Tas ir tik skaisti, ka to grūti aprakstīt vārdos. Tāda mīlestība un siltums. Viss nogurums un sāpes aizmirstas, kad tu paņem rokās tikko dzimušu bērniņu. Kad viņam viss ir labi. Jānis arī bija tik ļoti, ļoti laimīgs. Bērniņa piedzimšana patiešām ir visskaistākais, kas var notikt. Visskaistākā satikšanās. Mēs uzreiz iemīlējāmies savā dēliņā, lai gan sajūta, ka esmu mamma, neradās uzreiz. Tas notika pamazām, šķiet, tikai tagad sāku justies kā mamma. Bet sākums bija liels, liels piedzīvojums. Liels kosmoss.
Vecāku lomu jau nevar apgūt nevienos kursos, nevar iemācīties no grāmatām.
Kāds bija jūsu kopīgais sākums? Vai nebiji ar rozā brillēm uz acīm par to, ka viss būs tā skaisti – mazs smaidīgs bēbītis, kurš neraud.
Ir bijis daudz emociju un pārdzīvojumu, lai gan, godīgi sakot, tagad daudz kas jau ir aizmirsies. Sākumā viss šķita grūti. Bija jāpārkārto visa ikdiena, bija daudz sadzīvisku lietu, ar kurām jātiek galā. Bija daudz jautājumu. Kā mazo pareizi aprūpēt, kā turēt, kā pabarot, kā nolikt gulēt… Biju satraukusies par zīdīšanu. Domāju, kā es tagad bērnam došu krūti, tas taču ir mans ķermenis. Bet ar zīdīšanu viss aizgāja pats no sevis, tam vienkārši ir jāļaujas. Tas ir dabisks process, un patiesībā bērni mums palīdz daudz ko izdarīt, vajag tikai ļauties un ieklausīties. Svarīgi ir ieklausīties savā intuīcijā, savā bērnā, paļauties uz viņu, vērot, kas mazajam patīk un kas ir piemērots tieši viņam. Būt emocionālā kontaktā. Bērni mums var iemācīt tik daudz jauna, tā ir īsta dzīves skola. No sava dēla mācos katru dienu. Neviens jau nepiedzimst par vecāku uzreiz, ar sajūtu, ka zinu visu, kas un kā ir jādara. Tagad jau šķiet, ka mēs braši turējāmies, bet toreiz bijām apjukuši.
Ko tu esi iemācījusies no sava dēla?
Pirmkārt, pacietību. Milzīgu pacietību. Un sava ego nolikšanu malā. To, ka es vairāk domāju par savu bērnu, par citiem. Lielāku empātiju, spēju iejusties tajā, kā jūtas mazais cilvēciņš. Un, protams, ļoti lielu mīlestību.
Kad skatījos uz draugu bērniem, šķita, ka viss ir daudz vienkāršāk.
Mums jau mājās bija suns un kaķis, domājām, ka jau kaut ko zinām par to, kas ir rūpes un atbildība. To mēs esam apguvuši. (Smejas.) Bet, kad tu nonāc aci pret aci ar bērniņu, tikai tad saproti, ko tas nozīmē, kādas tās ir rūpes. Kāda tā ir mīlestība.
Kāds ir bijis vislielākais izaicinājums, vislielākās grūtības, ar kurām esi saskārusies, esot mamma?
Sākumā Regnāram bija lielas problēmas ar vēderu, viņš ļoti daudz raudāja. Tas bija grūts periods, arī man bija ļoti grūti. Centos neēst to, kas varētu veicināt vēdera sāpes mazajam. Man bija arī iekšēji pārmetumi par to, ka esmu kaut ko apēdusi un tādēļ Regnāram ir tik slikti. Raudāšana, negulētas naktis… Trīs mēnešus ļoti nomocījāmies. Viena no manām dzīves baudām ir garšīgi paēst. Un, kad tu esi noguris, emocionāli izsmelts un vēl nevari ēst to, ko gribi… Ir sajūta, ka tā jau ir tik grūti un man tiek atņemta arī iespēja sevi palutināt. Šajā laikā ļoti kritos svarā, par to sāku nopietni satraukties. Bet esam šo periodu pārdzīvojuši un izdzīvojuši, un tas mūs ir padarījis vēl spēcīgākus. Tā jau ir, ka mums tiek uzlikti tādi pārbaudījumi, kādus mēs varam panest. Varbūt man vajadzēja tam visam iziet cauri, lai kaut ko vairāk saprastu arī par sevi, lai paskatītos uz sevi no cita skatpunkta. Jā, man nāca virsū arī izmisums un dusmas, bet šīs emocijas mijās ar ļoti lielu mīlestību. Tomēr mīlestība, spītība un griba izrādījās stiprākas. Es nepadevos un turpināju barot mazo ar krūti…
Pirms bērna piedzimšanas jau var visu ko izdomāt – kā mazais gulēs, ko un kā darīs –, bet šajā ziņā neko nevar saplānot, viss notiek tā, kā bērniņš grib, kāds viņš pats ir. Bet bērns pāraudzina savus vecākus. Man tas viss bija kaut kas pilnīgi jauns, jo līdz šim apkārt nebija daudz mazu bērnu.
Kas tev palīdzēja nesajukt prātā pirmajos mēnešos, kad mazais tik daudz raudāja?
Regnārs piedzima ziemā. No vienas puses, esmu priecīga, ka tā viss sakrita. Bijām parūpējušies, lai mājās būtu forši, lai būtu laba atmosfēra, tāda omulīga, silta ligzdiņa. Šis tumšais un aukstais laiks pagāja mājās, siltumā, mierā. Nebija jāpārdzīvo, ka ārā ir saulains un silts, bet es kaut kur nevaru doties. Lai emocionāli būtu vieglāk, daudz devos pastaigās svaigā gaisā. Man tas ļoti palīdzēja. Nezinu, vai Regnāram tas tik ļoti patika, jo ģērbšanās vienmēr sagādāja stresu. Grūti bija saprast, kā jāģērbj bēbītis, lai viņam nebūtu par siltu vai aukstu. Bērns ātri jāsaģērbj, tad jāpārliek ratos (kamēr nav pamodies), un tad pašai vēl jāapģērbjas. Tikai izejot ārā, ieraudzīju, kā pati esmu saģērbusies. (Smejas.) Tagad jau menedžmenta ziņā esmu augstā līmenī. Bet sākums bija grūts.
Joprojām daudz eju ar mazo ārā, man patīk daudz staigāt. Tas palīdz izvēdināt galvu, visu ko izdomāt, kaut kādas lietas salikt pa plauktiņiem. Tā bija mana relaksācija. Katram, protams, ir savs veids, kā sevi restartēt.
Cik daudz Jānis iesaistās dēla auklēšanā, pieskatīšanā?
Tā kā darba ziņā paši esam sev priekšnieki, Jānis sākuma posmā varēja diezgan daudz laika pavadīt kopā ar mums mājās, un uz maiņām rūpējāmies par mazo. Jānis man ļoti palīdzēja, vienai būtu bijis daudz grūtāk. Es apbrīnoju mammas, kuras audzina bērnus vienas. Tas ir dubultgrūti.
Ar visu cenšamies tikt galā paši, mums nav neviena, kas ātri var atnākt palīgā.
Jānim viss izdodas ļoti labi. Jau no paša sākuma man nav bijis satraukuma, ja dēlu atstāju pieskatīt vīram. (Arī mūsu sarunas laikā Jānis pieskata Regnāru un kopā ar mazo pastaigājas pa parku – red.) Tagad reizēm mazo pieskata arī Jāņa mamma. Daudz esmu lasījusi, ka bieži vien mammām ir grūti atstāt mazuli kādam citam, jo viņas tik ļoti ir saaugušas ar bērniņu, ka ir grūti viņu atlaist un uzticēt kādam. Šajā ziņā cenšos sevi turēt rokās, lai pēc stundas, kad neesmu saņēmusi nekādu ziņu, nezvanītu un nejautātu, kā viņiem iet. (Smejas.)
Kā vispār ir mainījusies tava dzīve pēc bērna piedzimšanas?
Ļoti mainījusies. Par 360 grādiem. (Smejas.) Es pati esmu ļoti mainījusies. Kaut kādā ziņā esmu kļuvusi drosmīgāka un atbildīgāka. Jo ir lietas, kas vienkārši ir jāizdara.
Man šķiet, ka pirms bērniem mēs dzīvojam uz pusi, bet tikai tad, kad piedzimst bērns, sākam dzīvot pa īstam, uz pilnu klapi.
Jā, mana dzīve ir mainījusies, bet labā ziņā. Brīžiem varbūt šķiet, ka neizdodas paveikt kaut kādas lietas vai kaut kur aiziet, bet tas viss ir normāli un pārejoši. Tagad man ir pavisam cits dzīves ritms. Pirms tam daudz strādāju, jo darbs ir mans hobijs. Būt mājās ar bērnu man joprojām ir pārbaudījums. Bet Regnārs šobrīd ir pirmajā vietā, lai gan es pamazām atgriežos darba apritē, lai nedaudz pabarotu arī savu ego, iedotu lādiņu savai pašapziņai. Tajā pašā laikā ļoti izbaudu laiku, ko varu pavadīt ar dēliņu. Mana ikdiena pirms dēla piedzimšanas bija tik aktīva. Neatceros, kad es būtu ņēmusi atvaļinājumu.
Vai esi aktīva arī kā mamma?
Jā, mēs ar Regnāru labprāt dodamies uz dažādām vietām, bieži arī izbraucam ārpus Rīgas. Nupat nedēļu padzīvojāmies Pāvilostā. Man šķiet, ka ir svarīgi pamainīt vidi, iziet no ikdienas rutīnas. Tas tiešām ir vajadzīgs. Cenšamies būt aktīvi, bet vienmēr mēģinu izvērtēt, kā mazais jutīsies konkrētajā vietā, cik dēlam tas ir aktuāli un vajadzīgi, vai viņš no pasākuma varēs kaut ko paņemt sev, vai tas viņam sagādās pozitīvas emocijas un prieku.
Man ir arī māmiņu kompānija – draudzenes, ar kurām dodamies pastaigās. Mums ir arī savs māmiņu čatiņš, bet mūsu vīriem ir tētu čatiņš. (Smejas.) Tomēr ir jauki, ka vari aprunāties ar citām mammām. Bet es neesmu no tām, kas uzreiz var atrast kontaktu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Mans darbs liek man daudz kontaktēties ar cilvēkiem, un agrāk biju pašpietiekama, man pietika ar sevi un Jāņa kompāniju, bet līdz ar Regnāra piedzimšanu tas ir mainījies. Arī ikdienā es vairāk komunicēju ar citiem.
Kā pēc bērna piedzimšanas ir mainījušās tavas attiecības ar Jāni?
Protams, bērns ir liels pārbaudījums attiecībām. Mēs ar Jāni cenšamies aiziet mazajos randiņos – uz virtuvi kopā padzert tēju. (Smejas.) Uzaicināt viens otru uz rīta kafiju. Ja nesanāk divatā iziet no mājām, tad ir jāizdomā šādas mazās lietiņas ikdienā. Mēs ļoti daudz laika pavadām kopā, aizbraucam kaut kur, izejam pastaigāties. Pie attiecībām ir ļoti jāstrādā. Arī mums ar Jāni ir bijuši kritumi un raizes. Man tagad nav tik daudz laika, lai iepirktos un sakoptu māju. Tas vairāk ir Jāņa ziņā. Pēc bērna piedzimšanas arī pienākumu sadale kaut kādā ziņā ir mainījusies. Taču mēs mēģinām pielāgoties. Jābūt atvērtam, un sākumā nevajag sadomāties, ka viss notiks tā un nekā citādi. Jābūt gataviem risināt problēmas un pielāgoties apstākļiem. Nu nav mums tagad ideāli kārtīga māja. Mēģinu par to neiespringt. (Smejas.)
Starp citu, mums uzdāvināja ļoti foršu dāvanu – restorāna apmeklējumu, kuru vajadzēja izmantot noteiktā laikā, un mēs bijām spiesti iziet no mājām.
Regnāram tad bija pāris mēnešu. Pirmo reizi izejot ārā no mājām bez bērna, ir tāda eiforistiska sajūta. Tas bija ļoti svētīgi. Vēl labi jaunajām māmiņām dāvināt spa apmeklējumu, kurš tev konkrētā laikā ir jāizmanto. Bieži vien māmiņas labāk izvēlas neko tādu nedarīt, bet šeit nav variantu, jāiet, un viss. Un tu esi spiesta atpūsties. Noteikti vajag atrast laiku sev un atpūtai.
Bērnību esi pavadījusi laukos. Kā jūties ar mazo pilsētā, kur tik daudz trokšņu, mašīnu, tik daudz cilvēku, notikumu?
Pilsētā jūtos forši, jo dzīvojam Torņakalnā, kur ir daudz koku, parku, ir svaigs gaiss. Man patīk, ka tepat ir cilvēki, ka varu aiziet uz kafejnīcu, apmeklēt dažādus pasākumus. Man nevajag tiešu kontaktu ar cilvēkiem, bet patīk atrasties tajā visā iekšā. Saprotu, ka bērnam būtu labāk dzīvot laukos. Es pati izbaudīju lielisku bērnību laukos. Bet kopā ar Regnāru bieži dodamies pie dabas, aizbraucam pie jūras, bieži apciemojam arī manu mammu laukos.
Iepriekš intervijā esi teikusi, ka vairāk dzīvo šim brīdim un nedomā tālu nākotnē. Vai pēc bērna piedzimšanas šajā ziņā kaut kas ir mainījies?
Jā, reizēm esmu aizdomājusies par to, kādā pasaulē dzīvos mans bērns. Kā viņš izaugs, kādi cilvēki būs viņam apkārt, vai viņš varēs justies droši. Esmu domājusi, par ko Regnārs varētu kļūt, kad izaugs liels. Kāds viņš būs kā cilvēks, kā personība. Es patiešām savam dēlam gribu dot brīvības izjūtu un iespēju izdarīt izvēli. Redzu, ka mazajam ļoti patīk mūzika. Sāku domāt, ka dēlu varētu vest uz kādu bēbīšu mūzikas skoliņu. Tagad mēģinu vest mazo uz baseinu. Patiešām gribu viņu ievirzīt, parādīt, cik daudz dažādu iespēju ir dzīvē, bez piespiešanas. No otras puses, vecāki mani spieda iet mūzikas skolā un esmu viņiem par to pateicīga. Dzīvē tas ir noderējis un nācis tikai par labu.
Kad esi ar mazu bērnu, ikdienā nemitīgi ir jādomā vismaz pāris soļu uz priekšu. Ir vecāki, kas dzīvo plūstošajā grafikā, kad bērns nosaka visu, bet man ir svarīgs režīms.
Jā, arī tas manā dzīvē ir mainījies. Tagad man patīk plānot savu laiku, saplānot dienu un ikdienu. Pirms tam likās, ka esmu tāda brīvi plūstoša. Noteikts režīms bērnam arī man pašai bija ļoti svarīgs, tāpēc mēs pie tā ļoti piestrādājām, lai gan tas nemaz nebija tik viegli. Bet ir tā vērts. Lai arī bērns zina, kas pēc kā sekos, lai varu saplānot, kad varam iziet ārpus mājas, un lai nav tā, ka visu dienu dzīvo pidžamā. (Smejas.)
Kāda tev ir sajūta – vai līdz ar bērna piedzimšanu laika ir kļuvis vairāk vai mazāk?
No vienas puses, šķiet, ka laiks it kā ir apstājies. Ka tagad dzīve ir kā liels burbulis, kas nesteidzīgi slīd uz priekšu. No otras puses, šķiet, ka laiks skrien uz priekšu nereāli ātri. Ikdiena ir tik piepildīta. Ja esi kopā ar bērnu, vari izdarīt tik daudz lietu. Pulkstenis ir tikai 11.00 no rīta, bet jau tik daudz kas izdarīts. Ja man nebūtu bērna, iespējams, šajā laikā tikai mostos un dzertu rīta kafiju. (Smejas.) Man ir pavērusies pilnīgi cita pasaule, varu paveikt daudz dažādu lietu, ko agrāk nebūtu darījusi – neuzdrošinātos vai nodomātu, ka tam man neatliek laika.
Intervija publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada oktobrī.
