Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uz Marijas Rags mājām, Ķeipenes ciema «Plaužiem», plūda cilvēku straumes. Tuvējā bērzu birzs līdzinājās tirgus laukumam: pie koku stumbriem bija piesieti zirgi, ceļa malā novietotas mašīnas, gaidītāju rinda reizēm stiepās līdz lielceļam. Tie, kurus Marija nevarēja pieņemt, pārnakšņoja tuvējā mežā vai lūdza naktsmājas vietējiem, bet otrā rītā pacietīgi gaidīja, kad Marija viņus pieņems. Pie Ragu Marijas brauca ne tikai dziedināties – no izdaudzinātās gaišreģes gribēja uzzināt, vai mājās atgriezīsies karā pazudušie, vai satiks uz Sibīrijas izsūtītos tuviniekus un tamlīdzīgus svarīgus notikumus.
Apskaidrība
Marija Rags dzimusi 1900. gadā. Kopā ar vecākiem viņa dzīvoja ar melnu papi apsistā mājelē, kas slējās bijušās Šķērstēnu muižas teritorijā. Mājas vārds «Plauži» aizgūts no Plaužu ezera nosaukuma. Niedrēm aizaugušais ūdenstilpes krasts iestiepās gandrīz māju pagalmā.
Marijai nebija ne amata, ne profesijas. Viņa kopā ar vecākiem apstrādāja piemājas zemīti, turēja vistas, govis, zirgu. Ragu Marijas nodarbošanās – buršanās, kā toreiz sauca gaišredzību un dziedniecību, bija padomju sistēmā krimināli sodāms rūpals. Bet īpaši komunistus kaitināja gaišreģes pareģojumi par padomju iekārtas galu. Ragu Marija cilvēkiem stāstīja, ka nāks atpakaļ vecā valdība un rubļus nomainīs lati. Par to viņa tika vajāta.
Cēsiniece Vija Dmitrijeva ir gaišreģes māsas Vijas meita, Ragu Marijas krustmeita. Radinieces neparastās spējas viņa pamanīja, pirms vēl pie viņas dziedināties sāka braukt cilvēki no attālākajām Latvijas nomalēm un pat tālās Krievijas. Vija savām acīm redzējusi, kā saņēmusi informāciju no Augstākiem spēkiem. «Kad mācījos pirmajā un otrajā klasē, dzīvoju «Plaužos» pie vecvecākiem un Marijas. Krustmātei bija dziesmu grāmata. Viņa ap to apsēja lina diegu, iesēja tajā atslēgu un, turot pirkstos, grāmatai kaut ko jautāja. Ja atbilde bija apstiprinoša, atslēga sāka griezties. Pēc tam Marija nolika grāmatu uz galda un uz papīra pierakstīja saņemto informāciju. Reiz viņa grāmatai vaicāja: «Cik ilgi es strādāšu ar dziesmu grāmatu?» Atbilde bija – pienāks laiks, kad visu spēsi pateikt tāpat.»
Pēc kāda emocionāla pārdzīvojuma Marijai radās gaišreģes spējas un viņa sāka dziedināt cilvēkus.
Tas notika 1949. gadā, kad Ķeipenes iedzīvotāji pārapbedījuši karā kritušos padomju karavīrus. Sakropļotos ķermeņus lika zārkos un apglabāja brāļu kapos. «Piedalījās arī mans tēvs un Marija. Viņi abi bija skolasbiedri. «Marijai šodien kļuva slikti, un pusdienlaikā viņa aizgāja mājās,» kādu vakaru tēvs teica. Pēc tam cilvēki runāja, ka Marija apgūlusies, ieslīgusi letarģiskā miegā un izdzirdējusi balsi, kas viņai skaidri teikusi – tu varēsi ārstēt cilvēkus,» stāsta ķeipeniete Marga Virsnīte, bijusī Ķeipenes ciema padomes sekretāre.
Iespējams, šis notikums bija lūzuma punkts, pēc kura atraisījās vienkāršās sievietes dabas dotās spējas.
«Kā cilvēki uzzināja par Marijas dziedināšanas spējām?» pārjautā Marijas radiniece un parausta plecus. «Nezinu. Tas bija neparasti. Pat vietējie nezināja par Ragu Marijas paramedicīniskajiem dotumiem un gaišreģes spējām. Iespējams, nostrādāja ātrākā reklāma – no mutes mutē.»
Vija Dmitrijeva stāsta, ka Marijas dziedināšanas metode bija vienkārša un tajā pašā laikā grūti izskaidrojama. Viņa nevārdoja, nedziedināja ar rokām, apvārdotu sāli, ūdeni vai kā citādi. Viņa vienkārši sarunājās ar cilvēkiem un tad teica: «Tagad ej mājās, noskaiti Tēvreizi, pārmet krustu, un viss būs labi!»
«Birzī auga rozā puķītes, kuras viņa šad tad sūtīja mani lasīt. Dažreiz plūca pati, bet citiem ieteica dzert ārstniecības augu tējas. Cilvēkiem, kas sirga ar nedziedināmu kaiti, viņa atklāti pateica: «Jums es nevaru palīdzēt.» Pret dažiem bija skarba: «Ko nāc, ja netici, ka varu līdzēt! Ej prom!»
«Sirdzējus Marija pieņēma mazā istabiņā ar durvīm uz virtuvi. Te bija logs,» Vija iztēlē vizualizē telpu, «tur stāvēja naktsskapītis, tam blakus ar austu segu apklāta pūralāde. Telpā bija skapis, pie vienas sienas atradās Marijas gulta, kurā parasti sēdēja dziedniece, bet viņai pretī uz neliela dīvāna apsēdināja svešinieku. Es turpat staigāju un redzēju, kā Marija sarunājas ar cilvēkiem.»
«Mamm, tu nemirsi!»
Ragu Marijas dziedināšanas procedūra joprojām ir mīkla. Iespējams, dziedniece cilvēka slimību ņēma uz sevi un caur savu enerģētisko lauku ārstēja vājiniekus. Viņa spēja palīdzēt no attāluma, jau iztālēm redzēja cilvēkus, kuri pie viņas brauca vai tikai gatavojās doties pēc palīdzības. Dziedniece fiziski juta citu sāpes, slimību. «Nu jau atkal nāks… Kur viņš tik ilgi taisās!» Marija staigāja pa māju un burkšķēja.
«Reiz viņai uz ķermeņa izmetās augoņi. Tas bija šausmīgi!» atceras krustmeita. «Marija staigāja pa māju un sūkstījās: «Nu, kāpēc viņš vēl nenāk! Cik ilgi es tā mocīšos!» Pēc kāda laika ieradās cilvēks, kura ķermenis bija vienos augoņos. Marija ar viņu aprunājās un sacīja, ka viss būs labi. Kad vīrietis aizgāja, augoņi pazuda arī no dziednieces ķermeņa.
Kādu rītu Marija pamodās ar sāpošu kaklu, nevarēja parunāt. «Nu gan viens nāks ar beigtu kaklu… Kur viņš ir, kāpēc tik ilgi nenāk?» Marija sēca. Tā viņa mocījās trīs dienas, līdz «Plaužos» ieradās slimnieks, kurš nevarēja parunāt… Dziedinot Marijai uz pieres izsitās sviedru lāses, sāpēja sirds, dūra pakrūtē – tā viņas organisms reaģēja uz citu veselības problēmām."
«Kad es gulēju mājās (mēs dzīvojām kādu trīs kilometru attālumā no »Plaužiem") ar augstu temperatūru, man sāpēja kakls vai bija klepus, Marija mammai, kas viesojās «Plaužos», teica: «Skuķim atkal kāda vaina! Pāries – lai tikai iedzer tēju!» Man tiešām kļuva labāk.»
Marija uztvēra informāciju telepātiski un spēja ārstēt no attāluma.
«Mūsu mājas atradās kādus septiņus kilometrus no «Plaužiem»,» stāsta Vija Bērziņa no Bebru pagasta. «Kaimiņu tante man par Mariju daudz stāstīja. Reiz viņa gājusi palīgā Marijai grābt sienu. No lielceļa uz «Plaužu» mājām iegriezies pajūgs. Marija paraudzījusies uz braucēju pusi un izsaukusies: «Šausmas, kāda viņam kāja!» Gaišreģe kaimiņienei teikusi, ka viņas vīrs atgriezīšoties no izsūtījuma. Viņš pārnāca.»
Vija Dmitrijeva atzīstas, ka Marijas tuvinieki viņas nodarbošanos neesot ņēmuši nopietni. «Ko jūs te nākat, atņemat mūsu meitai spēku,» vecīši pukodamies dzina svešiniekus prom. Neticējām arī manas krustmātes pareģojumiem. «Nu jau viņa atkal muld,» smējāmies. Reiz Marija manai mammai teica: «Nesvied laukā maciņus – tie tev noderēs, kad vecie laiki nāks atpakaļ, būs kur glabāt latus.» Kurš gan tajos laikos kaut kam tādam spētu noticēt!»
Par to, ka viss, ko Marija pareģoja, bijuši viedi vārdi un ka viņai piemitušas neparastas dziedināšanas spējas, Vija Dmitrijeva aizdomājās, kad prese sāka rakstīt par Zilākalna Martu. «Bija 1991. gads, pagājuši trīsdesmit gadi kopš krustmātes nāves. Mamma smagi saslima, un mēs izsaucām Ātro medicīnisko palīdzību. Daktere konstatēja plaušu tūsku un injicēja vēnā zāles. Tomēr veselības stāvoklis neuzlabojās. Divas stundas cīnījušies par manas mammas dzīvību, mediķi noplātīja rokas. «Tas laikam arī viss…» māsiņa sacīja. «Neuztraucieties, viņa nemirs,» piepeši atcerējusies Marijas vārdus, mierīgi paziņoju.
Tad vērsos pie mammas: «Vai tu atceries, ko teica Marija? Viņa sacīja, ka tu sagaidīsi Kārlīti!» Tēvabrālis Kārlis pazuda kara laikā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņu un citus mazpulcēnus ar kuģi aizveda uz Vāciju, pēc tam viņš emigrēja uz Austrāliju. Marija sacīja, ka vispirms no Kārļa pienāks vēstule, bet pēc tam viņš divas reizes viesosies Latvijā; mamma viņu satiks vienu reizi. Marija nekļūdījās – 1992. gadā no Austrālijas atbrauca Kārlis. Pēc gada nomira mana mammīte, bet 1994. gadā tēvabrālis mūs apciemoja otro reizi.
Marija pateica, ka arī mans tēvs pārnāks no izsūtījuma. Viņš būšot tādā paskatā, ka mamma viņu uzreiz nepazīs. Novārdzis, utains tētis atgriezās no Amūras, un mamma viņu patiešām nepazina.
Marija bija droša arī par savu brāli Jāni, kas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs. Padomju režīms viņu sodīja ar divdesmit pieciem gadiem spaidu darbos Vorkutā. Jānis atgriezās – Marija to bija zinājusi.
Mammai Marija bija teikusi, ka manas māsas dzīve aprausies ceļa līkumā, nesagaidot piecdesmit gadus. Vēlāk māsa gāja bojā autoavārijā. Pēc traģēdijas atcerējāmies Marijas vārdus…
Krustmāte precīzi raksturoja arī manu dzīvi, visu pateica par maniem bērniem. Sešpadsmit gadu vecumā draudzējos ar kādu puisi. Reiz Marijai jautāju: «Kā tu domā, vai es ar viņu apprecēšos?» Viņa smējās: «Precies, precies, bet viņš tev nebūs īstais!»»
Dziedina cilvēkus un lopus
«Kad 1955. gadā sāku strādāt Ķeipenes ciema padomē, pie Marijas jau brauca cilvēki no malu malām – ar pajūgiem, moskvičiem un pat lepnām volgām,» atceras Marga Virsnīte. Viņa pie brīnumdares pēc palīdzības pati nav vērsusies, taču Marija viņai palīdzēja izvairīties no operācijas. «Bija jūnijs, staigāju pa Ķeipeni un uzskaitīju saimniecības, un kāds melns kukainis (indīgā muša – vēlāk teica dakteris) man iekoda kreisajā kājā. Pakasīju, un sākās asins saindēšanās. Iekaisa kaula plēve, un ārsts teica, ka būšot jāoperē.
Interesanti – Marija bija bailīga sieviete: parasti, kad atnāca maksāt nodokļus par zemi un apdrošināt īpašumu, apsēdās telpas tālākajā stūrī. «Marij, nāc tuvāk,» aicināju, bet viņa bija krēslā kā ielipusi. Todien viņa atnāca pie manis uz darbu un, kā vienmēr, apsēdās tālākajā stūrī. «Kāpēc tu nenāc pie manis? Tu taču esi slima!» Marijas balss pāršķēla klusumu. Neko neteicu un turpināju rakstīt papīrus. Dziedniece nerimās: «Tu taču neļausi ārstam griezt kāju! Aizej mājās un nosmērē pušumu ar jodu. Iekaisusī vieta kļūs dzeltena.»
Pēc dažām dienām mammai ieminējos, ka pie manis bija atnākusi Marija un ieteica slimo kāju nosmērēt ar jodu. «Jods taču tev nav jādzer, bet tikai jānosmērē kāja,» mamma sacīja. Divreiz to uzziedu, vaina aizvilkās, un kāja sadzija.»
Par kādu pārdzīvojumu Marga Virsnīte nespēj vienaldzīgi runāt joprojām. «Bija rudens. Ķeipenē iebrauca pajūgs. Ratos, ko vilka stalts zirgs, sēdēja vīrietis, sieviete un meitenīte. Vīrietis jautāja, kā nokļūt pie Marijas. Esot mērojuši tālu ceļu no Latgales. Paļaujoties uz Marijas brīnumainajām spējām – meitai esot trīspadsmit gadu, taču viņa nerunājot. Izstāstīju ceļu uz «Plaužiem». Atvadoties vīrietis vēl painteresējās – vai esot cerība? Nezināju, ko atbildēt… Nākamajā rītā, ejot uz darbu, aiz ceļa līkuma parādījās tas pats pajūgs. Gāju klāt, lai uzzinātu, kā viņiem gājis pie Marijas. Piepeši meitēns iesaucās: «Tante, jūs dzirdat, kā es runāju!» Sastingu no šoka! Mēmais bērns piepeši sācis runāt…»
Marga Virsnīte stāsta, ka Marija pratusi lasīt domas. «Reiz viņa man teica – vīramāte tevi šausmīgi negrib, tu esi dikti iedomīga. Nu, ja negrib, negrib, viņai atbildēju.»
Marija dziedināja cilvēkus, kā grāmatā lasīja viņu dzīves un ārstēja arī lopus.
«Saslima mūsu govs,» atceras Marijas krustmeita. «Gulēja salmos un necēlās augšā. Mamma sēdēja lopiņam klāt. Trešajā dienā cerības par to, ka gotiņa varētu atlabt, bija zudušas. Pirms govi nokaut, mamma nolēma aiziet līdz Marijai. Uzklausījusi radinieces bēdas, dziedniece teica: «Ej mājās, tava govs stāvēs.» Pārnākusi no Plaužiem, mamma sastinga kūts durvīs – jēziņ! – govs stāv kājās!»
Līdzīga nelaime ar govi piemeklēja Margas Virsnītes ģimeni. «Kad nodibināja kolhozu, drīkstējām paturēt tikai vienu govi. Piepeši tā sasirga. Veterinārārsts, apskatījis lopiņu, sacīja: «Jākauj nost!» Paps ieteica aprunāties ar Mariju. «Marta, ej mājās, ar govi viss būs kārtībā,» dziedniece teica. Kad mamma iegāja kūtī, pārsteigta sauca tēti: «Ernest, nāc, skaties – brūnaļa sēd!» Izskrēju no istabas. Nudien, brīnums – govs bija piecēlusies.»
Čūska – skopajiem
No Marijas noslēpt nevarēja neko un nevarēja viņu arī apvest ap stūri. Stāsti par Marijas spējām pievilināt čūskas Ķeipenē kļuvuši par leģendām. «Šo notikumu mums stāstīja radinieki, kas dzīvo Zaubē,» teic Vija Dmitrijeva. «Viņi gribējuši pārliecināties, vai cilvēki patiešām stāv rindā līdz pašam lielceļam, lai tiktu pie Ragu Marijas dziedināties. Tukšām rokām godos nebrauksi, tālab radi ciemkukulim ielikuši gaļu, sviestu, krējumu un citus lauku labumus. Braukuši un domājuši – vai Marijai to visu vajag, varbūt slimnieki jau saveduši pārtiku. Piestājuši pie Bērzupītes un palikuši zem tilta sviestu, lai atceļā paņemtu. Izciemojušies pie Marijas, promejot snieguši viņai ciemkukuli. «Man neko nevajag,» Marija nav gribējusi to pieņemt, tomēr radi uzstājuši, lai ņem. Gaišreģe lauku labumus paņēmusi, taču radus brīdinājusi: «Jūs tā prātīgi, pie sviesta guļ čūska!» Mājupceļā piestājuši pie upītes, lai paņemtu sviestu. Lai sasper jods! – tam blakus gulējusi saritinājusies odze…»
Margai Virsnītei līdzīgu gadījumu stāstījušas divas jaunas sievietes. Nolēmušas aiziet pie Marijas izprasīt par sirdslietām un nākotni. Ciemkukulim līdzi paņēmušas groziņu ar gaļu. Kad nogriezušās no lielceļa uz «Plaužiem», nolēmušas Marijai gaļu nedot un groziņu noslēpušas krūmos. Ejot prom, gribējušas paņemt paslēpto, taču – grozā gulējusi čūska! Marija no pagalma saukusi: «Kāpēc nepaņēmāt kurvīti?»
Profesionāle ārste?
Pensionētais ārsts Ziedonis Grīnbergs stāsta, ka Marija bija profesionāla ārste. Viņa pirms kara mācījusies Šveicē un ieguvusi ārstes diplomu, ko padomju sistēma nav atzinusi. Ziedonis Grīnbergs strādāja Ērgļu poliklīnikā un ieradās pie Marijas, lai «pazondētu», ko viņa spēj. «Pasūkstījos, kas man «kaiš», un jautāju, kādus ārstniecības līdzekļus viņa man ieteiktu. «Dakter, ko jūs runājat!» Marija mani atšifrēja. Iespējams, viņa mani atklāja pēc valodas, jo runāju ārstu terminoloģijā. »
«Mēs, ārsti, zinājām, ka Ķeipenes Marija ir diplomēta daktere. Viņa arī strādāja kā ārste – noteica diagnozi, ieteica pacientam zāles – toreiz aptiekā bez receptes varēja iegādāties daudzus medikamentus. Marija pie manis sūtīja slimniekus, kuriem bija nepieciešams ārstēties slimnīcā, savukārt es ieteicu konsultēties ar Mariju tiem, kuriem bija vajadzīga psiholoģiska palīdzība, proti, tā dēvētos iedomu pacientus. Marija bija arī pūšļotāja, zintniece, telpā, kurā viņa pieņēma sirdzējus, stāvēja stikla bumba.
Viņa bija laba psiholoģe, lieliski pazina cilvēkus, spēja lasīt viņu domas, nodarbojās ar hipnozi.»
Kārlis Ēriks Arons, bijušais Medicīnas muzeja direktors, pret Marijas rūpalu nebija tik labvēlīgi noskaņots kā dakteris Grīnbergs. Grāmatā «Brīnumdari» (izdota 1966. gadā) Arons rakstīja, ka medicīnas zināšanu Marijai nav, ja nu tikai par dažiem tautas ārstniecības augiem un vienkāršākajiem aptiekas medikamentiem, piemēram, jodu, glicerīnu, baldriānu.
Marija viņam stāstījusi, ka spēja noteikt sāpošo vietu un sāpju raksturu radusies pēc pārdzīvojuma, kad viņas acu priekšā aizgājis bojā viņas vīrs.
Grāmatas autors Mariju nodēvējis par pūšļotāju, kura krāpj cilvēkus. (Ārsts Pēteris Apinis gan teic, ka tolaik nemaz nedrīkstēja rakstīt citādi…) Tomēr Arons atzinis, ka Marijai atsevišķos gadījumos izdevies precīzi noteikt sāpošo vietu, viņa varējusi pateikt tuviniekiem slimnieka patieso veselības stāvokli, pacientam pašam klāt neesot.
Dziednieces krustmeita atceras, ka interesi par Marijas spējām izrādījuši divi Medicīnas akadēmijas studenti, no kuriem viens bijis Kārlis Ēriks Arons. «Topošie dakteri gribēja zināt, kas vienam no viņiem kait, un interesējās, vai iet pie daktera. Marija teica: «Jums ir lauztas ribas; ko jūs vēl no manis gribat zināt?»
Kā dadzis acī
Mēdz teikt, ka praviešus savā zemē nenovērtē. Šad tad vietējie vērsās pēc padoma pie Marijas, taču īpaši neticēja brīnumdares spējām. «Man bija astoņpadsmit gadu. Tiem, kas nestrādāja, bija jāiet mežā un valstij jānodod noteikts daudzums malkas. Rūpējos par brāli, kurš slimoja ar tuberkulozi, tāpēc nebija laika iet mežā. Man nozīmēja tiesu. Pirms procesa jautāju Marijai, vai mani sodīs, bet viņa sāka stāstīt par manām kaitēm,» skeptiska pret Marijas dziedināšanu ir ķeipeniete Velta Ošeniece. Viņa gan apstiprina, ka Marija bija ļoti iecienīta, un svešinieki, kas bija ceļā pie Marijas, Ošeniekiem bieži lūdza naktsmājas.
«Kad uz Ķeipeni sāka braukt miliči un čekisti, sapratu, ka Marija ir īpaša sieviete. Ne velti viņu vajāja,» norāda Marga Virsnīte. Padomju varai nepatika Ragu Marijas popularitāte, čeka uzskatīja, ka sieviete nodarbojas ar buršanos un par to nelikumīgi saņem naudu. «Čekisti man jautāja – vai tu neredzi, kas tur notiek? «A’ ko man darīt? Ko lai es viņai saku? Viņa ar varu nevelk laukā no maka naudu,» aizstāvējos.
Jāsmejas, bet reiz burve miličus pie sevis noturēja visu nakti. Janvāra beigās Ķeipenē ieradās divi vīri miliču formās. Sacīja, ka norīkoti vērot cilvēkus, kas brauc pie Marijas, un lūdza naktsmītni. Parādīju, kur apmesties un kur būs atslēga, lai pārnākuši var doties pie miera. Nākamajā rītā, ieradusies darbā, pamanīju, ka atslēga atrodas savā vietā. Tātad likumsargi jau devušies prom? Pēc dažādām stundām skatos – nāk abi, pārsaluši zili. Lūdzu kolēģei, lai uzvāra tēju. Miliči stāstīja – esot visu nakti gājuši uz riņķi vien un netikuši uz lielceļa.»
Vija Dmitrijeva stāsta, ka čekisti Mariju arestējuši tuvinieku acu priekšā. «Gar māju stiepjas ceļš. Vietā, kur tas met mazu līkumu, aug divi bērzi, bet tālumā pāri laukam var redzēt rietošu sauli. Kādā no vasaras novakarēm, kad dzeltena rietēja saule, pagalmā iebrauca armijas mašīna. No «gazika» izkāpa karavīru formās tērpti čekisti ar pistoli pie jostas un mērķtiecīgi devās uz māju. «Vai Marija Rags ir mājās?» čekistu priekšstāvis jautāja. «Tā esmu es,» Marija droši panāca viņam pretī. «Mums ir dota pavēle jūs arestēt. Nāciet mums līdzi!» Marija, ne vārda neteikusi, devās uz durvīm. Sievieti nosēdināja blakus automašīnas vadītājam, bet abi vīrieši iekāpa kravas nodalījumā. Mans tēvs bija ļoti uztraucies, arī man no bailēm bira asaras. Marija mierīgi teica: «Neuztraucieties, mani nekur neaizvedīs. Kamēr sēdēšu mašīnā, tā neies.»
«Gaziks» apgriezās, izbrauca no pagalma un aiz līkuma apstājās. Piegājām pie mašīnas, bet Marija mūs mierināja: «Ar mani viss būs kārtībā.» Tad mašīna ierūcās un izbrauca uz lielā ceļa. Nobraukusi divsimt metru, tā apstājās. Čekisti izlaida krustmāti no braucamā, un viņa atgriezās mājās.»
Velta Ošeniece atceras, ka klubā, kur notika dejas un cieminiekiem rādīja filmas, esot redzējusi Mariju – viņu veda uz nopratināšanu pie tā dēvētajiem «istrebiķeļiem».
«Manās bērēs kāzas svinat!»
Sirdzēji Marijai par pakalpojumu maksāja piecus rubļus. Naudu viņa ar veiklu roku kustību ieslīdināja priekšauta kabatā. Ķeipenieši runāja, ka dziedniecei esot pilna kanna ar naudu. Taču krustmeita to noraida, apgalvojot, ka Ragiem nekā nebija. «No trūcīgiem cilvēkiem Marija naudu neņēma. Atceros kādu večuku, kurš pie viņas bija atkūlies no Krievijas, – ar bārdu noaudzis, trūcīgi ģērbies un dikti slims. Marija ar viņu aprunājās un sacīja: «Dodies mājās, viss būs labi!» Naudu no večuka neņēma. Daudzi nesa pārtikas produktus.
Kādu laiku viņa šausmīgi dzēra.
Marija valkāja raibu priekšautu ar lielu kabatu priekšā, kurā turēja šņabja pudeli. Alkoholu viņai piegādāja kaimiņiene. Iespējams, Marija vairāk iedzēra, jo neprata attīrīties pēc smagi slimu cilvēku dziedināšanas. Viņa iedzēra, izgulējās un tad atkal varēja pieņemt sirdzējus. Mūža nogalē Marija dzēra diezgan stipri. Mamma šad tad teica: «Aiziešu līdz Marijai. Ja viņa būs skaidrā, kaut ko varēs pateikt.» Bet arī iedzērusi viņa visu nostāstīja precīzi.»
Iespējams, Marija attīrījās, staigājot pa birzīti, kas auga pie viņas mājas. Mājnieki bija pieraduši pie viņas klejojumiem un viņas izdarības uztvēra ar vieglu ironiju.
Ragu Marija nomira 1960. gadā, nepilnu sešdesmit gadu vecumā ar trieku.
Dziedniece nebija precējusies. Viņas vecāki bija stingri – neļāva meitai laulāties. Jaunībā Marija mīlēja kaimiņu puisi. Diemžēl viņš traģiski gāja bojā – asinot cirvi, plīsa smirģelis un jauno vīrieti nosita.
Vija Dmitrijeva: «Marija bija lustīga, daudz dziedāja, plēsa jokus. Mums viņa teica: «Kad es nomiršu, jūs man kāzas sviniet!» Mans tētis organizēja bēres un raudzījās, lai viss notiek pēc Marijas prāta – nobērējām nelaiķi, bet pēc tam dziedājām un līksmojāmies.»
